Sirds mirst pēdējā (Positron 0.5) by Mārgreta Atvuda

Ir patiess prieks, ka latviski tiek izdotas šīs autores grāmatas, pirms gada “Kalpones stāsts” un nu – šī. Atvuda vienmēr ir mācējusi pārsteigt ar distopijām, kurās 90% ir mūsu pašu ikdiena, un pārējie procenti tikai piedod nepieciešamo asumu vēstījumam. Es nevarēju noturēties, un pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, dabūju vienu grāmatas eksemplāru novērtēšanai.

Stens un Šarmeina ir precēts pāris, kas cenšas izdzīvot vidē, kur valda ekonomisks un sociāls sabrukums. Viņi mitinās savā automašīnā, pārtiek no dzeramnaudas, ko Šarmeina saņem, strādādama bārā, baidās no bandām, kas klejo apkārt, un slīgst arvien dziļākā izmisumā. Tāpēc, ieraudzījuši sludinājumu par Pozitrona projektu – “sociālu eksperimentu”, kas piedāvā pastāvīgu darbu un pašiem savu māju Saderības pilsētā, viņi nekavējoties piesakās tajā. Apmaiņā pret šo paradīzi ir tikai jāziedo sava brīvība katru otro mēnesi, kas jāpavada cietuma kamerā.

Var jau teikt, ka šī ir kārtējā grāmata par to, kā ASV sabiedrība turas tikai uz naudas vien, par to, ka pēc nopietnas finanšu krīzes viss aizietu pa pieskari. Tā tas ir noticis arī šajā grāmatā, kārtējā krīze – bezdarbs, un puse valsts iedzīvotāju kļūst par bezpajumtniekiem. Situācija ir bezcerīga, un pat valdība vairs netiek galā ar savām funkcijām. Pozitrona projekts ir kā Paradīze haosa vidū, un ir jābūt trakam, lai atteiktos no šādas iespējas. Tas ir milzīgs sociālais eksperiments, kura mērķis ir ne vairāk ne mazāk, bet iznīdēt noziedzību pavisam. Ideālā gadījumā salikt visus cilvēkus cietumā, kurš spēj pats sevi uzturēt un veidot ideālu sabiedrību. Laikā, kad cilvēkiem uz ielas nav ko lāgā ēst, pat šāda ideja šķiet vilinoša. Ja jau visi valsts iedzīvotāji ir potenciāli noziedznieki, tad kādēļ gan tos visus nesalikt cietumā?

Mūsu zemē šī problēma nav tik aktuāla, bet ASV cietumu sistēmas izmaksas ir astronomiskas, un iespējams, tādēļ autore ir izlēmusi pievērsties noziedzības apkarošanas tēmai. Papildus tiek izpētīts vēl svarīgāks sabiedrības aspekts – modernā uzņēmējdarbība un lielā biznesa attieksme pret morāli un ētiku. Primārā ir peļņa un atdeve no investīcijām, viss pārējais ir maznozīmīgs. Investori nav izvēlīgi, un cietumā iespējas gūt peļņu ir visdažādākās. Neteiksim, ka šeit autore atklāj jaunas iespējas, viņa atmet mūs atpakaļ vecajos labajos deviņdesmito gadu bojevikos.

Lai mūsdienu lasītājam nebūtu jāmokās ar sociālajām problēmām vien, centrālā sižeta līnija tomēr ir Stena un Šarmeinas ģimenes dzīves līnija. Precīzāk būtu teikt, tās daļa, kas attiecas uz seksu. Viņš grib, bet viņa negrib. Vispār jau viņa grib, bet ne tā kā tagad, bet Stenam jau stāstīt nevar, jo viņš “iespējams” nav tāds. Un tā nu sākas katra ģimenes locekļu interesantie piedzīvojumi seksa pasaulē. Nē, lai gan Stens kopj vistas, līdz tām nenonāk. Īsumā centrālā doma ir, cik nu es to sapratu, sekss neskatoties uz visu mūsu civilizētību, ir visas sabiedrības pamatdzinulis. Tā priekšā atkāpjas gan racionāla pelnītkāre, gan dzīves prioritāšu izvērtēšana. Gan Stens gan Šarmeina atvelk uz pilnu klapi, un tas viss kopā izskatās pēc autores eksperimenta, kurā viņa mēģina ironizēt par mūsdienās pieprasītās literatūras pamatuzstādījumiem. Vismaz man gribētos cerēt, ka tas ir tā un ka viņa vienkārši nemēģina uzlēkt uz viļņa un radīt tikai distopiju, kurā sekss dominē.

Ja par pašu lasīšanas procesu, tad te šaubu nav – lasās raiti, simts lapaspuses izlasās vienā subjektīvā elpas virzienā. Galu gala te ir noziegumi un sekss, un tas jau cilvēkus ievelk tekstā, lai ko viņi pēc tam par to neteiktu. Varoņi arī ir tikai parasti cilvēki, kuriem ir tā nelaime izdarīt nepareizas izvēles, kas viņus ievelk muklājā aizvien vairāk. Te gan nudien nevar runāt par labiem nodomiem, lielākoties vainojama ir ikdienas garlaicība. Taču vai tas viss ir atmaksājies, nāksies spriest katram lasītājam pašam.

Šī grāmata ir satīra par mūsu tagadējo pasauli, kāda tā ir, par to, kāda tā dominē mūsdienu masu mēdijos. Lasot tos mēs redzam, ka galvenie notikumi pasaulē ir saistīti ar noziegumiem un seksa skandāliem. Ziņu rakstītāji ir nolēmuši, ka tieši tas interesē sabiedrību, un sabiedrība to pieņem. Tad nu autore ir saņēmusies un paironizējusi uz velna paraušanu. No sākuma gan es to visu uztvēru dikti nopietni un nedaudz pat paspēju apvainoties par specifisko uzsvaru salikšanu uz sižeta līnijām, bet kad sapratu, kādēļ tā, novērtēju autores pūliņus. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

Kalpones stāsts by Mārgareta Atvuda

Mārgareta Atvuda jau daudzus gadus ir manā favorītautoru sarakstā. Neesmu no viņas darbiem lasījis tik daudz, kā vēlētos, bet ar to ko esmu izlasījis, ir pieticis. Biju patīkami pārsteigts, redzot, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi “Kalpones stāstu”. Šis darbs man ilgi stāvēja lasāmo grāmatu, un patiesi negaidīju, ka man būs to lemts izlasīt latviski.

Zemfreda ir Kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu Kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus. Taču Zemfreda vēl atceras laiku, kad viss bija citādi. Laiku, kad viņa mīlēja savu vīru un meitu, kad viņai bija darbs un pašai savi iztikas līdzekļi, kad viņai vēl bija atļauts mācīties.

Distopijas var sarakstīt dažādas, parasti tas ir kāda aktīva revolucionāra stāsts, tāda, kas sacēlies pret sistēmu un cenšas to lauzt. Kalpones stāsts nav tāds, šeit viss jau ir noticis, un sistēma strādā kā pulkstenis. Zemfreda, sieviete, kura raksta dienasgrāmata, pieder pie paaudzes, kas atceras veco, bet dzīvo jau jaunajā laikā. Viņa ir adaptējusies, un pagājušie laiki šķiet kā sapnis. Viņa nedz rīko revolūciju, nedz izceļas ar bīstamību režīmam. Viņa vienkārši ir, jeb pareizāk, sakot eksistē.

Grāmata izlasās vienā piegājienā, ir grūti apstāties. Autore pasauli atklāj meistarīgi, pa nelielam gabaliņam un ļauj lasītājam pašam salikt kopā kopainu, par to kā viss sākās un pie kā tas ir novedis. Un šī lēnā dozētā pasaules uzburšana palīdz lasītājam pakāpeniski iedzīvoties Gileādas republikas reālijās un neatgrūst no tās.

Grāmatā parakstītā distopiskā Gileādas republika reprezentē vienu no iespējamiem valsts attīstības scenārijiem. Pēc nopietnas dabas katastrofas ASV administratīvais aparāts nonāk krīzē un to izmantojot varu sagrābj reliģiski sektanti, nodibina savu monoteistisko valsts iekārtu, kurā visiem jādzīvo pēc Bībeles vārdiem. Šajā valstī nav vietas citādi domājošajiem, vai nu tu esi ar valdošo reliģiju vai arī tu esi pret to. Autore šo pāreju no vienas valsts iekārtas uz otru lasītājam izklāsta Zemfredas dienasgrāmatas veidā. ASV šī tēma ir aktuāla vienmēr, tajā vienmēr ir pastāvējušas sektas, kas nav slēpušas savu vēlmi dzīvot pēc fundamentālistiskas kristietības pamatiem. Pirmā doma lasot bija – tas nu ir viens mormoņu slapjais sapnis – kristiešu monoteisms un slēptā poligāmija. Varētu teikt, ārprāts, ko gan autore ir izdomājusi, taču diemžēl tas nav nekas jauns. Ja vēlamies, varam atskatīties uz viduslaiku kristīgajām valstīm vai mūsdienu stiprākajiem musulmaņu bastioniem. Tas pat nav nekas jauns, tā vietām ir realitāte.

Katram cilvēkam, kurš dzīvo daudzmaz mierīgā laikā, vajadzētu rasties pārdomām, cik ilgi šāds laiks ilgs un ko darīt, kad viss mainīsies. Grāmatā izcili parādīts, ka pārmaiņas visticamāk nenotiks vienā mirklī. Kā jau visiem uz kādu ideju balstītām pārmaiņām, noteicošais ir sākotnējo izmaiņu pakāpeniskums. Neviens uzreiz nesludinās vai nu ar mums vai pret mums. Nē, viss notiks lēnām, līdz iedzīvotājs parastais izvārīsies kā tā varde, kuru no sākuma iemet aukstā ūdenī. Zemfreda ar’ dzīvoja šādā pasaulē, kura mainījās lēnām un pakāpeniski, līdz izmaiņas sasniedza kritisko maksimumu.

Indivīdu un viņa funkcijas Gileādas republikā regulē likumi. Tie ir šovinistiski un vērtē katra indivīda lomu sabiedrībā. Pirmkārt tiek izvērtēta viņa uzticamība režīmam. Valdošā kliķe ir Komandieri, kuri nosaka republikas politiku, ir arī slepenpolicija Acis. Taču ja tava ādas krāsa nav balta, tava uzticamība nevienu neinteresēs, Hama bērniem nav vietas šādā sabiedrībā. Sievietes šajā republikā tiek glābtas pašas no sevis, vismaz tā uzskata valdība. Viņām nekas nedrīkst piederēt, viss pieder tikai vīram. Tas tiek pasniegts kā sievietes aizsargāšana, jo viņai vairs nav jāiziet sabiedrībā, jāpazemo sevi ar algota darba strādāšanu. Tā vietā viņa var pildīt savu tiešo funkciju un pilnībā kalpot savam vīram. Tā kā dabas katastrofu rezultātā lielākā daļa no sievietēm ir neauglīgas, tad auglīgajām ir dots tiešs pienākums – augļoties un vairoties. Protams, pēc Bībelē noteiktās kārtības un strikti regulēti. Lai indivīdiem atņemtu identitāti, viņi valkā formas, kuras tad katram pretimnācējam ļauj noteikt tā statusu, funkciju un vietu sabiedrībā.

Lai arī teorētiski valda ticības un paražu tīrība, grēks vienmēr atrod ceļu. Pat Gileādas republikā vienmēr atrodas pagrīdnieku grupas, bēguļojoši un slēpti neticīgie, melnais tirgus, Trakākais, ka āri pati vara necenšas ievērot savus likumus, bet padodas savām vājībām. Tas nozīmē regulāru varas ešelonu tīrīšanu un aizvien fundamentālistiskāku valdību. Autore savā stāstā “iepriecina” lasītāju, ka šāda republika nepastāvēja ilgi, lai gan paskatoties uz mūsu pašu tagadējiem teokrātiskajiem režīmiem var droši secināt, ka šādi režīmi var pastāvēt neierobežoti ilgi, galvenais kontrolēt indivīdu izglītošanas procesu, ritualizēt sadzīvi un kontrolēt informācijas apmaiņu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šo grāmatu es ieteiktu izlasīt katram, autores šajā darbā aizskar daudzus “dziļus” tematus, tos visus veiksmīgi apvienojot vienotā stāstā, ļaujot lasītājam salīdzināt pagātni, tagadni un nākotni pret autores aprakstīto pasauli.

Space Chronicles: Facing the Ultimate Frontier by Neil deGrasse Tyson

Nu jau labu laiku klausos Neil deGrasse Tyson Startalk Radio Show, un tādēļ šī autora domu gājiens man nav svešs. Reiz, kad man bija uznācis brīdis, kad nebija ko lasīt, nopirku šo grāmatu. Pirms tam bija nācies lasīt arī “Pluto files”, un tā man patika.

Grāmatā ir apkopoti dažādi autora raksti, kurus viņs publicējis laikrakstos un žurnālos. Tos vieno tēma: ASV kosmosa pētniecības pagātne un nākotnes perspektīva. Kad ASV valdībai atkal būs tehnoloģija, kas atļaus pašiem nogādāt kosmonautus orbītā? Kad beidzot mēs būsim uz Marsa? Tiek apskatīti arī zinātnes galvenie dzinuļi, tā ir konkurence un kara draudi. Tikai tādēļ ASV bija pirmā, kas nokļuva uz Mēness, bet no tā laika nekāda progresa vairs nav bijis. Uz šo progresa trūkumu autors sniedz atbildi, kādēļ tas tā noticis. Tiek analizēts arī kādēļ kosmosa izpēte ir nozīmīga ekonomikas, drošības un sabiedrības attīstībai un cik smieklīgi maz tas patiesībā maksā.

Ja esi cītīgs Startalk podkāsta klausītājs, tad es ieteiktu šo grāmatu nemaz nepirkt, jo visu šeit minēto būsi dzirdējis jau agrāk. Ir jabūt arī gatavam uz to, ka daudzos rakstos atkārtosies vieni un tie paši fakti un argumenti. Daži no tiem atkārtosies pat piecas sešas reizes. Tas var nedaudz lasītāju satracināt, sak, to jau es lasīju, kādēļ tu man to stāsti vēlreiz? Šeit nebūs arī nekā par lidojumiem uz zvaigznēm un dzinējiem, kas ļaus gaismas gadus pieveikt sekundēs. Te vairāk būs par ASV zūdošo lomu kosmosa izpētē, par to ka liela daļa no vadošajiem zinātniekiem ir importēt,i un liela daļa no tiem atgriežas savās tēvzemēs, jo ASV viņiem vairs nav ko darīt.

Ir arī skarbi fakti, kurus droši var attiecināt uz Latviju. Ja valsts neiegulda zinātnē, tad nav ko cerēt uz jauniem izgudrojumiem un tehnoloģiju attīstību valstī. Neviens komersants nekad neieguldīs naudu pasākumā, kurā nav acīmredzams nākotnes ieguvums. Tādu lietu dara tikai valsts. Neviens tak izdomājot radaru nedomāja, ka radīs pie reizes arī mikroviļņu krāsni. Tāpēc, katru reizi, kad mums pa TV kāds sāk muldēt par izcilo sagaidāmi Latvijas lēcienu tehnoloģiju jomā un zinot, cik daudz mēs patiesībā zinātnei atvēlam, es šo cilvēku ierindoju idiotu kategorijā. Tā turpinot mums tāpat kā ASV visi būs labi juristi, finansisti un mārketinga speciālisti. Ja valsts neiegulda zinātnē, ar laiku sāk pietrūkt dažādu nozaru speciālistu, sāk sabrukt infrastruktūra, un parādās lietas, kuras pati valsts nespēj uzražot. Izrādās, ka ASV tāda problēma jau pastāv.

Grāmatu vienā teikumā varētu izteikt kā, ja negribam zaudēt cilvēkus ar degsmi pētīt un atklāt, investējiet zinātnē! Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autora humors ir labs un uz tīru moralizēšanu ar’ viņš nepavelkas. Ceru, ka viņš reiz saņemsies un uzrakstīs kādu nopietnu kosmosa izpētes vēsturei veltītu grāmatu, nepiemirstot sev piemītošo humoru.

Citādie by Veronika Rota

“Citādie” ir grāmata, kuru drīzumā izdos Zvaigznes ABC izdevniecībā. Man tika piedāvāta iespēja izlasīt šo grāmatu latviski vēl pirms tās oficiālās iznākšanas. Skaidra lieta, ko no šāda piedāvājuma es nevarēju atteikties. Amazonē šo grāmatu man rekomendē jau labu laiku, un biju jau gandrīz padevies. Tādēļ, saņēmis grāmatu, uzreiz ķēros pie lasīšanas.

Visa grāmatas darbība notiek kādā pilsētā. Cilvēki ir nolēmuši mest mieru karam un atrast risinājumu. Risinājums izrādās pavisam vienkāršs. Katrs izvēlas kopienu, kurā kā pieaugušais dzīvos. Kopienas ir piecas, un katra atspoguļoi vienu tikumu. Taisnprāši lepojas ar godīgumu, Nesavtīgie – ar pašaizliedzību, Drošsirži – ar drosmi, Sirsnīgie – ar miermīlību un Mācītie – ar gudrību. Šādai iekārtai vajadzētu mazināt spriedzi sabiedrībā un nodrošināt jauku kopā pastāvēšanu.

Grāmatas galvenajai varonei pēc sešpadsmit gadu vecuma sasniegšanas ir jāizvēlas, kurai kopienai pievienoties. Viss mūžs ir pavadīts Nesavtīgo kopienā, tomēr testi viņai uzrāda pavisam ko citu.

Kopumā tipiska distopija, kur autors izmanto interesantu sociālo modeli, lai dotu savu ieskatu par cilvēku uzvedību dažādos robežstāvokļos. Šeit ir veselas piecas šādas līdzāspastāvošas gurpas, kuras it kā sadzīvo, bet patiesībā atrodas neformālā karastāvoklī.

Kā jau jauniešu grāmatām pierasts, galvenā aktualitāte ir izvēle. Kā rīkoties brīdī, kad esi nonācis izvēles priekšā, kas izmainīs visu tavu dzīvi. Atpakaļceļa vairs nebūs, un vēlams, lai tava izvēle būtu pareiza jau no paša sākuma. Citādi var gadīties, ka tu tiksi izraidīts un kļūsi beztiesisks. Arī Beatrisei nav viegli, viņai testi nedod skaidru atbildi, jo viņa ir Citādā. Tāda, kas neiederas nevienā no kopienām. Tas lasītājam uzreiz palīdz identificēties ar viņu. Jo galu galā mēs taču visi domājam, ka esam unikāli un pavisam citādi kā pārējie.

Lasīšana vedās ļoti raiti, lai ar’ man šādas problēmas nav visai aktuālas. Varoņi ir izveidoti ļoti dzīvi, un notikumi aprakstīti visai saistoši. Protams, ja uz visu šo sabiedrības konstruktu paraugās racionāli, tad ir skaidrs, ka nekas tāds realitātē nemaz nespētu pastāvēt, jo nav iespējami cilvēki, kuros dominētu tikai viens no tikumiem. Arī netiešās atsauces uz izraidīto daudzumu liek secināt, ka izraidīto daudzums ir vismaz piecdesmit procenti no populācijas. Rodas jautājums, kādēļ viņi ar to samierinās? Arī autore to saprot un cenšas parādīt kā šāda sistēma sagrauj pati sevi no iekšienes.

Beatrises izvēle lasītājam dod iespēju ieskatīties Drošsiržu kopienā. Laiks arī te ir atstājis savas pēdas, un kopiena no pašaizliedzīgiem visu kopienu aizstāvjiem ir pārvērtusies par parastu huligānu baru. Apmācību metodēs lielāks uzsvars tiek likts uz nežēlību un pašnāvība tiek pasniegta kā varonība. Skaidra lieta, ka tas nav tāpat, tā ir daļa no lielā plāna.

Nesapratu, kādēļ autorei tāds naids pret Mācītajiem (zinātnieku analogam). Tie izrādās ir galvenie vaininieki, un par visu varu cenšas rauties pie varas. Nebija arī īsti skaidrs, ko tad viņi ar šo varu pasāktu, un kam tā vispār nepieciešama. Šaubos, vai kāds būtu sajūsmā valdīt pār nozombētu masu un būt vienīgais cilvēks pie skaidras saprašanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Apsveru domu arī par turpinājuma izlasīšanu. Gribas jau zināt kā tad tur viss beigsies.

City of Illusions by Ursula K. LeGuin

Mana iepazīšanās ar Gvinas Hainish ciklu turpinās. Šoreiz pieķēros grāmatai, kas veltīta Terrai. Jā, tā ir mūsu pašu Zeme.

Zemes iedzīvotājiem ir pienākuši grūti laiki. Planētu savienība kā tāda nepastāv jau vairāk kā tūkstoti gadu. Savienības planētas ir iekarojis Ienaidnieks. Iekarošana ir notikusi ar viltu, jo izrādās, ka ienaidnieka rase Shing spēj melot pat sazinoties telepātiski, un melošana ir viņu kultūras neatņemama sastāvdaļa.

Grāmatas galvenais varonis Flak ir cilvēks no kādas tālas planētas, kas nonāk uz Zemes bez jebkādas atmiņas. Viņu pieņem un aprūpē kāda ģimene, kas dzīvo mežā. Flaks pāris gadu laikā iemācās visu no jauna, bet viņu nomoka personīgās identitātes jautājums, kas viņš ir, un kādēļ viņš zaudējis atmiņu. Lai šīs zināšanas iegūtu, viņam nākas doties uz Shing pilsētu Es Toch. Tā kā tehnoloģijas uz Zemes ir palikušas rudimentārā līmenī, viņam nākas ceļot ar kājām.

Lasītājam kopā ar Flaku tiek dota iespēja izceļoties pa nākotnes Zemi, kur it kā viss ir kārtībā, nevienam netiek ļauts nokaut, bet tai pašā laikā cilvēks nav Zemes īstais saimnieks. Vēstures traktējums ir mainīts tik bieži, ka vairs īsti nevar saprast kam ir taisnība, un vai Shing rase maz ir ienaidnieki. Grāmatas centrālā tēma ir patiesība. Kas ir patiesība, kā atšķirt to no meliem, vai patiesība var būt ierocis, vai tā ir tikai vājība?

Flak, kuram no iepriekšējām atmiņām nav palicis nekas, patiesība ir ļoti svarīgi. Jo viņa vēlme ir atrast pašam sevi, savu bijušo es, atklāt patiesību par sevi. Tā dēļ viņš ir gatavs uzņemties lielus riskus. Grāmata ir arī interesants ceļojums pa nākotnes Ziemeļameriku, kur cilvēki ir kļuvuši par vienpatņiem, visi dzīvo savās kopienās, bez cerības atgūt bijušo varenību. No senču gudrībām ir saglabājušās tikai drumstalas, un arī tās ir cenzētas. Daži ir pārvērtušies par nomadiem un seko govju bariem prērijā, citi spēlē feodālismi, Shing to atļauj, kamēr vien tehnoloģiju līmenis nepārsniedz viņiem pieņemamo.

Grāmatā nedaudz nepatika Zemes iemītnieku fatālisms, viņi pat vairs necer, ka kaut kas mainīsies. Neviens necīnās un var redzēt, ka Ienaidnieks savu ir panācis. Nav ne jausmas, kā tieši ir notikusi iekarošana un kā viņiem tas ir izdevies. Cilvēkus var salīdzināt ar intelektuālu aitu baru, no kuriem nekas daudz netiek prasīts, bet viņi ar pamazām ir kļuvuši nespējīgi ko paveikt. Tā nu visi sēž un cer uz kaut kādu mesiju, kas atpestīs šos no nelaimes.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav tik stipra kā „Tumsas kreisā roka” vai „Dispossesed”.

The Mote in God’s Eye by Larry Niven and Jerry Pournelle

Nolēmu palasīt vēl nedaudz zinātnisko fantastiku un pievērsties ksenofobijas tematam. Skaidra lieta, ka ņēmu vēl līdz šim nelasītu grāmatu, lai ir interesantāk. No Nivena darbiem esmu lasījis tikai vienu, Ringworld, kas nebija slikta, bet turpinājumus lasīt kaut kā negribējās.

Ir 3017. gads, cilvēki kosmosā izveidojuši impēriju. Pie tam tā jau ir Otrā, jo pirmā kaut kādu apstākļu dēļ pajukusi. Pie varas ir aristokrātija, kas mēģina saliedēt jauno impērijas kodolu. Viss būtu labi, ja laiku pa laikam neparādītos dumpīgas planētas, kas ar savām prasībām provocē pilsoņu karu. Grāmatas galvenais varonis Komandieris Lords Roderiks Blains nodarbojas ar šādu sacelšanos apspiešanu, līdz viņam tiek dots uzdevums pārtvert nezināmas civilizācijas zondi. Tā nu kreiseris MacArthur nonāk Jaunās Kaledonijas planētu sistēmā. Zonde tiek pārtverta un cilvēce atklāj, ka viņi nebūt nav vienīgās saprātīgās būtnes Visumā. Tiek rīkota ekspedīcija, lai uzzinātu ko vairāk par Moties (Puteklīšu) civilizāciju.

Sen nebiju lasījis grāmatu ar tādu aizrautību, sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur cilvēki atklāj svešu civilizāciju, kas teorētiski var mēroties spēkiem. Sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur civilizācija tiek detalizēti izskaidrota neielienot fantasy maģijās. Toties civilizācija ir atrodama tikai vienas zvaigžņu sistēmas ietvaros. Viņu problēma ir tā, ka uz viņu zvaigžņu sistēmu ved tikai viens hipertelpas tunelis, kura viens gals atrodas sarkanā pārmilža hromosfērā. Tā nu viņi ir nosprieduši, ka virsgaismas ātruma ceļojumi nav praktiski iespējami un dzīvo savā nodabā. Viņiem jau arī nav pieņemts apšaubīt patiesības, un tādus trakos viņi sauc par Crazy Eddie. Toties viņu rase sastāv no vairākām pasugām, kas katra ir šauri specializēta, ir Inženieri, Saimnieki, Pulksteņmeistari, Vidutāji, Karotāji, Dakteri, Skrējēji, Kalpotāji un Gaļa.

Grāmatā autors mēģina atbildēt uz jautājumu, kā cilvēkiem rīkoties, sastopoties ar svešu saprātu. Naivi mēģināt viņu saprast un domāt, ka viņi ir tādi paši kā mēs. Varbūt vienkārši uzspert viņus visus gaisā, lai neradītu iespējamus draudus nākotnei. Varbūt vienkārši viņus atstāt savās sistēmā un aizmirst. Autora varoņi katrs pārstāv kādu no šīm idejām un cenšas to ieviest dzīvē. Arī paši Moties nav ar pliku roku ņemami, viņiem ir savs noslēpums, un viņi vēlas tikt uz citām planētām par katru cenu, un viņi mēģina izmantot to, ka cilvēkiem nav nekādas sajēgas par viņiem. Tas viss tiek smuki pasniegts kā ekspedīcijas notikumu atstāsts no dažādu cilvēku un moties skatupunkta.

Laba lasāmviela, brīnījos, ka līdz šim vēl nebiju izlasījis šo darbu. Tagad domāju vai lasīt turpinājumus, jeb tas kā jau turpinājumiem pieņemts būs švaks un neinteresants. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav jau viņa tās Hugo un Nebula balvas par velti saņēmusi.

We Have Fed Our Sea by Poul Anderson

Sēdēju un domāju, ko lai vēl izlasa. Populārzinātnisko grāmatu frontē vērojams panīkums, nav neviena tāda palikusi, kuru vajadzētu obligāti izlasīt. Mocu te tagad vienu par Zemes magnētisma izpētes vēsturi. Ir jau interesanti, bet viss jau kaut kur lasīts, citur redzamas pretrunas zinātnieku biogrāfijās. īsumā, sagribējās atgriezties pie bērnības dienās lasīto autoru darbiem.

Tātad cilvēce pēc pārsimts gadiem. Kaut kad sen atpakaļ cilvēki ir palaiduši kosmosā kuģus, kuri virzās uz tālām zvaigznēm. Mērķis ir kolonizēt tuvākās zvaigžņu sistēmas. Par laimi viņi ir izgudrojuši teleportu un kuģa komandai vairs nav jānīkst gadu simtiem pašā kuģī. Tā vietā ir dežūras, komandas mainās ik pa pāris mēnešiem un virza kuģi uz mērķi. Kuģa mērķis ir nokļūt līdz kādai planētai, asteroīdam un samontēt tur teleporta iekārtu jaunam atspēriena punktam. Tas viss notiek, neskatoties uz zemes pašreizējo situāciju, var būt karš, bads vai radioaktīvā ziema vienmēr uz katra kuģa būs kāds dežurants.

Laiks iet zvaigžņu sistēmas pamazām tiek kolonizētas, dažas pat vēlas atdalīties. Kādam vadošā ešelona zinātniekam ienāk galvā doma izpētīt kādu vienam no kuģiem ceļā pagadījušos izdzisušu zvaigzni. Tiek nokomplektēta komanda, un darbība var sākties. Komandas locekļi ir dažādi, ir Zemes aristokrāts, vienkāršs zemes tehniķis, Japāņu kolonizētās planētas pilots un Krievu planētas inženieris. Kuģa komandai nejauši sanāk salauzt savu teleportu. Tā nu viņi paliek pamesti uz sava kuģa līdz veiksmīgam remonta vai bada nāvei.

Skaidra lieta, ka to visu autors izmanto, lai ilustrētu to nākotnes zemi. Kas pēc būtības ir kaut kas līdzīgs Britu impērijai, tikai kosmosā. Kolonijas tiek ierobežotas, galvenos mērķus nosprauž sīka aristokrātu grupiņa. Uz kolonijām braukt var jebkurš, bet atpakaļ gan ne. Skaidra lieta, ka tas rada nemierus, un uz daudzām planētām cilvēki sapņo iznīcināt tos pāris teleportus, lai vismaz uz pārdesmit gadiem viņi būtu brīvi. Autoram gan ir padomā cits risinājums, lai iespējamo stagnāciju novērstu.

Vienu var teikt noteikti, tagad vairs tādus stāstus neraksta. Mūsdienu stāstiem lielākoties trūkst tāda kā bērnišķīga vēlme izzināt un padarīt pasauli labāku dzinuļa. Šāda tipa stāsti gadās visai reti, galvenais ir konflikts. Šeit autors mēģina atrast atbildi uz jautājumu, kas ir tas, kas cilvēkiem liek doties šādos piedzīvojumos, ekspedīcijās, neskatoties uz iespēju iet bojā. Atbilde gan ir visai savdabīga, bet domāju, ka tiem laikiem tā bija vairāk kā izsmeļoša. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, ja nu vēl nav paspēts.

The Dying Earth by Jack Vance

Iepirku tomēr oriģinālo darbu, uz kura tika balstīts iepriekš lasītais stāstu krājums. Gribējās tomēr uzzināt, kāda tad ir tā oriģinālā autora pasaule, un cik daudz stāstu rakstnieki ir paši piedomājuši klāt.

Šī grāmatiņa sastāv no sešiem stāstiem, kur katrs vēsta par kādu izcilu mirstošās Zemes personību. Darbība noris miljoniem gadu tālā nākotnē. Nekas vairs nav tāds kā mūsdienās. Cilvēku rasi ir daļēji aizceļojusi uz zvaigznēm, daļēji izmirusi. Vietā ir nākuši dažādi citi radījumi, kuriem cilvēki lielākoties ir tikai pārtikas avots. Ir palikuši pāris burvji, kas ir praktiski nemirstīgi, tomēr arī viņi glabā tikai niecīgas kripatas no seno gudrībām. Viņiem ir tikai viens pasaules centra viņi paši. Pārējie ir tikai instrumenti viņu ceļā uz absolūtu varenību.

Neteiksim, ka grāmata būtu ar drausmīgi dziļu domu, tāda viegla fantastika, ar ieskicētiem personāžiem, kuriem galvenais ir kāds mērķis. Arī dabas apraksti nav nemaz tik izcili kā no recenzijām varētu noprast. Kalni ir veci, tundras aukstas, vecas pilsētas sabirzušas, tomēr vietām saglabājušas atbalsis no iepriekšējās varenības, dēmonu alas smird, ezeri kristāldzidri. No sieviešiem dominē arhetips ar melniem vai zeltainiem matiem un obligāti zelta krāsas acīm. Pārējais ir maznozīmīgi.

Pati pasaule gan savulaik noteikti bija novatoriska un balstās uz apgalvojumu, ka pietiekami attīstītu tehnoloģiju nezinātājam ir grūti atšķirt no maģijas. Tādēļ jau autors ļauj pasaulē valdīt burvjiem, kas daļu no šīm tehnoloģijām ir saglabājuši. Pasaulē vienkopus ir sabāztas diezgan daudz dažādi radījumi un ieviestas papildus dimensijas, kas rada bažas par Zemes ekosistēmu, bet dod pozitīvu pienesumu saturam.

Salīdzinot oriģinālu ar stāstu krājumu nākas secināt, ka daļa no autoriem lāga nemaz šo darbi lasījuši nav vai arī to ir darījuši tik sen, ka lāga nav mācējuši savos stāstos iepīt oriģinālas pasaules iedzīvotājus un ģeogrāfiju.

Domāju, ka piecdesmitajos gados grāmata noteikti bija reāls dižpārdoklis un pilna ar novitātēm fantasy žanrā. Grāmata nav peļama lasās ātri, un ir interesanti lieku 8 no 10 ballēm. Tā kā ciklā ir vēl kādas pāris grāmatas iespējams izlasīšu arī tās.

11/22/63 by Stephen King

Te nu man kārtējo reizi jāpalielās, ka esmu izlasījis gandrīz visas Stīvena Kinga grāmatas. Laiku tas paņēma diezgan nopietnu, un finanšu līdzekļi ar nebija mazi, bet ko lai dara, tāda dzīve. Esmu novērojis, ka Kings savus garadarbus mēdz izlaist tautās rudenī, tad kad jaunie kartupeļi jau ir novākti, un cilvēkiem ir laiks lasīšanai. Reizēm tie ir īsi stāsti, reizēm veseli romāni. Šī grāmata tiek pieskaitīta pie novelēm.

Grāmatas centrālais tēls ir kāds Jake Epping, viņa pamatnodarbošanās ir literatūras skolotājs. Stīvenam Kingam vispār ir vājība uz skolotājiem, jo pats reiz tāds bijis. Džeiks dzīvo šķirteņa dzīvi, lasa savu audzēkņu sacerējumus, uzzina pāris citu cilvēku personiskus pārdzīvojumus. Nekā interesanta, līdz brīdim, kad Als (Džeika iecienītās ēstuves saimnieks) atklāj viņam savādu noslēpumu. Viņa bāra saimniecības telpā atrodas portāls uz 1958. gada 9. septembri. Tas izskaidro, gan faktu, kur Als ņem tik lētus produktus biznesa uzturēšanai, gan kādēļ viņš brīžiem šķietami ātri noveco pa vienu nakti. Als ir saķēris tuberkulozi, tomēr viņam ir pirmsnāves vēlēšanās, viņš grib lai Džeiks noved līdz galam viņa lielo projektu. Tas ir ne vairāk ne mazāk novērst Kenedija slepkavību. Als ir veicis nopietnus priekšdarbus, diemžēl tuberkuloze neļauj viņam novilkt līdz Kenedija slepkavības brīdim.

Tāda nostalģiska grāmata par sešdesmito gadu Ameriku, kad viss bija lēts, bet bija kodolkara draudi, tomēr cilvēks no nākotnes varēja tur dzīvot bez bēdu. Sevišķi, ja šim ir līdz tabula ar ievērojamāko sporta notikumu rezultātiem. Džeiks apņemas palīdzēt un dodas uz pagātni, pie reizes novēršot pāris citas slepkavības, iemīloties un dzīvojot visnotaļ laimīgu dzīvi. Vienīgais, kas viņam neliek mieru, ir kāds Džimla pasaules iznīcinātājs.

Kopumā ļoti laba grāmata, pabieza, ar pirmo reizi līdz vākam neizlasīsi, bet ar pāris reizēm gan. Tēli kā vienmēr filigrāni izstrādāti, dažos gan jūtams, ka autors cenšas tos padarīt tādus, lai tie iepatiktos lasītājam un būtu patiešām žēl, ja ar viņiem notiktu kaut kas slikts. Arī galvenajam varonim nemaz nav tik viegli izlemt vai nogalināt Osvaldu vai ne. Un pats galvenais – pagātne nebūt negrib, lai to maina. Maz pamazām, lasot, sapratu, autors uzskata, ka pagātne, lai arī cik tajā nebūtu sliktu notikumu tomēr ir novedusi pie labākās iespējamās nākotnes. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ja gribat zināt, pie kā noved Kenedija slepkavības novēršana, lasiet paši.

Physics of the Future: How Science Will Shape Human Destiny and Our Daily Lives by the Year 2100 by Michio Kaku

Šo grāmatu nopirku, pat neskatoties uz savām aizdomām. Katrs cilvēks, kurš ir skatījies Discovery kanālu, pazīst šo autoru. Ja kaut kur tiek runāts par kvantu fiziku, paralēlajiem visumiem, ceļošanu laikā, tad šis puisis ir klāt kā likts un stāsta par to, kā tas viss realizējams. Stāsta visai aizrautīgi un pat ticami, ka ceļošana uz zvaigznēm ir tepat aiz stūra, ka aizdoties uz paralēlu visumu ir elementāri, un visu drīz varēs kontrolēt ar domu spēku. Aizdomas bija par to, ka tiks maltas atkal tās pašas vecās lietas, kas redzētas jau grāmatā Visions un Physics of the Impossible.

Tātad grāmatā tiešām nekas diametrāli atšķirīga no autora iepriekšējiem darbiem nav sastopams, tā pati aizrautība stāstot par gaišo nākotni, zinātnes sasniegumiem un to, cik labi būs dzīvot tajā. Nenoliegšu, man šāds optimisms vairāk priecē nekā tracina. Tad nu pie vienas reizes varam iepazīties ar jaunākajiem sasniegumiem nanotehnoloģijās, medicīnā, raķešbūvē, kodolsintēzē, mākslīgajā intelektā un datoru attīstībā.

Protams, varētu jau teikt, ka priekš kam pirkt atsevišķu grāmatu, pietiktu vienkārši cītīgi lasīt zinātnei veltītus blogus, lai būtu lietas kursā. Manuprāt, pluss ir tas, ka autora vīzija tiek izklāstīta sakarīgā stāstījumā, kur vajag pastāstot par kāda atklājuma vēsturi, citur par iespējamiem nākotnes attīstības virzieniem. Vēl pozitīvi ir tas, ka var lasīt katru nodaļu neatkarīgi no iepriekšējās, tas ļauj izlasīt interesantākos tematus pirmos un ne tik aizraujošus atstāt uz vēlāku laiku. To es arī diezgan daudz izmantoju, jo šķita, ka autors, lai ar populārs fiziķis, diez vai spēs jēdzīgi spriest par ekonomikas iespējamo attīstību un cilvēces vēsturi kopumā.

Kopumā labs lasāmais, lai apkopotu un atsvaidzinātu jau esošās zināšanas. Ir risks, ka lasītāju var tracināt autora neizsīkstošais optimisms, neliela konceptu vispārināšana un spekulācijas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Liktu astoņas, bet tā kā autors vairs tik ļoti nepropagandēja kosmisko liftu un tā iespējamību tuvāko desmitgažu laikā (iespējams, ka pēc gadiem divdesmit es šo rindu nožēlošu).

1 2 3 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …