19. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Pieceļamies agri, bet ne tik agri, lai viesnīcas brokastīs būtu konkurētspējīgi. Pensionāriem, izskatās, ar miegu ir pavisam švaki, un tie ir okupējuši praktiski visus galdiņus. Nākas sēdēt gaitenī. Viesnīcas pavāri ir paveikuši neiespējamo – sačakarējuši omleti. Nezinu, kā viņi to panāca, bet bez kečupa to lejā dabūt nebija iespējams. Bet mums jāēd kārtīgi, jo mums priekšā lieli pārgājieni.

Arches parkā ierodamies tik agri, ka tas vēl nemaz nav atvērts. It kā teorētiski būtu jāmaksā ieejas maksa, bet te neviens neko nepārbauda. Rodas priekšstats, ka ierodoties parkos līdz astoņiem un pēc sešiem, nevienam tava biļete nerūp. Tas viss būtu nieks, nekur nav pieejams neviens parka plāns, ko paņemt līdzi. Drošības pēc nofotografēju informācijas dēlī atrodamo. Mūsu pirmais pārgājiena maršruts ir Devils garden.

Tas beigās izrādījās ap 13 kilometriem garš un prasīja ap četrām stundām laika. Ja vēlies ar vienu piegājienu apskatīt maksimāli daudz arkas, tad šī ir īstā taka. Nu jau esam rūdīti un apkraujamies ar ūdeni. Pasteidzoties notikumiem priekšā, ir jāatzīst, ka, lai ar’ cik daudz tu viņu nevilktu līdzi, vienmēr beigās pietrūks. Sākums ir mierīgs – ejam pa nelielu kanjoniņu, rīts vēl ir saglabājis vēsumu, un viss pasākums liekas tīrā pastaiga.

Pirmā ir Landscape arch – nedaudz jāpaiet nost no galvenās takas un, skat, viena no smukākajām arkām uzreiz apskatīta. Ja esi baigi švaks uz kājām un kilometru kātošana nav sirdslieta pat atvaļinājumā, tad tālāk vari neiet. Pārējās arkas būs nedaudz citādākas, bet šī ir viena no iespaidīgākajām. Mēs vēl esam takas sākumā un tādēļ neaprobežojamies viena ar skata uzmešanu, pastāvam, pafotogrāfējam un tikai tad dodamies tālāk.

Tālāk nozīmē nelielu rāpšanos klintī, man kājas sadziedētas un atkal eju sandalēs, protams, ka tās mēģina tikt no manis vaļā, augšā ticis esmu jau mazliet iesvīdis. Taču redzu, ka tāds pats liktenis piemeklējis lielāko daļu no cilvēkiem. Galu galā varu tikai uzslavēt savu organismu par labu dzesēšanas mehānismu. Nākošā arka ir Partition arch, ar’ nav slikta, cilvēki fotografējas kā no ķēdes norāvušies. Te pa ceļam sastopam vienu dīvainu vīriņu, kas stāv krustcelēs un domīgi raugās. Pēc tam bieži sastapsim viņu vai nu domīgi raugāmies vai dikti neapmierinātu, ja viņu nepalaiž uzreiz garām. Acīmredzot viņš veic kādu portālu atvēršanas rituālu.

Navajo Arch atrodas takas citā atzarā un vairs nav tik apmeklēta kā iepriekšējās, cilvēkiem ar laiku piegriežas līst nomalēs, te nofotografēties ir daudz vieglāk. Arī iespaidīga, saule joprojām mūs nav piebeigusi un izskatās, ka pārgājiens būs viegls. Tālāk mums ir jātiek pāri pāris klintīm. Valdošie vēji ir sagrauzuši klintis paralēli vienu otrai un ir jāiet pa to korēm. No augšas paveras skats uz visu velna dārzu, var redzēt daudz mikroarku, un pat atrast informācijas stendu, kas izskaidro to, kas skaitās arka un kas ne. Ja ir vēlme kāpaļāt (un mums tāda bija), tad var novirzīties no takas un parāpties augstāk, lai visu redzētu vēl labāk. Nedaudz aizgājām neceļos un labi, ka laikā attapāmies atgriezties uz takas, tā tagad saucas Primitive trail!

Nākamā arka ir Double O Arch, šī ir dikti populāra, divas vienā, te acīmredzot fotografēšana ir svēta lieta, cilvēki izveido dzīvo rindu, lai viens otram netraucētu. Tā kā esam trešie rindā, tad mēs ar’ izpaužamies.

Nākamais apskates objekts ir Dark angel, tas gan ir parasts akmens stabs, kurā kāds viegli ietekmējams prāts ir saskatījis pašu velnu. Taču lielākais noslēpums, par kuru neviens nerunā un neraksta, bet kādēļ cilvēki tur patiesi iet, ir sekojošs: ap šo laiku ceļā ir pavadīta pusotra stunda, un organisms vēl nav paspējis dehidrēties un sāk spiest pūslis. Šis akmens stabs atrodas nomaļus un ap to izkaisīti vēl daudz lieli akmeņi, aiz kuriem cilvēki var nokārtot savas dabiskās vajadzības. Un pēc tam atbrīvojušies no reizēm var doties atpakaļceļā. Nenoliegšu, es nebiju izņēmums un tas akmens, aiz kura aizgāju, bija labi apmeklēts vēl pirms manis.

Nu ir laiks sperties uz Primitīvo taku, te mums garām paskrien viens skrējējs. Puika laikam ir nolēmis uzstādīt rekordu un apskatīt visas arkas dikti ātri. Mēs savukārt orientējamies pēc akmeņu kaudzītēm un cenšamies nenomaldīties. Pie Private arch es esmu vienīgais, kuram vēl ir entuziasms vilkties lieku kilometru, lai aplūkotu kārtējo arku. Pārējie turpina ceļu, es eju skatīties arku. Izskatās, ka šai ir lemts nebūt populārai, esmu vienīgais tās novērtētājs. Satieku skrējēju, bet tas jau tik skrien. Tā kā ir pagājušas padsmit minūtes, sāku satraukties, vai savējos maz vairs noķeršu.

Noķeru samērā ātri, šie pārvarējuši vienu uz dibenu šļūcamu klinti, atpūšas pavēnī. Pirms tam gan biju dzirdējis viņu bļaustīšanos, noskaidroju, ka viņi man devuši zīmi. Manu pretķilkstienu gan nebija dzirdējuši. Viņi man pastāsta, ka skrējējam ir nepiemēroti apavi, un šis gandrīz raudādams griezies atpakaļ, jo nav varējis tikt no klints lejā, un tikai sekojot viņu piemēram, ir saņēmies šļūkt uz pakaļas.

Takas skrējēju satiekam pie vienas ūdensbedres. Te ir divas iespējas, lai tiktu tālāk uzskriet augšā pa klinti diagonāli un tad lejā otrā pusē izmantojot iegūto inerci, var arī brist cauri ūdenim. Mēs skrienam diagonāli, vienīgi Indulis apstājas, lai analizētu situāciju. Skrējējam ir pavisam grūti, viņš saka, ka izklausās jau smieklīgi, bet viņam ir bail skriet diagonāli, jo apavi nav īstie, izslīdēs, savukārt novelkot un iekāpjot ūdenī, viņam būs slapjas kājas, un viss skrējiens čupā. Palīdzam puikam tikt pāri un dodamies tālāk.

Nu jau esam desmitajā kilometrā, un iešana ir pa sauli, bez ēnas un pa karstām smiltīm. Enerģija sāk beigties, un mēs izretojamies, katrs pēc savām spējām. Ūdens ir visiem un tādēļ galu neviens neņems. Kāpiens ir nogurdinošs, un var to vien darīt kā slaucīt sviedrus. Saviem kolēģiem iesaku nekavēties pavēņos, kājas atradīs no iešanas un būs vēl grūtāk.

Beigās esam tikuši atpakaļ uz kanjona takas, cilvēki ir saradušies ļoti daudz. Viens pāris pat stiepj iekšā zīdaini vēdera somā. Nezinu, es savu bērnu pāri pa trīsdesmit grādiem noteikti nevilktu līdzi. Ir palikušas vēl divas arkas, kuras atrodas takas sākumā un kurām no rīta pagājām garām. Tās redzēt vēlos tikai es, pārējie iet uz mašīnu.

Pine tree arch ir tīri okei, un nosaukums pēc būtības pasaka to, ko redzēsi. Tunnel Arch arī ir īsts tunelis. Neviena nespēj izraisīt īstu entuziasmu un dodos atpakaļ uz mašīnas stāvlaukumu. Ir tāda sajūta, ka esmu beigts, un iešanas šodien vairs nebūs.

Varētu pērties uz viesnīcu un likties mierā, taču ir tikai pusdienlaiks un tādēļ nolemjam aizšaut vēl uz Delicate arch tikai paskatīties. Autostāvietā gājēji izrādās esam tikai mēs ar Ediju, Atvars ar Induli pagaidīšot mašīnā. Es viņus nenosodu, pašu ar’ velk pagaidīt mašīnā. Paņemam līdzi ūdeni, lai gan gājiens ir pārsimts metru, bet negribas izrubīties, jo īsti atgājis vēl neesmu.

Un tagad sākas visdebīlākais pārgājiens manā mūžā. No sākuma es nepareizi saprotu informatīvo plakātu, un pēc tā saprotu, ka arku no apakšas var redzēt pēc pārsimts metru gājiena. Sākam iet pa taku, tā ved augšā kalnā. Ir nedaudz pāri pusdienaslaikam, klintis baltas, un karstums ir vismaz piecdesmit grādu. Bet tā nolāpītā arka kā nav, tā nav. Beigu beigās abi ar Ediju attopamies, ka acīmredzot ejam to taku, kas ir 5 km uz abiem galiem. Taču tā kā pirmais kilometrs jau veikts, būtu stulbi mest mieru. Kapājam tālāk, katrs savā tempā. Es zinu, ka tas izskatās tā, ka es nekad nevaru normāli iet kopā ar citiem un vienmēr skrienu pa priekšu, tā nu tas ir, ja iesi ar mani kopā, un redzēšu, ka tev līdz miršanai ir tālu, es iešu savā tempā. Pēc kalna pievārēšanas seko salīdzinoši līdzens ceļš, kurā arī nav ēnas. Jo visus krūmeļus ir apsēduši tūristi. Pirms pēdējā kāpiena ir klints, kas met ēnu un tur, ja ir vēlme, var atvilkt elpu. Es dodos tālāk un, skat, arka ar klāt. Arī te ir dzīvā rinda, un es nemaz nelienu lejā tur stāvēt. Paskatos, aplaistos ar kolu un kāpju lejā, jāpaskatās, kā tur Edijam iet.

Viņu sastopu pirms lielās cepešpannas, tīri žirgts, nolemju iet viņam līdzi līdz galam. Nu jau arī mans temps ir tāds pats kā viņa. Edijs pastāsta, ko ceļā redzējis un ar ko runājis. Te esot daudz cilveku, kas speras augšā pašā dienas karstumā nepaņēmuši līdzi ūdeni, tie tad arī sēdot ēnā atelšoties, palūdzot garāmgājējiem ūdeni un dodas lejā. Daži pat neiedomājoties, ka te nebūs kur padzerties. Uzejam līdz arkai vēl vienu reizi, tagad esmu nedaudz atgājis un izrādās, ka tā arka ir tīri tā neko.

Lejā iešana ir pavisam raita, taču ofisa planktons ir jūtams pilnībā, sirds vidēji pumpē asinis ar 157 sitieniem minūtē. Īsti normāli tas nav, bet kaut kā karstumā jau organisms jādzesē. Ķīnieši pat šādā laikā kalnā dodas satuntuļojušies pufaikās. Pie takas sākuma stāv reindžere, kas pārbauda, vai cilvēkiem ir līdzi ūdens. Ticis līdz mašīnai, izdzeru ūdens pudeli un uzreiz arī to izsvīstu. Sviedri ar tādi dīvaini un nedaudz krata drebulis, laikam būšu tuvu karstuma dūrienam. Atvars ar Induli gan ir pagulējuši un tīri žirgti. Apsveicu viņus ar veselo saprātu un braucam uz viesnīcu, šādā karstumā te nav ko ķert.

Viesnīcā nospriežam dirnēt līdz sešiem, lai norimstas karstums un tad dosimies atpakaļ skatīties Delicate arch. Indulis pa visu varu grib tur aiziet. Darīt īsti nav ko un aiz garlaicības izmazgāju drēbes, tās jau iet uz beigām. Žāvētājs gan uzmeta un nežāvēja, izmetu veselus 2 dolārus par neko! Aizejam uz vietējo bodi, nopērkam ķiršus un čipsus, atjaunojam ūdens krājumus. Pirms iešanas uz veikalu mans telefons rāda, ka ārā līst lietus. Tuksnesī lietus izskatās pēc gļuka. Taču izejot ārā nākas konstatēt, ka telefona prognoze nemelo – retas lāses, bet līst.

Vakarā speramies atpakaļ. Karstums gan nav mazinājies un tādēļ pārgājienu līdz arkai nolemjam neveikt, bet aizbraukt uz īsto vieglo apskates vietu, kur to var redzēt bez īpašas piepūles. Redzēt jau var, bet viņa ir diezgan tālu. Tāds budžeta variants, izskatās, ka cilvēki nesmādē arī to. No lejas var redzēt, ka īstie arkas gājēji nav īpaši gājuši mazumā.

Tad pateicoties tam, ka google image finder nejēdz atšķirt labu no ļauna, dodamies uz Fiery Furnice viewpoint. Mēs bijām domājuši, ka tas ir Windows section. Labi, ka atpērāmies uz saulrietu un varējām to krāsni redzēt. Mūsu īstajam apskates objektam diemžēl nebija iespējams piekļūt. Braucam mājās un redzam ar kamuflāžu aplīmētus jaunos Range Rover, kurus acīmredzot te testē pirms jaunā modeļa nodošanas tirgū.

Nāk vakars un sāk gribēties ēst, pēc šodienas kilometriem derētu kas nīgrāks kā makdonalda kotlete. Dodamies meklēt steikus. Pirmais restorāns ir pārbāzts un rezervējam galdiņu pēc četrdesmit minūtēm. Taču pa to laiku atrodam labu krogu vietējā alus brūzī, kur arī atrodams steiks par sakarīgu cenu. Ņemam, kas ir, Edijs ar Atvaru ir sajūsmā, krogā kā dekorācija izstādīts Rubicon!