Zaigojošā pasaule by Aleksandrs Grīns

Par šo grāmatu es jau zināju no bērnības atmiņām, ne velti viņa man palika uz pašām beigām. Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi sērijā ir atrodams kāds cits šī autora darbs “Akmens stabs”, un salīdzinoši nesenā iepazīšanās ar to manu morāli pirms šīs grāmatas lasīšanas nepacēla.

Kā rakstīts priekšvārdā, autoram ir gājis visādi, viņš ir gan pelts, gan slavināts, un katram uzskatam ir zināma taisnība. Autora pasaules tiešām ir kapitālisma romantizācija, viņa fantāzija nudien ir tik maz piesaistīta pie zemes, ka stāsti no tā sāk zaudēt. Taču reti kad gadās tik veikls manipulētājs ar vārdiem, smuku teicienu sacerētājs un nekā nepateicējs daudzu lapaspušu garumā. Tiešs pierādījums, ka ir labi būt Gorkija draugam.

Lai saprastu, ko es runāju, ielikšu maitekli:

“Fantastisks stāsts par Dubultās Zvaigznes Cilvēku – Drudu, kurš mācēja lidot, un kuru, šo viņa spēju dēļ, vajā pasaulē valdošie bezsirdīgie bagātnieki. Šim Dubultās Zvaigznes Cilvēkam, pēc viņa uzstāšanās ārēnā, sāk sekot slepenpolicija, viņā iemīlas kāda bagāta sieviete Rūna, kura arī viņu sāk vajāt. Drudu noķer, ieberot viņa dzērienā miega zāles, iesloga cietumā un saslēdz ķēdēs, bet viņš no kameras izbēg ar Rūnas palīdzību, kura iesūta viņam cietuma kamerā vīli ar ko pārvīlēt ķēdes. Druds ierodas pie Rūnas lai pateiktos, viņa piedāvā izmantot neparastās spējas, lai kļūtu par pasaules valdnieku un Druds ar nožēlu pamet Rūnu. Nākošajā gadā pilsētā ierodas kāda jauna meitene Tavija, kura nejauši noklausās kāda neprātīga izgudrotāja lekciju par to, ka iespējams lidot ar koka gulbi. Viņa vienīgā notic šim izgudrotājam un kopā ar to paceļas koka gulbī gaisā. Savukārt Rūnu nomoka Druda atraidījums un viņa nolīgst kādu cilvēku, lai tas iznīcinātu Drudu. Pēc neilga laika izejot uz ielas Rūna ierauga Drudu guļot asiņu peļķē. Oficiālais slēdziens ir, ka Druds izkritis pa logu un nosities. Rūna beidzot ieguvusi mieru…”

Tas nāk no Zaigojošās pasaules apraksta, un stāsts patiesi nesatur neko vairāk, varoņu savstarpējās attiecības veidojas momentāni – mīlestība, naids un motīvi, tie visi ir mirkļa lēmumi, lai autors varētu izplūst lapaspušu garos sajūtu aprakstos, kuri neko nepasaka un stāstam papildus nedod.

Nekad nelasiet grāmatu vilcienā, ja tava stacija nav vilciena galastacija, un tu brauc viens. Šoreiz runa nav par to, ka aizlasīsies un pabrauksi garām, te ir liels risks aizmigt un pašaut garām vajadzīgai stacijai. Sarakstītais uz smadzenēm iedarbojas kā miega zāles un ir jāpiespiež sevi turēt nomodā. Nepacietīgākajiem krāšņie dabas aun tēlu apraksti radīs priekšstatu, ka pusi grāmatas var mierīgi izlaist un ar to neko nezaudēt, un viņi nekļūdās. Būšu pavisam skarbs, visu šo grāmatu var mierīgi izlaist un neko nezaudēt. Vienīgais stāsts, kas man nedaudz patika, padomājot, patika tikai tādēļ, ka bija Grāfa Monte Kristo pārfrāzējums.

Tās, protams, ir tikai un vienīgi manas domas, iespējams, ka cilvēkam, kuram patīk viņa “Sārtās buras”, šis stāstu krājums spēs sniegt papildus romantisma veldzi, un tur nu es neko nosodāmu nesaredzu. Šī grāmata vienkārši nav priekš manis, no sākuma es vēl cerēju uz maģisko reālismu, jo šis žanrs man patīk, taču pat ar to autoram nav īsti vedies, iespējams, viņš mēģina sasniegt pārāk maģisku līmeni. Man arī galvā rosās pārdomas, kādēļ grāmata iebāzta tieši pie fantastikas. No fantastikas pat diezgan plašā traktējumā te nav ne smakas. Zaigojošā pasaulē vienīgais fantastiskais elements ir lidošana, bet tā ir fantāzijas lidošana, kas grauj pasaules strikto fizikālo kārtību un formulu ietvarus. Romantiska pasaka un nekas cits. Pārējie stāsti ir jūrnieku un ceļotāju piedzīvojumi.

Es grāmatai, neskatoties uz visu romantismu un labo valodas lietojumu, lieku 3 no 10 ballēm, ieteikt to kādam neriskēšu.

The Bazaar of Bad Dreams by Stephen King

Stīvens Kingam kā biezu grāmatu autoram nav nekādas vainas, taču, manuprāt, viņa īstais talants parādās stāstos. Tur viņš paspēj visu izveidot tēlu, ieskicēt apkārtni un pasniegt pavisam savdabīgu skatījumu uz pasauli vai notikumu. Tādēļ es cenšos, un līdz šim man ir sanācis izlasīt katru šī autora stāstu krājumu. Es arī neskrienu vilcienam pa priekšu un nemeklēju autora stāstus to iznākšanas brīdī, bet paciešos līdz tie tiek apkopoti krājumā.

Pavisam šeit atrodami veseli divdesmit stāsti. Savā kvalitātē tie ir no pavisam sadzīviskiem stāstiem līdz pavisam šausmīgiem šausmu stāstiem. Autors lasītāju brīdina, ka dažiem no šiem stāstiem ir zobi, un pēc to izlasīšanas rētas var palikt uz visu mūžu, tāpēc ļoti uzmanīgi.

Mile 81 – biju jau lasījis agrāk un par šo īso grāmatiņu ir atrodama atsauksme manā blogā. Tipisks Kinga gabals, par dažām īpašām vietām un lietām, kuras atrodamas reizē nomaļā vietā un tai pat laikā visu acu priekšā. Tur var notikt visneiedomājamākās lietas, bet ir jābūt īpaši uzmanīgam. Tās ir kā purva akači ievelk sevī un nelaiž vairs vaļā. 7 no 10 ballēm.

Premium Harmony – reizēm cilvēkam pietiek ieskriet veikalā pēc rotaļu bumbas, lai izmainītos visa viņa dzīvi. Šis ir no tiem stāstiem, kurus es saucu par sadzīves stāstiem. Te īsti nav nekādu šausmu, parasta ikdiena, kas pasaulē notiek daudzas reizes dienās. Šī stāsta varonim lielā dzīves loterija ir izvilkusi šādu lozi. No vienas puses zaudējums, no otras puses ieguvums. Ak, jā, Premium Harmony ir lētas cigaretes. 6 no 10 ballēm, no autora biju gaidījis nedaudz lielāku vērienu.

Batman and Robin Have an Altercation – arī šis ir sadzīves stāsts. Dēls katru nedēļu pusdienās ved savu ar Alcheimera slimību sirgstošo tēvu. Viņiem dzīvēs ir gājis visādi, vecais lēnām zaudē saikni ar realitāti, taču šis brauciens atšķiras, tēvs negaidīti atceras kādus Helovīnus, kuros kopā ar dēlu kā Betmens un Robins gājuši pie kaimiņiem. Vēl jo vairāk izrādās, ka vecajā vītā Betmena gars nemaz nav miris. 8 no 10 ballēm.

The Dune – šis ir īstais Kinga stāsts, vecs kongresmenis jau gadiem apmeklē kādu kāpu, šī kāpa ir kaut kas īpašs. Lēnā garā mums tiek pavēstīts viss par vīra dzīvi, un tas, ko viņš redzējis, kā arī tas, kādēļ kāpa viņu pievelk. Ticiet man, ja jums kaut kur būtu noslēpta šāda kāpa, arī jūs kļūtu nedaudz šausmīgā veidā atkarīgi no tās. Tviteris tam ir pierādījums, ka cilvēka daba ir tieši tāda. 10 no 10 ballēm.

Bad Little Kid – arī šis ir īsts autora meistarstiķis. Kā būtu, ja būtu bērns, kurš jau pēc savas dabas ir ļauns. Šāds mazais smurgulis darīs visu, lai sagādātu citiem ciešanas un, ja vajadzēs, arī nāvi. Mazā rižika ar propellercepuri tēls ir vienkārši perfekts, tāpat kā uz nāvi notiesātā skolotāja tēls. Vai tas, ko autors mums vēsta, ir patiesība vai tikai trakā murgi, mēs nekad neuzzināsim, un tas ir pats labākais. 10 no 10 ballēm.

A Death – tāds pabaiss stāsts par kādu slepkavu, īsti nevar saprast, vai šis cilvēks ir vainīga vai nav, taču vietējo iedzīvotāju verdikts ir skaidrs – jāpakar. Labs beigu pavērsiens. 8 no 10 ballēm.

The Bone Church – poēma par pavisam vecu un jau sen nedzirdētu lietu ziloņu kapsētu! Īsts piedzīvojums, mistika un vājprāts. Varbūt vienkārši izdomājums, džungļos jau notiek dīvainas lietas. Viena no retajām poēmām, ka man ne tikai patika, bet kuru arī sapratu. 9 no 10 ballēm.

Morality – dzīvot bezgrēcīgi nav nekāds joks, visi, kas lasījuši biezo melno grāmatu, zina – grēka alga ir nāve. Taču stāsta varonei tiek piedāvāts pagrēkot un kļūt bagātai, viņas dzīve pilnībā izmainās. It kā sadzīves gabals, tomēr ir atrodams šis tas šausmīgs, mēs jau paši nemaz īsti reizēm nezinām, kas mūsos patiesībā iekšā slēpjas. Un reizēm ir jābūt dikti uzmanīgam, lai savu alternatīvo Es neizlaistu tautās. 8 no 10 ballēm.

Afterlife – cilvēks nomirst, bet kas ar viņu notiek pēc tam? Kingam ir interesanta vīzija par pēcnāves dzīvi. Šādu ideju man līdz šim nebija nācies lasīt, gan jau, ka nav unikāla, bet izlasīšanas vērta. 9 no 10 ballēm.

Ur – stāsts par rozā Kindle, paralēlajiem Visumiem un Torni. Atzīšos, es nudien gribēt sev tādu lasīkli kā grāmatas varonim. Esmu jau apskatījis blogā. 8 no 10 ballēm.

Herman Wouk Is Still Alive – un atkal sadzīves gabals, par tiem, kas dzīvei redz jēgu vēl dziļā vecumā un tādiem, kuriem šķiet, ka dzīves beigas ir pienākušas jau nesasniedzot trīsdesmit. Uzrakstīts jau meistarīgi, un ir šausmu elements (tie kas nevar piedot bērnu nogalināšanu, tiem stāsts nepatiks) 9 no 10 ballēm.

Under the Weather – klasisks stāsts par vēlmi norobežoties no patiesības, ja cilvēks labi grib, viņš var apmuļķot ne tikai citus, bet arī sevi. Nedaudz pabaiss un neracionāls, bet cilvēkiem ja aizbrauc jumts gadās visādi. 9 no 10 ballēm.

Blockade Billy – sākumā domāju nemaz šo stāstu nelasīt, jo neko nejēdzu no beisbola, taču autors mani ievadvārdos pārliecināja, nevajag baidīties no tā, ko nesaprot, tas ir tikai fons. Billijs ir īsts beisbola superzvaigzne, un nemaz nevar saprast, kādēļ šausmu stāstu izlase iekļauts šis stāsts. Jā, Kings labi raksta par beisbolu, pat ja lasītājs no tā neko nesaprot. Ir vērts izlasīt līdz beigām. 9 no 10 ballēm.

Mister Yummy – pansionāts, kura iemītnieki lēnā garā gaida savu Nāvi. Kad cilvēkam pienāk viņa pēdējā stundiņa, viņš šo parādību nudien nepalaidīs garām. Smuki jau uzrakstīts, taču no tiem stāstiem, kas ātri aizmirsīsies. 7 no 10 ballēm.

Tommy – poēma, bet man nepatika. 5 no 10 ballēm.

The Little Green God of Agony – šis atkal ir tipisks Kinga stāsts. Par ceļu uz izveseļošanos no pacienta un viņa fizeoterapeites viedokļa. Vienam šķiet, ka šis dara visu iespējamo, bet otrai, ka pacients ir vārgulis un sliņķis. Labi, ka vismaz miljardieris. Taču varbūt taisnība nav nedz vienam, nedz otram. 10 no 10 ballēm.

That Bus Is Another World – stāsts patiks visiem tiem, kuri reizēm vilcienā sēž un blenž uz citiem pasažieriem (vai arī uz cilvēkiem, kas atrodas blakus braucošajā mašīnā) domājot par to, kādas ir viņu dzīves. 9 no 10 ballēm

Obits – labākais stāsts visā grāmatā. Kā tas būtu, ja tu uzraksti par kādu nekrologu dzīvam esot un viņš nomirst. Dzeltenās preses žurnālistam tā ir īsta ādere, bet arī nopietna atbildība. Viņš var uzrakstīt nāves spriedumu vienalga kādam cilvēkam, bet ko ar šādām spējām iesākt reālā dzīvē? 10 no 10 ballēm.

Drunken Fireworks – šis ir humoristisks un ironisks stāsts par kaimiņiem. Kaimiņi dzīvo mierīgi līdz kādā Pateicības dienā nesākas sacensība, kuram ir labāka uguņošana. Iespaidīgi atklāj cilvēku dabu. 9 no 10 ballēm.

Summer Thunder – distopisks postapokaliptisks stāsts. Ne visi pārdzīvoja pirmo kodoltriecienu, taču arī tie, kuri izdzīvoja, ir nolemti. Radiāciju ar aci neredzēsi un par saslimšanu uzzināsi tikai tad, kad sāksi vemt asinis. Aiziet no šādas pasaules var dažādos veidos. 10 no 10 ballēm.

8 no 10 ballēm, ja esi Kinga daiļrades cienītājs, tad uz lasīšanu nebūs jāmudina. Taču, ja arī neesi, tad droši ķeries klāt, ne visi stāsti būs ideāli un aizraujoši, taču priekš katra gaumes te pa kādam atradīsies, un kas zina, iespējams, arī nobīsies.

Eņģeļa spēle by Karloss Ruiss Safons

Domāju, ja jau reiz esmu sācis to Safonu lasīt, tad izlasīšu visu, kas viņam ir, un miers. Neteikšu, ka viņa iepriekšējā grāmata „Vēja ēnā” būtu atstājusi uz mani graujošu efektu, bet nolēmu savas smadzenes ar nekādu nopietno lasāmvielu nenoslogot.

Darbība tāpat kā iepriekšējā grāmatā noris Barselonā, notikumi rit no divdesmitā gadsimta sākuma līdz četrdesmit piektajam gadam. Grāmatas galvenais varonis Davids Martins, lielāko daļu savas bērnības ir bijis bārenis, un viņa ģimeni ir aizstājusi kādas Barselonas avīzes darbinieki. Sāk viņš kā izsūtāmais zēns, un beigās viņam jau ļauj publicēt savus stāstus turpinājumos. Pamazām viņš kļūst par rakstnieku, kurš publicējas zem pseidonīma, un ir visai populārs mistisko lubeņu žanrā. Tā nu tas turpinās līdz vienu dienu kāds svešinieks palūdz Davidu noslēgt līgumu ar viņa izdevniecību un sarakstīt grāmatu, kas izmainīs visu pasauli, radīt jaunu reliģiju.

Nevaru teikt, ka grāmatas sižets būtu kaut kas oriģināls. Lasot es domāju, labi, atkal kārtējais rakstnieks pārdod savu dvēseli velnam par simttūkstoš frankiem. Tēma ir tik nodrāzta, ka patiesi vēlējos, lai tad autors pastāsta to stāstu tā, kā vēl neviens nav stāstījis. Ir pozitīvas lietas no pārdabisku spēku iepīšanas stāstā, tas ļauj sižetā iepīt neloģiskas un neracionālas lietas bez jebkāda pamatojuma. Un autors pie šī paņēmiena atgriežas visai bieži.

Pārējais teksts ir piepildīts ar autora kvēlo mīlestību pret sievieti, kura viņu neprec. Ikdienu un sena noslēpuma risināšanu. Ir iekļauti pāris meksikāņu seriāla cienīgi pagātnes atgadījumi. Sižeta uzbūve līdzīga autora iepriekšējam darbam. Pamatā notikumi risinās tagadnē, un paralēli autors pamazām atklāj notikumus, kas notikuši netālā pagātnē un tieši ietekmē galvenā varoņa dzīvi. Tad vēl tiek iekļauti spriedelējumi par teoloģiju un cilvēku attieksmi pret jaunām reliģijām. Ko reliģijā meklē cilvēki un kā ar tās palīdzību manipulēt ar sabiedrību. Ko tad jaunais rakstnieks savā grāmatā tur saraksta mēs tā arī neuzzinām, pasūtītājam rakstītais patīk autors no tā baidās. Man gan visas šīs pamācības un kritika vairāk izskatījās kā Ostapa Bendera izveidotais „ТОРЖЕСТВЕННЫЙ КОМПЛЕКТ. НЕЗАМЕНИМОЕ ПОСОБИЕ ДЛЯ СОЧИНЕНИЯ ЮБИЛЕЙНЫХ СТАТЕЙ, ТАБЕЛЬНЫХ ФЕЛЬЕТОНОВ, А ТАКЖЕ ПАРАДНЫХ СТИХОТВОРЕНИЙ. ОД И ТРОПАРЕЙ” no „Zelta teļa”.

Grāmatas beigas man lika vilties vēl vairāk. Kā jau tas pienākas, beigās galvenais varonis nokārto visus rēķinus gan ar labvēļiem, gan ar pāridarītājiem. Tomēr radās priekšstats, ka autors grāmatu ir rakstījis pašam īsti nezinot, kā šo grāmatu jēdzīgi pabeigt. Acīmredzot noteiktais lapaspušu limits jau sasniegts, bet visi vēl dzīvi skraida riņķī. Tad ar steigu tiek ieviesta līķu sliede, kur cilvēki tiek nogalēti vai padara sev galu bez nekādas īpašās motivācijas, beigts un autoram par vienu personāžu mazāk. Nobeigums ir haotisks un dīvains. Tas, ka autors neko neizskaidro vēl būtu nieks, cilvēkiem ir galva lai paši domā. Trakākais ir tas, ka viss ir tik sasteigts.

Nu, bet epilogs, tas ir kronis visam, negribu te rakstīt spoilerus. Kādam romantiskāk noskaņotam lasītājam vai lasītājai, tas, iespējams, liktu noraust asaru, man tas lika šaubīties par cilvēces antagonista garīgo stāvokli.

Kopumā grāmatas sižets ir paredzams un rada tāda liela farsa iespaidu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, laba smadzeņu košļene. Joprojām nav nekas manāms ne no Eko, ne Kinga, ne Borhesa. Tāda action grāmatiņa ar mistikas piešprici un daudz personāžiem, kuri viens no otra kaut ko slēpj.

Te var izlasīt, ko par šo grāmatu domā citi grāmatu aprakstnieki Spīgana un Dainis.

Full Dark No Stars by Stephen King

Kings nenoliedzami ir mans favorīts. Galu galā man mājās ir gandrīz visi viņa darbi, un 90% no tiem es pat esmu izlasījis. Labi, nelasīta man ir tikai vien grāmata “Lizijas stāsts”, kāpēc nezinu. Šo grāmatu es nopirku jau pirms tās iznākšanas. Kā jau bookdepository tas gadās, es viņu saņēmu tikai mēnesi pēc iznākšanas, un, kad saņēmu, man lasīšanas kāre bija pārgājusi. Bet ar laiku visam pienāk savs laiks, un šī grāmata nelasīta nepalika.

Grāmatā ir atrodami četri garstāsti, kas ieturēti klasiskajā Kinga stilā un atklāj cilvēku tumšāko pusi. Protams, lasītājs tiek ierauts šajos stāstos pilnībā, galu galā viņam taču ir visas tās šausmas jāiztēlojas. Stāsti iesākumā liekas parasti sadzīviskie šausmu stāsti ar misticisma piesitienu, citi pat bez tā, bet tieši Kinga stils ir tas, kas tos padara interesantus.

“1922” – stāsts par fermeri Vilfrīdu un viņa ģimeni. Vismaz sākumā viņam vēl ir ģimene un par to, kā šis gads fermerim Vilfrīdam kļuva par sliktāko gadu dzīvē. Vilfrīda sieva ir mantojusi simts akru zemes gabalu, bet tā vietā, lai to pievienotu Vilfrīda fermai, viņa paziņo, ka zemes gabalu pārdos un pārcelsies uz dzīvi pilsētā. Skaidra lieta, ka tāda atkāpšanās no senču paražām Vilfrīdam ir nepanesama, un viņš nospriež tikt no sievas vaļā. Ir tikai jādabū savā pusē dēls. Un tad jau notikumu maiss ir vaļā.

“Big Rider” – stāsts par kādu slavenu rakstnieci, kuru mājupceļā no publiskas uzstāšanās ciema bibliotēkā, izvaro un gandrīz nogalina. Rakstniece lietas pašplūsmā neatstāj un nolemj atriebties pati. Drausmīgākais stāsta ir tas, ka šādas izvarošanas pasaulē notiek riņķī un apkārt, un kādam nabaga cilvēkam tā diemžēl ir realitāte.

“Fair Extension” – cik tālu cilvēks ir gatavs iet, lai viņam pašam klātos labi. Ko ir gatavs iemainīt ar vēzi slims cilvēks, lai nodzīvotu vēl teiksim 15 gadus. Kārtējais darījuma ar pašu nelabo nestandarta scenārijs. Jā, te nav jāatdod dēls, meita vai sieva. Šoreiz dzīves pagarinājumu var dabūt citā veidā.

“A Good Marriage” – cik labi cilvēks var pazīt otru cilvēku. Un ja ar viņu kopā esi nodzīvojis pārdesmit gadus? Autors uzskata, ka ne visai, un pastāsta mums par sievieti, kura nejauši atklāj, ka viņas vīrs ir maniaks slepkava.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, bet tas salīdzinājumā pret citiem Kinga darbiem. Jo man viņš tomēr ir atsevišķā kategorijā. Lai arī notikumi lielākoties notiek uz parastu amerikāņu dzīves fona, man tomēr nedaudz pietrūka tās mistikas.

Drood by Dan Simmons

Izlasot pāris lubu grāmatiņas nolēmu pieķerties kaut kam nedaudz kvalitatīvākam. Tā kā Simmons ar savu „The Terror” bija atstājis uz mani ļoti labu iespaidu, paņēmu viņa jaunāko darbu „Drood”.

Šai grāmatai ir trīs centrālie tēli, no kuriem divi neprasa nekādus komentārus, bet viens, iespējams, ir reāla persona, iespējams, iedomu tēls.

Tātad pirmais tēls ir Čārlzs Dikenss. Kas ir Dikenss? Dikenss ir angļu rakstnieks, kas sarakstījis tādus darbus kā „Oliver Twist”, „Bleak House” un citus. Domāju, katram, kas daudz maz lasījis klasiku, šis rakstnieks ir pazīstams.

Otrais tēls ir Vilkijs Kolinss. Kas ir Kolinss? Arī angļu rakstnieks Dikensa tuvs draugs, līdzautors, aizbilstamais un galvenais konkurents. Viņš ir arī tas, kas pavēsta notikumus, kuri risinās no 1865. gada 9. jūnija līdz pat 1870. gada 9. jūnijam. Šis rakstnieks mūsdienās ir pazīstams ar tādiem darbiem kā „The Woman in White” un „The Moonstone”.

Trešais tēls ir Drood. Kas ir Drood, to nezina neviens. Iespējams, ka viņš ir ēģiptietes un angļu aristokrāta dēls, kas ieradies Londonā atriebties. Iespējams, ka viņš vienkārši ir cīnītājs par sociālo taisnīgumu, iespējams, slepkava, kas nogalinājis vairākus simtus cilvēkus un sapulcējis ap sevi ķīniešus un indiešus noziedzīgā grupējumā. Iespējams, viņš ir kāda sena ēģiptiešu kulta sekotājs. Iespējams, vienkārši narkotisko murgu uzburts tēls. Viens gan ir skaidrs – viņš ir praktiski visvarens.

Drood stāstījumā parādās jau no paša sākuma. 1865. gada 9. jūnijā Dikenss cieš dzelzceļa katastrofā un piedaloties glābšanas darbos viņam pievienojas noslēpumaina persona apmetnī ar seju, kas paslēpa kapucē tas tad arī ir Drood. Viņš arī atstāj pietiekoši daudz norādes, lai viņu vēlāk varētu atrast.

Tātad vienīgais un galvenais stāstītājs ir Vilkijs Kolinss, lasot viņa stāstījumu ir jāņem vērā dažas viņa ikdienas dzīves īpatnības. Pirmkārt, viņu moka podagra un, lai remdinātu sāpes, dienas laikā tiek izdzertas pāris glāzes opija tinktūru jeb pārsimt reizes lielāku dozu nekā bija pieņemts tā laika medicīnā. Viņu no bērnības vajā „zaļā sieviete”, kas šad tad viņam iekož kaklā vai mēģina nogrūst pa trepēm. Viņam ir arī dubultnieks „other Wilkie”, kas nāk pie viņa naktīs, nelūgts aizņem viņa kabinetu un pats trakākais raksta viņa romānus. Skaidra lieta, ka lasot šāda cilvēka memuārus ir jābūt diezgan uzmanīgam.

Arī savā stāstījumā viņš ir aizdomu pilns pret lasītāju, viņu uztrauc, vai arī nākotnē viņš joprojām ir Dikensa ēnā, viņš izsaka arī aizdomas, ka lasītājs grāmatu lasa tikai tādēļ, lai uzzinātu ko vairāk tieši par pašu Dikensu nevis par notikumiem saistītiem ar Drood. Stāstījumam ritot, pamazām sajūtam, kā no distancēti draudzīgas attieksmes, Kolinss kļūst atklāti naidīgs, viņa darbi ir labāki, komplicētāki, tēli dzīvāki par Dikensa radītajiem. Tomēr padumjā Londnas publika to nespēj pilnībā novērtēt. Arī pie Drood parādīšanās ir vainīgs Dikenss.

Patiesībā grāmata tiešām ir vairāk par Dikensa un Kolinsa attiecībām un viņu biogrāfiju nekā par Drood. Ar Drood saistīto action mierīgi varētu ietilpināt simts lappusēs. Bet mūsu stāstītājs mīl regulāri nolēkt no tēmas, aizvirzīties uz dažādiem sadzīves aspektiem, lai pēc pārdesmit lapaspusēm atkal atgrieztos pie noslēpumainā Drood. Reizēm rodas priekšstats, ka autors ir savācis tik daudz informācijas par Viktorija laikmeta Londonu, ka ir vienkārši vēlējies izstāstīt to visu arī lasītājām.

Vislabāk atmiņā iespiedās aina: Kolinss uzzina ka viņa mīļākajai gaidāms bērns. Šis labsirdības uzplūdu vadīts palielina viņas ikmēneša uzturnaudu no 20 £ uz 25 £, skaidra lieta, ka nabaga sieviete izplūst pateicības asarās.

Jāatzīst šī grāmata ir pirmā Dikensa biogrāfija, kuru esmu lasījis un jācer, ka tajā ir arī daļa patiesības un nav vieni vienīgi izdomājumi. Bet tieši šī izdomātā daļa padara grāmatu daudz interesantāku. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem, kurus interesē slaveni cilvēki un viņu dzīve tai pat laikā bez pretenzijām pret nelieliem izpušķojumiem. Lasot grāmatu uzzināsiet ari pāris Dikensa un Kolinsa radīto darbu vēsturisko kontekstu, daudz informācijas par tā laika Londonu un, ja cītīgi sekosiet līdzi stāstam, iespējams, arī uzzināsiet arī kas tad ir Drood.

Just After Sunset by Stephen King

Jaunākā no Stīvena Kinga īso stāstiņu grāmatām. Jāatzīst, ka tieši šīs viņa stāstiņu grāmatas man patīk visvairāk. Tās ir gandrīz vienīgās, kuras es pārlasu vairāk par divām reizēm. Savulaik man jaukākais no viņa stāstiņiem šķita „Mist”. Cik zinu, arī latviski ir izdota viena no šīm stāstu grāmatām. Tad nu arī šo grāmatiņu jau biju noskatījis amazonē, bet nedēļas nogalē biju iemaldījies kādā Londonas grāmatu bodē un tur arī nenoturējos.

Grāmatā pavisam ir apkopoti 13 stāstiņi. Stāstiņos S.Kinga stils ir diezgan jūtams un, pat nezinot autoru, varētu uzminēt, kurš tos ir rakstījis. Skaidra lieta, ka daļa nav nekādi šedevri, bet lasāmi ir visi. Tā kā stāstiņu vērtējums svārstās no 3 līdz 10, tad pastāstīšu nedaudz par katru.

Willa – tipisks Kinga stāstiņš, nedaudz mīklainības, nedaudz lasītāja maldināšanas. Galvenie tēli priekš īsstāsta nostrādāti labi. Kopumā dodu 9 no 10 ballēm. Izlasot šo stāstu, man sāka šķist, ka grāmata būs laba.

The Gingerbread Girl – kārtējais tipiskais Kinga stāstiņš, tā kā esmu lasījis gandrīz visus viņa darbus, tad šķita, ka tas viss jau ir lasīts vairākas reizes. Tipisks viņa upuris bēg, ļaunais dzenas pakaļ tikai šoreiz satilpināts pārdesmit lapaspusēs. Patiesībā pēc 10. lapaspuses stāsta beigas ir viegli uzminēt. 6 no 10 ballēm.

Harvey’s Dream – Visai jauks stāstiņš, ietilpa pāris lapaspusēs, bet interesants. Rakstnieks ļāva nobeigumu izdomāt pašam lasītājam, interesanta ideja ar sakritībām un sapņiem. 9 no 10 ballēm.

Rest Stop – nekā izcila, teiktu ka pat zem viduvēja līmeņa. Par tēmu, kas notiktu, ja kāds cilvēks reiz izdarītu to, ko neizdarot viņš, iespējams, nožēlotu visu mūžu. 5 no 10 ballēm, man šķita tāds samocīts un vienkāršs.

Stationary Bike – labs un ironisks stāsts par notievēšanu un holesterīnu. Tāds kā mājiens, ka ar lietām nevajag pārcensties, nedaudz mistikas. Lasās ļoti labi un man personīgi patika, 10 no 10 ballēm.

The Things They Left Behind – kārtējais ASV rakstnieka stāsts par tēmu, kur tu biji 9/11. Tā štelle mani uzreiz distancēja no stāsta. Kopumā jau labs, nedaudz mistikas, vainas apziņas, bet tomēr tēma šķiet visai novazāta – 7 no 10 ballēm.

Graduation Aftenoon – viens no švakākajiem darbiem grāmatā. Izlasot rodas jautājums, un tad? Kāpēc šis stāsts ir ticis rakstīts? 3 no 10 ballēm.

N. – spēcīgs stāsts Lovecraft stilā. Lasītājam tiek piedāvāts lasīt stāsta varoņa korespondenci un piezīmes, tādējādi skatot notikumus no pirmās personas skata punkta. Notikumi visai šausminoši, mistiski un atklājas pamazām. Beigās jau arī tu sāc domāt – varbūt tā arī ir bijis. Stāsts reāli ieved savā realitātē, 10 no 10 ballēm.

The Cat From Hell – ironisks stāstiņš, ka nekas nepaliek nesodīts. Ļaunie darbi top atriebti, pat ja tev šķiet, ka tas kam tu dari pāri atriebties nespēs. Pats stāsts virs vidējā, bet arī nekas īpašs 6 no 10 ballēm.

The New York Times at Special Bargain Rates – variācija par tēmu aizkapa dzīve. Šoreiz tiek saņemts telefona zvans. Kā jau labam stāstam pienākas lasītāja iztēlei tiek dota vaļa. Lai arī sižets vienkāršs 8 no 10 ballēm.

Mute – stāstiņš par tēmu – esi uzmanīgs savās vēlmēs. Visai interesants, galvenie personāži labi ieskicēti, nedaudz nosodītas azarta spēles. Kopumā 8 no 10 ballēm.

Ayana – laikam Kings sāk palikt vecs? Stāstiņš veltīts dažādām slimībām, kas piemeklē vecumdienās, brīnumainu izdziedināšanu iespējai utt. Bet kopumā nekas īpašs 5 no 10 ballēm.

A Very Tight Place – tipisks Kinga stāsts par izdzīvošanu un atriebību, šoreiz galvenie varoņi veci vīri. Nekā jauna, tualetes būda tiek lietota laikam, lai būtu pretīgāk. 6 no 10 ballēm.

Kā redzam grāmatai vidēji liekamas 7 no 10 ballēm, bet tie daži stāsti, kas man patika bija tā vērti, lai attaisnotu grāmatas iegādi. Starp citu izskatās, ka ir iznācis „Gunslinger” latviski, saucas „Strēlnieks” pats „Dark Tower” ciklu esmu izlasījis divas reizes, iesaku arī jums. Šī ir pirmā grāmata šajā ciklā, ja iepatiksies, tad jācer, ka latviskotas tiks arī pārējās.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …