Navigate / search

Inventing the Enemy: Essays by Umberto Eco

Inventing the Enemy

Nenoliedzami esmu Umberto Eko fans, tādēļ, ieraugot grāmatnīcā viņa pērnā gadā iznākušo eseju krājumu par salīdzinoši nelielām naudiņām, pirku to nost uzreiz. Man vienmēr ir patikušas viņa rakstītās esejas, tajās autors vienmēr ir spējis paskatīties uz pavisam ikdienišķām sabiedrības norisēm no nestandarta skatu punkta.

Šajā grāmatā ir apkopotas četrpadsmit esejas, kas tapušas pēdējo desmit gadu laikā. Pirmā un, manuprāt, vislabākā no tām ir “Inventing the enemy” – tiem, kas lasījuši “Prāgas kapsētu” būs uzreiz skaidrs, ka Eko ienaidnieks kā nācijas un personas formētājs ir svarīga lieta mūsu sabiedrībā. Nekas nepalīdz mums tik skaidri definēt savus mērķus un vienoties uzskatos kā ienaidnieks. Pats ienaidnieks var būt jebkas, galvenais ir, lai viņš būtu.

“Treasure hunting” – arī aizskāra manu dvēseli. Braucot ceļojumos es ar interesi vienmēr apmeklēju baznīcas, lai apskatītu vietējos svēto pīšļus. Paši pīšļi paši par sevi jau ir tikai vien apkaltušas ķermeņu daļas vai pa kādam krusta gabalam. Jo neba viņi paši par sevi ir svēti, ticība ir tas, kas tos tādus padara. Man, protams, nav tik dziļas zināšanas Itālijas baznīcu relikviārijos kā autoram, bet šo to no viņa piesauktā esmu redzējis. Sapratu, ka man vēl obligāti jāapskata Jāņa Kristītāja galva no laikiem, kad viņam bija četrpadsmit gadi.

“No Embryos in Paradise” – par abortiem un dvēselēm. Par to, kā pirmdzimtais grēks nonāk no vecākiem auglī, un kad pēc katoļu baznīcas domām rodas dvēsele. Izskatās, ka Akvīnas Toma idejas īsti neiet kopā ar baznīcas pašreizējo nostāju, tāds labs un asprātīgs gabals. Tomēr šī diskusija nekādi netuvina mūsu dvēseles pestīšanai.

“Censorship and Scilence” – atkal par Berluskoni kontrolētiem mēdijiem un par to, kā ar troksni noslēpt patiesību. Par to, ka cilvēki ir kļuvuši tik stulbi, ka uzticas žurnālistiem savā vietā atlasīt vērā ņemamās ziņas. Cilvēki vienkārši vairs neprot izvērtēt ziņu svarīgumu, vadās pēc pieņēmuma, ja to publicē, tas ir svarīgi. Neskatoties, ne kurš, un ne kāpēc ziņa tiek rakstīta.

“Imaginary Astronomies” – par viduslaiku kartēm, par to, ka zemes lodveida forma nekad nav bijis noslēpums, par dobās zemes piekritējiem un citām tikpat aizraujošām astronomijas vēstures niansēm.

“Why the Island is never found” – viduslaikos ar navigāciju bija pavisam traki, un ne vienmēr reiz atklātu zemi varēja atrast pēc tam. Līdz hronometra ieviešanai ar šo lietu bija pavisam traki. Tad nu neliels ieskats mītiskās salās, kartogrāfijas un navigācijas problēmās.

“Thoughts on Wikileaks” – par šoku, ko piedzīvo sabiedrība, uzzinot, ka visi viņu valdību lielie noslēpumi, patiesībā ir vispārzināmas lietas, kuras cilvēki pārrunā virtuvē.

Kopumā labs lasāmais. Daļa no esejām mani uzrunāja ne pārāk – par Ullisu, Dantesu. Varbūt neesmu literatūrā tik dziļi iekšā, lai spētu rast interesi lasot neskaitāmus citātus no dažādu autoru darbiem un saprast to kultūrvēsturisko kontekstu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk Eko interesantie un dziļie domu gājieni, kas nav rauti no zila gaisa, bet ir rūpīgi izsvērti.

The Illustrated Longitude: The True Story of the Lone Genius Who Solved the Greatest Scientific Problem of His Time by Dava Sobel

longitude

Ja tā padomā, tad garuma grādu noteikšanas problemātika mani īpaši nekad nebija nodarbinājusi. Bērnībā pirmā saskarsme radās lasot grāmatu „Noslēpumu sala”, tur kāds Vīrs uzvārdā Smits ar hronometra, saules un klints ēnas palīdzību mierīgi noteica salas koordinātas, lieki piebilst, ka man radās jautājums: pričom te hronometrs? Savukārt par pāris ekstrēmām garuma grādu noteikšanas metodēm man savulaik pavēstīja U. Eko „Viņdienu Sala”. Tomēr gāja laiks, un man radās interese uzzināt kaut ko vairāk.

Papētīju piedāvājumu, un šī grāmata tika rekomendēta visvairāk, tā kā man patīk bilžu grāmatas, tad skaidra lieta – ņēmu ar bildēm. Bija gan jāpērk lietota, jo redz grāmata ir iznākusi pasen un vairs nav pieejama.

Tātad pat 19. gadsimta sākumā pieredzējuši jūras braucēji spēja bez problēmām noteikt platuma grādus, tomēr garuma grādu noteikšana bija vairāk uz izjūtu balstīta nekā uz aprēķiniem. Mūsdienās tas liekas smieklīgi, jo nu jau gandrīz katrā mobilajā telefonā un ūdens vārāmajā aparātā ir GPS uztvērējs. Tā kā tirdzniecība starp kontinentiem attīstījās pamatīgi, tad arvien biežāk radās situācijas, kad klinšu salas, kas pēc kapteiņa domām atradās simts jūdžu attālumā no kuģa kursa, riebīgā kārtā parādījās naktī priekšā kuģa ceļā. Tika zaudēta krava un kuģi, arī kartes par diez ko precīzām nenosauksi. Tas viss radīja arvien lielākas problēmas, līdz briti izsludināja 20000 sterliņu mārciņu lielu prēmiju tam, kas spēs izgudrot praktisku metodi un ierīces, ar kuru palīdzību noteikt garuma grādu līdz pusgrāda precizitātei.

Bija divas dominējošās idejas, zvaigznes debesjumā un pulksteņi. Abām bija mīnusi, zvaigznēm vajadzēja nopietnus novērojumus, pulksteņu pendelēm atklātā jūrā neklājās viegli. Bija arī simtiem nestandarta risinājumu, lielgabala šaušana no stacionāriem kuģiem, telepātija, debessfēras sadalīšanas miljons sektoros, kuri visi jāiegaumē no galvas, ieroča un brūču savstarpējā saite.

Grāmata vairāk ir veltīta tieši pulksteņiem un vienam no pirmajiem hronometra izgudrotājiem John Harrison dzīvesstāstam. Puisim ir bijis reāls ķēriens pulksteņu mehānismos. Tomēr ar ambīcijām gan viņam ir bijis visai pašvaki, to savukārt nekautrējās izmantot „labi ļaudis”, kas reāli aizkavēja viņa godīgi saņemtās prēmijas saņemšanu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nekad nebiju iedomājies, ka kādreiz pulksteņos ar sekmēm izmantoja koka zobratus. Jāatzīmē, bildes grāmatai nāca tikai par labu.