Rīts ir agrais – ceļamies 4:40, lai jau ap pieciem startētu uz lidostu. Šoreiz mums brauciens sanāk dārgāks, jo esot četri cilvēki ar lielu bagāžu un tamdēļ jābrauc ar busiņu, 50 ringiti. Šī lidosta ir lielāka un suņi mums nepiesienas kā Mulu. Diemžēl ar iečekošanos tik raiti neiet, bagāža ir visiem cilvēkiem. Mēs, protams, iestājamies vislēnākajā rindā, un mums priekšā stāvošajiem bagāžas iečeko īpaši ilgi. Bet, lai vai kā, beigu beigās esam lidmašīnā un dodamies uz Singapūru. Un ap deviņiem pēc vietējā laika esam Čangi lidostā.
Šoreiz imigrācija man nesagādāja nekādas problēmas, bagāža atnāca un varējām mierīgi sperties uz viesnīcu. Diemžēl no rīta negulējuši, pateicām taksistam nepareizu viesnīcu un brauciens nedaudz ievilkās. Šoreiz mūsu viesnīca ir IBIS Clark’s Quay budžeta hotelis. Tur ierodamies bez cerībām uzreiz tikt pie istabām, jo vēl jau rīts. Bet mums paveicas – viena no istabām jau ir tukša un ir, kur nolikt mantas. Istabas nudien ir budžeta – četriem cilvēkiem ar koferiem vietas knapi pietiek. Bet nekas, noliekam mantas un dodamies ekskursijā.
Mums šodien pirmais apmeklējamais punkts ir Zinātnes un tehnikas sasniegumu muzejs. Nebiju tajā bijis 15 gadus. Atminējos, ka no metro stacijas uz turienei bija jāiet cauri pie-stacijas tirgum. Tagad vairs nav ne tirgus, ne ķīniešu ar reklāmu lapelēm. Izskatās, ka viņi te visu ir nolēmuši pārbūvēt, tik ceļš palicis nemainīgs.
Arī pašu muzeju acīmredzot rekonstruē, jo daļā no āra atrakcijām strādā ceļamkrāni. Muzejā uzzinām, ka biļetes esot jāpērk elektroniski. Skenējam kodu un telefonā meklējam iespēju nopirkt, tad pienāk darbiniece un paziņo, ka tehnisku iemeslu dēļ biļetes nopirkt nevar un lai ejot uz administrāciju. Var redzēt, ka administrācijā jau smalko biļešu pārdošanas mākslu ir piemirsuši un diezgan ilgi krāmējas ar čekiem un to pasaknīšiem, bet beigās tiekam pie biļetes un iekšā muzejā.
Ja godīgi, es no iepriekšējās apmeklēšanas reizes atminos tikai teslas spoli, bet tā remontā. Viss pārējais, it kā es te būtu pirmo reizi. Sākumā optiskās ilūzijas, tad iekuļos pilsētbūves prezentācijā, tāds kā Sim city, kur, izmantojot pasaules lielās pilsētas kā piemērus, tiek izskaidrots kā ir pareizi jābūvē pilsēta. Tad aizgāju uz enerģijas plānošanas sektoru un vinnēju simulācijā ar pirmo reizi, uzbūvējot kodolreaktorus, ar to te nav nošauts greizi.
Vēl ir iespēja piedalīties tornado simulācijā, pētīt un regulēt cunami viļņus, pētīt iežu deformāciju zemestrīcēs. Ja viss tas apnīk, var aiziet uz spoguļu labirintu – baigi labs, lai ar centrālā zālē atrodams heksagons, un iziet cauri baiļu istabai, zirnekļi, klauni un citi mūdži, gan jau katram būs, no kā sabīties. Muzejā pavadām divas stundas un tad kuņģis atgādina, ka šodien jau vispār nekas nav īsti ēsts.
Dosimies uz maķīti, man gan bija sapnis atrast to pašu, kur ēdām pirms gadiem 15, bet izskatās, ka tā vietā ir kaut kas jau izbūvēts un nākas samierināties ar pie-stacijas variantu. Paēdam un dodamies uz Botānisko dārzu.
Botānisko dārzu es apmeklēju katru reizi, kad esmu Singapūrā. Bija laiki, kad tai pat nebija metro stacijas, bet nu ir un saucas “Botāniskais dārzs”. Ko lai saka? Viens no episkākajiem botāniskajiem dārziem, ko esmu redzējis. Bez maksas un diezgan populārs, sevišķi vakaros, kad cilvēki te nāk nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Tā kā esmu te bijis daudzas reizes, tad ļauju līdzbraucējiem pašiem iet kur vēlas.
Centrālā dārza nagla ir orhideju dārzs, tas ir par atsevišķu samaksu un apskates vērts. Te, protams, ir smukas orhidejas, bromēliju māja un kūlhauss, kas arī piebāzts ar orhideju sugu augiem. Ir ko skatīties. Skaidra lieta, ka te visi taisa savus instagrama bilžukus un vietām nākas maitāt viņiem procesu, lai tiktu tālāk. Reāli izbesīja viens “fotogrāfs” un ne mani vienīgo, kas galveno dobi fotografēja, man šķiet, stundu.
Kad esam labi izblandījušies, dodamies uz autobusu, jo mums vēl jāiešauj Orchard street grāmatveikalā, mājās ir pieprasījums pēc vulkānu un cunami grāmatām. Matīss jau ir reāli sapīcis, viņu uzmundrina sēdēšana divstāvu autobusa otrajā stāvā, nav jau joka lieta pusaudža vecumā noblandīties visu dienu bez kārtīga interneta. Dodamies uz hoteli. Mums tiek izsniegtas arī otra numuriņa atslēgas un var atpūsties pēc garās dienas.
Šorīt mums ir lieli plāni – iesim pastaigā virs koku galotnēm, nu labi, ne virs, bet tuvu tām. Vakar nopirkām biļetes un pie parka centrālā (vienīgā) ofisa mums jau jābūt bez piecām septiņos. Mēs tur esam un bez mums tur ir vēl tikai divi vācieši. Gids saka, ka esot vēl pāris pieteikušies, bet tie tā arī neuzrodas, un septiņos sākam pārgājienu. Tas man patīk, jo pērkot biļeti mums kasē teica, ja līdz noliktajam laikam savu dibenu līdz startam nebūsiet atvilkuši, paši vainīgi, nevienu negaidīs un naudu neatgriezīs.
Nu pirmos takas kilometrus mēs jau no galvas zinām, zarkukainis nemaz nav mainījis savu dislokācijas vietu, kāpuri un tūkstoškāji gan ir nomainījušies. Palmu praktisko pielietojumu mēs jau zinām un hardvūdu no parasta softvūda mēs jau ar’ atšķiram. Galvenais ir tikt līdz tām gaisa takām. Pa ceļam gan mēģinām ieraudzīt kaut kādu paradīzes putnu, gids pat pielieto advancētas tehnoloģijas no jūtūbes atskaņojot šī putna saucienus. Un tas, muļķis, atsaucas arī. Diemžēl es to putneli tā arī neieraugu. Vismaz redzu zaļu ķirzaku, kas ar’ nav slikti, varbūt pat uz labu.
Pati gaisa taka ir četrsimts metru gara, kā gids stāsta esot bijusi vēl garāka, bet krītošs koks nonesis daļu no tās, bet mēs lai nesatraucoties, šodien nav koku krišana ieplānota. Noteikumi vienkārši – ne vairāk kā divi uz takas laidienu. Ir platformas, uz kurām var stāvēt un uz kurām nevar. Pēdējais aizslēdz durvis un uz priekšu.
Teikšu, kā ir, ja vēlies vērot putnus, tad tev jābūt klusam kā pelītei un jāpasēž tā vismaz stundu. Mums tādas iespējas nav un tādēļ ejam un priecājamies par skatu. Ejot gan jābūt dikti uzmanīgam, jo dēļi ir noglumējuši un vietām uzticību neraisa, nebūtu nekāds prieks nokrist trīsdesmit metrus zemākā pamežā. Vāciešus esam palaiduši pa priekšu un tad reizēm nākas gaidīt, līdz viņi safotografē visus vērā ņemamos kokus. Bet Pastaiga tomēr ir tā vērta. Atpakaļ ceļā ar malaiziešu gidu runājam par sadzīviskām tēmām un kopējo ārpolitikas situāciju.
Paēdam brokastis, man atkal omlete ar tostermaizi, kas nedaudz apsildīta. Un ejam kravāt mantas, jo 10:00 mums jau jānodod atslēgas. Un ap 11:00 mums atbrauks pakaļ, lai aizvestu uz lidostu. Savācam mantas, nododam lielo bagāžu glabātuvē, bet ņemot vērā, ka sēdējām turpat pie parka ofisa, varējām mierīgi turēt sev blakus. Viesturs nolemj aiziet vēl kādu maršrutiņu pa atlikušo stundu un aizdodas skatīties ūdenskritumu, es sēžu telefonā un gaidu.
Ap vienpadsmitiem ierodas gide, mūs savāc (ūdenskritums neesot bijis tā vērts lol) un ved uz transportu. Mašīna, kura mūs veda no lidostas šurpu neesot pieejama, tādēļ būs nedaudz mazāka un brauksim divos piegājienos, jo koferi. Vispār jau Mulu ir forša vieta, iespējams, atbraukšu te vēl kādu reizi. Lidosta, kā jau minēju, ir ļoti maza, kamēr gaidām pārējos, man piesienas vietējais suns diedelnieks, pirms tam šis piesējās bagāžas inspektoram. Nododam bagāžu, iečekojamies, vēl kādas padsmit minūtes parunājam ar Dženiju un dodamies uz gaidīšanas zāli. Pa tualetes logu var redzēt dzeltenu ugunsdzēšamo mašīnu un mūsu lidmašīnu.
Lidojums uz Kučingu aizņem nedaudz pāri stundai un var redzēt, ka Saravakas galvaspilsēta jau ir nopietnāks pasākums. Lidosta ir lielāka nekā ierasts un cilvēku ar’ vairāk. Tā kā pusi lidostas remontē, uz zīmēm daudz ko nevar paļauties. Domājam atrast vietu, kur nopirkt taksometra vaučeri, bet tādas vietas te nav. Nāks vien doties stāvēt rindā un cerēt, ka mūs neapšmauks.
Kad pienāk mūsu taksis, rodas šaubas vai spēsim visu sakraut tā bagāžniekā, bet arī te viss izdodas – pasakām Waterfront hotel un braucam. Šis taksists nav runīgs, sēžam klusumā. Viesnīcā un pilsētā kopumā var redzēt islāma ietekmi, bet nu kā ir, tā ir. Iečekojamies, istabām nav ne vainas, lai gan pagaidām pieejama tikai viena no tām. Pa logu var redzēt daļu no pilsētas (promenādi gar upi) un sastādīt aptuvenu vakara plānu. Lejā ir redzama arī kaut kāda ēka ar dēļu jumtu, es vēl nezinu, ka tas ir vietējais jumiķu šedervs, kur vietējā dzelzskoka šindeļi klāti piecās kārtās un vējkastes izveidotas tā, ka tiem nodrošināta gaisa cirkulācija, kas rezultējas jumta iespaidīgā vecumā ap simts gadiem. Ņemot vērā, ka parasts koks te nopūst pēc gadiem pieciem.
Pirmā plāna daļa ir aiziešana paēst, mums par laimi hotelis ir vienā ēkā ar iepirkšanās centru, tur savukārt ir foodcourt un tur nudien var izvēlēties no dažādām virtuvēm – es paņemu vistu austeru mērcē. Paēdam un dodamies uz ķīniešu kvartālu. No sākuma gan nedaudz nomaldāmies un atnākam uz vietējā centrāltirgus ekvivalentu. Pulkstenis ir pāri sešiem un ķīniešu kvartāla mazās bodītes visas ir ciet. Arī te ir problēmas ar ietvēm, bet vietas vairāk nekā Miri ielās. Gar galveno ielu suvenīru bodes strādā pilnā sparā un sapērkam dažus niekus.
Tad neliela pastaiga pa promenādi un, protams, uzsperamies uz Darul Hana bridge, kas izskatās visnotaļ futūristisks un no kura var redzēt gan vietējo mošeju (smukā vietā uzcelta un labi izskatās saulrietā), gan jauno pagastmāju. Nospriežam, ka redzēts pietiekami, aizejam uz vietējo bodi (tur nopērkami arī Latvijā ražotie garie kartupeļu čipsi), nopērkam šo to ēdamu un mājās vedamu, dodamies atpakaļ uz numuriņu.
Šiem te katru dienu no tilta divas reizes vakarā var vērot strūklaku šovu. Mums tas gabals nav jāsperas, jo šovu var redzēt no mūsu viesnīcas loga. Un, ja labi ieklausās caur dubultā stikla logiem, var dzirdēt, kā diapozitīviem pavadījumā skan Titanium.
Vispār jau pērkona negaiss nāk par labu miegam, lēnām esam arī aklimatizējušies, un uz brokastu laiku ir parādījusies ēstgriba. Brokastis mums ir iekļautas mājas cenā un droši var vilkties uz kafejnīcu paēst. Nolemjam pārāk gumiju nestiept, jo mums drīz ekskursija un nevar zināt, kā te ar pārējo ēdāju dinamiku. Tāpēc jau pusastoņos esam uz strīpas. Savā konservatīvismā izvēlos rietumnieku stila brokastis – kafija, tostermaize, bišķi zapte un olu kultenis. Desertā neliels melones un arbūza gabaliņš. Tā dikti spartiski.
Pusdeviņos sākas mūsu ekspedīcija – laivošana pa upi. Upes nosaukums nav nekāds īsais – Sungai Melinau Paku. Pie tam Sungai nozīmē upe, bet, kas ir Melinau Paku, nav ne jausmas, iespējams, ka “stumšanās pa sēkļiem” vai “krokodili te nekož”. Aizmirsu pajautāt, un internets man tagad nepalīdz. Dženija mūs apgaismo, ka vakarnakts lietusgāze ir nākusi par labu mūsu šodienas plāniem, upē ir daudz ūdens un varēs maukt a motoreni, nebaidoties ne sēkļu, ne siekstu. Ja paveiksies, varbūt redzēsi no alas griestiem plūstam ūdeni un tas atvērs mūsu prātus alu veidošanas procesa sapratnē. Lecam iekšā laivā un tā kā esam tūristi, kas piķo naudu, par mums rūpējas – ir jāuzvelk glābšanas veste.
Man gan šķiet, ka glābšanas veste vairāk ir tam, lai krokodila uzbrukuma gadījumā, tam nabagam nebūtu ar tevi jāmokās, ēdot zem ūdens. Izbrauciens ir foršs – Suzuki motors tomēr ir manta, mūsu laivai gan ir tikai viens, citām divi, bet kad atvelk, ir gandrīz kā ātrlaiva uz Kolorado upes. Tas gan vairāk atkarīgs no perspektīvas – upe šaurāka un laiva zemāka. Pirmais pieturas punkts ir vietējais tirdziņš, tas atrodas pretī lidostai, bet galvenā transporta artērija te tomēr ir upe. Izkāpjam ievērtēt piedāvājumu. Tas ir nekāds, ja vien nepatīk no lūkiem darinātas somiņas un neesi sen sirdī lolojis plānu kādu savu naidnieku nogalināt tieši ar pūšamajām šautriņām, te ir iespēja nopirkt komplektu, gan jau zem letes var dabūt arī indīgos sveķus. Pieklājības pēc nopērku cepamās lāpstiņas no vietējā dzelzskoka un ceru, ka muitnieki man viņas neatņems.
Tad mūs nedaudz pavadā pa ciematiņu, esot iespēja īrēt istabu pie vietējiem, neesot baigi šiki, bet ja budžets ierobežo, būšot ok. Tad parāda valdības sabūvētās mājas ciltīm, kas agrāk bijušas nomadnieki, bet nu apmetušās ciematā. Apskatām vietējo skolu, tiem tur kondicioniera nav, bet toties svaigs gaiss, cik vien vēlies, jo logu mājai nav. Lecam iekšā laivā un dodamies uz mūsu šodienas pirmo alu – Vēja alu. Tur nokļūt nav viegli, nākas rausties augšā pa nedaudz appuvušām trepēm. Cik nu te es esmu sapratis, ja tas nav kāds dzelzkoks vai plastmasa, džungļi un mitrums reti kurai struktūrai dod vairāk par pieciem gadiem.
Vēja ala nav salīdzināma ar Deer alu, tā ir mazāka un, lai arī vējš tajā nudien svilpo, nav tās grandiozitātes. Toties tās griestos vienā vietā ir caurums un skats no izveidojošās akas apakšas ir vienkārši grandiozs. Tad apmeklējam nelielu kambari, kur var redzēt visu, ko vien ūdens un laiks var izveidot, var ļaut vaļu savai peridolijai, un katrā akmens veidojumā saskatīt seju. Izrādās, ka Clear Water Cave ir savienota ar šo alu un, ja ir vēlme, var noorganizēt ekskursiju, kas padara tevi par īstu spelankiju ar ložņāšanu pa alām, niršanu pazemes ūdeņos un tas viss nieka astoņi kilometri pa pazemi. Mēs tādu iespēju pat neesam apsvēruši, domāju, ka man atklātos klaustrofobija kaut kur pusceļā.
Dodamies atpakaļ uz laivu piestātni, pabraucam vēl nedaudz un esam pie Clear Water cave. Te mums neliels pārtraukums – varam iekost cepumus un padzerties kafiju. Šī ala ir jau iespaidīgāka un to es ierindotu tūdaļ aiz Deer cave. Ap alas ieeju var atrast veselu čupu ar retiem augiem, kas izskatās kā mākslīgie, bet tā esot viņu augšanas specifika. Protams, arī te kā dullas nesājas čurskstes un klikšķina savu ceļu tumsā. Šeit nav tikai ala, te ir arī upīte, kas veidojusi šo alu un tas piešķir zināmu dinamiku, upē var redzēt dažādus radījumus, un šur tur arī pa spīdtārpam, kas nolaidis savu līmes diegu un cer, ka kāds lohs kukainis tajā ieskries.
Pirmo reizi ieraugu interesantu akmens veidojumu, kur saules gaisma apvienojumā ar baktērijām izkodina akmeni tādās kā smalkās adatiņās, kuras vērstas pret alas izeju. Arī šīs alas centrālais apskatāmais objekts ir iegruvums, kas paver vienkārši pasakainu skatu uz džungļiem tur augšā. Iedomājies, tu ej sēnēs, aizdomājies un novelies piecdesmit metrus dziļā akā. Super, bet nu alas man šodienai pietiek un dodamies atpakaļ uz laivu staciju, lai iekostu pusdienas.
Pusdienlaikā ar gidi parunājamies par dzīvi Saravakā, par to, kā ciltis no nomadniekiem kļūst par vietsēžiem, par mēra laiku, par lauksaimniecību, ko var un ko nevar ēst džungļos, par bērniem, par ceļojumiem un daudzām citām lietām. Braucam atpakaļ uz parka centru, tur Dženija mums sarunā canopy walk un šķiramies līdz rītdienai. Visa atlikusī diena ir mūsu rīcībā, mēs ar Matīsu to noteikti būtu pavadījuši veroties ekrānos, bet Maija mums to neļauj, sākumā apskatāmies vietējo muzeju, te pa lielam ir infoplakāti, kuros var uzzināt, kā sauc katru radījumu, kuru mēs esam redzējuši, tad nedaudz atpūšamies un dodamies uz Botanic loop.
Nu jau mēs visus kukaiņus protam ieraudzīt, pazīstam arī kokus, ir jau iespaidīgi skatīties uz 50+ metru milzeņiem, labi, ka taka ir segta ar dēļiem un varam blandīties nebaidoties pazaudēties. Jāatzīst, ka es taku izeju kā vienkāršu pārgājiena taku, neesmu jau nekāds dendrologs, tik cik no vakardienas stāstītā atminos, tik arī ir. Bet pēc pāris kilometriem zūd interese un ātri izgājis trasi atgriežos atpakaļ mājiņā.
Atpūšamies divas stundas un speramies atkal skatīties sikspārņu lidojumu, šoreiz paši saviem spēkiem un bez gida. Gribam arī būt laicīgi uz sākumu un tādēļ ceram ierasties pirms pieciem. Teorētiski, viņi var izsperties ārā arī puspiecos, bet ņemot vērā, ka šie vakardien izlidoja laicīgi, tad jau nebūs izbadējušies un nekur nesteigsies. Vismaz tādi ir mani iesācēja amatiera sikspārņvērotāja argumenti. Nu jau maršruts ir pazīstams un pie sikspārņu vērošanas esam klāt 20 minūtes pirms izlidošanas.
Pamanām, ka kafejnīcas darbinieks te ir atvēris nelielu veikaliņu, kas piedāvā atspirdzinošus dzērienus ar episku uzcenojumu, man vēl ir kola no Mulu, tāpēc es nesteidzos neko pirkt no viņa. Tiger alus ar’, ja godīgi nav nekas dzeršanas vērts, iekšā dabūt var, jo šķidrs. Sēžam un gaidām, ceru, ka sikspārņi nav vakar pārēdušies un šodienu neizlaidīs.
Ap pussešiem sikspārņi sāk izlidošanu. Viņu taktika ir sekojoša – izlido līdz alas izejai un tur kādu brīdi pie tās pariņķo un tikai pēc tam uzņem augstumu, lai lidotu pāri skatītāju galvām uz savām kukaiņu ķeršanas vietām. Pirmie bari ir tādi maziņi – pārsimts indivīdu un tad panesas lielais bars, viņam, lai tiktu ārā no alas, vajadzīgas veselas astoņas minūtes. Visu to laiku sikspārņi lido nepārtraukti, domāju, ka pats Drakula būtu lepns par tādu svītu. Pēc šī bara apskatāmies vēl pāris sīkos barus un tā kā esam jau rūdīti sikspārņu vērotāji, saprotam, ka šovs ir beidzies un no skatu laukuma notinamies pirmie, lai nebūtu jādrūzmējas uz takas.
Vakariņās nolemju noriskēt un pasūtu burgeri, kartupeļu frī ir ok, bet burgeri, var redzēt, ir gatavojis pavārs, kas par tiem ir tikai dzirdējis. Finālā man ir nedaudz apdegusi kotlešmaize, bet proteīns ir proteīns. Vakariņu laikā lietus sāk gāzt pa īstam tā kā tropu lietusgāze. Žēl, ka rīt mums nebūs vairs pa upi jābrauc. Pirms gulēšanas izspēlējam Scout partiju, nedaudz sakārtojam somas, jo rīt jālido uz Kučingu un liekamies gulēt.
No rīta iekožam brokastis un dodamies uz lidostu, Sandra ir klāt kā norunāts – 9:30 un ceļš līdz lidostai aizņem vien desmit minūtes. Lidostā rīts tikai sākas, vietējie tirgotāji startē augšā savas bodītes, bankomāti vēl nav ieslēgti un īsti nevar saprast, kur un kā jāiet. No sākuma izlaižam cauri bagāžu aparātam, par to tiekam pie uzlīmes,, līdzņemamo bagāžu neviens nepārbauda, vismaz šajā posmā. Tad iestājamies rindā uz reģistrāciju, vietējie čekotāji saka, lai nesteidzas un uzgaida piecpadsmit vai piecdesmit minūtes. Gaidīšanas laiks paiet ātri, jo te ir internets. Es aizeju uz bankomātu, kuri kā reiz uzstartējas, noņemu skaidru naudu, jo Mulu visi norēķini ir tikai kešā. Un tad jau arī iekšā čekotāji sauc, lai nestāv kā āži, bet stājas rindā. Rinda tagad ir līdz lidostas durvīm. Šeit neviens nekrāmējas ar reisiem, visi stāv vienā rindā.
Tā nu stāvam un gaidām savu kārtu, nav jau tā, ka nebūtu problēmu. Priekšā stāvošie ir bijuši šopingā un, kā vēlāk uzzināju, bieži vien priekš visa longhausa, un tādēļ nododamās bagāžas apjoms sastāv no vairākām kartona kastēm, kas pilnas ar pilsētas labumiem. Un tad lidostā pazūd elektrība uz nelielu laiku, bet pietiekamu, lai pārstartētu visus datorus. Tad pēkšņi atjož vien vīrelis un bļauj, ka visiem, kas lido uz Mulu beigt tūļāties un ārpusrindas iet pie čekošanās. Mums no tā nav nekāda prieka, jo mēs jau rindu esam izstāvējuši paši saviem spēkiem.
Nododam bagāžu, nedaudz pamaldījušies atrodam departure vārtus, labi, ka lidosta maza, un ejam uz savu reisu, te beidzot pārbauda mūsu somas un varam iet uz Maswings aviolīniju lidaparātu. Maziņš turboprops, kurš vedīs mūs vien nieka simts kilometrus pāri džungļiem uz Mulu.
Lidojumā nekas dižs nenotiek, vari pa logu skatīties, kā Borneo industriālos apmēros iznīcināti džungļi, kurus aizstāj eļļas palmu plantācijas, iekost aviolīnijas piedāvātos riekstiņus un sūkt šokolādes pieniņu. Kuru es, starp citu, pamanos izšļakstīt pa visu salonu. Te lieti noder iedotā salvetīte, lai visu piekoptu.
Lidojums ir kādu pusstundu un esam Mulu lidostā. Šī noteikti ir mazākā lidosta, kurā esmu bijis – skrejceļš un neliela lidostas ēka, uz kuru no lidmašīnas jādodas kājām. Par to, ka esam tuvu ekvatoram, liecina satelītšķīvi, kas taisni veras debesīs. Bagāžu te pie izkraušanas var savākt individuāli un dodamies uz izeju.
Tur jau mūs sagaida Dženija, viņa būs mūsu gids visas šīs dienas. Mēs esam nolēmuši baigi nečakarēties un ekskursijas nopirkuši Borneo Adventures. Var jau it kā visu darīt pats, bet tāpat parkā tu praktiski nekur nevari iet bez gida pavadības un maksā naudu parka darbiniekiem. Dženija mums saorganizējusi transportu un nogādā mūs pusotru kilometru līdz Mulu nacionālajam parkam, kurā mums ir noīrētas mājiņas ar kondicionieri. Var teikt, ka mums paveicās un nebija jāguļ longhausā vai kojās. Piereģistrējamies parkā, gadījumā, ja kāds pazūd, lai vismaz vārdu zina, Dženija aizved un ierāda mums mājas un sarunājam, ka pēc pusdienām tiekamies un dodamies uz Deer Cave skatīties sikspārņus.
Pusdienas ļauj mums ievērtāt nacionālā parka kafejnīcu. Ja var ticēt ceļvežiem, tad šī ir gandrīz vienīgā ēstuve piecdesmit kilometru rādiusā, esot vēl kaut kāda tuvajā Mariott hotelī un pāris vietējo ēstūži, bet mums ir šī. Kafūzis iepriecina, lai tiktu pie ēdiena, jāstāv rindā. Uz visu rindu ir trīs ēdienkartes, no kurām vienu savāc kāda sociāli bezatbildīga persona un aizstiepj pie sava galdiņa, acīmredzot domājot, ka viņu apkalpos kā restorānā. Teikšu uzreiz, izņemot vārdus karijs un Burgers es tur daudz neko nesaprotu. Es izvēlos kariju ar kartupeļiem un vistu, Matīss paņem burgeri. No dzērieniem ņemam vietējo kolas analogu 100plus. Nezinu ko īsti tas 100plus nozīmē – garantiju nodzīvotajiem gadiem nākotnē vai, ka tualete nevar būt tālāk par simts metriem. Garša nebija nekāda labā, bet, ņemot vērā, ka alternatīva bija krizantēmu dzēriens bundžā, tad šis ir labāks. Kariju man atnes, bet kartupeļus neredz, toties ir rīsi (labi ka tā). Matīsam vistas burgeri nenes un nenes, esam jau visi paēduši, aizgājuši uz mājiņām pēc mugursomas ar līdzņemamām lietām. Pēc saraksta – lietusmantelis, ūdens, kabatas lukturītis, pretinsektu pūšamais, vieglas uzkodas. Vēl trīs minūtes un jāsākas pārgājienam, bet burgeris vēl nav manīts. Beidzot viņu atnes, Matīss apgalvo, ka gaļa nemaz nav vistas, bet tādiem niekiem vairs nav laika, jāēd, kas ir, un jādodas ceļā.
Jāatzīst, ka iet pa džungļu taku gida pavadībā ir pavisam cita štelle, nekā jozt tiem cauri vienam pašam. Dženija šajā amatā strādā, var teikt, visu mūžu, sākumā kā parka reindžeris, kad parks vēl nebija privāts, tagad piepelnās vadājot cilvēkus, kurus viņiem piespēlē tūristu aģentūras. Tā nu ejam pa taciņu uz alas pusi un mums tiek mācītas džungļu gudrības. Piemēram, kāpuriem nevajag skarties klāt – no viņu matiņiem būs dikti jākasās. Varam redzēt arī zarkukaiņus, kas apsēduši takas malu, tad neliels ieskats laternvaboļu dzīvē, kā tās izskatās atšķirīgi no koka uz koku.
Tiek rādīti koki un krūmi, kas tiek izmantoti ikdienas priekšmetu pagatavošanā, no tā sanāk labs jumts, bet no tā var pīt grozus. Interesants ir krūms, kas dzīvo simbiozē ar skudrām – tu viņam pieskaries un krūms čab kā traks, izrādās skudras sit pa to ar saviem vēderiņiem. Laba štelle ir wait a minute plant, tas ir nokarenas augs, kurš ir pilns ar maziem āķīšiem – aizķeries aiz tāda un vari piņķerēties ārā. Tad mums tiek parādīti augi, no kuriem var izgatavot pūšamo trubu dārtiem, pašu dārtu izejmateriālu un koku, no kura var iegūt indi no tiem. Ja nu kādreiz nonākšu džungļos, vismaz ar ieroču izgatavošanu problēmas nebūs. Gar indes koku gan izskatās sveķi tiek vākti vēl šodien. Tā nu ejam pāri upēm un cauri džungļiem izvairoties no zirnekļiem, čūskām un kāpuriem. Jā, no tūkstoškājiem ar’ jāizvairās, viņi te brangi, mums gan rokas garuma monstri netrāpās, bet dažs labs ir visnotaļ iespaidīga lieluma.
Beidzot esam pie Deer Cave. Ja nu kāds nezina, tad tehniski šī ir pēc tilpuma lielākā ala pasaulē, lai gan no malas tā neizskatās. Gide novērtē situāciju un redzot, ka uz to pusi jau aiziet indiešu grupiņa, mūs nolemj sākumā aizvest uz citu alu, lai nedrūzmētos.
Sākam ar Langs Cave, baltie ļaudis uzskata, ka šīs alas atklātas vien nesen, bet vietējie par viņām ir informēti jau no neolīta laikiem. Langs Cave ir tāda neliela iesildīšanās tūre, vienkārša ala ar smukiem stalaktītu un stalagmītu veidojumiem, šur tur dziļākajās spraugās var redzēt arī pa sikspārnim, bet lielākoties te plosās kaut kādas čurkstes, kuras ir pusaklas un orientējas pēc savas čiepstēšanas.
Kad starteris pabeigts, dodamies uz Deer Cave. Līdz šim šo esmu redzējis tikai BBC dokumentālajā sērijā Planet Earth un jāatzīst, ka dzīvē viss ir daudz iespaidīgāk, milzu ieeja, mēs gan slapstāmies pa upes izskalotu sānu eju, pilna ar sikspārņiem. Tos gan redzēt var kā milzu melnus plankumus alas griestos, kas ir vismaz 100 metrus augsti. Pārgājiens pa alu turp atpakaļ būs vismaz pāris kilometrus garš.
Pirmo reizi dabā redzu iespaidīgus guano kalnus – sikspārņi cītīgi pārstrādā augļus un kukaiņus mēslos, un apakšā uz to bāzes ir vesela ekosīstēma, dažāda kalibra tūkstoškāji un zelta prusaki šakalē, ka nemetas. Ja palūr pavisam tuvu, tad visi mēsli noklāti ar sīkām vabolītēm. Šur tur var manīt arī pa kādam alu zirneklim. Aizraujoši!
Lēnā garā nonākam pie Ēdenes dārza, kas ir alas alternatīvā ieeja un no alas tumsas džungļi pie izejas nudien izskatās tīri tā neko. Tā ieeja gan esot slēgta pēc negadījuma ar gidu un tūristu, pēkšni plūdi esot tos aizskalojuši un nevienam nevajag sliktu reputāciju. Kopumā ala episka, te tik daudz nav jautājums par stalaktītiem un stalagmītiem, bet par to vai 747 Boings var izlidot cauri vai nevar.
Kamēr esam blandījušies pa alu, ir sācies sikspārņu izlidošanas laiks. Un sikspārņu izlidošana ir tas, kādēļ mēs te vispār esam atkūlušies. Pēc būtības viņi izlido laikā no 16:30 līdz 18:00, reizēm viņi neizlido nemaz. Mums apskaidroja, ka iepriekšējās dienās šie praktiski neesot lidojuši, bet šodien izskatās, ka izbadējušies un sākuši ātrāk. Tā nu daļu no sikspārņu lidojuma nākas skatīties pie alas ieejas, kas vispār ir ekskluzīva lieta. Es vēl nezinu, bet tas, ko es skatos, ir lielākais sikspārņu vilnis, kas dodas medībās. Tā ir dominējošā suga ar vislielāko indivīdu skaitu. Pāris minutes paskatāmies un tad godīgi dodamies uz sikspārņu observatoriju.
Tagad lielās masas vairs nav, bet nāk ārā mazākas grupiņas, nedrīkst bļaustīties, lai neaizbaida. Skats ir visnotaļ interesants, pat mazajos baros ir pāri pa tūkstots indivīdu un nav jau tā, ka sikspārņi te būtu barības ķēdes augšgalā. Viņus vaktē sikspārņu vanadziņi, kas laiku pa laikam izceļ kādu no bara atpalikušu. Virs džungļiem nolaižas vēl kāds melns putnelis, un Maija apgalvo, ka tas esot bijis hornbils. Es ar savu redzi uz tik smalku detaļu izšķiršanu nepretendēju. Es pat nespēju redzēt tepat klintīs kaujošos mērkaķus, kas ar laikam izlīduši nočekot sikspārņu lidojumu.
Kad sikspārņu reidi kļūst arvien retāki un sāk mesties krēsla, dodamies atpakaļ uz māju pusi. Pa ceļam sāk pilināt lietus un naktī sāk parādīties varžu kurkstēšana. Viņas te nav nekādas latviešu “kvā kvā”, bet spiež uz anglisko ar “Whaaat!!!” Un tas ir riktīgi skaļš izsauciens, tāds, it kā kāds tepat blakus bļautu. Beigās gidei izdodas vienu džungļos atrast un nekā diža nav – paliela melna vardīte, tikai balss skaļa.
Pēc pastaigas dodamies uz kafejnīcu un pavakariņojam, pa lielam uz četriem cilvēkiem vakariņas izmaksā ap 20 EUR. Vakariņas mūs pavada ar lietusgāzi, zibeņošanu un pērkonu. Vakarā uzspēlējam Scout. Ap desmitiem pārstartējas ģeneratori un uz laiku viss paliek bez elektrības, tai parādoties kondicionieris vairs negrib darboties. Bet cītīgi slēgājot slēdžus to izdodas atdzīvināt un pa nakti nebūs jāsvīst. Zem grīdas un blakus mājai vardes uzdod savu jautājumu Whaat?
