Navigate / search

Pa nepazīstamo Mikronēziju by Miloslavs Stingls

pa-nepazistamo-mikroneziju

Skatoties plauktā uz šo grāmatu, mani pārņēma aizdomas, vai “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju maz reiz izlasīšu. Ar iepriekšējiem darbiem autors mani bija pārliecinājis, ka viņa darbos lasāma ir tikai trešdaļa no sarakstītā, pārējā daļa ir tik neinteresanta, ka kalpo kā vislabākās miega zāles. Tomēr saņēmos un lasīju.

Ievērojamais čehu zinātnieks un etnogrāfs Miloslavs Stingls apceļojis Mikronēziju, kura ietilpst 2900 salu un kuru eiropieši vēl nesen pazina visai maz. Autors stāsta par šo salu vēsturi, dabu, saimniecību un jo sevišķi par saliniekiem — viņu dzīvi, tradīcijām, ticējumiem, īpatnībām.

Teikšu uzreiz – šī ir vislabākā no autora grāmatām, kuru man nācies lasīt. Un laba tiešā nozīmē, viņam ir izdevies sarakstīt interesantu visu grāmatu. Biju jau novērojis, ka brīžos, kad autors pievēršas vēstures stāstiem, viņa valoda kļūst raita, viņš spēj izstāstīt pašu svarīgāko un interesantāko nevienu brīdi nezaudējot globālo skatījumu. Līdz šim par Mikronēzijas salu grupas vēsturi biju lasījis dažādos avotos un zināju par to tikai epizodiski, šajā grāmatā autors visu ir salicis hronoloģiski un pavēsta visu, par ko grāmatas sarakstīšanas brīdī bija zināms.

Kur slēpjas šīs grāmatas veiksmes atslēga? Es domāju – autoram šoreiz ir izdevies pieturēties pie galvenā pavisam vienkārša iemesla dēļ. Lielākā daļa no Mikronēzijas salām ir atoli ar visnotaļ mazu platību. Šeit nav daudz ceļu un autoram nav kur izvērsties. To vienu ceļu diez ko daudz neaprakstīsi (viņam ir ļoti pavāji dabas un ceļu apraksti) un nākas pievērsties cilvēkiem un vēsturei. Tas izglābj visu grāmatu.

Grāmatas sākumā daudz uzzinām par Bikini atola cilvēku likteņiem, standarta militārisma nosodījums un līdzjūtība šīs salas iedzīvotājiem, kuri tagad klīst pa arhipelāgu neviena nepieņemti. Pieraduši pie kompensācijām un bez savām mājām. Interesanti, ka nekas nav mainījies arī divtūkstošajos gados, par to var labi izlasīt Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester.

Nodaļas par Nanmadolu ir apbrīnojami informatīvas. Autors izstāsta standarta leģendas par šo no koraļļu blokiem uzbūvēto akmens pilsētu, par platīna zārkiem, otro Nanmadolu un citiem “seno civilizāciju” brīnumiem. Taču atzīst arī to, ka šiem stāstiem nav nekā kopīga ar patiesību, jau tad bija liecības, kas apstiprināja vietējo cilšu iesaisti pilsētas būvniecībā. Jā, darbs bija smags un grūts, taču salās, kur virsaišu vara ir absolūta, tas nebija nekas neiespējams. Tā nu pilsētas uzbūves noslēpums ir palicis par noslēpumu tikai šambaloīdu prātiņos.

Viena nozīmīga lieta, par kuru es Mikronēzijas salu vēsturē neko daudz nezināju, bija japāņu okupācija. Par otrā pasaules kara laiku es vēl zināju, bet par pirmskara periodu, starp diviem periodiem, es gan neko daudz nezināju. Tie pamanījās iznīdēt daudzas vietējo paražas, un neviens īsti tā arī nezina, cik iezemiešu gāja bojā viņu režīma laikā. Jāatzīst arī, ka baltie kolonizatori nebija ne ar ko labāki.

Iezemiešu precību un kopdzīves paražas padomjlaiku grāmatai noteikti garantēja popularitāti. Daudz uzzinām par vietējo daudzsievību, prostitūciju un virsaišu izredzētību. Par to, kā pareizi apprecēties un par to, kā mazās salās tiek ierobežota dzimstība. Ja uz saliņas iegūstamais pārtikas apjoms ir pietiekošs tikai divsimts cilvēkiem, tad nekontrolēta populācijas pieaugšana nav laba lieta. Par bada gadiem, kad cunami noskalo visu no salas un rietumnieku pārticības ietekmi uz vietējo pasaules uztveri. Žēl tikai, ka nevienā vietā netika pieminēts kravas kults, bet varbūt tas nemaz neattiecās uz šo salu grupu.

Bonusā ir interesantas nodaļas par to, kā kļūt bagātam Palau salās. Puišiem savulaik tur it bijusi visnotaļ sarežģīta naudas sistēma, savulaik tur cirkulējušas ap 200 vietējās valūtas, un ir bijuši cilvēki, kas zinājuši maiņas kursus starp tām, par to, kuram kāda nauda piederējusi. Šīs zināšanas, protams, bija par komisijas maksu, un tā bagātie kļuva vēl bagātāki un nabagie nabagāki.

Viens gan ir skaidrs  – uz šīm salām speciāli braukt es neplānoju, es kaut kā nespēju iedomāties, kā es varētu nedēļu nonīkt vietā, kuru var izstaigāt pusdienas laikā. Ja nu vienīgais līdzi paņemot lielu grāmatu apjomu. Bet šai grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un rekomendēju izlasīt par vienu pat mūsdienās mazpazīstamu zemes stūrīti.

Eels: An Exploration, from New Zealand to the Sargasso, of the World’s Most Mysterious Fish by James Prosek

eels

Šoreiz nemaz nevaru tā īsti pateikt, kas mani pamudināja iegādāties šo grāmatu. Varbūt tas, ka bērnībā man bija periods, kad vēlējos kļūt par ihtiologu. Līdz šim visas manas zināšanas, kas saistītas ar zušiem, varēja uzrakstīt uz vienas lapas. Tās pēc būtības bija pamatlietas, ka zuši vairojas un mirst Saragosu jūrā. Aug viņi saldūdenī, un tad kad pienāk laiks dodas pēdējā ceļojumā. Un tas arī pēc būtības viss. Reāli neskaidrs man bija jautājums, vai Amerikas zutis ir tas pats, kas Eiropas zutis un kur vairojas Japānas un Jaunzēlandes zuši. Tad nu grāmatu nolēmu izlasīt, lai aizpildītu robus savās zināšanās.

Grāmatas autors uzsāk daudzsološi, ar ļoti labu zuša dzīves aprakstu un noslēpumiem, kas vēl nav atklāti. Diemžēl neko daudz vairāk es par viņiem neuzzināju. Ja neskaita pārdesmit lapaspuses, kas veltītas zušu bioloģijai, mākslīgas pavairošanas problēmām un to skaita sarukšanas problēmām, pārējā grāmata ir vairāk veltīta autora ceļojumiem pa Jaunzēlandi, Japānu un Mikronēziju. Protams, tas viss notiek saistībā ar zušiem, bet reizēm man tas šķita nedaudz pārspīlēti.

Piemēram, kādā Mikronēzijas salā autors cenšas no vietējiem izvilināt viņu zušu stāstus. Uzsauc visiem aliņus, kopā lieto vietējo narkotisko brūķējumu un pēc vairāku nedēļu ilga “darba” ir ieguvis viņu pilno leģendu. Protams, ka pavadīt mēnesi Klusā okeāna salās ir diezgan forši, bet domāju, ka šo stāstu viņš varēja atrast kādā specializētā folkloras izdevumā. Iespējams, ka es maldos un šis stāsts par cilvēkēdāju zuti, tiešām tika izvilināts pirmo reizi.

Būtu arī bijis labi, ja autors to, ka grāmata tiks veltīta cilvēka un zuša garīgajai saiknei būtu ielicis tās priekšvārdā un tad tu cilvēks varētu saprast ko gaidīt. Tā izskaidrojošā daļa, kas un kā rakstīts tika atlikta uz beigām, kad grāmatā jau biju nedaudz vīlies un īsti nevarēju saprast, kur autors tur tos vienpadsmit izpētes gadus pakāsis. Kas interesanti, autors atsaucas uz cilvēkiem Eiropā, kas viņam daudz ko iemācījuši par zušiem, to zvejošanas tradīcijām. Diemžēl neviens no viņa piesauktajiem Eiropas piedzīvojumiem tā arī nebija atradis savu vietu grāmatā.

Kopumā grāmatai liku 8 no 10 ballēm. Izlasot to, Jūs uzzināsiet pāris maoru mītus par zušiem, nedaudz par Mikronēzijas zušu pielūdzējiem, nedaudz par starptautisko zušu nozveju un tirdzniecību, nedaudz viņu bioloģiju, diezgan daudz par iepriekš minēto tautu dzeršanas tradīcijām ar zuti kā zaceni galvenajā lomā. Vietām grāmata aizrauj vietām šķiet garlaicīga.