Navigate / search

Некромант. Такая работа by Сергей Демьянов

Некромант. Такая работа by Сергей Демьянов

Sen nav lasīts nekas no fantastiskā bojevika. Pareizāk sakot, kopš pērnā gada septembra. Šī atklāsme mani tik ļoti šokēja, ka nācās mest visu citu lasāmo pie malas un censties atgūt iekavēto. Pēdējā laikā esmu ļoti palaidies un šo žanru lasu salīdzinoši maz. Bet nu galīgu draņķību arī īsti negribējās lasīt. Tādēļ izšķirstīju pāris „Мир фантастики” žurnālus, lai atrastu ko sakarīgu. Ek, bija laiki, kad man ar tādiem niekiem nebija jānodarbojas, paņēmu grāmatu un sāku lasīt, neiedziļinoties ir vai nav vērts.

Kirils ir parasts nekromants, dzīvo Maskavā, strādā lielākoties naktīs. Viņa ikdiena ir saistīta ar tiem, ko parasti cilvēki sauktu par pārdabiskiem spēkiem – vampīri, zombiji, dēmoni un citi mošķi. Kā jau katrā amatā, arī šeit ir izvēle. Viegla nauda ceļot augšā zombijus un pārdot tos celtniecības darbiem vai arī ievērot kādus principus un censties būt godīgam pret savu sirdsapziņu. Kirils ir izvēlējies otro variantu, un viņa dzīve no tā vieglāka nekļūst. Principi jau ir tāda neelastīga lieta, un ko darīt gadījumā, ja vecākais pilsētas vampīrs vēlas, lai Kirils atsauktu no nāves kādu vampīru.

Ja ir gadījies lasīt ciklu „The Dresden Files”, tad šajā grāmatā atradīsiet daudz līdzību. Pasaule, kurā maģija ir ikdiena, parastie cilvēki to neredz vai ignorē. Burvji, mediji, nekromanti un vampīri cīnās par vietu zem saules. Ir salīdzinoši labie un ir sliktie. Visu laiku noris karš un tajā, ka pasauli nav pārņēmuši neradījumi, ir liels labo nopelns. Viņi izravē sīkos mošķus, kontrolē to populāciju, nedaudz iegrožo vampīrus, apkaro izlēcējus no pašu vidus. Nedaudz palīdz arī iekšlietu struktūru speciālās nodaļas, bet valdības iestādēm jau pašām ir savi mērķi.

Šī grāmata ir piedzīvojums ar nelieliem detektīva elementiem. Sižetā noslēpumu kā tādu nav. Acīgs lasītājs atkodīs visu pirmajās simts lapaspusēs, autors jau arī neko neslēpj. Kas netipiski, galvenais varonis ir labi nostrādāts. Viņa rīcību un motivāciju patiešām var saprast, liela daļa grāmatas veltītas viņa iekšējām pārdomām. Diezgan interesants tips, kurš nevēlas savā tuvumā nevienu. Viņam ir bēdīga pieredze no iepriekšējās laulības. Iekšējie dialogi atklāj nekromanta pasauli visā tās krāšņumā, cik viegli ir mēģināt kļūt visvarenam ejot pāri līķiem un kā no tā izvairīties. Par to, kas tad patiesībā ir mazākais ļaunums Kirila izpratnē un, ka principus tomēr reizēm var nākties pārkāpt. Par to, kas ir dzīvība un nāve no nekromanta skatupunkta, un kādēļ piecelt zombiju ir slikta lieta.

Kirils nav nekāds supervaronis, viņam nav nekāda fenomenāla talanta, lai gan reizēm viņam aizdomīgi veicas. Viņam arī mūždien ir bail, un to autors cenšas pasniegt kā konkurētspējīgu priekšrocību. Tas uz beigām sāka kaitināt pēc desmitās reizes, es jau tikpat labi, kā pats kirils apjēdzu, ja tur ir mošķis ir jābaidās un nevajag atslābt. Arī grāmatas fināls bija tāds nekāds, atgādināja meksikāņu seriālu, kur visa ģimene pēc gadu desmitiem beidzot atrod visus pazaudētos ģimenes locekļus.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba izklaide, ja iznāks vēl kāda grāmata šai sērijā un varu derēt, ka iznāks, tad noteikti izlasīšu arī to. Autoram viennozīmīgi ir potenciāls, un cerams, ka nākošā grāmata būs vēl labāka.

The Enterprise of Death by Jesse Bullington

The Enterprise of Death

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju autora pirmo grāmatu, kas bija veltīta brāļiem Grossbartiem, īsteniem kapu aplaupītājiem un totāliem atsaldeņiem. Nevarētu teikt, ka par grāmatu biju ļoti sajūsmā, bet tā man savā veidā patika. Par autora jauno projektu uzzināju jau pērnās vasaras vidū un grāmatu pasūtīju jau pirms tās iznākšanas.

Grāmatas notikumi norisinās neilgi pēc pēdējo mauru padzīšanas no Spānijas teritorijas. Awa ir nekromante. Sākumā gan viņa bija vienkārši verdzene, kādai citai verdzenei Omrose, kas bija paredzēta kā dāvana jaunajam Granadas pavēlniekam. Tomēr dāvana līdz galam nenonāk, un Awa, pašai to nevēloties, kļūst par nekromanta mācekli. Īsteniem nekromantiem, šķiet, laiku pa laikam ir jāizvēlas kāds māceklis, kam nodot visas savas iepriekš uzkrātās zināšanas. To acīm redzami pieprasa pats žanrs.

Skaidra lieta, ka darbā jau nav tikai viena pati Awa, viņai arī pāris draugi – Niklaus Manuel Deutsch mākslinieks un algotnis, mīl iedzert un apsaukāt svētos tēvus, tas reizēm kaitē viņa karjerai, bet kopumā visai uzticams cilvēks. Vājība uzzīmēt visus cilvēkus, ko pats nogalinājis, lai kādreiz pie izdevības veicot kādu baznīcas dekorēšanas pasākumu uzgleznotu tos kā svētos. Dakteris Paracelsus – neteiksim, ka draugs, bet sižetā parādās, uzskata, materiālā zinātne ir daudz pārāka par burvestībām, lielas cerības liek uz materiālu simpātijām, tas ir brūci var ārstēt apstrādājot ieroci, ar kuru tā radīta, uzskata, ka sifilisu var izārstēt ar pamatīgu dzīvsudraba devu, iespējams, dzīvsudrabs ir vainīgs pie viņa dīvainās uzvedības. Monika – lesbiete, prieka mājas īpašniece, brīvajā laikā arī algotne, prot pati pagatavot pulveri. Ir arī pāris ienaidnieki – Omrose bijusī saimniece un piespiedu mīļākā, meklē veidu kā atriebties Awai. Inkvizīcija kopumā un, iespējams, arī Bastardi no Švarcvaldes, par kuriem labāk uzzināt pašiem, lai nesabojātu lasītprieku tiem, kas šo grāmatu lasīs.

Grāmata ir pārpilna ar mirušo augšāmcelšanu, nekrofīliju, kanibālismu un vienkāršu vardarbību. Nevarētu jau teikt, ka šim autoram tas būtu kas negaidīts. Tomēr, ja salīdzina ar iepriekšējo darbu, tad šis, manuprāt, ir par pakāpi zemākas kvalitātes. Iepriekšējā bija ar tādu kā melnā humora devu, filosofiskiem pārspriedumiem par teoloģiju, kas ļāva tai pārāk nekoncentrēties tikai uz vardarbību. Grāmatai trūkst tāda kā sakarīga sižeta, nevar saprast, uz ko autors virzās, ko viņš mēģina lasītājam pateikt. Par vēsturisku noveli to diez vai varētu nosaukt, jo vēsturiskais tiek izmantots tikai tik daudz, lai ļautu stāstā iepīt inkvizīciju, atsauktu atmiņā Itālijas karus, nedaudz reformāciju un pastāstītu cik viduslaikos cilvēkiem tomēr bija īss mūžs. Awa lēkā pa pasauli kā tāda pingponga bumbiņa, rodas iespaids, ka autors nemaz pats nezina, ko ar šo tēlu darīt.

Pati nekromantija arī ir vairāk deskriptīva rakstura, un lasītāja iztēlei te daudz vaļas netiek dots, viss tiek smalki aprakstīts. Arī tās praktiskais pielietojums apskatīts visai virspusēji, sak, piecelsim asumam pāris miroņus un tad jau redzēsim kas sanāks. Protams, nenoliedzami ir labi uzzināt, kur aizgājējs apracis kādas bagātības, vai arī nodrošināt uzticamu ceļabiedru, bet nekā vairāk.

Kopumā grāmatā esmu nedaudz vīlies. Lieku viņai 7 no 10 ballēm. Lai arī nobeigums iespējams nav tik bēdīgs kā Grossbartiem (viņu amatam tā ir visnotaļ cienījama nāve), tas tomēr nerada tādu pabeigtības sajūtu, un nevar saprast, kādēļ jāraksta vesela grāmata, lai nonāktu pie secinājuma, ka arī nekromants var dzīvot neviena netraucēts, ja vien pats to vēlas. Grāmatas vienīgais pluss ir ļoti cinisks skatījums uz pasauli vispār.

Johannes Cabal the Necromancer by Jonathan L. Howard

Johannes Cabal

Grāmatu nopirku pilnīgi nejauši. Piesaistīja neliels teikumiņš kādas recenzijas beigās. „Jonathan L. Howard’s writing is outwardly humorous, dark, and brings to mind works by Terry Pratchett …” Tie nu nenoliedzami ir stipri vārdi, nolēmu pārbaudīt to patiesīgumu un grāmatu nopirku.

Grāmatas galvenais varonis Johannes pēc nodarbošanās ir nekromants. Viņam ir liela pieredze darbā ar cilvēkiem jebkurā to sadalīšanās pakāpē. Viņš ir profesionālis, kad lieta nonāk līdz linčošanai, bēgšanai no pūļa, verdošam piķim un spalvām. Vienu vārdu sakot traks zinātnieks, kurš savā dzīvē ir nospraudis mērķi – atrast veidu kā atpestīt pasauli no nāves. Mērķa sasniegšanai viņš pat ir pārdevis dvēseli Sātanam, lai apgūtu nekromantijas zināšanas. Viss jau būtu labi, ja vien dvēseles trūkums nepiesaistītu elles izdzimumus, kas ar apbrīnojamu regularitāti cenšas viņā iemiesoties un pārņemt kontroli. Skaidrs, ka tādos apstākļos nekāds zinātnisks darbs nav iespējams, un Johannes dodas uz Elli pie Sātana, lai lauztu līgumu. Risinājums ir vienkāršs, viņam, lai atgūtu savu dvēseli, ar ceļojoša lunaparka palīdzību jāsadabū simts kontrakti, kuros cilvēki nodod savu dvēseli pēc nāves Sātanam.

Grāmata sižets norisinās sazin kur un sazin kādā laikmetā. It kā jau grāmata tiek piesaistīta steampunk žanram, lai gan es tā īsti nesapratu kādēļ – vai tad pietiek pieminēt tvaika lokomotīvi vai dirižabli savā novelē un viss tavs darbs ir šajā žanrā? Arī apgalvojums par Teriju Prečetu izrādījās visai nepamatots – humors jau it kā ir, tomēr šis ir tāds viendimensionāls humoriņš, un arī ieskats cilvēku iekšējos motīvos ir pārāk lineārs.

Tomēr grāmatai ir arī plusi, kas noliek viņu uz viena plaukta ar tādiem darbiem kā „Fuko svārsts”, Niel Gaiman un H.P.Lovecraft. Kopīgais ir tēla Cthulhu epizodiska pieminēšana savos darbos. Patiesību sakot, man šī grāmata šķita tāda – „nekas īpašs”, it kā jau ir laiku pa laikam pārspriedumi pa morāli un ētiku, bet tomēr viņa ir vairāk tāda action based. Labākā nodaļa, manuprāt, bija bērna sacerējums ar nosaukumu – „In which I go to the Carnyval and see Stuff”. Tur bērns apraksta visu redzēti, gan dzīvos miroņus, velnēnus un citas briesmu lietas, tomēr skolotāji nospriež, ka ar puiku kaut kas nav kārtībā, jo pašiem viņiem tur ir ļoti paticis.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, tipisks „ceļš uz Elli bruģēts ar labiem nodomiem” gabals. Te ir atrodama grāmatas oficiālā mājas lapa.

Странствия мага by Ник Перумов

Stranstvija maga 1
Stranstvija maga 2

Fesa piedzīvojumi Evial pasaulē turpinās. Tā kā iepriekšējās grāmatas beigās viņš piedalījās pilsētas Arvest iznīcināšanā, tad tagad ir pēdējais laiks glābt savu ādu un mukt no inkvizīcijas. Pirmais galamērķis, tumšo elfu karaliste Narn viņu nepieņem, valstī ar nosaukumu Egest viņam nav dzīves, jo tur valda inkvizitori (nekromantu dabiskie ienaidnieki), bet arī gaišie elfi no mūžīgā meža viņu pie sevis redzēt negrib.

Tā nu nabaga Fess, kas sevi šajā pasaulē sauc par Nejasiķ, klīst pa pasauli cīnoties pret visiem. Cīņā viņam palīdz, kā jau tas šajā žanrā ierasts rūķis un orks, beigās parādās arī puselfe.

Par ko cīnās galvenais varonis, da neparko. Viņš vispār ir dīvains. Piemēram, viņš iesākumā, redzot netaisnību, cenšas to atrisināt ar vismazāko kaitējumu. Bet vienmēr sanāk tā, ka ciematiņu, kuru viņš sadomājis aizstāvēt no inkvizitoru patvaļas, pats arī beigās iznīcina, uzrīdot tiem zombijus. Netrūkst arī tās saucamo “last stand”, šajā grāmatā atceros tādus veselus divus. Protams, galvenais varonis tiek cauri sveikā, toties viņu līdzgaitnieki ņem nelāgu galu vai arī ņems. Puisim patīk aizrauties ar cīņām viens pret visu pasauli.

Cīņas parasti ir šabloniskas. Iesākumā pretinieks liekas neuzvarams, taču cīņas gaitā Fesam parādās jaunas spējas, kuras nolīdzina gar zemi visu ciemu un cilvēkus tajā. Viņam ļoti patīk spriedelēt par to, kas ir labs un kas ir ļauns. Nekromantam jau redz jābalansē, lai nekļūtu ļoti ļauns.

Tā nu grāmata tīri Perumova stilā, brīnumainas izglābšanās, tiek apsisti visi, kas kustas. Ja varonis sadusmojas, tad visiem ir vakars. Grāmata ir tīrs action bez nekāda nopietna seguma. Mērķis, kāpēc viss noticis tā, ceļa meklējums, grāmatas beigās izskatās tā aiz matiem pievilkts, ka jāsmejas. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm. Laba lieta, ko lasīt vilcienā.