Bija nācies dzirdēt par jauno fantastikas rakstnieku, kas guvis diezgan nopietnus panākumus konkursos, pats galvenais, ka viņš nāk no Latvijas, lai arī dzīvo ASV. Tā nu pacilāju grāmatu veikalā un nopirku. Likās gan paplāna priekš pieprasītās cenas, bet nu mūsu zemē jau visas lubenes liek cietajos vākos un prasa astronomiskas cenas. Tas tad arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ es latvju mēlē grāmatas praktiski nepērku.
Bet nu par pašu grāmatu. Tajā apkopoti veseli trīspadsmit īsstāsti, kas tulkoti no angļu valodas. Autors visus savus darbus rakstot tikai angliski. Katram stāstam pievienots mazs tekstiņš, kas izskaidro apstākļus, kuri pamudinājuši autoru sarakstīt katru stāstiņu. Paši stāsti nav zinātniskā fantastika. Bet tādi fantasy gabaliņi, citi – vienkārši modernas pasakas. Visi vairāk vai mazāk distopiski, dažiem ir sava jauka ideja, kas stāstu padara interesantu.
Pāris autora darbus caurvij saslēgšanās temats. Tas ir, kad ar datortehnoloģiju palīdzību cilvēkiem ļauj padzīvot otra cilvēka ķermenī. Neteikšu, ka šī ideja būtu kas jauns, bet sižetam diezgan noderīga lieta. Šie stāsti mani aizķēra ne visai, bet tā jau ir gaumes lieta, man šāda tipa stāsti nekad nav spējuši aizraut. Avatara tipa stāsti, kur invalīdiem vai interesentiem tiek ļauts dzīvot cita cilvēku ķermenī, savārīt ziepes un tad censties tās labot.
Personīgi vislabāk man patika stāstiņš par kādu puisēnu vārdā Žeņa, kuram pret paša gribu uzspiests eksperiments. Likt viņa smadzenēm domāt izmantojot gan paralēlos visumus, darboties kā tādam kvantu datoram ar tiešu ietekmi uz realitāti. Mammai vajag naudu, tantei Olgai eksperimenta objektu, bet puisēns un viņa suņuks visiem ir vienaldzīgs. Arī pasaka par pūķi bija jauka, par sapņiem un to piepildīšanu. Ļoti laba bija pasaka par lidojošo cūku brigādi karā par debesīm.
Neslikts bija arī stāstiņš par Rīgas metro būvētāju Andri Pakalniņu. Tas gan vairāk bija pārspriedums par alkoholisma slikto ietekmi uz cilvēka dzīvi un iespējamo Rīgas metro. Domāju, ka stāsts man nedaudz patika tikai tādēļ, ka man nekas nebūtu pret metro Rīgā. Arī stāstiņam par pēdējo zombiju un „Ar sveicieniem no Virdžīnijas” bija ļoti labi. Viens ir standarta apcerējums par zombiju infekciju pilsētā. Otrs par cilvēces sadalījumu, kur daļa dzīvo uz ielas un daļa sēž mājās. Ielinieku delikatese ir mājsēžu smadzenes, un viņu galvenā vēlme ir atrast sev mājas.
Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kā jau visos stāstu krājumos, viens ir foršs, otrs nekāds, bet saliekot visu kopā grāmata ir lasāma. Ja autors izdos vēl kādu savu stāstu krājumu, nopirkšu un izlasīšu arī to. Gribētos izlasīt arī kādu autora darbu, kas garāks par pārdesmit lapaspusēm.
Šī grāmata ir tiešs Metro 2033 turpinājums. Darbība joprojām norisinās Maskavas metropolitēna stacijās. Ir pagājis gads kopš iepriekšējiem notikumiem, bet briesmas nav pazudušas. Šoreiz nezināma problēma ir pārņēmusi Tulas un Serpuhovskajas stacijas. Cilvēki, kas dodas uz turieni, vairs neatgriežas. Sevastopoles stacijas iedzīvotājiem šāda blokāde nozīmē lēnu nāvi, tādēļ tiek sūtīta ekspedīcija, kuras uzdevums ir noskaidrot problēmas cēloni. Ekspedīcijā ietilpst trīs cilvēki, viņu vada leģendārai Hanters.
No grāmatas sagaidīju vismaz tādu pašu līmeni kā no pirmās, diemžēl velti. Šī grāmata man šķita tāds kā filozofisks savārstījums. Galvenie varoņi kaut ko dara, virzās uz kaut kādu mērķi, kas katram ir savs. Hanters cenšas glābt cilvēci, viņa līdzgaitnieks Homērs vēlas kļūt nemirstīgs uzrakstot poēmu. Trešā ceļabiedrene Saša sižetā lāgā neiederas. Autors vairakkārt cenšas no viņas tikt vaļā, bet piebeigt nespēj, tā nu nabadzīte klundurē līdzi sižetam. Tas viss atstāj tāda nesaprotama jucekļa iespaidu un lasīšanu padara diezgan neinteresantu. Protams, nevar izslēgt, ka vienkārši nespēju izprast grāmatas dziļo domu. Nedaudz visu atdzīvina pāris jauku mutantu un dažas visai interesantas metro leģendas – Leģenda par „Smaragda pilsētu” un Leģenda par nocietinātu pilsētu „Tālajos Ziemeļos” .
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, šī jau ir viduvēja līmeņa post apokaliptiskā žanra darbs. Dekorācijas ir labas, bet saturs tāds – nekāds. Cerams, ka autors saņemsies un „Метро 2035” būs izcils. Lasīt ir vērts tikai tiem, kas lasījuši pirmo „Metro 2033” grāmatu. Domāju, ka arī viņiem nāksies nedaudz vilties.
Tātad ir tālais 2033. gads, cilvēce ir pārcietusi trešo pasaules karu, kura rezultātā lielākā daļa zemeslodes ir kļuvusi neapdzīvojama. Paglābušies cilvēki ir tikai, iespējams, pasaulē vislielākajā atom- patversmē – Maskavas metro. Cilvēki tur dzīvo jau vairāk nekā divdesmit gadus, iedzīvotāju skaits ir sarucis līdz pārdesmit tūkstošiem un skaitu samazināt palīdz dažādas slimības, briesmoņi mutanti un, protams, paši cilvēki. Tad nu šādos apstākļos VDNH stacijai parādās problēma – „melnie cilvēki”. Tie ir mutanti, kas līdzinās cilvēkiem, sazinās telepātiski un nez kādēļ lien uz VDNH staciju. Ar problēmu galā netiek pat atsūtītais Ordeņa kareivis Hanters un galvenajam varonim vārdā Artjoms nākas doties uz leģendām apvīto Polisu, lai meklētu glābiņu no šīs situācijas.
Kopumā kārtējais postapokaliptiskais, kvests ar „bojevika” piešprici. Galvenais, kas izceļ šo grāmatu ir Maskavas metro, tās stacijas kā neatkarīgas republikas un atšķirīgā cilvēku dzīve tajās. Sanāk kā tāds ceļojums kopā ar galveno varoni pavisam svešā pasaulē. Jo vairāk laika Artjoms pavada savā ceļojumā pa metro, jo skaidrāk viņš apzinās, ka VDNH piemeklētā liksta nemaz nav unikāla. Problēmas ir gandrīz visās metro stacijās, vienā nevar aizvērt hermētiskos vārtus, un naktī to apciemo augšzemes iemītnieki. Polises apdzīvotāji, kas sadalījušies kastās un pievērsušies misticismam, lielāko daļu savu resursu veltot, lai atrastu Grāmatu. Stacijas, kuras vispār nav apdzīvojamas, jo tajās jau dzīvo radījumi, kurus cilvēka prāts nevar aptvert.
Man ir nācies Maskavas metro pavadīt diezgan ilgu laiku, lielākoties braukājot pa to sava prieka pēc, lai aplūkotu pēc iespējas vairāk stacijas. Bija interesanti salīdzināt savus iespaidus ar grāmatā lasīto. Tur, starp citu, arī ieraudzīju pāris cilvēkus lasām šo grāmatu. Nav slikta, arī izveidojusies nolemtības atmosfēra, kurā šad tad pavīd pa cerības stariņam. Šos stariņus gan bieži apdzēš paši cilvēki. Kopumā labs darbs, vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Protams, sižets ir jau manīts citos darbos, stalkeri jau ir sevi pierādījuši un sižets „aizej tur nezin kur” visiem ir zināms no bērnu kājas. Bet šeit tas viss ir sabalansēts un lasāms.
Nakts pagāja reāli jautri, kuģis viļņos reāli šūpojās. Nebija jau tā, ka tevi no šūpošanās valstītu pa gultu. Sajūta vairāk kā šūpolēs, kurās tu pats nenosaki svārstības amplitūdu. Iemigt uzreiz neizdevās, jo traucēja dažādi trokšņi.
Galvenais trokšņa radītājs bija šampanieša aukstumtrauks, tā bleķa vāciņš grabēja kā neliels zvaniņš. Šo problēmu novērsu ātri – noņēmu vāku un noliku to uz grīdas. Tālāk gulēšanu traucēja griestu apšuvuma grabēšana, to nācās nostiprināt ar kartona gabaliņu. Izskatās, ka šāds hobijs man nav pirmajam, dažos uzreiz nepamanāmos stūrīšos tika ieraudzīti kartona gabaliņi, kas varonīgi pašuzupurēdamies slāpēja vibrāciju.
Vienu problēmu gan nespēju atrisināt, kajītes durvīs apakšā ir tāds ventilācijas režģis, ar kuru tu teorētiski vari regulēt gaiteņa gaisa ieplūdes apjomu kajītē. Tad nu šis režģis grab, bet izdarīt tu neko nevari.
Pēc šādiem priekšdarbiem likos gulēt un par miegu nesūdzos. Kaut kad no rīta kuģis peldēja cauri Strombolli šaurumam, bet es to nogulēju, tā kā dienas vislielākā atrakcija tika nokavēta. Pārējā dienas daļā bija tikai jūra, jūra vien.
Bez regulāru ēdienreižu apmeklēšanas apmeklējām arī sapulci, kurā mums tika apstāstīta procedūra, kas atbild uz jautājumu – Kā rīt nokāpt no kuģa? Visi pasažieri tiek sadalīti grupās kurus ar pusstundas intervālu laidīs nost no kuģa. Šoreiz nav numuri, bet krāsas. Pirmie kuģi atstās Red team, pēdējie Black team. Mēs esam visšvakākajā grupā – Brown team. Tas ir sēdēsim līdz pusdienas laikam un gaidīsim transfēra autobusu uz Milānu, bet pusdienas uz kuģa mums nespīd.
Izsniedz arī lencītes, ko pielīmēt bagāžai, lai to pa nakti varētu savākt un no rīta zinātu, kur jālādē. Tālāk nodarbojos ar slaistīšanos pa kuģi, fotografēju visu, kas nav piesiets un to kas ir piesiets, fotografēju kā piesiets. Vienkārši aiz gara laika. Tā kā priekšā nekādas ekskursijas vairs nav sagaidāmas, tad gribu ātrāk tikt krastā.
Pirms vakariņām apmeklējam Deborah prezentāciju par kuģa aizkulisēm. Izrādās uz mūsu kuģa darbojas atsāļošanas iekārta, un autonomi jūrā viņš var kursēt veselus divus mēnešus. Diennaktī kuģa apdzīvotāji pamanās notriekt 700 tonnas ūdens, vakariņas gatavo 140 pavāri un priekš vakariņām ir jāmazgā 3000 šķīvji. Pasniegšanas stils viņai nav uzlabojies un visnotaļ interesanti fakti tiek pasniegti reti garlaicīgi.
Vakariņas kā vienmēr ir okei, kopā ar Maiju nokopjam atlikušos vīna krājumus, atvadāmies no Minguel un dodamies uz vakara šovu.
Vakara šovā uzstājas kuģa apkalpes locekļi, dziedātāji un dejotāji. Dziedātāji tiešām viņiem ir izcili, var redzēt, ka savās Filipīnu salās ar to ļaudis ir nodarbojušies profesionāli. Dejotāji gan ļoti, ļoti švaki. Šovs beidzas, paaplaudējam un ejam gulēt. Pirms gulētiešanas izstumjam ārā savu čemodānu, ap vieniem pamostos, jo tiek cītīgi vākta bagāža.
22. septembris
Tā kā kajītes mums jāatstāj 8:30, tad brokastīs īpaši nemaz neraujamies, guļam līdz pēdējam brīdim. Tad apskatu atnesto pastu, kurā uzrādīts cik daudz naudiņas esmu uz kuģa notriecis, apskatos vai neesmu apšmaukts. Viss ir kārtībā, saskan ar manu uzskaiti cents centā. Tā kā no kredītkartes summu atvilks automātiski varu uzskatīt, ka par visu ir samaksāts.
Kuģis piestāj Savonas ostā, tā kā Costa terminālī jau atrodas kuģis „Costa Concordia” tad mūsējam nākas parkoties konteineru terminālī. Parkošanās process noris veselu pusstundu tā ka ir, ko darīt.
Tad savācam savas krodas un dodamies brokastīs. Brokastojam maksimāli ilgi. Tā dara daudzi. Tad nedaudz pablandāmies pa kuģa klājiem, paskatāmies bagāžas izkraušanas procesu. Un ejam meklēt vietu, kur gaidīt pulksten 12:30 pienākšanu.
Darīt negribas neko un lasu grāmatu pie Ocean bar galdiņa. Lēnu garu pienāk arī mūsu laiks kāpt nost no kuģa. Jaunie iemītnieki sāka kāpt augšā jau labu laiku pirms mūsu nokāpšanas. Beidzot pienāk arī mūsu nokāpšanas laiks, bet nekas nenotiek, apriebjas gaidīt un dodamies uz norādīto izkāpšanas vietu, pēdējās divas stundas visas balsis no skaļruņiem ir runājušas itāliski, un uzmanību tām ievērsuši neesam. Izkāpšanas vietā nekā nav ne trapa, ne atvērtu durvju. Labie stjuarti mūs novirza uz iekāpšanas trapu, pa kuru tad arī dodamies ārā.
Tomēr tālu netiekam mūs pārķer policija. Un sūta atpakaļ, sak pa šejieni jūs ārā netiksiet. Nekas, stjuartes pavadībā dodamies atpakaļ izstāvam rindu pie fotografēšanās stenda, fotografēties atsakāmies un stjuartes vadīti, pārkāpjam ierobežojošajam nožogojumam, esam ārā no kuģa zonas. Ierodamies bagāžas saņemšanas zonā, savācam savu bagāžu un gaidām transfēra autobusu.
Izrādās mūsu Brown team nokāpšana noritējusi no trešā klāj nevis sestā, no kura lejā nospērāmies mēs un viņi no kuģa tika ārā divdesmit minūtes vēlāk. Mani iegāza paša mūžīga skriešana notikumiem pa priekšu. Būtu klausījis Maiju, nokāptu no kuģa kā cilvēkiem pienākas. Vienīgais pluss ir tas, ka transfēra autobusā esam pirmie un varam sēdēt kur vēlamies.
Tālāk sekoja trīs stundas garš ceļš uz Milānu. Pusceļā gan tika paņemta pīppauze benzīntankā, lai cilvēki varētu paēst. Nopirku kolu un šokolādi. Pirkšanās procesa laikā ievēroja dažas interesantas īpatnības. Priekšā stāvošs itālis vienmēr pērk loterijas biļeti, kuru uz vietas nokasa. Kase ir tikai viena, bet rindas divas, katra savā kases pusē. Kasieris apkalpo vienu no vienas rindas un nākamo no otras.
Paēduši, padzēruši esam Milānā 200 metrus no savas viesnīcas un dodamies iereģistrēties viesnīcā. Viesnīca tā pati Hotel Albert. Iečekošanās notiek fiksi un vakaram mums ir divas idejas – šopings un vakariņas. Viesnīcā noskaidrojam galveno šopinga ielu, saucās laikam Buenos Aires un devāmies tur. Pa bodēm blandījāmis kādas divas stundas, man jau nu piegriezās ļoti.
Tad gājām uz Milānas doma laukumu, tā bija mana iniciatīva, nu ļoti man šī ēka patīk, būtu gatavs tur aizlidot vēlreiz, lai to apskatītos. Vakariņojam Caffe Dante, turpat kur iepriekš, pica ir okei, visu nespējam apēst to mums iepako līdzņemšanai. Bez ēšanas te papildus izklaidi piedāvā ielu muzikants, kas kādus 20 metrus tālāk spēlē krievu dziesmas un zvirbuļi, kas uzvaktē krītošas maizes drupačas (viņi te uzņēmušies baložu funkcijas).
Atpakaļ braucam ar metro. Pērkot biļeti var novērot, kā četri policisti noķēruši kaut kādu cilvēciņu, poliči šamo iekausta. Cilvēciņš ir visai sparīgs, domājams, ka mucis labu gabalu, un tad norāvies pa muti no pakaļskrejošo policistu kolektīva, ģīmis lupatās. Lamāties gan nejēdz vienīgais vārds, kas tiek izsaukts dažādās tonalitātēs ir „putana” (vieglas uzvedības sieviete itāliski). Arī Milānas centrālajā stacijā tiek ķerstīti bezpajumtnieki, šamiem tiek baudīti dokumenti, laikam visi strjomā pēc Neapoles grautiņa.
Aizbraucam uz viesnīcu, paskatāmies CNN par globālo krīzi un gulēt.
23. septembris
Šodien ir diena, kad atgriezīsimies Latvijā. Domāju, ka tur jau būs reāli vēsi salīdzinot ar Vidusjūru. Lidmašīna izlido ap diviem, tā kā līdz divpadsmitiem mums ir daudz laika.
Paēdam brokastis, izčekojamies no viesnīcas, nododam bagāžu viesnīcas glabātuvē un dodamies atkal nelielā pastaigā pa veikaliem. Ap pus vienpadsmitiem es atklāju, ka esmu kaut kur pakāsis savu iPod, saskumstu un steidzos atpakaļ uz viesnīcu. Izstāstu savas bēdas viesnīcniekam, dabūju savu existabiņas atslēgu un šmonīju – nikā, saskumstu pavisam daudz. Savācam savu bagāžu un tur mugursomā, kā gadījies kā ne iPods atrodas. (Tagad domāju par viņa implantēšanu.)
Ceļš uz lidostu elementārs, brauciens ar divstāvīgu vilcienu, kā par brīnumu uzrodas arī kontrole. Pirms iečekošanās paspējam paēst vietējā maķītī, tur reklāma „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,50 eiro”, vēlāk vakarā braucot no lidostas Rīgā redzēju reklāmu „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,80 lati”, skaidra lieta, ka Latvijā par paiku ir reāli jāmaksā.
Pēc Mcpusdienām, stājamies rindā un iečekojamies reisā. Iepirkām nedaudz konfektes un vinčiku un skat jau izlidošanas laiks ar pienāca. Standarta rinda, iekāpām vieni no pēdējiem un sēdējām ar pašā astē. Palasījos Latvijas avīzes, nekā jauna un gaidīju piezemēšanos. No latvju svaigā gaisa neapdullu un tēvzemē nonācis uz ceļiem zemi skūpstīdams nemetos. Tā vietā lidostas autobusā diskutēju ar konduktori, par jautājumiem kāpēc man jāpiemaksā par bagāžu? Kāpēc bagāžai nav speciālas biļetes? Bet atzīstu – man nebija taisnība. Vakars jau tika pavadīts savās mājās šķirojot suvenīrus un brīnoties, kāda velna pēc es esmu nopircis piecas krūzes?
Uzreiz lasītājs nedaudz jāapbēdina, šī diena paies veicot daļu ceļa līdz kruīza starta vietai. Rīts bija Latvijai raksturīgs lietains. Tā kā ceļojuma čemodāns bija sakravāts jau iepriekšējā vakarā, tad no rīta varējām īpaši neiespringt. Pārbaudīju tikai vai paņemti visi lādētāji un biju gatavs braucējs uz lidostu.
Lidostā mums nācās stāvēt rindā uz iečekošanos, jo jauno iespēju iečekoties internetā un bagāžu nodot tam speciāli paredzētajā vietā, es nez kāpēc uzskatīju par nejēdzīgu – kāpēc neprasiet. Atliek tikai piezīmēt, ka pēc 10 minūšu stāvēšanas rindā savus uzskatus biju kardināli mainījis. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, iečekojāmies un devāmies uz drošības kontroli. Biju dzirdējis, ka Rīgas lidosta pēdējos gados ir uzņēmusi apgriezienus, bet šitādu rindu nebiju gaidījis.
Neskatoties uz visām rindās stāvēšanām, līdz iekāpšanai lidmašīnā dabūjām noslaistīties minūtes 40. Iekāpšanā cilvēki tradicionāli sarosījās laicīgi un izveidoja megarindu. Cilvēki nekam vairs netic, pat tas, ka viņiem ir biļete ar norādītām viņu vietām, nepārliecina viņus par to, ka vietas pietiks visiem.
Izlidošana tradicionāli aizkavējas, bet tas nekas – mums nekur nav jāsteidzas. Tikuši Milānas lidostā (saucas dīvainā vārdā Malpensa), sagaidām bagāžu un dodamies uz vilcienu, lai nokļūtu Milānā. Ceļš ar vilcienu aizņem veselas četrdesmit minūtes un biļete maksā veselus 11 eiro no sejas, par bagāžu nav jāpiemaksā. Biļeti var nopirkt biļešu automātā, mēs iesākumā tās mēģinājām nopirkt kasē ar uzrakstu „Autobusu un vilcienu biļetes”, žurķi melo – lidostas transferta biļetes viņi nepārdod!
Vilciens ir ar veseliem diviem stāviem. Te vajadzētu sekot aprakstam, kā es nemāku nospiest uz durvīm pogu, lai tiktu vilcienā iekšā, labi, ka Maija šo to saprot no pogām. Ticis iekšā vilcienā nepētīju garām slīdošos uzbērumus un tuneļus, atvēru grāmatu un palasīju.
Mūsu Milānas viesnīca atradās pie pašas Centrālās stacijas tā kā lidostas transferta galastacija ir Milano Codorna, tad nācās vēl nedaudz pavizināties ar metro. Tikuši līdz stacijai mēģinājām noteikt azimutu uz viesnīcas pusi, izmantojot 1990. gada Milānas centra karti. Izskatās, ka centrs nav pārlieku mainījies, jo pēc manis sākotnēji nepareizi noteiktā virziena, galu galā tikām līdz mūsu hotelim Albert.
Viesnīca nebija nekāds lukss, redzams, ka pārdzīvojusi labākus laikus, tagad tādā palietotā stāvoklī. Bet tā kā gultas veļa ir tīra un kondicionieris strādā, ka nav ko satraukties. Viesnīcā paņemam jaunāku karti un dodamies meklēt vietu, kurā rīt mūs sagaidīs transfēra autobuss uz Savonas ostu. Vieta atrodas 4. Novembra laukumā, Dievs vien zina, kas itāļiem ir par svētkiem šajā dienā. Pēc izslēgšanas metodes atrodam vietu, kurā ir iespējams apstādināt autobusu, nebloķējot visu Milānas tramvaja satiksmi un virzāmies meklēt slaveno Leonardo „Last Supper”.
Pirmais, kas iekrīt acīs vērojot Milānas satiksmi (pārnestā nozīmē) ir daudzie motorolleri. Šamie tur spieto kā traki, izskatās pēc galvenā transporta veida, brauc visi gan jauni, gan veci. Nenoturos pretī kārdinājumam un iegriežos grāmatu veikalā, tur grāmatas angļu mēlē un iznācis ārā esmu jau iepircies. Tiekam līdz vecpilsētai un gandrīz nejauši paejam garām slavenajai operai „La Scala”, māja no ārpuses ne ar ko īpaši neizceļas, ja nu ar nelielu cilvēku pūlīti pie tās. Iekša jau runā esot smuka, bet mums nav biļešu, lai to novērtētu.
Tālāk nonākam Milānas Doma laukumā. Te var ievērtēt slaveno Milānas Domu, kādreiz to esot varējuši redzēt no jebkuras Milānas vietas, tagad tas ir iespējams tikai nonākot pašā Doma laukumā. Pilsētas apbūve ir darījusi savu. Uz laukuma, protams, ir atrodami (pareizāk sakot atrodas paši) pāris uzņēmīgi jauni cilvēki (afrikāniskas izcelsmes), kas domā, ka tu tiešām gribi nopirkt krāsainu banti, ko apsiet sev ap roku. Cita opcija r nopirkt sauju kukurūzu ar ko pabarot baložus, kas laukumā ir lielā daudzumā. Domāju, ka te ir viena no dārgākajām kukurūzām pasaulē. Ticis vaļā no uzbāzīgajiem tirgoņiem, kādu laiku nododos Doma apbrīnošanai, ticiet man – tur ir ko redzēt. Celta gotiskā stilā vairākus gadsimtus, tornītis pie tornīša, statuja pie statujas. Pats galvenais izskatās nesen notīrīta.
Ieejam arī iekšā, taisnība tiem, kas saka, ka cilvēks atvaļinājumā apmeklējot baznīcu vairāk nekā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā. Iekšpuse ir salīdzinoši askētiska, ir iespēja iet apskatīties baznīcas dārgumus, bet tā kā svēto pīšļi jau šovasar ir skatīti lielā skaitā, tad šo pasākumu ignorēju. Nedaudz pasēdu, papētu altāri, vitrāžas un dodos ārā.
Atkal man piedāvā nopirkt kukurūzu, tad saprotu, ka jāiet paēst. Kā ēdvietu izvēlamies kafejnīcu uz Dantes ielas, kas saucās Caffe dante. Netālu spēlē akardeonists un dzied dziesmas krievu valodā. Paēdam pamatīgi un turpinām ceļu uz „Last supper” atrašanās vietu. Pa ceļam izejam cauri Milānas pils sētai, pati pils tāda nekāda, smuki mūri un viss. Iekšā atrodami daudz un dažādi muzeji, bet tiem mums nav laika.
Beidzot esam nokļuvuši līdz baznīcai, kurai pats Leonard oda Vinči uzmālējis tusiņu kādā Jeruzalemes mājas augšistabā. Bet ir aplauziens, bode aizvērta tieši 3 minūtes agrāk, tā ka atliek vien doties atpakaļ uz viesnīcu slaveno mākslas darbu neredzējuši. Pa ceļam ir ideja atrast kādu bodi, kur nopirkt šo to dzeramu, bet izskatās, ka pēc 19:00 neviens vietējas nozīme Rimi vairs nestrādā un pēdējais glābiņš atrodas stacijas ēkā. Atspirdzinošie dzērieni iegādāti un dodamies uz viesnīcu gulēt.
Šodien plānā nav nekā, ja nu vienīgais atlidot atpakaļ uz Latviju. No rīta piecēlušies, aizejam paēst ‘viens cilvēks, viens kruasāns’ tipa brokastis un dodamies kravāt mantas. Čekojoties ārā mana kredītkarte atkal nogļuko un nestrādā.
Tā kā līdz lidmašīnas izlidošanai vēl ir laiks, mēs ar Maiju dodamies un grāmatu veikalu, kas pārdod grāmatas angļu valodā. Tur noslaistāmies aptuvenu pusstundu, neko nenopērku, cenas ir pabaisas, toties sastādu sev galvā sarakstu ar grāmatām, kuras pasūtīšu amazon.com.
Franči vispār izskatās lieli grāmatu cienītāji. Katrā mazā miestiņā ir atrodams nopietna izmēra un piedāvājuma ziņā bagāts grāmatu veikals. Grāmatas franču valodā ir ļoti dārgas, salīdzinot ar analogu angliski. Tas man nedaudz atgādināja Vāciju. Tomēr izskatās, ka veikaliņi kaut kā savu dzīvību velk.
Nākamā atrakcija ir braukšana uz lidostu. Apskatāmies ar kādu vilcienu tur nokļūt, izvēlamies metro staciju un dodamies uz turieni. Maija izsaka cerības, ka, iespējams, uz lidostu iešot divstāvu vilciens, bet tās nepiepildās, vispār izskatās, ka Charles de Gaulle lidostā pienākt var tikai vienstāvu vilcieni. Vilciens līdz lidostai iet kādu pusstundu, vienā ziņā esmu priecīgs, ka šī ir ceļojuma pēdējā diena, jo viss jau ir diezgan pieriebies.
Lai tiktu uz vajadzīgo terminālu, izmantojam starpterminālu vilcieniņu, tur patērējam vēl piecas minūtes. Uzzvanu Atvaram, kurš vēl tikai piebrauc pie lidostas. Dodos iečekoties, te atklājas, ka mums nav līdzi rezervāciju numuri. Bet tos man arī neviens nemaz neprasa (es Maijai apgalvoju, ka točna prasīs un uz Rīgu varēsim iet ar kājām), parādi pasi, nosauc reisu un saņem biļetes.
Pārējais laiks bija plānots veikalu apstaigāšanai. Diemžēl plāns izgāžas, kāds duraks aizmirsis lidostā savu somu, pasažieri netiek laisti tālāk par priekštelpu. Aizdomīgo vietu aplenc žandarmi ar automātiem un visi var tusēties pa uzgaidāmo telpu. Pēc kādām 40 minūtēm rosības, dzirdam sprādzienu. Laikam somu uzspēruši gaisā speciālā konteinerī un pasažierus lēnām sāk laist iekšā.
Seko nākamais aplauziens, nekādu prātīgu veikalu te nav, ir viena bodele, kas pārdod šoceni uz dzeramos, tas arī viss. Nedaudz vīlies sēžu un gaidu iekāpšanu lidmašīnā. Latvieši atkal baidās, ka visas vietas būs pilnas un rindā sastājas jau labu laiku iepriekš. Tomēr visi tiek iekšā izņemot vienu jaunekli, kas sajaucis lidmašīnas. Tas protams viņu neatturēja mēģināt tikt iekšā veselas trīs reizes.
Man blakus nosēžas tantuks, kas laiku pa laikam ar mani runā franciski, bet pats lasa krievu avīzi. Tas mani nedaudz izbrīna. Pēc kāda laika jautāju vai tad šamā krieviski māk tikai lasīt. Izrādās, ka esmu noturēts par francūzi.
Ar pusstundu nokavēšanos ierodamies Rīgā un lielais ceļojums ir beidzies. Ja godīgi, tad visa ceļojuma laikā man nepatika tieši Parīze. Nedaudz traucēja arī tas, ka ne velna nesaprotu franču valodu. Beigās jau lielos vilcienos sāku iebraukt, bet mazos vagoniņos vēl ne. Vai es uz turieni vēl kādreiz aizbraukšu? Domāju, ka jā, Francija ir diezgan liela un apskatīt tur ir daudz ko. Ja tā paskatās, tad esam apmeklējuši tikai Luāras ieleju un nedaudz Parīzi, tā ka apskates objektu Francijā ir vēl daudz.
No rīta, aizgājuši paēst jau ierastās nabadzīgās franču brokastis, kuras viņi paši gan sauc skaļā vārdā – mazās pusdienas, mēs čekojamies ārā. Man nenostrādā kredītkarte, laikam tuvāk Parīzei agregāti viņiem sāk vairāk gļukot, nākas maksāt Maijai.
Braucam uz Versaļas pili, pilsētiņā korķis un velkamies diezgan lēni, bet nekur jau arī nav īpaši jāsteidzas, pils vēl ir ciet. Ivara vadīti, esam klāt pie pils kādas 10 minūtes pirms atvēršanas. Mašīnu nometam pils priekšā esošajā maksas stāvlaukumā un dodamies stāvēt rindā. Tādu rindu nebiju redzējis kopš PSRS sabrukšanas, kaut kādi pārsimts cilvēki. Pēc standarta riebīguma principa, mēs līdz pašam pils atvēršanas brīdim esam rindā pēdēji.
Rinda gan uz priekšu virzās iespaidīgā ātrumā, un, tā kā pils ēka ir liela, tad pirms kases ir speciāli cilvēki, kas uzzina, ko tu gribi apskatīt un iesaka vēlamo biļetes paveidu. Ticis līdz kasei uzraujos uz kasieres, kas nesaprot angliski, Maijai atkal jāglābj situācija un jāsaka, ka mēs vēlamies četrreiz pa divdesmit un četrpadsmit mīnus četrreiz pa divdesmit biļetes, to laikam kasiere saprot un tiekm pie četrām biļetēm. Apmeklējums var sākties.
Lai tiktu pilī iekšā jāpāriet pāri sētai, jāpaslapstās gar stūri un biļešu kontrole ir klāt, nedaudz priecē tas, ka rinda pie kasēm ir kļuvusi vēl garāka. Tikuši pilī Lui XIV apartamentos redzam zeltu spoguļus un ar zeltu izšūtas tapetes. Greznība tāda, ka te noteikti brauc pat jaunie krievi pēc iedvesmas.
Nedaudz par apmeklētājiem, visi ir ārzemju tūristi, var dzirdēt krievu valodu, japāņu un ķīniešu (es nemaz viņas neatšķiru no korejiešu). Pasākums arī laikam ir veidots naudas pelnīšanai, jeb, kā saka, moderni komercializēts. Bet lai kā arī tur nebūtu, pils, ja no tās izmestu ārā tūristu barus, būtu pa pirmo. Piemēram, spoguļu galerija vai lielā galerija, neatceros, kā īsti sauca, izskatās pēc skolas koridora starpbrīdī. Protams pats koridors ir n reizes smukāks, kur n > 1000.
Tā nu staigājām arī mēs, priecējot acis ar arhitektu un mākslinieku veikumu. Gāju un atcerējos, ka Versaļas pilī reāla problēma bija tualetes, karalis pat izdeva likumu, kas noteica aizvākt no aizdurvēm visus mēslus līdz pulkstens pieciem rītā. Esmu lasījis arī dažās grāmatās, ka lielākoties problēmas ar tualeti tika risinātas Versaļas pils dārzā, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.
Izstaigājuši Lui XIV pils spārnu dodamies uz vēl Dauphin’s Apartments, tas jau ir blāvāks un nekādu īpašo interesi vairs neizraisa. Tad seko neliels apmulsuma brīdis, kurā laiks tiek veltīts jautājumam, kā tikt pils dārzā. Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša, pa vārtiņiem. Ejam iekšā.
Dārzu vienā vārdā var saukt gigantomānija. Dārzs ir ~800 ha liels un kanāls 1500 metrus garš. Par dārza lielumu var spriest arī pēc iespējas izīrēt laivu lai brauktu pa kanālu vai nelielu golfa mašīnīti, lai neplēstu kurpes. Dārzs ir smuks, vismaz man tā šķiet, 200 000 koki un 210 000 puķes tomēr ir spēks. Dārza apgaitai ziedojam kādu stundu, sākumā ejam pa galvenām alejām, bet nedaudz noejam no pareizā ceļa un velkamies jau pa dārza nomali. Tam ir arī plusi, jo praktiski visi tūristi dzīvojas kanālmalā. Ar laiku arī mēs tiekam līdz kanālmalai un dodamies atpakaļ uz pili.
Ir jau pusdienlaiks un tiek pieņemts lēmums doties uz viesnīcu, kas mums rezervēta pie Lionas stacijas Parizes centrā. Pie ieejas pilī rinda ir vēl nopietnāka, ir parādījušies arī nēģeri, kas tirgo krāsainas lupatas un Eifeļa torņa atlējumus. Tirgojas visai uzbāzīgi un tādēļ man sagādā lielu prieku pēkšņā žandarmu ierašanās. Nēģerēni bēg kā lieli grabuļi, skaņa neatkārtojama.
Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Parīzes centru. Ivars no karstuma noģībst (uzkaras) un, kamēr tiek veikta reanimācija, sākotnējo 18 kilometru vietā nākas braukt jau 30. Braukšana ir diezgan interesanta, jo pamanāmies divas reizes neuzklausīt Ivaru, problēmas sagādā arī Europcar novietnes atrašana, bet viss beidzas laimīgi un esam Lionas stacijā, nokrāvušies ar mantām un nodotām mašīnas atslēgām.
Viesnīcu atradām viegli – izej no stacijas un izlasi viesnīcas nosaukumu. Toties viesnīcas personāls gan nedaudz pabaidīja. Iedodu rezervāciju, beibe recepcijā, pēta it kā pirmo reizi tādu lietu savā mūžā redzētu. Pēc ģīmja var noprast, ka kaut kas reāli nav kārtībā. Beigās man rodas aizdomas, ka tā ir kaut kāda praktikante vai pirmo dienu strādājošā, jo pēc konsultācijas ar kolēģēm mēs pie atslēgas tiekam uzreiz. Istabiņas ir normālas ar kondicionētāju, kuru uzreiz uzlieku uz 16 grādiem, lai nav karsts.
Nedaudz attapušies, nolemjam doties ielās. Pirmais, ko nolemjam apskatīt, ir Notre Dome de Paris. Ceļš līdz turienei mūs ved gar Sēnas krastiem. Laiciņš ir reti karsts, to izmanto ļaudis, kas sauļojas Sēnas krastos. Laikam kādi bezdarbnieki. Ceļš līdz slavenākajai Parīzes baznīcai aizņem kādu pusstundu. Klātienē baznīca izskatās nu tā, bet iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz. Pirmais, ko ieraugu, ir iespēja uzkāpt tornī. Mani nelaiž, sak mēs jau esam tik daudz torņos kāpuši cik vistai kāju, tā kā atslābsti.
Stājamies rindā, lai tiktu iekšā katedrālē. Rinda kustas diezgan ātri, acīmredzot galvenais nav tur kaut ko skatīties, bet vienkārši pabūt iekšā. Mani jau sakrālās ēkas vienmēr ir interesējušas un sāk likties, ka visu nemaz nepaspēšu apskatīt. Pie ieejas baznīcā iekārtojies tantuks, kas nodarbojas ar ubagošanas biznesu, izskatās maķīša klients, jo ēd hamburgerus un dzer kolu. Pie reizes lamājas ar bezkājainu nēģeri, kas okupējis izeju. Šovs par velti.
Pašā baznīcā – baznīca kā baznīca, altāris, soli, pamācošas bildes iz svēto dzīves, vitrāžas un suvenīru automāti (Francijas slavenākajām baznīcām tie ir raksturīgi). N,ē nu izrotāta ir tā ne ko, bet kaut kā pa visu ceļojumu laiku baznīcas jau apnikušās. Pavadām kādas 20 minūtes un dodamies ārā.
Nākamais plāns ir aiziet uz Luvru. Aiziet jau aizejam, cik nu tur tas gabals. Skatos pa stikla piramīdiņu rāpo dīvains agregāts, tas to laikam tīra. Eju klāt un sāku pētīt, mani no izpētes atrauj cilvēks, kura senči ir bijuši Padebešu Impērijas pavalstnieki un dzen projām. Nekasos un dodos prom, pats muzejs izrādās šodien ir slēgts un iekšā nevienu nelaiž.
Ņemu nākošo alternatīvu D’Orsey mākslas muzeju. Atvars ar Aiju uz muzeju iet atsakās un dodas kaut kur Triumfa arkas virzienā. Veca dzelzceļa stacija pārbūvēta par mākslas muzeju. Gleznotājos īpaši neorientējos un mākslas stilus nepārzinu, bildes vērtēju pēc patīk – nepatīk principa. Protams, Van Gogu no pārējiem māku atšķirt, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Tā nu abi ar sievu ievērtējam franču mākslas īpatnības. Staigājam pa muzeju kādu pusotru stundu, visu jau neapskatījām, bet kājas nogura pamatīgi.
Muzejā bija iespēja no jumta pavērot parīzi no augšas, skats nebija slikts vienīgi nedaudz traucēja karstums. Pa muzeju pablandījušies nolēmām kātot uz Eifeļa torni. Gabaliņš pamatīgs, bet galu galā esam klāt. Labi, ka tas tornis ir tik liels, apakšā tūristi čum un mudž. Mūsu plānos nav braukt tajā augšā. Neredzu jēgu veltīt stāvēšanai rindā vairāk par stundu, lai tiktu augšā un tad tikpat daudz lai tiktu lejā un par to vēl maksāt naudu.
Piesēžam Marsa laukuma sākumā un skatos torni un cilvēkus, cilvēkus un torni. Soliņa otrā pusē piesēž krievu tūristu pāris. Vīrs acīmredzot ir īsts Parīzes speciālists, lai arī ko viņa sieva nestāstītu, viņa atbilde ir: „Ti čto jobnulas”. Tai pat laikā viņš pametas nomest zemē savu mobilo, izbērt sīknaudu un nosaukt visus par bomžiem. Man sāk nākt smiekli un beigās tos vairs noslēpt nav iespējams. Džeks, laikam saprot, ka viņa valodiņa ir pazīstama, savai sievai piedāvā pārēsties citur. Tā ierosina sēdēt zālē, atbildi mēs jau visi zinām, ir tikai neliels papildinājums – „mi ņe bomži”.
Sazvanu Atvaru un piedāvāju iet vakariņās. Dodamies no Marsa laukuma iekšā pilsētā un uz labu laimi izvēlētā restorāniņā pavakariņojam. Franču viesmīles, tāpat kā latviešu, ir ļoti augstās domās par savu atmiņu. Šoreiz gan visai nepamatotās, jo man pasūtīto pīles kāju nemaz neatnes, toties atnes saldo. Man jau ir gadījies, ka lietuvieši uzskata, ka saldais iet pirms otrā, nestrīdos, ēst gribās – apēdu. Tad sakūdu Maiju apjautāties par mūsu pīlēm (viņa ar bija atstāta bešā). Protams, ka par pīlēm mums šī bija aizmirsusi. Es gan izmantoju iespēju un izvēlējos lazanju, ej nu sazin, kurā upē tās pīles tiek ķertas. Visam pa virsu uzdzer vīnu un uz viesnīcu jau dodos nedaudz iešvillējis.
Atpakaļ braucam ar metro. Metro Parīzē ir dīvains, galvenās līnijas ir Singapūras līmenī, bet nomaļākās, tādas kā Barselonā. Līdz viesnīcai aizkuļamies bez starpgadījumiem un ir laiks līst gulēt. Jau klājot gultu sapratu, ka gulēšana man nesanāks, spilvens veidots no plastmasas auduma, kas lēnām izlaiž gaisu grozot galvu, zem palaga paklāta uzparikte, kas laikam palīdz gultas piečurāšanas gadījumos. To izmetu ārā uzreiz, jo miegā savu pūsli kontrolēju. Un arī kondicionierim ir niķis ik pēc minūtes izdot dīvainu skaņu. Neguļu, bet gaidu rītu.
No rīta paēduši brokastis, omlete joprojām nebija mainījusi savu krāsu, izčekojāmies no viesnīcas un devāmies uz Park Guel. Man no rīta jau bija ienākusi galvā doma, ka ar to Barcelona Card mums būs problēmas. Nopirkuši mēs bijām 2 dienu, uz kartes uzrakstīts datums, tātad arī agregāti identificē pēc datuma, kas nozīmē ka kartes “useful life” priekš mums bija tikai vienu reālo dienu. Nonākuši metro par to arī pārliecināmies. Nekas nākas pirkt parasto biļeti. Biļešu automāti gandrīz tādi paši kā Singapūrā un pie reizes tiekam vaļā arī no smagās sīknaudas.
Kaut kad oktobrī bija dzimusi ideja aizceļot uz valsti, kurā es neesmu bijis. Izskatot lidsabiedrību piedāvājumus, sākotnējo ideju – Lisabonu noraidīju un izvēlējos Barselonu. Tagad atlikās tikai atrast līdzbraucējus. Tie man atradās veseli trīs Atvars, Aija un Edijs. Edijs vēlāk uzstāja, ka līdzi jāņem arī Ivars. Ivars Spānijā esot bijis, lai ar pasen, bet toties esot to izbraukājis krustām šķērsām, zinot katru sētas suni. Spiedienam padevos un ņēmām līdzi arī Ivaru. Laiks speciāli tika izvelēts februārī, lai nav karstuma un citu tūristu. Savas nolaidības dēļ „aizmirsu” pasūtīt viesnīcu Barselonā, kad janvārī attapos, tad atklājās, ka Barselonā notiek kaut kāds mobilo telefonu lietām veltīts kongress un viesnīcas iespējams dabūt tikai pirmajām divām ceļojuma dienām, pārējās trīs maksātu jau astronomiskas summas. Tad nu savā plānā iekļāvu Žironu (Girona) un Andoru. Garu stiprinot izlasīju grāmatu par Barselonas vēsturi un no paša Onkuļa saņēmu vērtīgu padomu apmeklēt Cosmocaixa muzeju.
Kā jau ierasts 7:30 devāmies brokastot, ēdienu izvēle nebija mainījusies, tā ka izvēlējos jau zināmās garšīgās lietas (omleti un cīsiņus). Pēc brokastīm, sabīdījām viesnīcā vietu, kur atstāt savas mugursomas, lai nebūtu jānēsā līdzi, un devāmies uz metro staciju.
Metro vilcieniņš atnāca atvēra durvis salaida iekšā cilvēciņus un izdodot Pacman raksturīgo (tuk-tuk-tuk) skaņu durvis aizvēra. Mūsu šodienas galamērķis bija Jurongas putnu dārzs.
Singapūrā ar metro drīkst tikai braukt, nedrīkst tajā ēst, smēķēt un vest durianu. Metro ir arī uzsaukumi, kas aicina apvienot spēkus cīņai ar malāriju.
Nokļuvuši līdz Boon Lay stacijai devāmies uz autobusu transfēru, kas mūs aizvestu līdz putnu dārzam. Norādes bija skaidris saprotamas un pieturu atradām ātri. Jāatzīst, ka Rīgas autobusus stacijām līdz Singapūras līmenim vēl ir ko augt. Viss notiek pēc grafika kā lielā pulkstenī, autobusi pienāk un attiet nevienam netraucējot un taipat laikā pamanās uz gājēju pārejas nevienu nenobraukt un jā reāli palaižot pāri cilvēkus. Bija dzirdēta arī lieta, ka autobusu šoferis ja iedod neprecīzu naudiņu atlikumu neatdod, taču šis nebija tas gadījums. Pēc 15 minūtēm sagaidījuši savu autobusu un pērkot biļeti, visi dabūjām atlikumu atpakaļ. Autobuss līdz putnu dārzam veda mūs 15 minūtes, bet tā kā bija kondicionieris bija ok.
Jarongas putnu dārzs atgādina parku, kurā brīvi vazājā dažāda kalibra un krāsu putni. Un visam riņķī var apbraukt ar monorail. Iesākumā mums paveicās un paspējām uuz Birds of Prey šovu. Tas bija reāls šovs visādi ērgļi, grifi un vanagi rādīja savas spējas noķert gaisā pamestu gaļas gabalu, pikēt virs skatītājiem cēli sēdēt, bija iepaidīgi un pamācoši, par katru tika nedaudz pastāstīts un pēctam notika demonstrācija.
Noskatījušies šovu devāmies uz flamingo dīķi, smuks dīķelis pilns ar sārtajiem flamingo prikolīgi. Nākošais apskates punkts bija tropu māja. Izlikās jau dīvaini, kur tad Singapūrā vēl tropu māja, bet iegājuši iekšā nosvīdām vēl vairāk, un varēja reāli izstaigāt tropiskā meža maketu no reāliem kokiem pilnu ar reāliem putniem.
Waterfall aviary varēja ievērtēt āzijā augstāko mākslīgo ūdenskritumu, gar kuru laidinājās visādi tropiem raksturīgi putneļi, pamatā krāsaini bišēdāji. Varēja uzkāpt līdz paša ūdenskrituma iztekai un apskatīties aviāriju no augšas. Cilvēki nopietni piestrādājuši pie ekspozīcijas. Tad devāmies uz monorail vilcieniņu un izbraucām cauri visam parkam, lai ievērtētu, ko vēl vērts apskatīt. Nez kāpēc, bet indieši pie baltajiem vienā vagonā nemaz nesēžas.
Izvozinājušies un atpūtinājuši kājas devāmies uz Parrot Paradise, tur gan visi putneļi bija salikti pa būriem, bet toties šamo bija daudz, ļoti daudz, lai gan runāt neviens nerunāja. Izpētījuši papagaiņu apmetnes vietu devāmies uz Lorry loft, kurā arī mita papagailīši taču šamiem bija uzbūvēts kādus 20 metrus augsts un hektāru plašs būrītis, kur tusēt. Tā kā cilvēki varēja iet iekšā un piedzīvot close encounter ar papagaiļiem. Turpat blakus bija būdiņas ar paradīzes putniem, šamos ieraugot kļuva skaidrs kādēļ šos tā sauc ritīgi uzcirtušies.
Pēdējā apmeklētā atrakcija bija pingvīni, tāču šamie kaut kā uz sava mākslīgā ledus gabala izskatījās bēdīgi un nošņurkuši.
Pēc Bird park apmeklējuma devāmies uz metro stacija no kurienes uz Zinātnes un tehnikas sasniegumu muzeju. Lai tiktu uz muzeju nākas kādu kilometru iet ar kājām pa parciņiem un supermārketiem. Redzējām arī aktīvo reklāmu, kā latvijā, kad tev rokās bāž visādas lapeles, kuras tu pēctam nezini, kur nomest. Taču Singapūrā atklājām veidu kā šamos atšūt. Izeja sekojoša, tev ķīnietis mēģina ieskopēt lapeli, tu viņam latviski jautā: „Kas tas ir?”, ‘100% gadījumos šamais atšujas momentāni.
Tehnikas muzejs laikam bija domāts vairāk tāds izglītojošs, bet interaktīvi elektronisks, ne kā Vīnes Mehāniski interaktīvs. Bija jau visādi modelīši utt., bet tā kā bijām jau reāli nostaigājušies tad apmeklējām muzeja daļu saistītu ar elektroniku un ar nanotehnoloģijām, citur nemaz īsti nevazājāmies. Pavadījuši kādas trīs stundas muzejā un beigās noskatījušies Teslas mašīnas šovu,nolēmām doties uz viesnīcu pēc mantām un braukt uz lidostu. Pa ceļam gan vēl uztankojāmies vietējā McDonaldā.
Viesnīcā atguvām savas mantas, nedaudz pasērfojām internetā uzzinājām, ka Latvijā līst reāls lietus, palūdzām viesnīcas personālām, lai šamie izsauc taksi. Mums tika pateikts taksometra numurs ar kuru mums jābrauc, taču mēs iekāpām jau pirmajā piebraukušajā un devāmies uz lidostu. Lidostas 2. Terminālā savācām savu bagāžu un devāmies uz busu, kurš mūs aizveda uz budžeta terminālu. Budžeta termināls gandrīz pilnībā veltīts Tiger Airways.
Jāatzīst, ka viņā nebija īsti ko darīt un nācās kādas 2 stundas līdz check in laikam nobumbulēt sēžot un pārspriežot pieredzēto. Sākoties chek in veiksmīgi pielīdām gandrīz paši pirmie, taču mums priekšā stāvošajiem ķīniešiem bija kaut kādas problēmas ar bagāžas svaru vai ar braucējiem. Beigās varēja saprast, ka no četriem aizlidoja tikai 3. Mums gan problēmu nebija un varēja doties uz drošības kontroli.
Drošības kontrolē sanāca neliela nesaprašanās ar drošībniekiem, šmie pras man „Your bag”, es saprotu „Step back” un atkāpjos, šamais atkal prasa, es atkal atkāpjos, beigās sapratu un abi ar drošībnieku ierēcām par miscomunication,. Pārbaude bija formāla un drīzvien jau biju Tax free zonā. Tur iesākumā pavakariņoju ar sendvičiem, un tad nopircis grāmatiņu par mormoņiem lasīju līdz lidmašīnas pienākšanai.
Iekāpšana lidmašīnā noritēja mierīgi, kā jau lētajās aviolīnijās uz lidmašīnu pa lidlauku visi devās ar kājām, izlidošana notika pēc grafika. Tā kā lidmašīna bija pustukša man vienam bija veseli 3 sēdekļi kur izvērsties. Priekšā esošais austrālijas pilsonis man apjautājās vai drīkst nolaist atzveltni, es visžēlīgi atļāvis turpināju lasīt mormoņu piedzīvojumus.
Lidojums virs Singapūras naktī bija brīnišķīgs, nekad nebija nācies redzēt lielpilsētu naktī no gaisa, arī osta izskatījās kā Jaungada eglīte.
