Navigate / search

Our Mathematical Universe: My Quest for the Ultimate Nature of Reality by Max Tegmark

Our Mathematical Universe My Quest for the Ultimate Nature of Reality by Max Tegmark

Pēdējā laikā mani sāk nomākt iekšējie pārmetumi. Ja paskatās uz izlasīto, sanāk, ka mani lasīšanas paradumi pēdējo piecu gadu laikā ir kardināli mainījušies. Esmu gandrīz pilnībā pārgājis uz fantastikas un fantāzijas žanru. Populārzinātniskās grāmatas tiek pamestas novārtā. No vienas puses – cik reizes vari lasīt vienu un to pašu. Beigās jau bija nonācis pie tā, ka par tematu (vismaz vēsturisko aspektu) es zinu labāk par autoru. Populārzinātniskās grāmatas es pērku joprojām, bet ar lasīšanu neveicas tik labi kā vēlētos. Šī ar gaidīja savu kārtu jau no maija.

Šīs grāmatas galvenais uzdevums ir ātri iepazīstināt lasītāju ar mūsdienu kosmoloģijas pamatiem, nedaudz apstāstīt svarīgāko kvantu fizikā un tad pierādīt, ka patiesībā mūsu visums ir matemātiska struktūra ar visām no tā izrietošajām sekām. Grāmatā izlasītais garantēti laiku pa laikam noraus jumtu un liks aizdomāties par mūsu vietu pasaulē, agrāk vai vēlāk piespiežot lasītāju padoties multiversu vilinājumam.

Nav jau tā, ka grāmatas par multiversiem būtu retums, bet tik skaidri un saprotami uzrakstīta gadās reti. Ja man kāds tagad prasītu grāmatu par zinātnes vēsturi un iespējamo nākotni, es bez šaubīšanās viņam dotu šo. Ja arī neko daudz vairāk, tad vismaz iemācīsies patstāvīgi noteikt Zemes diametru. Taču nevajag satraukties, autors savus secinājumus būvē uz stipriem pamatiem, un lasītājam tiek pavēstītas visas galvenās nianses. Ja esi baigais populārzinātnisko grāmatu lasītājs, tad vari pirmās sešas nodaļas izlaist. Es gan to nerekomendētu, jo tajās ir atrodama nozīmīga pievienotā vērtība. Proti, autors daudz nodarbojies ar eksperimentu datu apstrādi. Parasti autori pavēsta par teoriju nemaz neiedziļinoties, kā tika apstrādāti eksperimenta laikā iegūtie dati, un kādēļ tieši šī interpretācija ir vislabākā. Autors par šo bieži aizmirsto teoriju pierādīšanas aspektu raksta visai daudz un ar entuziasmu.

Vispār visa grāmatā jūtams arī pats autors – viņa karjera un dzīve. Viņš nekautrējas stāstīt par savu zinātnieka dzīvi, par to kā viņam dažreiz ir izdevies atklāt jau atklātas lietas. Par to cik vīlies viņš juties uzzinot, ka tas nav nekas jauns, un par to, cik šādas vilšanās ir vajadzīgas, ja vēlies kļūt par īstu zinātnieku. Domājams, ka viņa grāmatas pusaudžu lasītājus varētu nosvērt par labu fizikas studēšanai. Šajā grāmatā, lasot par dažādu problēmu matemātiskajiem modeļiem, tie tiek pasniegti tik saistošā veidā, ka šķiet, ka viss ir saprotams bez īpašas piepūles.

Centrālais temats ir multiversi. Vispār izšķir veselus četrus to veidus. Viņi visi izriet kā sekas no jau pierādītām fizikas teorijām. Un ar pierādījumiem ir tā, ka tu nevari izvēlēties tikai tās sekas, kuras tev ir pieņemamas. Vai nu ņem visu vai neko. Tad nu lasītājs var uzzināt, ka gadījumā, ja tu vienu brīdi attopies kā vecākais planētas iedzīvotājs, tad tev būtu prātīgi pieņemt, ka eksistē trešā līmeņa multiversi. Savukārt, ja pieņem, ka mūsu visuma inflācijas teorija atbilst patiesībai, tad ļoti, ļoti tālu, kaut kur eksistē identiska Zemes kopija ar visiem tās iedzīvotāju un tādu pašu vēsturi. Un visi iespējamie starpstāvokļi un katrs no tiem bezgalīgi daudzās kopijās. Ar bezgalības tiešām ir prātam neaptveramas.

Un pašās beigās autors izvirza savu teoriju, ka visu visumu pamatā ir matemātiskas struktūras, kas variē no vienkāršām līdz sarežģītām. Iespējams, ka Hilberta telpa ir piebāzta pilna ar visdažādākajām konfigurācijām. Un mūsu Visums ir tāds tikai tādēļ, ka tāda ir viena no bezgalīgi daudzajām matemātiskajām struktūrām ar visām savām simetrijām.

Lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt visiem, pat ja līdz šim neesi par fiziku un kosmoloģiju interesējies tik cik melns aiz naga. Izlasi, nenožēlosi, pavērs jaunus zināšanu apvāršņus un spriedumi kā būtu, ja būtu izskatīsies daudz saprotamāki. Galvenais uzzināsiet, ka pārbaudīt vai lasītājs patiesībā nav “Bolcmaņa smadzenes”.

Dzīve pēc dzīves by Keita Atkinsone

Dzīve pēc dzīves

Šī grāmata kaut kādu iemeslu dēļ stāvēja manā izlasāmo grāmatu saraksta kopš pērnā gada maija. Nudien nespēju atcerēties, kas viņu man lika tajā iekļaut. Iespējams, viņai tur būtu lemts uzkavēties mūžīgi, iespējams, es viņu tomēr ar laiku izlasītu. Taču tas, ka grāmata izdota latviešu valodā noteikti ļoti palielināja grāmatas iespējas tapt izlasītai. Grāmatu “Dzīve pēc dzīves” izlasīšanai man laipni piešķīra izdevniecība Zvaigzne ABC.

1910. gada 11. februārī piedzimst Ursula un tūlīt pat nomirst, nepaspējusi ievilkt elpu. 1910. gada 11. februārī piedzimst Ursula, un pateicoties ārstam, izdzīvo. Pasaulē var gadīties visādi, un visniecīgākās nejaušības var pilnībā izmainīt dzīvi. Kā būtu ja tiktu dota iespēja dzīvot dzīvi neskaitāmas reizes? Vai tas ko mainītu? Vai tādēļ pasaule kļūtu labāka? Vai vispār būtu iespējams atcerēties iepriekšējās dzīves? Ursulai ir dota šāda iespēja.

Jāatzīstas, ka grāmatas, kurās cilvēkiem tiek dota iespēja izdzīvot savu dzīvi vēlreiz, man dikti patīk. Tā taču ir tik superīga ideja – izlabot visas savas kļūdas un izdarīt visu pareizi. Taču, ja viss būtu tik vienkārši. Ursulai ir šāda iespēja, un ne tikai reizi vien, taču ir viens liels BET. Viņa neko daudz no savas iepriekšējās dzīves neatceras, šad tad viņu pārņem deja-vu sajūta, sabīstas no nieka, reizēm viņai rādās sapņi, gadās pa gaišredzības brīdim. Lai arī tas nav nekas konkrēts, tas katrai nākamajai Ursulai palīdz, ja ne dzīvot labāku dzīvi, tad vismaz izvairīties no priekšlaicīgas aiziešanas. Vai tam visam maz ir kāda jēga, to es neteikšu, tādēļ grāmata ir jāizlasa katram pašam.

Kas mani pārsteidza ir fakts, ka grāmatai ir daudz vairāk slāņu, nekā es biju cerējis. Pirmais un visredzamākais ir pārdomas par nāvi kā neizbēgamu dzīves sastāvdaļu un dzīves jēgu. Cilvēks dzīvo un beigu beigās, grozies kā gribi, skanēs kapu zvani. Ursulas dzīvēs nāvju ir pietiekami, un katra no tām tiek uztverta savādāk.

“Tas nozīmē pieņemšanu. Ir vienkārši jāpieņem tas, kas mūs piemeklē, kā labais, tā sliktais. Manuprāt, arī nāve pieder pie tā, kas mums jāpieņem.”

Arī dzīve ir pasaulē ir tāda gaistoša parādība, ka īsti nemaz nevar nodefinēt, kāda ir tā labā un pareizā dzīve, kuru dzīvot. Ar ko viņa atšķirtos no sliktām un nepareizām. Dzīves galvenais uzdevums ir būt dzīvam, viss pārējais ir tikai pakārtots. Ursulai gadās visādi, daži lēmumi šķiet pareizāki un noved pie jaukākām dzīvēm, jaunām mīlestībām, taču lielos vilcienos nekas nemainās.

Šī vēstures inerce ir otrais slānis, par to cik ļoti mēs patiesībā varam ietekmēt pasauli visapkārt. Šajā ziņā Ursulas pasaulē valda visnotaļ liels determinisms, viņas sīkās variācijas pa dzīves tēmu neko daudz nemaina visas pasaules laika līnijā. Jā, pašam indivīdam sava dzīvība ir visnotaļ svarīga, taču vēstures kopaina, kāda cilvēka izdzīvošana vai neizdzīvošana lielu iespaidu neatstāj. Ursula reizēm aizdomājas par vēstures rata neizbēgamību un, kas zina, iespējams, viņa pat zina kāda ir “vislabākā” vēstures līnija. Šis slānis man patika vislabāk, viņš nemaz nekūļājas virspusē, kā to varētu sagaidīt no šāda romāna, bet saliekas kopā tikai pēc grāmatas izlasīšanas. Iespējams, ka es saskatīju to kā nemaz nav.

Un trešais slānis, kura uzdevums ir noturēt lasītāja uzmanību, kamēr tiek runāts par svarīgām lietām. Par dažādām iespējamām britu sievietes dzīvēm laika posmā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Izvēļu jau nemaz nav tik daudz. Ursulai ir paveicies viņa piedzimusi turīgu vecāku ģimenē, viņai ir ekscentriska tante un daudz brāļu un māsu. Tas dod noteiktu elastību, taču pat tad izdzīvot nav viegli, bērnu nonāvēt var pavisam sīkas kļūmes, un arī izaugot pasaule nekļūst labāka. Vēsturiskais pamats ir ielikts nopietns. Piemēram, lasot par 1918. gadu man uzreiz radās ideja kā Ursula tiks galā šoreiz un nekļūdījos. Kauja par Britānijas debesīm bija aprakstīta ļoti labi un var just, ka autore ir piestrādājusi pie izpētes, netiek aizmirsti pat sīkumi.

Viss dzīvju pārdzīvošanas process ir tāda kā modificēta Everetta-Vīlera daudzpasauļu interpretācija, te informācija starp pasaulēm apmainās, un ja tā nenotiktu, tad grāmatai nebūtu lielas jēgas.

Šī ir grāmata, kuru izlasot tas notikumi paliks atmiņās uz ilgiem laikiem. Pa daļai pie vainas ir autores rakstīšanas stils un viņas varone, kura uz dzīvi skatās ar pamatīgu ironijas devu pat dzīves grūtākajos brīžos. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku.

PS. Man ir paveicies atrasties tādā visumā, kur šīs grāmatas zemsvītras piezīmes atrodas pareizajā vietā, lapaspuses apakšā.

The Ocean at the End of the Lane by Neil Gaiman

the ocean at the end of the line

Ja es teiktu, ka šo grāmatu gaidīju ar nepacietību, tad es melotu. Es lasu tik daudzu autoru darbus, ka pat manis iecienītie autori ir desmitiem. Un, ja man viņu grāmatu lasīšanai laika pietiek, tad katru dienu sekot viņu plāniem man diemžēl neatliek laika. Par šo grāmatu uzzināju no goodreads, viņi man atsūtīja epastu, sak, tu šo autoru lasi, viņam gaidāma jauna grāmata. Skaidra lieta, ka grāmata tika iepriekš pasūtīta tūlīt pat.

Tātad Anglija, Saseksa, kāds pusmūža vīrietis pašam nesaprotamu iemeslu dēļ ierodas fermā, kurā septiņu gadu vecumā sastapies ar kādu interesantu ģimeni – Lettiju, viņas māti un vecomāti. Hempstoki ir sena ģimene gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Lettija, lai ar maza meitene, atceras laikus, kad okeāns vēl bija liels. Viņas māte – laikus, kad zemei vēl nebija mēness. Vecāmāte, šķiet, ir pieredzējusi visuma rašanos. Tas viss atsauc atmiņā sen aizmirstus bērnības notikumus, tādus, kurus labāk ir nemaz neatcerēties.

Grāmata paredzēta jauniešiem, tomēr to izlasīt nebūtu nekāds noziegums arī „lielam cilvēkam”. Autors kā vienmēr spēlējas ar realitātes zūdīgumu. Ne viss pasaulē sastāv no redzamās daļas. Mūsu realitāte ir tikai plāna kārtiņa, kas pārklāj haosu. Ne viss, ko mēs redzam, patiesībā ir tāds, kā izskatās. Hempstoki nebūt nav parasta fermeru ģimenīte. Arī viņu piemājas dīķis nav vienkāršs dīķis, bet Okeāns. Okeāns daudz plašākā izpratnē nekā Indijas vai Klusais. Tas nekas, ka viņš ir maziņš.

Galvenā varoņa bērnībā vismaz pāris nedēļas ir bijušas ļoti interesantas. Tomēr interesantums ir tāds, ka labāk to izmest no galvas un aizmirst. Vecāki viņu vispār nav sapratuši, un labākajā gadījumā vispār nav likušies ne zinis. Visa grāmata tad arī ir veltīta šīm dienām. Un uz šiem aizgājušajiem laikiem galvenais varonis atskatās no pieauguša cilvēka skatupunkta. Autors ļoti cenšas parādīt tās lietas, kas bērnam liekas pašsaprotamas, spēju pieņemt pasauli kāda tā ir, ar visiem tās brīnumiem un šausmām. No otras puses pieaugušie ir tik piesaistīti pie pasaules realitātes, ka neko brīnumainu viņi nespētu ieraudzīt pat ja gribētu.

Grāmatas plusi ir interesants sižets, interesanti personāži un labi izdevies ļaunais tēls. Tas nav ļaunums vienkārši ļaunuma pēc, šis radījums vienkārši tāds ir, un neko mainīt viņš tur nevar. Kā saka Hempstoku ģimenē, līdz ar īpašumu nāk arī blusas. Nekas nopietns, bet kaitinoši. Mīnuss ir plānums un stāsta ātrās beigas.

Geimens domājams varētu sarakstīt Amerikāņu Dievus 2 un noteikti nopelnīt pāris miljonus vienā rāvienā, neskatoties pat uz grāmatas saturu. Tomēr tā vietā viņš ir uzrakstījis šo visnotaļ pamācošo stāstiņu, kas ļauj cerēt, ka, ja nu ne katrā ceļa galā var atrast īstu brīnumu, tad vismaz dažos gan. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem.

In Search of the Multiverse by John Gribbin

in search of multiverse

Laikā, kad vēl studēju ekonomikas un finanšu zinības, man tīri nejauši gadījās internetā uziet nelielu rakstiņu, kas bija veltīts daudzo pasauļu teorijai. Tā izrietēja no kvantu fizikas, saturēja gudrus vārdus – Visuma viļņfunkcija, viļņfunkcijas kolapss, nenoteiktības princips un Šrēdingera kaķis. Visu to saliekot kopā sanāca, ka katrā brīdī, kad notiek makroskopisks notikums ar noteiktu varbūtību, Visums sadalās tā, ka visas iespējamās varbūtības tiek realizētas. Globalizējot, mums līdzās pastāv milzīgs, bet galīgs visumu skaits, kuri daudz ko neatšķiras no šī, bet katrā no tiem pāris lietas ir nedaudz savādākas. Piemēram, vienā tu vakar esi vinnējis loterijā, bet citā tevi aizvakar ir nobraucis autobuss. Viss, kas vien ir jebkad varējis notikt, notiek. Skaidra lieta, ka šādas idejas mani pievērsa šim jautājumam.

Grāmata apskata augstāk pieminēto Everett daudzo pasauļu teoriju, tiek apskatīta arī tā saucamā Kopenhāgenas interpretācija. Tomēr šīs skaitās samērā vecas idejas. Uzmanība tiek pievērsta arī jaunākajām fiziķu idejām, stringu un M-teorija tiek piesaukta vai ikkatrā lapaspusē. Smalki tiek apstāstīta Inflācijas teorija un tas, kā tās procesu ietekmē varētu rasties daudzi paralēlie visumi. Vārds „paralēls” gan te ir nevietā. Tiek apskatīta arī inflācijas teorijas modernā alternatīva – laiktelpa membrānas, kas laiku pa laikam, reizi triljons gados, ja gribam būt precīzāki, saduras un rada mums lielā sprādziena iespaidu. Pārstartē mūsu Multiversu un cikls sākas no jauna. Vienu gan īsti nesapratu vai šīm membrānām ir jābūt tikai divām jeb tās arī ir milzīgs skaits.

Laba ir arī nodaļa, kurā autors mums pastāsta, kādēļ kvantu datora esamība mums tieši norāda uz citu visumu eksistenci, jo rodas visai nopietns jautājums, kur notiek kvantu datora aprēķinu process. To, ka šāds dators ir realitāte, mēs jau zinām. Interesanta ir arī atbilde uz jautājumu, kas droši vien nomoka daudzus Matrix cienītājus – Vai mēs dzīvojam simulācijā? Loģiski spriežot sanāktu, ka varbūtība mums atrasties simulētā virtuālā pasaulē ir daudz lielāka, nekā gadījuma rezultātā evolucionēt kādā atsevišķā visumā. Galu galā mēs pat zinām mūsu pasaules pikseļa lielumu – Planka garums. Tomēr, ja tas tā būtu tad mēs varētu novērot pāris gļukus, kas mums par to tieši liecinātu.

Ne visai interesanta man likās nodaļa veltīta visuma evolūcijai. Dabiskās atlases modelis tika ekstrapolēts uz visuma fizikas konstantēm un šo konstanšu ietekmei uz melno caurumu rašanās varbūtību. Tiek pieņemts, ka melnie caurumi aiz singularitātes ir citi visumi. Tālāk sākas teorijas, ka visums, kurš rada daudzus melnos caurumus, ir priekšrocība pret citiem visumiem. Tāds tad radīšot daudz vairāk citus visumus utt. Manuprāt šī nodaļa bija lieka.

Atradu atbildi uz jautājumu, kā es varu zināt, ka es neesmu tikko radies kvantu fluktuācijas rezultātā ar visām atmiņām un pieredzi un tūlīt pat nepazudīšu. Var tak tā būt, ka tev aiz loga patiesībā nekā nav. Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu, dod reālu vielu pārdomām un ļauj saprast ka Multiverss nemaz tāda tukša pamuldēšana viss nav. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkiem, kuriem jau Matrix ar savu simulēto vidi liekas uber ideja, ieteiktu te pasmelties vēl saistošākas lietas.