Jāsaka uzreiz – cilvēki, kas domā, ka pasaule ir radīta sešās dienās tālāk var nelasīt, lai lieki neapgrēcinātos ar dažādām ģeķībām. Pārējiem, jā, kārtējā grāmata par evolūciju. Grāmatu ir sarakstījis cilvēks, kurš Arktikā atradis ne vairāk, ne mazāk kā fosilu zivi, kura, iespējams, atšķirībā no pārējām zivīm ir spējusi nedaudz staigāt. Vispārīgāk sakot, atradis vienu no daudzajiem trūkstošajiem posmiem evolūcijas ķēdē. Šai zivij dots nosaukums Tiktaalik, kas patiesībā nozīmē – liela zivs.

Grāmatiņa ir vairāk veltīta salīdzinošai anatomijai nekā pašam protostaigātājam. Autors lasītājam sniedz diezgan plašu faktu klāstu par to, kādēļ mati, krūtis un spalvas patiesībā ir tikai zobu paveidi, kādēļ visi daudzšūnu organismi tiek būvēti pēc viena plāna, redzes evolūcija (te gan vairāk laika veltīts dažādiem eksperimentiem, kas audzē drozofilām acis dažnedažādās vietās (nedaudz atgādināja to profesoru no Southpark multenes, kura dzīves mērķis bija izaudzēt pērtiķus ar pēc iespējas vairāk dibeniem), ir arī neliels ieskats kā pārsimts miljonu gadu laikā var no reptiļa žokļa nonākt līdz cilvēka ausu kaulam. Diezgan smalki ir aprakstīti dažnedažādi eksperimenti ar raju un haizivs embrijiem (izrādās, cāļi vairs nav topā) .

Bet pats galvenais, ko uzzināju grāmatā, ir tas, kādēļ, esot šmigā, pasaule ap Tevi griežas. Izrādās tam nav nekāda sakara ar neironu atrofēšanos vai iepriekšēju ēšanu – neēšanu. Mūsu līdzsvara orgāna želejā jau no sākta gala atrodas nedaudz etanola, nedaudz ieraujot šis etanola daudzums palielinās un izmaina želejas blīvumu. Tas savukārt rada nepareizus centrbēdzes un paātrinājuma mērījumus, kas nojauc visu no bērnu dienām kalibrēto līdzsvara sistēmu, rezultātā organisms neadekvāti reaģē uz stāvokļa izmaiņām.

Ir arī izskaidrots, ka par žagām mēs varam pateikties abiniekiem, un kādēļ lielai daļai no zīdītājiem pauti karājas ārpusē. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Un vēl par ihtiostegām gan bija rakstīts minimāli – žēl.