24. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Tā kā visas labās lietas reiz beidzas, tā arī mums ir jāsāk posties atpakaļceļam. Šodien jātiek līdz Soltleiksitijai. Brauciens ir uz četrām stundām. Mums iesaka izvēlēties veco ceļu, bet mēs neklausām un maucam pa lielo šoseju. Te nekā daudz nav, novērtējam vietējos lauksaimniekus un skaitām kilometrus līdz finišam.

Mūsu šodienas apskates punkts ir Hill Airforce aviācijas muzejs. Es Ivaram esmu devis nepareizas norādes, un tas mūs ved uz pašu bāzi, nāks griezt atpakaļ un braukt uz pareizo vietu. Muzeju grūti palaist garām – ne katram priekšā stāvēs B-52 bumbvedējs. Izkāpjot no mašīnas saprotu, ka man kaut kas īsti nav lāgā, jo liekas, ka tūlīt izrubīšos. Tādēļ, apskatījis pirmās lidmašīnas, velkos uz kondicionētām telpām. Muzejs ir pa brīvu, parakstos viesu grāmatā, un varam sākt ASV aviācijas vēstures izpēti no brāļiem Raitiem līdz SR-71C.

Es neesmu nekāds aviācijas speciālists, visas manas zināšanas beidzas ar otrā pasaules kara beigām. Tādēļ muzejā varēju nedaudz izglītoties gan par ūdens injekcijām cilindros, gan par lidmašīnas motoru uzbūvi. Man gan visi tie motori pa lielam ir melnā kaste. Edijs mums ir mehāniķis, un es nudien nevaru saprast, kā viņš turbīnu spēj atšķirt no pārējiem zobratiem.

Te var pavadīt daudzas stundas skatoties filmas par Korejas un Vjetnamas karu, lasot lidmašīnu aprakstus. Muzejā nav smādēti arī Padomju bloka agregāti, tie gan ir iegādāti no poļiem. Pēc pāris stundām nospriežam, ka pietiek, izejam ievērtēt āra ekspozīciju, tajā atrodams pat Minutemen eksemplārs. Daļu no lidmašīnām muzejs nolēmis uzfrišināt un tās nožogotas, apakšā ēnā sēž krāsotāji un kaut ko ķimerē kompresorā.

Tad seko iepirkšanās tūre, jāsapērk kādi nieki mājiniekiem, apmeklējam rotaļlietu veikalu, tad grāmatveikalu, šī nu bija tā retā reize, kad mani pārējie pārspēja. Es pa diviem lāgiem jau biju gatavs iet prom, bet šiem vēl šis tas jāpaskatās. Edijs te uzgāja žurnālu veltītu Wrangler džipiem, tas sagrāva viņa un Atvara rūpīgi veidoto Rubicon klasifikāciju. Es no sākuma sagrābos veselu grāmatu kaudzi, taču laikam ejot padomāju un atliku gandrīz visas atpakaļ. Rokās palika viena, un arī tā nebija priekš sevis. Tikuši ārā no grāmatu bodes devāmies meklēt kaut ko ēdamu, bija cerības nopirkt kaut kādas sviestmaizes. Vietējā lielveikalā nekas tāds nebija atrodams.

Braucot ārā ieraudzījām veselu biodesmaižu bodi. Iegājām iekšā, un tā kā tur bija jāpasūta un jāgaida, nolēmu – nevajag un gāju prom. Labi, ka Atvaram saulē galva nebija pārkarsusi, šis uzkavējies pāris minūtes un iznāk ārā ar paiku sev! Nākas mest kaunu pie malas un vilkties arī mums, kad esam tikuši pie ēdiena, braucam uz viesnīcu. Viesnīca ir okei, visi noguruši un nekur vairs iet negribas. Pēcpusdienu un vakaru pavadām skatoties kaut kādu raidījumu sēriju par ekstravagantiem Aļaskas miljonāriem, kuri, lai glābtu ģimeni no bada ziemas, ar hidroplānu lido uz attālu salu medībās.