Roma mūsu ceļamērķos ir tikai tādēļ, ka tur ir lidosta un man ķeksīša pēc vajag apmeklēt Vatikānu. Vispār es neko daudz negribu, kāju teritorijā un tad čau. Vēl derētu aiziet līdz Kolizejam, bet neko vairāk. Ceļamies agri, vilciens iet no Neapoles līdz Romai stundu un Romā esam jau ap deviņiem. Staciju jau esam apguvuši, dodamies uz metro, man nez kādēļ šķiet, ka būsim baigie braucēji un nopērku dienas karti.
Esmu diezgan entuziastisks un jūtos nedaudz pārsteigts un aizvainots, kad Maija mani izķeksē no pārpildīta metro vagona, kurā pa visu makti cenšos iespraukties. Pikts gaidu nākošo vilcienu, kurš pienāk pustukšs. Braucam līdz Ottaviano stacijai un dodamies Vatikāna virzienā. Ja nu ir kas man nepatīk, tad tie ir uzbāzīgi cilvēki. Mums pa ceļam piesienas skalperi, kas pa lēto bez rindas ielaidīs Vatikāna muzejos. Cik saprotu, rindas tur ir tik brangas, ka pat pārdod biļetes, lai tiktu bez rindas. Taču mani šie muzeji pagaidām neinetersē. Pirmajam saku paldies nevajag, otrajam paldies nevajag, trešajam atšujies. Tas dikti aizvainots, es esot rupjš. Lai cilvēks parunā par rupjību, mūsu pusē nav pieņemts uzrunāt nepazīstamu cilvēku, ja vien tev nedraud nāves briesmas, vai nav drūmā poha un nepietiek sanķiku. Bet ko tādam uz bruģa augušam cilvēkam stāstīsi. Beigās viņus visu ignorēju, kaut ar viņiem būtu mugurā sešas vestes ar uzrakstiem “oficiālie Vatikāna pārstāvji”.
Pašā Vatikānā vietējais apsargs apstāsta, kas un kā un ejam stāvēt rindā. Tik episkā rindā es vēl nekad neesmu stāvējis. Visi grib tikt iekšā Svētā Pētera bazilikā. Rinda iet uz priekšu raiti, cilvēkus te iekšā laiž dozēti, iepriekš pārbaudot. Pa laukumu ar elektromobili vizinās policija. Piesienas vecā kaluma ubadze, uz darbu iet ar basām kājām. Gan jau, ka gada laikā priekš Ferrari sakasa. Ir jau arī nekaunīgi cilvēki no Dienvidāfrikas Republikas, kas nagla aizlien visiem priekšā, bet neviens jau neko nesaka, tāpat zina ka aparteīda upuri.
Es esmu bijis daudzās un dažādās baznīcās, ja papētītu manu svētvietu apmeklējumu vēsturi, nudien nevarētu pateikt, ka vispār esmu ateists. No visām apmeklētajām šī ir visgrandiozākā un episkākā kādu jebkad esmu redzējis. Apmeklējumu sāku ar uzkāpšanu tornī, sākumā gan braucu ar liftu. Augšā braucot Maija jautā lifta zēnam, kā tiks lejā, tas sāk zviegt un saka, ka ar izpletni. Kupolā iekšpusē ir tik viltīga kāpņu sistēma, ka nemaz i nenojaut to no lejas raugoties. Skats uz pilsētu paveras iespaidīgs, te arī ieraugu Kolizeju – mūsu apskates nākamo punktu. Uz skatu platformas cilvēku ka biezs. Izskatās arī, ka Vatikānam pieder neslikts parciņš pašā pilsētas centrā. Iesaku pie izdevības uzrāpties te augšā un apskatīt visu pašam.
Nokāpjam lejā iepērku suvenīrus un sāku jau satraukties, ka lejā būs jākāpj ar kājām. Baznīcas jumts vispār ir pamatīgi apdzīvots. Taču kā par brīnumu pie kāpnēm atrodas arī lifts.
Pašā baznīcā visvairāk aplūkoju Svēto krēslu, ja kāds nezina, tad tas beņķis ir subjekts pats par sevi un ar to tiek slēgti visi līgumi, nevis ar Pāvestu. Pāvesti nāk un mainās, bet beņķis paliek. Tagad topā ir argentīniešu tūristi. Par pašu baziliku varu teikt tikai – EPISKI!
Tikuši ārā dodamies uz Svētā eņģeļa tiltu. Ejot prom no Vatikāna tev neviens ar muzeja biļetēm nepiesienas un vari justies kā cilvēks. Maija saka, ka esot jāredz Piazza Navona. Man jau viss ir nedaudz piegriezies, bet velkos vien līdzi. Ceļu izvēlamies ne to taisnāko, pa ceļam ieejam picērijā, tur man kārtējo reizi iesmērē spraitu bez cukura, pica ar priekš manas gaumes nebija īsta. Beigu beigās tikām līdz tam laukumam un bija vērts, nudien iespaidīgas strūklakas un cilvēki, kas pilsētas caurvējā skrien pakaļ savām cepurēm.
Pantenonam man izdodas pašaut garām, bet patiesībā gribu aiziet līdz tam Kolizejam, paskatīties pa gabalu un braukt uz lidostu. Toties pa ceļam apskatāmies Tēvzemes altāri, ejam garām senām drupām, skatos uz tām blakus uzbūvētām senām mājām un domāju – nez kā ir dzīvot istabā, kur tapetes pārlīmētas vairāk reizes nekā tev ir gadu. Beidzot klāt ir Kolizejs – nudien iespaidīga būve, lai līdz tam tiktu nācās iekļauties tūristu grupas ritmā, jo aizspraukties priekšā nebija iespējams. Nē, nu viena kundze gan parādīja, kā tas darāms, metoties masai cauri visus izgrūstīdama, bet tas tomēr būtu rupji.
Atbraukšu kādreiz speciāli tikai uz Romu un tad uz velna paraušanu izblandīšos pa visiem muzejiem. Tagad dodamies uz lidostu, lai tiktu mājās. Lidojums norit bez starpgadījumiem un pat pasažieri vairs neaplaudē kā traki pēc nosēšanās.
Šorīt mūsu pirmais plāns ir paēst brokastis, tās namatēvs uzklājis savā viesistabā. Kamēr ēdam, iztaujājam viņu par Kapri ikdienu, kā iet sezonā, par viesu sastāvu. Protams, ka te jau ir vienreiz bijuši no Lietuvas, gandrīz uzprasu, vai traktoru nenospēra, bet nolemju neradīt itāļos stereotipus par pašu brāļu tautu. Apjautājos par Neapoles kabatzagļiem. Man tā ir palikusi trauma kopš kruīza laikiem, kad mūs speciāli brīdināja uz kuģa, ka Neapole, ja aizdomājies, vienā mirklī aplasīs. Namatēvam gan tā neliekas, viņš vairāk sliecas uz to, ka baznīcā arī muļķis dabūs pa muti. Sarunājam, ka atstāsim somas tepat un paši dosimies pārgājienā no Grotta Azzura līdz Faro. Ejam uz autobusu, pilsētā viss mierīgi, tūristi nav cēlušies, un busiņā esam vienīgie pasažieri.
Mums gan ieteica līdz pašai grotai nemaz nebraukt, jo tur būšot kāds kilometrs kur nekas nebūs ko redzēt. Taču mums vajag kaut kur nopirkt ūdeni. Izkāpjam pieturā un sākam iet. Noejam veselus piecdesmit metrus un atduramies pret sienu. Ejam atpakaļ atrodam bāru, kur no rīta var dabūt ūdeni. Pie reizes pavērojam agros tūristus, kuri laivās sēž un gaida savu Grotta Azzura apmeklējuma kārtu. Es, iespējams, ar’ to apskatītu, bet neciešu burzmu un gaidīšanu. Manu piecgades kvotu izsmēla Antilopes kanjons.
Beidzot atrodam pareizo taku un sākam iet, mūs nav mānījuši, takas sākums vairāk atgādina pamestas takas un brīvās dabas tualetes sajaukumu, te tiešām nav ko redzēt. Parasta taka diez ko aukstu nekotētos, tādēļ šis gājiens ir veltīts vēsturei, savulaik, kad briti un franči cīnījās par dominanci pasaulē, Kapri bija zināms svars šajā cīniņā. Te bija uzbūvēti pāris cietokšņi, kas kontrolēja kuģu ceļus. Tagad no tiem ir pāri palikušas tikai smukas drupas un plāksnītes, kas stāsta par varonīgo jūrnieku uzbrukumu, kas, pārģērbti par zvejniekiem, izsituši no pozīcijām britus. Te pat Napaleons tiek piesaukts. Ja neesi vēstures guru, bet bez botānikas nekā, tad vari lasīt augu aprakstus uz takmalas flīzītēm. Gadās arī pa zivij un sikspārnim.
Taka ved pa klinti gar jūru, garāmbraucoši salas apskatītāji to vien dara, kā māj ar rokām, paskatos, vai gadījumā nav vaļā bikšu priekša un māju pretī. Ar laiku tas apnīk, rīta dzestrums pāriet, gaiss sāk iesilt un saule kļūst nogurdinoša. Taka nav gara, nieka seši kilometri un nav arī nogurdinoša. Lēnā garā divās stundās aizejam līdz bākai.
Vislabākā daļa sākas no otrā līdz trešajam fortam, te apkārtne ir daudzveidīga, tiltiņi kāpnes uz augšu un leju. Jūras erozija ir pamatīgi pieslīpējusi krastu un, protams, ne odu, ne dunduru. Bail būtu iedomāties, kas notiktu uz tādas takas Latvijā, tur noteikti katrs trešais tūrists sajucis prātā no dunduriem mestos lejā ūdenī, bet te viss mierīgi. Pie trešā forta sanāk aplauziens taka izbeidzas un nākas doties atpakaļ, tas ir rāpties pārsimts metru pa asfaltētu celiņu pret kalnu. Tūriste, kuru satiekam nākot uz fortu, nopietni apgalvo, ka tur jābūt takai, pirms gadiem desmit ir bijusi, nudien nezinu, kur tā paslēpusies.
Pie bākas pasēžama, atpūšamies un gaidām autobusu. Te viss čotka, zviedri izveidojuši rindu, jo nevar zināt, vai visiem pietiks vietas. Pietika, braucam atpakaļ uz Anakapri un kaļam plānus. Mums ir jābrauc uz Kapri (pilsētu) un tur jāatrod ko darīt līdz mūsu kuģīša atnākšanas laikam. Savācam somas atvadāmies no naktsmāju īpašnieka un dodamies atpakaļ pie autobusiem. Maija man ir nosolījusies, ka nevedīs mani uz Aksela Muntes māju, es tur esmu jau reiz bijis un pāris šī gada draugu bildēs redzēju, ka kastroļu izkārtojums virtuvē nemaz pa desmit gadiem nav mainījies.
Kaprī pilsētiņā tūristi spēle konservus, knapi var izkāpt no autobusa. Aizsperamies līdz centrālajam laukumam, tur cilvēki kā siļķes mucā kaut ko skatās. Mani nedaudz piebesī, jo es jau te visu esmu redzējis, sākam klīst pa mazām ieliņām, tāpat, jo interesanti. Nez kāpēc esmu apvainojies uz Maiju un esmu īgns (man tā reizēm uznāk). Nospriežam, ka derētu paēst, atrodam kādu brīvāku restorānu, mums gadījās Hotelis La Palma ar skatu uz tūristiem, sēžam nost un sūtam kalmārus. Gaidīt sanāk ilgi, bet nekur nav jāsteidzas, fonā kāds vīrs dzied itāļu dziesmas. Pie blakus galda bagāta kundzīte noķērusi sev jaunu štuceru un koķetē ar to. Lejā ķīnieši cenšas neuzkrītoši pārvietoties mazās grupās pa simts.
Kad iekosts, garastāvoklis uzlabojies un nolemjam apmeklēt vienu no šīs salas dabiskajām arkām. Pa šo taku es jau reiz esmu gājis, tikai nesanāca laiks aiziet līdz galam. Nu mums laiks pietiek, tā kā esmu bijis īstā Dabīgo arku nacionālajā parkā, varu apstiprināt Kapri arka arī ir dabīga un izskatās visai neslikti. Lai gan ko es te muldu, uz šīs salas gandrīz no katra pakša var redzēt elpu aizraujošus dabas skatus.
Kad arka ievērtēta, klundurējam lejā uz ostu. Starp citu, pie funikulieru stacijas ir tīri labas tualetes. Lejupceļš paiet strīdos, vai mēs toreiz ar te gājām vai negājām, es teiktu, ka ne, bet droši nezinu. Lejupceļš ir visai neinteresants, ja neskaita divas kundzītes, kas fotografējas uz banānu fona un vienu jaunkundzi, kas pamanās izmežģīt potīti. Lejā notiekošo var saukt par pandemoniju, tāda drūzma vēl nav redzēta. Nolienam maliņā, atrodam brīvu vietu piesēžam un tā arī nosēžam vērojot, kā cilvēki mācās braukt ar motorlaivu. Kad pienāk laiks doties uz kuģi, ceļamies augšā un ejam.
Pārējie pasažieri kaut kā ir uzzinājuši, ka visiem vietas nepietiks, kuģim ir sūce un pēdējo iekāpušo ķermeņa daļas tiks izmantotas, lai aizdrīvētu caurumus. Kad sākas iekāpšana, tantuki tiek nogrūsti no kātiem un sparīgākie steidz ieņemt labākās vietas. Maija, neskatoties uz maniem protestiem, uzvelk mūs augšklājā, kur man nāksies visu ceļu sēdēt un baudīt jūras sauli un vēju. Pārbrauciens uz Neapoli ir garāks nekā biju gaidījis, nekas interesants nenotiek. Blakus sēdošie amerikāņi maina fotoaparātiem objektīvus un fotografē visu, kas kustas. Ja pretī brauc līdzīgs kuģis, mēģinu izštukot, cik jaudīgam ir jābūt tā dzinējam, lai jūras viļņos ievilktu tādu sliedi, kas izmaina viļņu struktūru kilometru garā posmā. Iebraucot Neapoles ostā kādiem gaišiem prātiem ir ienākusi doma, ka pavadošajām kaijām vajag pamest maizi. Pasauli postā reiz novedīs nevis ļauna ģēnija izstrādāts plāns, bet gan vidusmēra cilvēka muļķība. Kaijas sarodas simtiem, un ir tikai brīnums, ka neviens netika apdirsts. Varbūt arī tika, bet laimīgie klusēja.
Tikuši nost no kuģa dodamies uz viesnīcu, kas atrodas pie pašas Neapoles dzelzceļa stacijas. Neviens nemaz nemēģina mūs apzagt un rodas neliels aizvainojums. Mums neuzbāžas pat melnīši, kas tirgo savaigākās Dolce Gabanas somas. Tikuši līdz stacijas laukumam, atrodam necilas, toties lielas koka durvis, piezvanām un esam iekšā. Viesnīca atrodas daudzdzīvokļu namā, kuram ir visnotaļ interesants iekšējais iekārtojums. Mums ierāda istabu izsniedz atslēgas un varam atpūsties. Nomazgājos un dodos meklē ko ēdamu.
Ēdiena meklējumos apmeklējām grāmatbodi, staciju, apģērbu veikalus un tikai pašās beigās iešāvām maķītī. Redzējām vietējos spekulantus, kas pārdeva totālus mēslus, bet gan jau ka noiets ir. Tikuši atpakaļ hotelī pavakariņojam un liekamies gulēt. Rīt agrais vilciens uz Romu.
No rīta pamostos labi izgulējies. Kuģi naktī tikpat kā nešūpoja un tas patiesībā miegam tikai nāca par labu. Reizēm gan bija tāda sajūta it kā kuģis brauktu pa veļas dēli, bet pie tā ātri pierod. Protams pēc pamošanās pirmais jautājums ir: “kur dabūt ēst?”. Uz grīdas tiek atrasta arī kuģa avīze “Costa Today”, kurā viss aprakstīts. Ir pat aprakstīts otrais mani nomokošais jautājums: “Kad dosimies ekskursijā?”.
Brokastis mēs ar Maiju tradicionāli devāmies ēst uz devīto klāju. Cilvēkiem uz kuģa vispār patīk nodarboties ar ēšanu, rinda pie bufetes ir vienmēr. Ēdienu izvēle ir milzīga, domāju, ka katram tur sev ir iespējams atrast normālu paēdienu, pat tādam, kas ēd tikai speķi. Ar rupjmaizi gan ir problēmas, tā kā jāņem vien kruasāns. Par brīvu ir dabūjama kafija, tēja, greipfrūtu un apelsīnu sula. Ja gribas sākt dropēt jau no rīta, tad jāmaksā papildus.
Paēdis ķēros pie rīta otrā pasākuma, nē ne spļaušana jūrā no kuģa augstākās vietas, bet kredītkartes reģistrēšana. Process, kura rezultātā tava pasažiera karte “Costa Card” kļūst par vietējas nozīmes kredītkarti ar piesaisti tavai īstajai kredītkartei. Par šo lietu ir dzirdēti dažādi stāsti, vācu pensionāri iedomājoties, ka uz kuģa viss ir “na haļavu”, pērk un uzdzīvo uz nebēdu un beigās redzot gala rēķinu nokrīt ar sirdi. Pats reģistrācijas pasākums notiek nedaudz haotiski. Pie ieejas stāv numuru izsniegšanas mašīnīte, paņemu numuru un eju iekšā. Tur daži cilvēki stāv rindā (he duraki nodomāju), daži sēž un gaida savu kārtu. Sēžos arī es, vietējais personāls pēc pāris minūšu rosības paziņo, ka numuru mašīna nestrādā un visi var stāties rindā. Nu ko – stāvu ar. Pats reģistrācijas process neaizņem daudz – aptuveni minūti, Tavu karti novelk karšu lasītājā, Tu paraksti līgumu, ka apmaksāsi savus tēriņus un brīvs. Praksē gan viss ir sarežģītāk, karšu lasītājs pie datoriem tiek pievienots ar USB vadu, kuram kā starpsavienojumi kalpo vēl vesela čupa ar vadiem. Cilvēkam, kas nolasa karti ir jāatrisina neliela mīkla, kā visus vadus sastiķēt, laimīgais, kas to atrisinājis neapkalpo klientus, bet palīdz citiem kolēģiem, tā rinda kādas minūtes 10 nekust ne no vietas.
Tālāk nolemjam izmēģināt spēkus kuģa viktorīnās. Tas tur viens no tādiem izklaides veidiem. Ja nav nekā cita ko darīt, vari doties noteiktā laikā uz norādīto vietu un atbildot uz 10 jautājumiem iespējams arī kaut ko laimēt. Mēs ar Maiju aizgājām uz 2 šādiem pasākumiem abas reizes palikām otrie. Ģeogrāfijā “nolohojāmies” paši, bet Mūzikā viktorīnas vadītāja mūziķu uzvārdus izrunāja tik dīvaini, ka bija problēmas ar saprašanu, par ko iet runa.
Tuvojoties Neapolei varējām apskatīt Ischia salu, tikai garāmbraucot. Tā kā tā bija dienas pirmā ievērojamā izklaide, tad gar kuģa labo bortu (angļiem pat ir speciāls vārds starboard) ir grūti atrast sev vietu, kur nomesties. Kā jau viss ar laiku cilvēkiem, tas apnīk un bads dara savu, iebraukšana Neapoles ostā jau tiek vērota no pusdienu galda perspektīvas. Ostā ir redzams vēl viens kruīza kuģis, tas izskatās šikāks par mūsējo, bet nekas – mūsējais tomēr foršāks. Ostā vēl ir vērā ņemams ASV “demokratizators” – neliels kara kuģis, kuru izdaiļo uz klāja izdzītas Hummer mašīnītes.
Mūsu izvēlētā ekskursija saucas “Capri and Anacapri” no cilvēka tas papildus izmaksāja 70 eiras (nerakstu tāpēc, lai lielītos, bet tāpēc, ka cilvēkus šāda tipa informācija ļoti interesē) . Tikšanās angļiem nozīmēta Ocean bar, angļu grupa mazskaitlīguma dēļ tiek pievienota Itāļiem, visiem izsniegts numuriņš 4 un parādīts ceļš nost no kuģa. ‘Deborah, sieviete, kas atbildīga par visiem angliski runājošiem, iesaka visiem somas iespiest padusē, lai Neapoles zaglēni neapzagtu.
Nokāpuši no kuģa, attopamies pasažieru terminālī, tur sagaidām gidi, sapulcējamies un dodamies ceļā. Gide varonīgi ved visus uz kuģīti, kas vedīs mūs tālāk uz Capri salu. Es gan nedaudz izbrīnījos, kad kuģītis nākot tam tuvāk, sāka izskatīties pēc parastā ķīmisko kravu kuģa. Mūsu pasažieru katamarāna tipa kuģelis atrodas otrpus žoga. Tā kā cauri žogam neviens izet nemākam, nākas iet atpakaļ un sākt visu no sākuma pa citu ceļu. Mūsu grupiņa pie katamarāna nonāk pirmā un mēs arī pirmie ieņemam labākās vietas. Atrodu labu vietu pie loga apsēžos un gaidu, kad kuģītī sakāps arī pārējās grupas. Beigu beigās kuģītis pilns un brauciens var sākties.
Kamēr kuģītis tiek ārā no ostas aizvēja, cilvēki jautri runājas, smejas, apbrīno Vezuvu, man pat sāka šķist, ka labāk tomēr vajadzēja kāpt augšā Vezuvā, bet visu jau nevar paspēt. No Maijas paspēju uzzināt, ka Capri un Anacapri nav vis divas salas (tā es domāju), bet Anacapri ir ciematiņš salas otrā galā. Un tad kuģītis izbrauc jūrā, kur protams arī vilnīši ir pavisam citi. Kuģis mazs, viļņi šūpo un cilvēki – cilvēki vemj. Nekad nebiju iedomājies, ka no šūpošanās tiešām nāk vēmiens, man personīgi nekādu efektu tas viss neatstāja. Kad kļuva dzirdama pirmā rīstīšanās, kuģīša apkalpes loceklis visiem, kas vēlējās izdalīja pa plastmasas maisiņam, lai pusdienas būtu vienuviet. Brauciens ilga kādas 45 minūtes, no kurām pusstunda noritēja ar vemšanas trokšņiem fonā.
Kāpjot ārā gide mums liek doties uz pilsētas pusi un piestātnes galā pagaidīt. Aizdodamies un kādas desmit minūtes gaidām, kamēr visi ekskursanti sapulcēsies. Pati sala atstāj diezgan jauku iespaidu, uz visai pastāva kalna nogāzes uzbūvēta itāļu pilsētiņa. Mūsu pirmais mērķis ir Anacapri, vēl precīzāk Aksela Muntes māja.
Lai tur nokļūtu mēs tiekam sasēdināti autobusiņos, izskatās kā neizauguši satiksmes autobusi un kādas 15 minūtes tiekam vesti pa līkumotajiem kalnu celiņiem. Iesākumā pat izbraucam cauri Capri pilsētiņai. Tā kā visu mūsu grupiņu varēja ietilpināt trijos autobusos, tad augšā netālu no A.Muntes mājas mēs atkal pavadām 10 minūtes gaidot pārējos. Ārā ir jau ap 40 celsija grādiem saulē, ēnas jau aizņēmuši ķīnieši. Kad nu visi sagaidīti gide nolasa mums nelielu lekciju par Capri salas vēsturi, kā te jau romiešu imperatori atpūtušies, pastāsta par vietām, kuras mēs neapmeklēsim un varam doties uz A.Muntes māju.
Pa ceļam uz māju mēs tiekam iepazīstināti ar vietējo sandaļu meistaru veikaliņu un izrādās, ka te par brīvu dod degustēt citronu liķieri. Pie mājas mūs sapulcina, itāļiem nolasa lekciju 5 minūšu garumā, angliski to pašu var pastāstīt divās minūtēs, protams, pusi izlaižot. Īsumā vietējie ar A.Munti ļoti lepojas jo viņš ir:
a) Uzrakstījis grāmatu par savu dzīves posmu Capri salā – Sanmikela;
b) Kādu laiku tur ārstējis cilvēkus;
c) Atstājis lielu māju, kurā sanācis labs memoriālais muzejs;
d) Viņiem vairs nav jāiztiek tikai ar Zilo grotu.
Tā ka mājā neieiet nevarējām, cilvēki memoriālos muzejus apmeklē tāpat citās zemēs kā pie mums, tas ir ar neitrālu sejas izteiksmi lēnā gaitā izsoļojot cauri ekspozīcijas istabām, ja ir fotoaparāts, tad tiek fotografēts uz nebēdu. Es daru tāpat un tad steidzos uz dārza galu, kurā ir jauks skats uz Capri. Tur arī ir neliela rinda, bet, nedaudz palienot, jau esi ticis pie margām. Munte ir zinājis, kur vislabāk būvēt māju. Skats kas paveras ir vienkārši brīnišķīgs un, ko tu domājies? Capri ostā ieraugu jahtu, kas manuprāt pieder pašam Raikonenam!
Pie mājas svētnīcā ir arī kaut kāda sfinksas, kurai pieskaroties laime un vēlmju piepildījums garantēts. Uz turieni neraujos, nav man ticības brīnumiem. Tā kā mums ir dotas 20 minūtes laika pašiem sev nopērku dažus suvenīrus, nosmēķēju citronu liķieri. Kā jau gide mums stāstīja Capri balstās tikai uz tūrismu, paši šo to uzmeistaro un pārdod tūristiem.
Paslaistījušies pa Anacapri, dodamies ar tiem pašiem autobusiņiem uz Capri. Tur mums tiek dots brīvais laiks un varam darīt ko vēlamies. Mēs ar Maiju izstaigājam pilsētiņu krustām šķērsām, vairāk gan gareniski. Redzam arī pāris vietējos, kas nodarbojas ar nekā nedarīšanu. Mūsu mērķis iesākumā bija uzrāpties pēc iespējas augstāk, cik nu sanāca laiks, tik tālu arī aizgājām, ja godīgi, tas nebija neko daudz. Pa ceļam izdevās arī atrast veikalu, kurā iepērkas vietējie, tādu kur kolas bundžiņa nemaksā eiro un pamatīgi uztankoju savus Coca-cola krājumus. Tad devāmies atpakaļ uz galveno laukumu 20×20 metru liels pleķītis, palūkojāmies uz ostu. Tad nu arī pienāca brīdis doties atpakaļ uz autobusu pieturu un braukt uz ostu. Mums visiem bija pieteikts nekavēties – kuģis negaidīšot.
Pa ceļam uz kuģīti iečekoju vēl suvenīru bodītes, nez kāpēc te tiek tirgots arī Hitlera „Mein Kampf”, laikam ir pieprasījums, ir arī ķīniešu rotaļlietu piedāvājums. Man gan viss ir apnicies un dodos uz kuģīti, kas vedīs mūs atpakaļ uz Neapoli. Tagad gan izvēlos sēdēt pašā kuģa priekšā tur ir interesantāk, kad Šamais lēkā pa viļņiem un arī vēmēji tur vairs nelien. Kuģītim paredzētais atiešanas laiks tiek kavēts, jo vien tantuks ar debīlu cepuri izšūtu ar spīgulīšiem nejēdz laicīgi atvilkties uz piestātni, nokavējam 10 minūtes.
Atpakaļbrauciens ir vēl viļņaināks un lietaināks, cilvēki, kas vēl var pavemt izmanto iespēju uz pilnu klapi. Lielais kruīza kuģis galu galā nokavē atiešanu par pusstundu, mēs savukārt knapi paspējam uz vakariņām. Minguels šovakar reti satraucies, dakšas krīt ārā no rokām. Es pasūtu siera salātus, man atnes siera plati un arī salātus, nav slikti. Pēc vakariņām izejam paskatīties jūru, mūsu kursam paralēli peld vēl viens kruīza kuģis, naktī tiešām neizskatās slikti – kā pils uz ūdens.
Rītdien nekur nepiestāsim, jo ir sācies divu dienu pārbrauciens uz Aleksandriju. Es liekos gulēt, atkal uz šoviem neejam.
Rīts sākas visai agri, ceļamies ap septiņiem, jo autobuss uz Savonu aties deviņos. Dodamies ievērtēt hoteļa piedāvātas brokastis. Jāsaka, ka nekāda dižā izvēle nav, kruasāni, daži kēksi, sula un siers. Kafiju gan var izvēlēties dažnedažādu, tomēr mēs to uzzinām, kad esam jau pasūtījuši parasto melno kafiju. Paēduši sakravājām mantiņas un devāmies meklēt mūsu transfēra autobusu.
Autobusa iespējamo atrašanās vietu mēs jau bijām uzmeklējuši jau vakar un nebijām kļūdījušies. Loģiskā izslēgšanas metode reāli strādā arī Itālijā. Autobuss bez nekādām pazīšanās zīmēm stāvēja kā briedis. Bet tā kā visiem somas bija aplīmētas ar kruīza kuģa lentītēm, tādām pašām kā mums, sapratām – ir atradies. Lapiņu ar uzrakstu „Costa Europa” firmas pārstāvis gan uzlika pirms pašas autobusa atiešanas. Nodevām bagāžu, parādījām savas biļetes un rausāmies iekšā autobusā.
Brauciens uz Savonu aizņēma veselas trīs stundas, pa ceļam bija gan kalni, gan pļavas un arī lieli kalnu tuneļi un tilti pāri ielejām, kuru izmaksas man Latvijas izcenojumos ir bail iedomāties; domājams, ka triljoni kā minimums. Lielāko brauciena daļu, vismaz man tā šķita, pavadījām forsējot Milānas priekšpilsētas. Ceļš notika bez starpgadījumiem, piestājām gan vienā benzīntankā. Kā smējās mūsu pavadonis, vienam tantukam esot caureja (tas tika paziņots tiešā tekstā), uzkavēsimies divas minūtes un pēc piecpadsmit minūtēm jau būsim Savonā. Ar piecpadsmit minūtēm puisis bija samelojies, jo kapājām vēl vairāk kā stundu. Vienīgais ievērojamais notikums benzīntankā bija cilvēks, kas nekautrējoties laida uz stacijas sienas.
Nonākuši ostā izsniedza numurus, dažiem „6” mums ar Maiju „7”. Tālāk visus ietransportēja pasažieru terminālī un kādu pusstundu nelikās ne zinis. Tad sākas uzkāpšana pa grupām, paziņo arī, ka var sākt pieteikties ekskursijām. Tā kā vienas grupas iekāpšanai nepieciešamas veselas 10 minūtes un ekskursijas mums sen izdomātas, stājamies rindā un piesakāmies. Itāļiem ir tāda tieksme mēģināt nedaudz pielīst rindai priekšā, izmantojot dažādus sānu atzarus (ķipa nesaprotu, kur te rindai gals un sākums), bet pietiek aizdomīgi uz viņiem paskatīties, lai šamie nokaunētos. Sagaidījuši savu kārtu, nododam mūsu izvēlēto ekskursiju sarakstu, puika ir šokēts, ka mēs jau zinām, ko darīsim katru dienu.
Tālāk kādu pusstundu sēžam un gaidām, kad uz tablo parādīsies numurs septiņi un garlaikojamies. Beidzot arī mūsu ielā ir svētki – numurs parādās. Stājamies rindā uz pasu kontroli. Šis ir viens no interesantākajiem pasākumiem, ko esmu redzējis. Iekšā laidējs no sākuma pārbauda vai dokuments tiešām ir pase un tev ir biļete. Latvijas pasi meitietis neatpazina un divas minūtes konsultējās ar kolēģi par tālākās rīcības plānu. Tālāk sekoja rinda uz pasu kopēšanu. Kam tas bija vajadzīgs, tajā brīdī nesapratu, bet kopija atdeva mums. Šajā laikā izdevās uzmest aci nevīžīgi novietotam sarakstam ar kruīza dalībnieku tautībām. Aptuveni 800 itāļu, 400 spāņu un 4 latvieši. Protams, radās jautājums, kuri ir vēl divi? Tālāk sekoja metāla detektors, tad fotografēšanās pie vecā laiduma kuģa stūres un tad sapratām, kāpēc kopēja pases. Pases mums konfiscē, atstājot kopijas, un viss – vari iet uz kuģi.
Tikuši kuģī sapratām, ka mums nav ne jausmas uz kurieni doties, iečekojām norādes un jau devāmies uz savu septīto klāju, kad mums paziņoja, ka kajītes vēl nav sakoptas, bet esam laipni aicināti papusdienot. Tā kā man brokastu kruasāns, jau labu laiku atpakaļ bija izgulsnējies, tad šādam piedāvājumam nespēju atteikt. Devāmies uz devīto klāju un stājāmies bufetes rindā. Rinda bija pagara un uz priekšu gāja lēni. Toties, kad tikām pie izvēles, es uzvedos kā īsts negausis un visa kā paņemto ierobežoja tikai šķīvja izmēri. Atradu vietu kur piesēst un sāku pusdienot, lieki piebilst -apēdu labi ja pusi, priecēja, ka nebiju tāds vienīgais, tādi paši bija vēl puse pasažieru. No dzērieniem pieejam bija tikai kafija, tēja un ūdens ar ledu. Paēduši devāmies uz savu kajīti.
Kajīte, vieta, kurā mums būs jāpavada veselas nepilnas divpadsmit diennaktis, man par pārsteigumu, neatrodas vis kuģa vidū, bet ir trešā no kuģa pakaļgala. Tas nozīmē, ka vētras gadījumā pamatīga šūpošanās garantēta. Tad tiek notestēts televizors, kurā ir veseli divdesmit kanāli, trīs veltīti Costa Cruises reklāmām dažādās valodās. Pieci, kuros visu ceļojuma laiku rādīs „Simpsons movie”, katrā kanālā savā valodā ik pa trīs stundām. Vienīgais prieks ir BBC kanāls un kanāls, kas ļauj sekot kuģa ātrumam, atrašanās vietai un lokācijai uz kartes. Un tad atskanēja balss no debesīm, kajītes griestos iebūvētā skaļruņa, iesākumā itāliski, tad spāniski, tad angliski, tad franciski un tad vāciski tika paziņots, ka uz kuģa pēc neilga laika notiks mācību trauksmes mēģinājums. Atskanēšot septiņi īsi signāli, tos izdzirdot visiem, jārauj vaļā savi skapji, jāuzvelk glābšanas vestes un skriešus jādodas uz devīto klāju. Kajītē atrodam arī divas plastikāta kartes, kas mums ar Maiju uz kuģa kalpos kā identifikācijas un kredītkartes. Ja ko pērc iedod karti un summu atvilks tev no kredītkartes. Durvis slēdzas ar parastu perfokarti.
Skaidra lieta, ka rosība kuģī apklust un visi gaida solītos signālus. Beidzot tie noskan, mēs ar Maiju uzvelkam vestes un dodamies uz norādīto klāju. Paskatos uz ļautiņiem un saprotu, ka nedod dies kuģim iet pa burbuli. Lielākā daļa vestes nemaz nemāk aizsiet, daļa ir aizsējuši tā, ka iekrītot ūdenī paliktu bez vestes, daļa nav aizsējuši vispār un vestes saites velkās aiz viņiem pa zemi. Uzkāpjam augšā un kuģa komanda ņemas visus nostādīt. Izrādās, ka sievietes stāv pirmajās rindās, vīri pēdējās. Tad seko instruktāža itāliski un pēc tam pārējās četrās kuģa pamatvalodās. Filmēt un fotografēt aizliegts, it kā lai netraucētu instruktāžu, es gan domāju, ka vairāk, lai radiem mājās rādot nofilmēto tie aiz smiekliem neņemtu galu. Tad visiem noskanē kartes un varam doties atpakaļ savās darīšanās.
Mūsu kuģis saucas „Costa Europa” Bruto reģistra tonnas 53’000, 243 metrus garš, 31 metru plats, spēj uzņemt 1744 viesus būvēts 1984. gadā pāris gadus atpakaļ nedaudz pārbūvēts (pārgriezts uz pusēm un vidū iemetināti papildus 40 metri kuģa). Tā ka iesākumā ir ko izpētīt. Pētīšana gan nav diez ko interesanta. A, B un trešais klājs ir praktiski nepieejami, visinteresantākais ir 8. klājs ar restorāniem un veikaliem.
Uz kuģa ir arī sava avīze, kas iznāk reizi dienā. Avīze nes cēlo nosaukumu „Costa Today”, galvenā informācija tajā ir, cikos un kur jāpulcējas uz ekskursijām, kad sākas vakariņas, brokastis un pusdienas, aicinājumu nekāpt baseinā ar pamperiem, aicinājumu piesaistīt savu kredītkarti kuģa kartei un nez kāpēc norādītais galamērķis ir Barselona, lai gan es skaidri zinu, ka tā ir Neapole. Uzzinām, ka mums 18:00 jādodas ģenerālsapulci angliski runājošajiem, kur mums pasniegs īso kursu kā izdzīvot uz kuģa. Saku uzreiz – no sapulces neko daudz neatceros, tik cik pabļaustījāmies „Hello” un „Yes”.
Kuģim atstājot Savonas ostu uz klājiem izskrien domājam 95% pasažieru. Es sākumu nokavēju un tādēļ pie reliņiem vietu dabūt vairs nebija reāli, priekšgalā cilvēki vispār stāvēja četrās rindās ar deguniem kursa virzienā. Nu osta jau no jūras izskatījās tīri smuki, tikai nez kāpēc, vecajā cietoksnī plīvoja Austrijas karogs. Burzmā izdzirdu latviešu valodu un esmu veiksmīgi identificējis nezināmos divus latviešus. Kā jau īstenam kurzemniekam pieklājas, nemaz neskrienu iepazīties, bet turpinu savu ceļu, jo šis tas ir jāpafotografē.
Pienāk vakariņu laiks un dodamies uz restorānu, avīzē rakstīts ar šortiem neielaidīs. Mums 62. galdiņs un tavu brīnumu, pie šī paša galdiņa sēdošie arī ir latvieši. Tad šeit arī iepazīstamies Andra un Guntis arī ir pieredzējuši ceļotāji un vakariņu laikā mums jauka kompānija bija nodrošināta. Porcijas gan bija mazas, bet toties pieci ēdieni un ēdienkarte ar ~30 ēdienu izvēli, tā kā badā nomirt nevarēja. Arī mūsu oficiants Minguel bija ļoti dzīvespriecīgs kadrs no Indijas. Viņa asistents mums uzreiz nopārdeva vīnu komplektu pa 60 eirām. Vīna komplekts izpaudās četros vīna un septiņos ūdens talonos. Vienu vīna talonu atprečojām uzreiz.
Paēdis likos gulēt kā tāds pensionārs un uz nekādiem vakara šoviem nemaz nedevos. Kuģa šūpošanās gulēšanai netraucēja, bet nāca tikai pa labu. Reizēm gan bija sajūta it kā vannu vilktu pa veļas dēli, bet pie tā ar laiku pieradu.
Šovasar mana pēdējā atvaļinājuma daļa tiks ziedota laivu braucienam. Laivu brauciens sāksies 11. septembrī un ilgs kādas 11 dienas. Pasākums norisināsies Vidusjūrā. Labi, ka pašam jāairē nebūs to nodrošinās kruīza kuģītis.
Kruīzam biļetes rezervējām jau gada sākuma, tad tās var dabūt ar labām atlaidēm un arī kajītes vēl var izvēlēties ar skatu uz jūru. Maršruts būs sekojošs: Savonna -> Neapole -> Aleksandrija -> Limassol -> Rodas sala -> Atēnas -> Olimpija -> Savonna.
Nekad šādā pasākumā braucis neesmu. Šķiet, ka pozitīvās puse ir tā, ka tev pašam nekas nav īsti jāplāno un vari tiešām atpūsties visas 11 dienas. Arī par ēdamo nav jārūpējas tas uz kuģa pa brīvu. Uz visām ekskursijām tevi aizved pa tiešo no kuģa. Negatīvā lieta varētu būt tā, ka šis ir pasākums, kurš ja nu galīgi piegriežas, tu no viņa projām netiec. Domāju gan ka 11 dienas nav tik ilgs laiks, lai viss apniktu. Savukārt ekskursijā 50% no laika tiek pavadīts sēžot autobusā.
Man personīgi ceļojumā galvenais apskates objekts ir piramīdas, tās jau no bērnu dienām esmu gribējis redzēt. Domāju apskatot tuvumā varēšu pārliecināties vai mana ideja par to būvniecības tehnoloģiju ir pareiza. Žēl, ka ir sagāzies Rodas Koloss, bet kam negadās. Domāju, ka arī vecais Olimpiskais stadions ir apskates vērts objekts. Toties esmu izlēmis iet ar līkumu arheoloģijas muzejiem un muzejiem vispār. Šogad šie ir bijuši diezgan brangā slānī. Lai gan no otras puses, Ēģiptē tak ir viskrutākais ēģiptoloģijas muzejs un Atēnās antīkās grieķu mākslas muzejs.
Bildē redzams kuģītis ar kuru notiks kruīzēšana. Izskatās, ka šis spēs veikt nepieciešamo programmu bez problēmām.
