Navigate / search

Meitene zirnekļa tīklā (Millennium Trilogy #4) by Dāvids Lāgerkrancs

Meitene zirnekļa tīklā by Dāvids Lāgerkrancs

Reti kura grāmatu sērija var lepoties ar to, ka es viņu esmu izlasījis mēneša laikā. Ja iesākumā es biju visnotaļ skeptisks pret Millenium grāmatu sēriju kā tādu (Sak, kārtējais dižpārdoklis, kurā ir vairāk mārketinga nevis rakstnieka talanta), taču iesācis lasīt es aptvēru, jā, autors nudien māk pasniegt stāstu. Pirmās trīs oriģinālās sērijas grāmatas es vērtēju visnotaļ augstu. Jā, var pasmīnēt par to, ka zviedriem valstī nudien nekas nav kārtībā, taču jāatceras, ka autoram kā zviedram nācās pārspīlēt savas valsts problēmas, lai ievērstu tām savu lasītāju uzmanību. Šīs grāmatas iznākšana patiesībā bija katalizators, tam, ka es vispār beidzot pieķēros šai sērijai. Grāmatu dabūju pateicoties izdevniecība Zvaigzne ABC.

Līsbetei atkal ir izdevies nonākt katastrofisku notikumu epicentrā. Te ir gan intelektuālā īpašuma zādzības, pasūtījuma slepkavības, nolaupīšanas izspiešanas un mākslīgais intelekts. Kas ir visdīvainākais – Līsbete ir netieši saistīta ar visām šīm šaubīgajām lietām, viņa noteikti ir katalizators notiekošajam, taču nedz lasītājs, nedz žurnālists Mīkaels neko vēl nenojauš. Labi, nojauš, bet tikai to, ka briest kārtējā sensācija.

Man nav nekā pret to, ka kādu grāmatu sēriju turpina rakstīt cits rakstnieks, reizēm sērija no tā iegūst, reizēm tā tiek norakta. Tāpat es negaidīju, ka es sagaidīšu precīzu Lārsona rakstīšanas stila kopiju. Nudien, kurš gan spētu ar tādu aizrautību rakstīt par labo varoņu personīgās higiēnas ievērošanas procesiem! Kurš uzdrošinātos replicēt Mīkaela izmeklēšanas unikālo metodi? No jaunā autora es vēlējos tikai vienu, lai viņš nesalaiž visu dēlī un grāmata ir interesants trilleris.

Autoram tas nudien ir izdevies, grāmata ir cienījams turpinājums sākotnējai triloģijai. Patiesībā viņa pat šo to ir ieguvusi. Līsbete kā tēls ir kļuvis dziļāks, viņa ir izaugusi kā personība. Tas arī ir loģiski, jo laiks iet, un cilvēki mainās. Viņa kā cilvēks ir kļuvusi reālāka, jo vairs nestrādā tikai emociju līmenī, kurā katrs cilvēks ir potenciālais ienaidnieks. Mīkaels ir kļuvis patstāvīgāks, viņš neko daudz kā cilvēks nav mainījies, taču beidzot viņš pats spēj veikt izmeklēšanu, nepaļaujoties tikai uz Līsbetas labvēlību. Beidzot ir sajūta, ka Mīkaels nav piektais ritenis, kura vienīgais uzdevums ir izbaurot citu sniegto informāciju pasaulē. Viņš pats dara savu darbu. Ar to vien jau pietika, lai sērijas turpinājums iegūtu atzinību manās acīs.

Sižetiski sērija kļūst pavisam mūsdienīga, mākslīgā intelekta izstrāde, totālā pilsoņu izspiegošana un citi mūsdienu jaukumi ir ieņēmuši centrālo vietu sižetā. Pilnīga notikumu kontrolēšana bez pienācīgas uzraudzības neizbēgami samaitā pat vislabākos cilvēkus. NSA ir kļuvusi par absolūti nekontrolētu iestādi, neviens nezina, ar ko viņi īstenībā nodarbojas, kam pakļaujas un ar ko sadarbojas. Autors mēģina izspēlēt scenāriju, uz ko viņi un citas ieinteresētās puses būtu gatavi, lai iegūtu vēl lielāku kontroli pār citiem. Vietām tas viņam izdodas diezgan labi, taču brīžos, kad autors pievēršas tehniskām detaļām un izmanto zinātnisku žargonu, man atlika tikai saķert galvu un pie sevis domāt: “Vai autors tiešām domā, ka lasītāji neko nezina par Kerra singularitāti un piedēvē šo ideju Līsbetei! Lai Švarcšilds nogrābstās!”. Un tad vēl tā brīvā dažādu zinātņu nozaru ideju sintezēšana, neņemot vērā šo teoriju patieso būtību. Es no autora, ja viņš nudien ir nolaidies tik zemu, ka mēģina visu loģiski izskaidrot, tomēr sagaidītu uzcītīgāku sagatavošanos.

Arī ar ļaunajiem tēliem viss ir izdevies. Man nekad nav patikuši tie, kuri ar putām uz lūpām pēdējās grāmatas lapaspusēs stāsta savus plānus un smejas par labajiem. Šeit ļaunie ir efektīvi un risina savas problēmas ar izdomu un improvizējot. Protams, protams, ļaunajiem ar Līsbeti ir daudz kopīgā. Un tas rada lasītājā veselīgu ieinteresētību par notikumu turpmāko attīstību, no tā izriet domāšana līdz notiekošajam un mēģinājumi atšifrēt vainīgos. Bonusā mēs uzzinām daudz jaunu faktu par Līsbetas pagātni, un tā nemaz nekonfliktē ar iepriekšējām grāmatām.

Ja ir nācies lasīt iepriekšējās trīs, tad droši ķerieties klāt arī šai, piedzīvojumi turpinās. Negaidiet perfektu Lārsona stila kopija, jo varoņiem reiz taču ir jāizaug un jāatbrīvojas no statiskā stāvokļa. Lieku 9 no 10 ballēm. Un varu saderēt, ka drīz redzēsim nevienu vien šīs sērijas turpinājumu. Pagaidām jaunais sērijas autors vezumu velk labi un nebaidās ielikt darbā savas idejas.

Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni (Millennium Trilogy #3) by Stieg Larsson

Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni

Pēc pirmo divu grāmatu izlasīšanas viena lieta bija pavisam skaidra, šīs sērijas grāmatas apskauž visas pārējās manu grāmatu plauktu apdzīvojošās sērijas. Reti kad viņām ir tā veicies ar izlasīšanas ātrumu! Otrā grāmata beidzas ar klifangeri, kurš mani neizsakāmi aizvainoja, bet tīri fizisku iemeslu dēļ es uzreiz nevarēju sākt lasīt šo grāmatu. Vienīgais iepriecinājums bija tikai tas, ka apzinājos, ka tiem, kas lasīja viņu izdošanas brīdī, uz trešo bija jāgaida ilgāk par pāris dienām, un šī doma mani savā veidā mierināja.

Sālgrēna slimnīcā Gēteborgā ieved divus smagi ievainotus cilvēkus. Viens no viņiem ir Līsbeta Salandere, kas izsludināta meklēšanā par trim slepkavībām. Viņai ir dzīvībai bīstams ievainojums galvā, un nepieciešama steidzama operācija. Otrs ir Aleksandrs Zalačenko, Līsbetas tēvs, kuram viņa uzbrukusi ar cirvi. Kamēr Sālgrēna slimnīcā risinās spraigi notikumi, Mīkaels Blumkvists pēta Salanderes pagātni un drīz nāk uz pēdām patiesībai. Viņš raksta atmaskojošu reportāžu, kas attaisnos Līsbetu un satricinās Zviedrijas valdību, Drošības policiju un visu valsti. Vai Līsbetai būs iespēja noslēgt rēķinus ar pagātni un panākt taisnības uzvaru?

Skaidra lieta, ka autors sākumā bija sarakstījis tikai divas grāmatas. Taču otrā viņam iznākusi tik bieza, ka grāmatizdevējiem apzinoties savu lasītāju vidējo celtspēju, nācies otro saskaldīt divās daļās. Notikumi atsākas turpat, kur tie beigušies iepriekšējā grāmatā. Autors ir nolēmis beidzot savīt visus notikumus kopējā stāstā un lasītājam beidzot parādīt kas ir kas. Notikumi ar un ap Līsbetu nudien nav bijuši nejauši, un pie šīs meitenes dzīves sagandēšanas ir strādājuši diezgan daudzi cilvēki. Taču galvenais, kas caurvij šo stāstu, ir autora šaubas par Zviedrijas iestāžu kompetenci. Šis iestādes absolūti nedara to, kas tām uzticēts. Tā vietā, lai bāriņtiesas, psihiatri, izmeklētāji un politiķi strādātu savas valsts iedzīvotājiem, viņi nodarbojas ar sevi. Ja pie viņiem atnāks kāds nopuņķojies bērnelis ar savu problēmu, pastāv iesēja, ka viņš ne tikai paliks neuzklausīts, bet tie, kuriem viņu principā būtu jāaizstāv, šim bērnelim vēl sagandēs dzīvi. Tas viss rada neuzticību pret valsti kā tādu. Neesmu speciālists Zviedrijas sociālajās problēmās, bet no autora var saprast, ka visa tā muldēšana par labklājības valsti ir tikai fasāde. Cilvēkus iestādes aizbaida, un tiem ir vieglāk ar pārdzīvoto vardarbīgu mēģināt sadzīvot pašiem, nevis censties meklēt valsts aizsardzību. Vienmēr jau var pateikt, ka autors ir komunists, un tas viss nāk no tā, bet tas diez vai būtu korekts iebildums.

Tā nu Līsbeta klusē par savu dzīvi, nesadarbojas ar izmeklētājiem un advokātiem. Viņai jau kopš bērnu dienām ir skaidrs, ka vienīgā uz kuru viņa var paļauties, ir viņa pati. Šis lielais noslēpums, kas skar Līsbetas bērnību, tad arī ir grāmatas sižeta pamatā. Jāatzīst, ka autors ir izdomājis visnotaļ reālu un izstrādātu scenāriju, kas Līsbetu padara bezmaz vai par Zviedrijas konstitūcijas apdraudētāju. Viņš ir savijis tādu konspirāciju teoriju, pilnvaru pārkāpšanu un kontrolējošo iestāžu nolaidības mudžekli, ka katram, kurš apšauba valsts ierēdņu darbu, ir kur pieķerties. Skaidrs arī, ka šādas lietas neviens nesāks izmeklēt, ja vien viņš nebūs apķērīgs žurnālists.

Jā, šajā grāmatā Mīkaels nudien kaut ko dara arī pats. Ne jau tā, ka visu, bet laiku pa laikam viņam nākas iejusties īsta varoņa ādā, koordinējot izmeklēšanu, kaujoties bārā un, protams, pārguļot ar sievišķiem. Šajā grāmata viņam izdodas nocopēt tikai vienu skuķi, bet viņa ir nepieciešama sižetam. Šādu tādu informāciju viņš dabū pats, taču bez Līsbetas palīdzības nekas nekustētu no vietas. Tomēr vienu gan nevar noliegt, viņš prot manipulēt ar informācijas plūsmu, un tas arī ir viņa galvenais nopelns. Ja jau Līsbeta visu zina, bet nesaprot, ko ar šo informāciju darīt, tad kādam ir jānāk talkā.

Tā kā grāmata ir bieza, tad pateikšu savas domas, ko varēja droši izmest ārā. Ērikas blakuslīnija bija pilnīgi nevajadzīga, tikai lapaspušu apjomam. Varoņu personiskās higiēnas apraksti, cik kurš un kur mazgājies, pats to nemaz pamanīju, taču citi, kas šo sēriju jau bija pievārējuši, vērsa uz to manu uzmanību. Tiesa, kad pievērš uzmanību, sanāk, ka mazgājas tikai labie un dara to ļoti bieži. Beigu punktu arī varēja likt pārdesmit lapaspuses ātrāk, taču, nē, autoram gribējās ko pavisam trillerīgu un, lai ar tām piemita zināma pabeigtības sajūta, tas, manuprāt, bija lieki. Te pat nevar atsaukties uz Līsbetas pamatprincipu, ja tu viņai ko nodari, esi gatavs saņemt pretī.

Visādi citādi brangs trilleris; ar aizrautību lasīju Zviedrijas Drošības policijas darbinieku intrigas un autora mājienus uz to, ka Palmi novākuši tie. Arī Mīkaēls no gultā guļoša radījuma pārvērties par visnotaļ apsviedīgu puiku, kas šo to spēj sasniegt pats. Nu un galvenais tas, ka Līsbetai atkal radās ticība cilvēkiem, to autors izveidoja visnotaļ meistarīgi, un tas neizskatījās kā no debesīm nokritušas klavieres. Kā jau trillerī pienākas, ar katru lapaspusi atrodas aizvien jauni fakti, pierādījumi un cilvēki tā, ka nekas cits neatliek, kā skriet pa lapaspusēm līdzi grāmatas varoņiem. Lai gan grāmatā ir daudz seksa un maz mīlestības, daudz nežēlības un maz varonības, lieku 9 no 10 ballēm. Viens gan ir skaidrs, šī grāmata ir vislabākā visā triloģijā.

Meitene, kas spēlējās ar uguni (Millennium #2) by Stieg Larsson

Meitene, kas spēlējās ar uguni

Nupat izlasījis Millenium triloģijas pirmo grāmatu, ķēros klāt nākošajai. Nebija tā, ka diktu gribētos zināt, kas tālāk, jo pirmā grāmata ir pabeigta ar savām beigām un nekādu turpinājumu vairs neprasa. Taču, ja jau ir otrā, un tā atrodas manā grāmatu plauktā, tad kādēļ atlikt neizbēgamo.

Zviedriju satricina trīs nežēlīgas slepkavības. Aizdomas krīt uz Līsbetu Salanderi, kura ir atgriezusies Zviedrijā pēc ilgas uzturēšanās ārzemēs. Viņa ir ļoti bagāta, bet pavisam vientuļa. Līsbeta Salandere nolemj uz visiem laikiem nokārtot rēķinus ar pagātni un sodīt tos, kas pelnījuši sodu. Policija sāk viņas medības. Žurnālists Mīkaels Blumkvists netic Līsbetas vainai un uzsāk pats savu izmeklēšanu, lai atrastu īsto slepkavu. Viņš atklāj tumšus notikumus Līsbetas pagātnē. Pēdas ved pie kāda noslēpumaina vīrieša, no kura visi baidās. Līsbetai Salanderei ar viņu ir kārtojami īpaši rēķini.

Sākot lasīt šo grāmatu mani interesēja divas lietas – vai Mīkaels pieturēsies pie savas tradicionālās izmeklēšanas metodes – gulēt ar visām, kuras to vēlas un ļaut lietām ritēt savā gaitā. Gan jau beigās brīnumainas sakritības rezultātā viss atrisināsies. Nepārprotiet, man nav nekas pret šādām izmeklēšanas metodēm, taču ja skatās uz notikumiem kopumā, tad Mīkaels nav nedz talantīgs, nedz nenogurdināms izmeklētājs (cik tālu tas attiecas uz materiāla apstrādi). Viņš ir tikai rupors, kas spēj izkliegt to, ko viņam ir devuši citi. Otra lieta – ko Līsbeta darīs ar savu lielo naudu.

Arī šīs grāmatas kriminālromāna un trillera sintēze autoram ir padevusies ļoti labi. Izņemot dažas vietas, no grāmatas nav iespējams atrauties. Mani klupšanas akmeņi bija grāmatas lēnais sākums kad simts lapaspušu laikā nekas lāga nenotika, Līsbeta apgreidoja sevi un savu dzīvokli, taču IKEA mēbeļu  uzskaitījums mani pārāk nesaistīja, tāpēc droši šķīru tās pāris lapaspuses pāri. Brīdis, kad Līsbeta atgriežas atpakaļ Zviedrijā rada nelielu kognitīvo disonansi, jo sabira pīšļos visas manas iztēlotās sižeta attīstības līnijas. Tādēļ turu aizdomās autoru tajā, ka no sākuma viņš ir vēlējies rakstīt kaut ko pavisam citu, bet ir bijis žēl mest ārā grāmatas sākumu. Bet ja tam tiek pāri, tad lietas aiziet.

Kā jau īstā krimiķī, pienākas policisti ir pastulbi, ja viņi tādi nav, tad viņus neieredz kolēģi. Šajā brīdī uz skatuves uznāk Mīkaels. Arī šeit viņš pats neko nav uzracis, bet izmanto drauga un žurnālista Dāga ievākto informāciju atmaskojošam rakstam par prostitūciju un cilvēku tirdzniecību Zviedrijā. Visu trūkstošo informāciju viņam piespēlēs Līsbeta. Bet nav arī tā, ka šoreiz viņam pašam nekas neienāk galvā, noslēgumā viņš nudien izrādīja to, ka spēj spriest patstāvīgi un izmantot citu cilvēku atstātās norādes. Pie tam viņam, lai to sasniegtu pietika aiziet gulēt vienam pašam.

Līsbeta arī šajā grāmatā dara to pašu, ko iepriekšējā  – viņa veic reālo izmeklēšanu, analizē informāciju un meklē pierādījumus. Tas nekas, ka viņu meklē visa Zviedrija. Šajā grāmatā autors pat neliek tik lielu uzsvaru uz to, ka viņa ir hakere. Šoreiz pietiek ar pareizu problēmas formulēšanu. Šajā ziņā viņa sit pušu žurnālistu visos punktos. Tiek izskaidrots arī, kādēļ viņa ir tik dīvaina un asociāla. Izrādās, ir iemesli, bet Līsbetas dzīvesstāstu labāk izlasiet paši. Vienīgais, kas man nepatika Līsbetas kontekst,ā bija Fermā teorēmas pierādījuma apspriešana, autoram acīmredzot ir patikušas dažādas ‘’teorijas” par šo tēmu, bet problēmas būtību viņam, manuprāt, nav izdevies uztvert.

Autors ir diezgan pacenties, lai lasītājam parādīt, ka zem ārēji spožā Zviedrijas mierīgā pīļudīķa spoguļa notiek diezgan baisas lietas. Tādas, kurās cieš cilvēki, taču tie varas iestādēm ir vienaldzīgi, jo viņus jau ikdienā neredz. Tādēļ politiķi un parastie ierindas pilsoņi tos ignorē. Policija neuztraucas par viņu pazušanu un pēc formālas izmeklēšanas lietas pārtrauc. Mīkaelam un Līsbetei sanāk iekulties šajā Zviedrijas tumšajā pusē un par to dārgi samaksāt.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, vērtējumu noīsināju tādēļ, ka autors izmanto visus standarta kriminālromānu risinājumus, cenšoties vairāk radīt spriedzes, nevis patiesi dziļi izanalizēt aizskarto tēmu. Neizslēdzu, ka pie dziļas analīzes grāmata iespējams būtu daudz neinteresantāka. Viņš ir radījis varoņus, kuri spēs izkulties no jebkādas situācijas. Bet viskaitinošākā lieta ir klifhangeris sešsimt lapaspušu biezas grāmatas beigās. Bet visādi citādi grāmata nodrošina aizraujošu izklaidi daudzu stundu garumā.

Meitene ar pūķa tetovējumu (Millennium Trilogy #1) by Stieg Larsson

Meitene ar pūķa tetovējumu

Reizēm gadās tā, ka uz kādu dižpārdokļa izlasīšanu es spēju saņemties tikai pēc pieciem gadiem. Savulaik Millenium triloģija bija trakoti populāra, un nav jau ko slēpt – līdz ar ceturtās grāmatas iznākšanu tā kļūs vēl populārāka. Ja nupat Zvaigzne ABC neizdotu ceturto grāmatu, es noteikti būtu veiksmīgi visu atlikušo mūžu nodzīvojis šo grāmatu sēriju nelasījis. Taču apmeklējot Grāmatu izstādi 2016, man sanāca pieiet pie Zvaigznes ABC stenda un par nelielu, bet taisnīgu samaksu kļūt pat visu trīs pirmo sērijas grāmatu īpašniekam. Tas savukārt pamudināja mani izlasīt vismaz pirmo un uzreiz.

Žurnāla Millenium redaktoram Mīkaelam Blumkvistam vēl pavisam nesen šķita, ka viņš ir sasniedzis savas karjeras augstāko punktu. Nav jau nekāds joks atmaskot vienu no lielākajām biznesa haizivīm Vennestremu krāpniecībā. Taču tad viss sāka iet uz leju, viņa ziņu avots izrādījās nepatiess, un nu Mīkaelam nāksies doties cietumā. Viņš nolemj aiziet no žurnāla uz kādu laiku, lai pagaidītu vētras norimšanu. Šo Mīkaela piespiedu brīvdienu laikā pie viņa vēršas Vangera koncerna vadītājs Henriks Vangers, kurš piedāvā Mīkaelam uzrakstīt Vangeru dzimtas vēsturi un izmeklēt kādu četrdesmit gadus vecu slepkavību. Līsbete Salandere ir pilnīgi asociāla meitene, kurai dzīvītē ir nācies pieredzēt daudz ko. Patlaban viņa atrodas jurista aizbildniecībā un strādā firmā, kuras uzdevums ir informācijas apkopošana klientu vajadzībām. Līsbetei šajā jomā ir īpašs talants, viņa spēj atrast par cilvēkiem visslēptākās lietas.

Kā jau man tas ierasts, dižpārdokļus lasu ar zināmiem aizspriedumiem, nekad jau nevar zināt, cik daudz no slavas ir autora talants, cik veiksmīgs mārketings. Vēl tas, ka autors ir pārliecināts komunists, tas arī mani darīja aizdomīgu. Tātad biju no savas puses izdarījis visu, lai sevi vēl lasīt nesācis noskaņotu pret grāmatu vispār. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, grāmata nudien ir labs skandināvu krimiķis ar trillera elementiem, autora komunistiskie uzskati nedaudz spīd cauri, bet tas nāk sižetam tikai par labu.

Runājot standarta frāzēs, grāmata ir tā, kura turēs tevi nomodā līdz izlasīsi pēdējo lapaspusi. Mūsdienu lasītājam, sevišķi tādam, kurš šad tad izlasa pa kriminālromānam, uzreiz ir skaidrs, ka mazpilsētas ir visnotaļ bīstamas vietas. Tajās cilvēki nudien laipni ir tikai pa dienu un publiski. Pa naktīm tie dara tumšas lietas, slaktēs svešiniekus un savējos, katram ir pa kādam skeletam skapī. Vienu vārdu sakot uzreiz turi aizdomās visus par visu. Mīkaels nav lasījis skandināvu krimiķus, tādēļ viņam līdz secinājumiem ir jānonāk caur personīgo pieredzi. Šī pieredze sevī ietver urķēšanos citu cilvēku dzīvēs, konfrontēšanu un iemantojot visnotaļ nelāgu slavu Vangeru dzimtas radikālākajos spārnos.

Vamgeru dzimta sevī acīmredzot iemieso visu slikto, kas autoram sakāms par lielrūpniekiem un viņu dinastijām. Ir te daži labi elementi, bet arī tiem kapitāla saglabāšanas intereses stāvēs augstāk par morāles un ētikas jautājumiem. Papildus spriedzes pilnam sižetam autors mums pacenšas pavēstīt par zviedru uzņēmēju kapitāla izcelsmes avotiem un to ciešo sasaisti ar biznesu. Ja lasa šo lietu atrauti  no sižeta, sanāk, ka tieši zviedri ir vainīgi pie visām pasaules nelaimēm. Ja novēršamies no ārpolitikas un ekonomikas jautājumiem, tad izrādās, ka Zviedrijā piedzimt par sievieti nav diez ko labi, vēl sliktāk ir būt sievietei emigrantei vai tādai, kuru uzskata par garīgu atpalikušu. Te uz skatuves uznāk Līsbete.

Līsbete nevar būt droša pat no saviem valsts iedalītajiem aizbildņiem, viņa ir pilnīgi to varā. Tā kā viņa ir asociāla, tad viņai nav nedz draugu, nedz radinieku pie kuriem vērsties pēc palīdzības. Tādēļ visu nākas risināt pašai. Jāatzīst, ka Līsbetes problēmu risināšanas metodēs ir zināms šarms, un viņa īpaši neaizdomājas par kaut kādām garīgām vērtībām – piedošana un samierināšanās. Ir lietas, kas jādara, un galvenais ir neuzķerties. Šajā jomā viņa ir efektīva. Vispār jau autors Līsbeti ir padarījis par supervaroni, viņai ir fotogrāfiska atmiņa (lai kas tas arī nebūtu), un viņa ir hakere. Neizteikšos par autora izpratni par hakerēšanu (pašam jau ar nav nekāda lielā), taču tas ir labs veids kā ātri un nesāpīgi radīt negaidītus sižeta pavērsienus, izstumt no krūmiem pa klavierei un dažādi izklaidēt lasītājus. Lasītājam savukārt gribot negribot tas jāpieņem, jo Līsbete taču ir hakere. Jāatzīmē, ka šis pašpietiekamais cikls strādā labi un padara lasīšanu par aizraujošu padarīšanu.

Mīkaels bez Līsbetes būtu un paliktu panaivs žurnālists, kurš pat nespēj identificēt brīdi, kurā viņu “uzmeta”. Analītiskais aparāts viņam strādā, skaitās ekonomikas un finanšu guru, ja uz kaut ko sakoncentrējas, spēj paveikt brīnumainas lietas. Bonusā viņam patīk sievietes, precējies pats vairs nav, taču seksuālajā dzīvē viņš ir neizvēlīgs. Labprāt pārgulēs gan ar padzīvojošu sievieti, gan ar jaunu meiču. Redzēs, kā notiks nākamajās grāmatās, taču šajā es neko vairāk kā birku ‘neapdomīgs meitu ģēģeris’ es viņam piešķirt nevaru. Visu informāciju viņam uz paplātes pienes Līsbeta vai arī pārējie grāmatas varoņi.

Kā izklaidējošs krimiķis ļoti labs, sevišķi, ja pieņem autora spēles nosacījumus un negaidi, ka šis visus atrisinājumu tev iebaros lēni un pa kripatiņai. Te ir jāizbauda varoņu dzīve un rīcība, nevajag censties atminēt vainīgo, jo vainīga ir visa Zviedrijas sabiedrība kopumā, ļaundari ir tikai nepārdomātas sociālās politikas blakusprodukts. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, man patika, un šķiet, ka es saprotu kādēļ viņa ir tik populāra pasaulē. Nav nekas labāks kā redzēt, ka arī vienā no pasaules pārtikušākajām valstīm sabiedrība ir tikpat satrunējusi kā tavā dzimtajā viduvējajā valstī. Tas ļauj lieku reizi konstatēt, ka cilvēki nudien visur ir vienādi.