No rīta pamodos, īpaši nesteidzoties, pabrokastoju ar iepriekšējā vakara kebabu. Tad jau arī pārējie ceļabiedri bija gatavi braucēji. Pirmais šodienas galamērķis ir sala Ile de Re. Šajā vietā esam nolēmuši iznomāt velosipēdus un nedaudz pabraukāties. Kā maršruta galapunktu Ivaram lieku Saint Martin de Re.

Salu apmeklējot jāšķērso tilts, jāatzīst, ka visai skaists. Veselus 3 kilometrs garš un diezgan augsts, laikam, lai varētu cauri izbraukt kuģi. Cik tāds pasākums viņiem izmaksājis nav ne jausmas, bet Latvijā mums tādam naudas nepietiktu no teikti izmaksātus kādus 10 miljardus. Par tilta izmantošanu ir jāsamaksā simboliska nodeva (~10 – 16 eiro) atkarībā no gadalaika.

Braucot uz salu, laika apstākļi indicē augstu lietus varbūtību, kas nedaudz skumdina. Ivars tradicionāli aizvada mūs līdz pilsētiņas centrālajam laukumam, tur gan mašīnai vietas neatrodas. Nedaudz pabraukājuši atrodam perspektīvu mašīnas novietni. Tagad jāveic otrais etaps – velosipēdu īre.

Izrādās, ka esam apstājušies pilsētiņas nomalē, nu labi, pilsētiņa jau arī ir tāda, kurai cauri var iziet desmit minūtēs. Cauri gan neejam, bet gan vienu malu apkārt, gar jūru. Netālu no ostas atrodam arī jauku velo nomu. Ričuki nesanāk dārgi padsmit eiro par ričuku, ņem un brauc. Protams, ir viena riskanta lieta, iznomātājs pieraksta tavu kredītkartes numuru. Gadījumā, ja tu aizbrauc uz visiem laikiem, tad tev līgums paredz 200 eiro sodu par velosipēdu. Tā nu tagad jūtos visu četru velosipēdu pagaidu īpašnieks. Mūsu braukšanas plāns, ja godīgi, nav izdomāts vispār. Galvenā mirkļa ideja ir aizbraukt uz salas otru galu.

Veloceliņi uz salas ir ļoti labi, tikai dažās vietās tie ir apvienoti ar autoceļiem, arī norādes ir pietiekoši informatīvas, lai neapmaldītos. Kamēr esam tikuši pie velosipēdiem, laika apstākļi ir uzlabojušies un ir patīkami saulains laiks ar nelielu vējiņu.

Brauciens sākas gar jūras krastu, tā kā jūrā ir bēgums, tad var redzēt vienu no vietējo iedzīvotāju galvenajām nodarbēm – austeru un molusku ievākšanu. Shēma vienkārša, jūrā iebrauc traktors, cilvēki uzvelk gumijniekus un apskata savus drāšu molusku maisus, krauj kuzavā un ved uz mājām. Tika novēroti daži individuāli velosipēdisti, kas nodarbojās ar austeru medīšanu. Jūra tur atkāpjas diezgan tālu un dažāda kalibra laivas izskatās visai dīvaini.

Pabraukuši gar jūras malu, veloceliņš mūs ieved salas iekšienē. No sākuma neiebraucu, kas ceļa malā tie tādi par maziem sekliem dīķeļiem. Dīķeļus savā starpā saista sarežģīta meniķu sistēma un pats galvenais viņi nelāgi ož. Tikai pēc neilga laika attapos, ka tā tak sāls ieguves metode, tvaicējot jūras ūdeni. Dīķi smuki arī dažādi – putniņi tur dzīvojas – laikam nodarbojas ar sāļu koncentrācijas palielināšanu tajos.

Iebraucam Les Portes En Re, pa ceļam sanāk braukt cauri kaut kādam putnu rezervētam, tur vācu tūristi ar binokļiem cītīgi ornitoloģēja. Portes vispār nav ko darīt un dodamies uz Phare des Baleines, skaitās viens no izcilākajiem salas landmarkiem. Pa ceļam nedaudz piebraucam pie jūras un uzmetam acis Otrā pasaules kara krasta apsardzes nocietinājumu paliekām.

Bāka izskatās diezgan smuka. Pirms došanās uz turienes nolemjam nedaudz iekost. Domājam, ka nav vērts ņemt tradicionālus ēdienus un pusdienojam ar dažādiem jūras radījumiem, garšoja tā neko, ja pieēd klāt daudz maizes un kartupeļus.

Iekoduši dodamies uz bākas pusi, pa ceļam melnie brāļi piedāvā ziedot pārdesmit eiro Āfrikas bada cietējiem. Izskatās elementāra tūristu mānīšana, advancēts naudas iegūšanas veids. Bākā ir iespēja uzkāpt tornī, par nelielu, bet taisnīgu samaksu. Tā kā jau nobraukti jau pāri par 25 kilometriem, nospriežam nekur nekāpt, bet doties atpakaļ.

Atpakaļceļu izvēlamies pa citu veloceliņu, cik vien tas ir iespējams. Velosipēdistu ap dienas vidu ir kļuvuši daudz vairāk. Tagad jau aiz lēnākiem braucējiem sāk izveidoties korķi, apdzīšanas iespējas limitētas, lai vai kā ap trijiem esam atpakaļ pie velonomas. Rēķinām, ka esam nobraukuši ap 50 kilometriem, kas nav peļami. Riteņi tiek atdoti un paši ēdot saldējumu aizejam līdz Saint Martin de Re ostiņai. Tur vietējie zvejnieki, atgriezušies no zvejas, pārdod savu guvumu tūristiem. Tā viņiem tāda tradīcija, daļu pārdot, lai varētu ejot mājās nopirkt ko dzeramu (ne jau limonādi).

Pasēdējuši, atpūtinājuši kājas, nolemjam doties atpakaļ uz cietzemi. Tagad braucot sanāk nedaudz izvairīties no velosipēdistiem, jo to ir pilna sala. Nedaudz ievērtējam tiltu un braucam uz savu viesnīcu.

Vadoties pēc ceļa norādēm neizdodas atrast nevienu lielveikalu, tiek nolemts aizbraukt uz viesnīcu pārgrupēties. Pēc pārgrupēšanās un veikala kā galamērķa ievadīšanas Ivarā, veikals atrodas, un nepieciešamie pārtikas un sadzīves resursi tiek iepirkti.

Vakarā tiek nolemts iziet mazā pastaigā pastaigā pa La Rochelle. Nākošajā dienā ir plāns ar kuģīti aizbraukt uz Fort Boyard (kādreiz pat pa Krievijas Tv rādīja šo franču šovu), tāpēc noskaidrojam kuģīšu atiešanas grafikus, nedaudz pabildēju ostas nocietinājumus un dodos atpakaļ.

Pa ceļam uz viesnīcu ieraugu dīvainu apbedīšanas biroja stāvvietu. Izlikti kapu dekorācijas paraugi un pie autostāvvietas rakstīts, “Tikai klientiem”, nav ar nekāds brīnums, ka stāvlaukums tukšs.

Vakars nolemts pavadīt skatoties saulrietu. Atrodam nelielu mākslīgu pludmalīti, kurā tad arī vērojam saules nolaišanos aiz horizonta. Nekas izcils – jauka nodarbe, ja vēlies vari akmeņos ķerstīt krabjus, vai mēģināt uz gliemežvākiem pārgriezt kājas. Turpat jūrā redzama bāka, kas esot autentiska Čīles galējo dienvidu bākai. Diemžēl apraksts tikai franciski, neko daudz nesapratu.

Un tad jau kā sakot pienāca vakars un arī laiks likties čučēt. Čučēšanu gan traucē no saules velobrauciena laikā dabūtie ādas apdegumi.