17. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Šorīt mums plānā ir ļoti daudz dabisko tiltu. Nezinu, kādēļ Amerikā tas dabiskums ir tik ļoti jāuzsver, bet izskatās, ka melojuši nebūs. Hotelī brokasts ir okei, paēst var, ja esi galīgi aptracis, tad var izcept vafeles. Līdz pašam parkam, kuram vārdā ir Natural bridges, ir labs gabals. Jābrauc būs kādas trīs stundas. Ceļa sākumu mēs jau braucam ceturto reizi, bet rītausmā tam nav ne vainas. Tad seko garš ceļa posms, kurā ir redzams tikai pustuksnesis un klintis. Tad viena mazpilsēta Hanksville.

Nu jau esam tikuši pāri tai fāzei, kad jāfotografē katrs štrunts, un tādēļ pie katra iespaidīgāka klinšu bluķa vairs nepiestājam. Mašīnā ir kondicionieris, un karstu gaisu iekšā laist īsti negribas. Maksimums laiku pa laikam tiek nolaists logs un nofotografēta ainava. Šodienas sarunu temats ir automobiļi. Īsti neatminos, kas tur tika runāts, bet Indulim ir pilnīgs audioieraksts, kuru, cerams, viņš nekad nepublicēs. Ceļa beigu posms ir episks caurbraucams kanjons, Latvijā nekur neredzēti ģeoloģiski veidojumi un pat upe ar ūdeni!

Nokļuvuši Dabisko tiltu parkā, mēs iebraucam vietējā stāvlaukumā, parādām savu ieejas karti, saņemamies bukletus un izlasām brīdinājumu par lāci, kas esot uzpeldējis pie arkām un traucējot tūristu mieru. Palasām un pasmejamies. Ir arī brīdinājums, ka dzeramo ūdeni var dabūt tikai te un nekur citur, par laimi mēs jau esam mācīti, un mums mašīnā daļa no kravas ir dzeramais ūdens. Neteiktu, ka tas pietiktu mēnesim, bet, taupīgi dzīvojot, trīs dienas varētu izvilkt. Līdz pirmajam tiltam ir nedaudz jāpabrauc ar mašīnu. Protams, ka mēs kāpsim lejā pie katra no trijiem tiltiem un vispār izpildīsim plānu par 100%.

Pirmais ir Sipapu tilts –  izskatās diezgan smuks, un bez vārda runas katrs paķer pāris ūdens pudeles un lien pa taku lejā. Taka ir labiekārtota, vietām ir dzelzs kāpnes, vietām ir parastās ābelenes, izskatās dīvaini, bet savu funkciju pilda. Uz leju kāpt ir visnotaļ viegli pat saulē. Kārtējo reizi esam uzsākuši iešanu pašā pusdienlaikā. Šķiet, ka mums ir kaut kāda plānošanas problēma. Bez mums arku skatās vēl tikai pieci cilvēki, divi vēl nav tikuši lejā un trīs runā vāciski, tāpēc tos sveicinu ar Guten Tag. Tā kā esmu nolēmis būt gudrākais, esmu nedaudz atpalicis, jo mans noskatītais īsceļš beidzās ar pārdesmit metru augstu kritumu. Ja pie kanjona malas dominē sīki krūmeļi, tad lejā pie ūdens te ir atronams pat neliels mežs. To gan laiku pa laikam applūdina, bet izskatās, ka tas neko daudz koķeļiem neskādē. Kad esmu tiltu nopētījis un nofotografējis, esmu panācis arī savus ceļabiedrus.

Šiem ir slinkuma radīts plāns, vadoties pēc premisas –nekad nedari to, ko vari atlikt uz vēlāku laiku. Viņi ir nolēmuši pa kanjona apakšu aiziet uz visiem dabiskajiem tiltiem. Jā, pastaiga būs padsmitkilometru un ūdens mums, iespējams, būs par maz, taču iesim jau ne pa sauli, un kanjonā ir foršāk nekā uzreiz sperties atpakaļ to pārsimts metrus augšā uz autoplaci. Man nav ko iebilst, un dodamies ceļā. Salīdzinot ar iepriekšējām takām, šī ir viegla. Visu laiku līdzens, pažuvusi upes gultne, laiku pa laikam pavēnis, kurā var piesēst un atvilkt elpu. Virzāmies uz priekšu visnotaļ pacilātā garastāvoklī, neviens nav noguris, un viss ir vislabākajā kārtībā.

Taču kad esam veikuši aptuveni pusi no ceļa līdz Kachina bridge, mēs uz takas pamanām lielu sūdu čupu un, liekot lietā savas kopējās reindžeru prasmes, sev par izbīli secinām, ka tādu čupu var atstāt tikai lācis. Tas mūs nedaudz satrauc, jo mums nav līdzi ne lāču atbaidāmā pulvera, nedz šaujamo. No lasītā atminamies, ka tas ir melnais lācis, bet kā ar tādu apieties, neviens nezinām. Nav jau arī īsti kur mukt – kanjons ir pārsimts metru plats, kuram malas noaugušas ar krūmiem. Esam nedaudz sabijušies un nolemjam mainīt plānu. Atpakaļ jau neiesim, tas būtu nedaudz gļēvulīgi, bet līdz trešajam tiltam ar nolemjam neiet.

Tagad turamies kopā, uzvedamies skaļi un jau daudz raitāk dodamies tālāk. Mitrajā upes gultnē pamanām vēl lāča pēdas un vēl vienas mazākas, tās laikam būs tās kalnu lauvas. Izskatās, ka esam nokļuvuši īstā zoodārzā tikai bez būriem. Uz takas sastaptie ļaudis mūsu atradumus apstiprina. Tas ir rūdīts tūristu pāris, kurš apgalvo, ka mums četriem pieaugušajiem jau nav no kā baidīties. Melnais lācis esot tikai suņa lieluma radība, kas dikti bailīgs.  Te gan starp viņiem sākās diskusija, vai tas ir bailīgs vai nav. Sieviete ieteica mukt, vīrs apgalvoja, ka atliek tik uzbļaut, un tas pats aizmuks. Viņi gan mierināja, ka tas tik un tā neesot nekāds Vajomingas grizli, tie gan esot asinskāri. Mēs no savas puses pateicām, ka mūsu valstī lāčus apēduši tik sen atpakaļ, ka nevienam nav ne jausmas, kā ar tiem apieties, tādēļ mēs pēc otrā tilta kāpsim atpakaļ uz šoseju drošībā.

Turpinām ceļu, lāča pēdas joprojām šur tur manāmas, izskatās, ka tas te staigājis nesen. Ceram pēc iespējas ātrāk tikt no šejienes ārā. Vismaz es tā ceru, jo savas lāčplēša spējas dikti augstu nevērtēju, kas zina, varbūt viņš un tās kalnu lauvas ir vienā bandā. Tikuši līdz otram tiltam, tam uzmetam paviršu skatienu un meklējam ceļu uz augšu. Ja es būtu zinājis, cik grūti būs tikt līdz šosejai, varbūt būtu apsvēris iet līdz trešajai arkai. Kāpums jau nav dikti stāvs vai grūts, tikai tā garums un nepareizi izvēlētais ātrums mani līdz beigām gandrīz piebeidz. Saule ar’ nežēlo. Augšā esmu uzvilcies galīgi slapjš un aizelsies, toties pirmais. Nu ir pienācis brīdis, kurā mums jāvelkas atpakaļ pēc mašīnas. Gabals ir uz kādiem četriem kilometriem, nav arī kanjona pavēņa, ejam pa šoseju pašā dienas karstumā.

Edijam ik pa laikam uzrodas ideja kaut kur paņemt šortkatu, mēs ar Atvaru gan esam skeptiski pret šādu pasākumu un ejam vien pa ceļu, tas ir līdzens un prognozējams, nav arī lāču. Brīdī, kad esam tikuši līdz mašīnai, mums ir beidzies ūdens. Varam doties apskatīt pēdējo dabisko tiltu, kas nes neizrunājamo Owachomo nosaukumu. Vispār tas no visiem tiltiem ir tas smukākais, taču es saulē esmu tā apsutis, ka mani tas īsti nespēj aizraut. Uz manu ierosinājumu nokāpt lejā un apskatīties tuvāk, kolēģi skatās ar nosodījumu.

Pēc šī objekta pusstundu padzīvojamies pa kondicionētu suvenīru bodi, skatāmies piedāvājumu, ar vietējo reindžeru aprunājamies par lāčiem, apstiprinām, ka mums ir bijusi taisnība. Īsumā, ja redzi milzīgu pēdu ar nagiem, tad tas ir lācis, jo lauvas staigā, tāpat kā kaķi, nagus ievilkuši.

Atelsušies, dodamies uz nākamo punktu – Monument valley. Sākumā gan mums nebija plānots šo klinšu veidojumu apmeklēt, bet tā kā esam čakli braucēji, mēs zinām, ka spēsim atrast laiku, lai apskatītu arī tos. Monument valley oficiāli atrodas indiāņu rezervātā, un tā nemaz neskaitās ASV teritorija, taču iekšā tikšana nekādas problēmas nesagādās. Ceļš ir vien pusotru stundu un daļu laiku runājam par lāčiem.

Indulim ir sapnis apmeklēt Forest Gump point. Man nav īsti skaidrs, kas tas tāds ir, jo to filmu neesmu redzējis. Serpentīns, kas ved lejā uz Monumentu ielejas pusi, paver kārtējo episko skatu. Mēs pat piestājam , lai to nopētītu pamatīgāk. Nākošais pieturas punkts – Mexican hat mums vēl pašus Monumentus neredzējušiem, liekas tīri tā neko. Vajag mācēt akmeni tā nobalansēt. Tā kā degviela iet uz beigām, apstājamies un uzpildāmies. Iekožam arī paši, dievs vien zina, kad vēl dabūsim ēst.

Monumentu ieleja ir vienkārši episka, bet to vislabāk ir skatīties pa gabalu, ja vien neesi traks uz fotogrāfēšanu un fotografēšanos. Iebraucot parkā, samaksājam ieejas maksu un varam braukt pa trasi, kas ved gar visiem monumentiem. Lieki piebilst, ka trase ir zemes ceļš, kas ir tik izdangāts, ka vietām daudz netrūkst, lai mūsu sīkais vāģis līstu uz vēdera. Ja no sākuma cītīgi fotogrāfējam katru objektu un ik pa laiku apstājamies, lai parītu putekļus, ar laiku iestājas zināms pārsātinājums.

Tas tāds ir visiem parka apmeklētājiem, un kad nobraukta aptuveni trešdaļa, sākas neliels bardaks. Ātrākie grib apdzīt lēnākos, lēnākie nav gatavi nevienu laist garām, visi vienkārši grib tikt ātrāk ārā.

Tikuši ārā, mēs kādu laiku ziedojam tā slavenā Forest Gump point meklēšanai. Vai atradām, vai ne, īsti nezinu. Tālāk mums jābrauc uz Monticello. Tas tāds kluss miests pa ceļam uz Moābu. Šeit nekas ievērības cienīgs nenotiek. Viesnīcā atklājas, ka pēc viņu sistēmas es esmu rezervējis veselus divus numurus astoņiem cilvēkiem, un paiet kādas piecpadsmit minūtes līdz attapīgajai viesu uzņēmējai kļūst saprotams, ka problēma ir viņu sistēmā nevis manā rezervācijā. Es nekā nevaru viņai līdzēt, viņas attiecībās ar booking.com.

Beigu beigās istabiņu dabūjam, ievācamies, ātri atrodam gūglē vispopulārāko vietējo restorānu un braucam vakariņot. Amerikā visur ir jābrauc, tas nekas, ka restorāns atrodas kilometra attālumā. Kaut kāda velna dīdīts paņemu fish and chips, ēst jau var, taču ir aizdomas, ka ja, visu dienu nebūtu ēdis, tad diez vai mana apetīte būtu tik liela. Ticis atpakaļ viesnīcā, liekos uz auss.