25. jūnijs

Šorīt mums ir plānā startēt agri, jo vajadzētu piebraukt tuvāk Monblānam un augstāk kalnos ir vēsāks nekā ielejā. Skaidra lieta, ka nekas no agrāk nesanāk, un izbraucam kā vienmēr. Šodien mums ir pastaiga kalnos, tas gan neliedz Armandam paņemt līdzi savu Dipdapu. Ideja bija atbraukt uz Les Houches agrāk, lai varētu noparkot mikriņu turpat blakus trošu vagoniņam. Skaidra lieta, ka piebraucot tur vietu vairs nav un lēnā garā savā starpā kašķējoties, meklējam parkošanās vietu citur. Tas nemaz nav tik vienkārši, tā kā pilsētiņa ir celta uz nogāzes ar brīvām vietām ir kā ir. Beigu beigās pašā pilsētiņas centrā atrodas viena vieta mūsu busiņam, atpakaļ ar kājām nākas slāt ap kilometru.

Lai visiem būtu interesantāk, Armands nolemj neklausīt un dragā ar savu ričuku neskatīdamies, Elza ir ar mieru kaut kur iet tikai, ja viņu nes viņas mamma, pārējie gan turas diezgan braši. Ejot uz vagoniņu mūsu rinda ir izstiepusies uz divsimts metriem. Tikuši galā, es pie kases saprotu, ka neko nesaprotu, un Maijai nākas uzskaitīt cik un kādas biļetes mums vajag. Tagad atliek gaidīt pašu agregātu. Sākumā stāvam uz kāpnēm blakus kasei. Mums priekšā ir indiešu grupiņa, kas apspriež savus nākošos varoņdarbus. Tagad arī pamanu, ka nemaz neesam piemēroti sagatavojušies, mums nevienam nav līdzi striķi un leduscirtņi. Nu labi, vismaz mugursomas mums ir. Dirnam rindā subjektīvi veselu mūžību, bet objektīvi padsmit minūtes. Tad tiekam iekšā vagoniņā un tur pagaidām arī tur vēl minūtes desmit. Uz indiešu jautājumiem, kas noticis, mūsu vagoniņa operatore atbild, ka, lai mēs brauktu, vajag, lai arī no augšas kāds brauktu lejā. Loģiski!

Brauciens augšā ne ar ko īpaši neizceļas, smuks skats un vagonu neviens nešūpo. Tikuši kalnos līdz Bellevue stacijai tagad sākam domāt, kur iet tālāk, pareizāk sakot, jautāju Maijai, viņa te galu galā visu ir izplānojusi. Mums esot jāaiziet uz kalnu tramvaja staciju (ar to nebraucam) un tad pāri sliedēm mežā iekšā. Pieejot pie meža takas sākuma, izskatās, ka te ir drausmīgi stāvs kāpiens uz leju. Es kā vienmēr pats neko nezinādams, sāku apšaubīt to, vai šī taka maz ir īstā un vai mums te vispār ir jāiet. Labi, ka Matīss ar Kristiānu nolien lejā un saka, ka viss kārtībā – tālāk ceļš ir normāls.

Vispār jau šī taka izrādās ļoti skaista un jauka. Spīd saulīte, mežs dod ēnu, lido taurentiņi, zied puķītes un virs tā visa paceļas Monblāns. Taču diemžēl šo taku ar bērniem laikam nav ieteicams iet. Mēs sadalāmies pa grupām. Maija pieskata Ernestu, jo tas baidās no taureņiem. Es skatos, lai Armands ar riteni nenomauc lejā no kādas šaurākas takas vietas, lejā ielejā. Jo te ja noveļas, tad apstāsies tik pēc puskilometra. Matīss ar Kristianu dzīvo savu dzīvi, par viņiem es īpaši nesatraucos, Aija stiepj Elzu, jo viņa pati neies.

Nogājuši kādu kilometru saprotam, ka nebūs aršana, es paņemu Ernestu un varonīgi cīnoties pret taureņiem atgriežamies takas sākumā. Pēc kāda laika atskrien Matīss un paziņo, ka viņš esot aizdomājies un gandrīz novēlies lejā, tāpēc nospriedis nākt atpakaļ. Aija ar Elzu ar ir atpakaļ pēc kāda laika. Maija ar Armandu pienāk pēdējie, tur vairs tālāk nav varējuši tikt. Nu nedaudz piesēžam un domājam ko darīt tālāk, taka jau ar bērnu puņķiem un asarām ir apslacīta diezgan brangi, bet sperties atpakaļ mājās ar uzreiz negribas.

Beigās tiek nolemts, ka es varot iet viens pats un pārējie iešot atpakaļ uz vilcieniņu un pasēdēšot tur. Cik es noprotu, šī taka beidzas Monblāna galā, bet tā kā man nav līdz ne striķis, ne cirvis es nolemju paieties trīs kilometrus turp un tad fiksi atpakaļ. Lai nu kā tas nebūtu, bez bērniem iešana ir dikti raita. Man sākotnējais mērķis ir tikt līdz upītei, kas iztek tepat no ledāja un tad iet atpakaļ.

Skati jau smuki un uz takas esmu viens, tie kas atbrauca kopā ar mums, jau sen ir gabalā un tie, kas pēc – vēl mani nav panākuši. Nav arī nekas grūts, vietām ir nedaudz jāparāpjas uz augšu, bet lielākoties iet uz leju. Pie trošu tiltiņa satieku bariņu ar tūristiem, tie tur pavēnī čillo. Man kā reiz piezvana kurjers un prasa, pa kurām durvīm var tikt iekšā manā ofisā, pēc kāda laika piezvana kurjers, kurš prasa, vai esmu mājās. Pie reizes uzzvanu savējiem, neviens neceļ telefonu – cerams, ka nav novēlušies no takas. Tad zvanu Kristapam, šis seko manam piemēram, pametis ģimeni likteņa varā un dodas pa taku uz priekšu.

Pēc tiltiņa sākas neliels kāpums, es visu laiku mēģinu turēt vienmērīgu tempu, jo uzkāpšu tik augšā apskatīšos un tad maukšu atpakaļ. Te jau sanāk panākt citus gājējus, viņi ir prātīgāki un taupa spēkus, jo šis noteikti nebūs viņu vienīgais pretkalns.

Pēc kāda laika esmu augšā pļavā, pastāvu, pafotogrāfēju ainavu, un ko tu domājies, tur satieku arī to pašu indiešu brigādi, ar kuru kopā braucām augšā. Parunājos ar tiem, palīdzu uztaisīt grupas fotogrāfiju, šie, skatot mani pēc cepures, nospriež, ka esmu amerikānis un saka, ka man jau redzams, kalni nekas īpašs nav, jo mums jau Jūtā tie ir pa pilnam. Nākas viņu apbēdināt, bet šie ir bijuši pat Rīgā. Nu malači!

Dodos lejā, sarunāju ar Kristapu tikties pie tilta. Pie tilta viņu neredzu un dodos tālāk. Te man nedaudz sāk mākt šaubas, vai esmu pareizā vietā uz takas nogriezies. Kaut kā nemaz neatpazīstu vietu, pa kuru eju. Un arī kāpiens liekas tā kā pa garu. Tomēr brīdī, kad sāku jau domāt par atpakaļiešanu, pamanu aitu žoga vārtiņus un ir skaidrs, ka taka ir īstā. Turpat netālu satieku arī Kristapu un dodamies uz gaisa vagoniņu staciju.

Stacijā visi čillo sēž ar kolas bundžiņām rokās restorānā ar episku skatu uz apkārtējām virsotnēm un aiz gara laika nezina, ko darīt. Esmu nedaudz saguris un no ledus aukstas kolas neatsakos. Nospriežam, ka visus taureņus nepievārēsim un brauksim atpakaļ lejā. Arī šī vieta man ir jāieraksta sarakstā, uz kurām atbraukt vēlreiz un paiet pa taku tālāk. Bez striķiem un cirvjiem, bet nu tā saprātīgi.

Tikuši lejā secinām, ka karstuma vilnis nudien ir klāt, saulē ir pāri par četrdesmit un ēnā tuvu ķermeņa temperatūrai. Kristaps aiziet pēc mikriņa, mēs meklējam ēnu un gaidām transportu. Pēc šī varoņdarba visi ir nopelnījuši veikala apmeklējumu, un izvēlēties vienu mantu piemājas SuperU. Tas paceļ morāli un un varam doties uz māju pusi. Uzreiz bez Ivara SuperU mums atrast neizdodas un pēc piecu minūšu riņķošanas, nākas mest kaunu pie malas un uzlikt norādes. Iepērkamies un līdz vakaram nebāžam ārā degunus no mājas.

Vakara pusē plānā ir apmeklēt zaļo ezeru, tas ir tepat netālu augstāk kalnā. Tā kā Elza visu dienu dresē savu mammu un mēģina pabāzt to zem savas tupeles, nolemjam, ka Aiju atstāsim mājās atpūsties, bet Elzu ņemsim līdzi. Nu ezers patiešām ir zaļš, bet ko var gaidīt no ūdens, ja viņā atstarojas zaļi koki!? Viņš ir arī pietiekoši kompakts, lai tam varētu apiet apkārt. Pakāpaļājam pa akmeņiem un braucam atpakaļ mājās.

Pa ceļam vēl piestājam pie paraplānistu ostas, kas te uzriktēta uz kalna kores Plateau d’Assy, paganāmies pa mākslīgo zālāju, paraplānistus neredzējām, jo ir jau tumšs un tad dodamies atpakaļ mājās.