12. jūnijs (Centerpark  – Füssen)

Viss labais reiz beidzas un šodien mums jādodas prom uz vietu, kas saucas Füssen, tur būs mūsu pēdējā nakšņošana un tad jau ceļš mājās. Rīts sākas ar brokastu paēšanu un mantu šķirošanu, ēdamā ir palicis diezgan daudz, bet mums viņu nebūs kur likt, atstājam virtuvē uz letes. Tukšās pudeles gan ņemam līdzi, atprečosim kādā lielveikalā. Tad jāsavāc gultas veļa un atbilstoši instrukcijām jāsapako maisā. Pārējais, jau ir viegli – atdzenu mašīnu, sapakojam mantas, visu nemaz tai mazajā bagāžniekā vairs nevaram sabāzt un braucam uz izeju. Tur nododam savas aproces un esam brīvi kā putni.

Füssen viesnīca mums ir pašā centrā un, iečekošanās laiks ir ap diviem, tā ka nav kur skriet. Sākumā nolemjam aizdoties uz Neuschwanstein pili. To nu gan es atceros un būšu te jau trešo reizi. Noliekam auto pārkplacī, samaksājam palielu, bet apstākļiem taisnīgu naudas summu, un dodamies.

Te ir trīs opcijas, kā tikt uz pili (vispār četras, bet ceturtā ir darbiniekiem) – vari iet ar kājām pa serpentīnu vai braukt pa to pašu ceļu zirģeļa vilktos ratos. Mēs vēl esam diezgan sprauni un rateļus kā opciju neizskatām. Kā jau ceļos, pa kuriem kursē liellopi, tas lēnā garā pārvēršas par diezgan zirgābolainu ceļu. Uz tādiem kārumiem, skaidra lieta, tūdaļ salido mušas. Un finālā ceļš ir gan smirdīgs, gan mušains, gan sūdains. Bet mums jau nav pirmā reize te tādēļ nocietinām sirdis un dodamies tik tālāk.

Pie pašas pils ir smuks laukmiņš, kur visi, kam ir sociālie tīkli naski fotografējas, tā lai dabūtu pēc iespējas vairāk laikus. Ko nu liegties, es ar pāris bildes uztaisu. Savulaik tā pils kopā ar citiem Ludviga otrā projektiem ieveda bankrotā visu Bavārijas karalisti, vismaz tā apgalvoja tā laika ministri. No šīs vietas gan nevar redzēt Starnberg ezeru, kurā Bavārijas karalis vēlāk ņēma galu kādas pastaigas laikā.

Pilī iekšā neejam, jo esmu dzirdējis, ka tā tur lielākoties ir neiztaisīta un tukša, bet tā dzirdēšana man bija sen. Dodamies uz slaveno tiltiņu. Tiltiņš ir dikti slavens un pie tā var tikt vai nu braucot ar autobusu (trešais veids, kā tikt līdz pilij) vai ejot kā mēs. Šeit parādās ievērojams tūristu daudzums un vietām jau sākas cilvēku pūlis. Mums noveicas, jo kad tiekam uz tiltiņa tas ir patukšs, var pat mierīgi selfiju uztaisīt. Pafočējamies paskatāmies un dodamies prom, nu jau lai tiktu uz tilta ir izveidota branga rinda. Pa burzmu palaižam garām Ernestu un atpakaļceļš sākas kašķi par bērna pamešanas mēģinājumu. Līdz ar to takas lāsts, ka vienmēr kāds atpakaļceļā raud, netiek lauzts.

Lēnā garā tiekam lejā un pie Alpsee uzrīkojam nelielu pikniku, kur noēdam praktiski visu, kas mums somās līdz. Skaidrs, ka nākamais darbiņš ir apiet pa taku ezeram apkārt. Ko lai saka – labajā pusē bergbliks un zēbliks, kreisajā mežs, tīri smuki, mēs ar Matīsu apejam ezeram apkārt diezgan ātri. Tad sēžam un gaidām Maiju un pārējos puišus. Pēc kādas pusstundas saņemam ziņu, ka viņi tur izbesījušies un nevarot paiet, lai nākot pretī. Atstāju Matīsu ar somu un dodos ar’, pa ceļam saņemu ziņu, ka situācija eskalējusies un Armands esot savainojis ceļi un situācija izgājusi ārpus kontroles. Tā kā Matīsam ir medpaks, zvanu tam, lai šis arī nāk. Nokļūstu līdz nelaimē cietušajiem, pakašķējamies un dodamies uz takas beigām. Pēc kāda laika attopamies, ka Matīsu neviens vēl nav redzējis, provēju sazvanīt, bet nekā. Kad tas izdodas, saprotam, ka mežā esam samainījušies un Matīss jau ir ezera otrā galā izbesījies mūs meklēt. Saku, lai nāk atpakaļ, sēžam un gaidām. Matīss atnāk, bet ir riktīgi dusmīgs, viņam ir aizdomas, ka mēs to esam tā izdarījuši speciāli.

Kad nu visi ir savā starpā sakasījušies var doties uz mašīnu un aizbraukt kaut kur nodot pudeles. Jo cits jau nekas vairs neatliek. Pudeles nododam vietējā Lidlā, nopērkam šo to dzeramu un kliņģerus (dikti vajadzēja) , tie kliņģeri mums maizes kastē Latvija vēl nedēļu kalta, līdz izmetu ārā. Izskatās, ka te ir vēl daudz veikalu, pāris apskatām. Un tad beidzot ir brīdis, kad varam doties uz viesnīcu.

Viesnīcai šodien jau esmu braucis garām reizes divas, problēmas ir ar noparkošanos, lai tiktu recepcijā, vietas maz un visu laiku jāspēlē pārparkošanās ar citiem auto. Labi, ka šis vāģis ir maziņš. Tur dabūjam savu atslēgu un braucam uz apakšzemes stāvvietu, tur atstājam auto un ejam uz numuriņiem.

Bērniem šodien viss pietiekot, nekur neviens neies, tikai vakariņās. Mēs ar Maiju gan izstaigājam Füssen centru krustām šķērsām. Ieejam visādās bodēs, tāpat garlaicības mākti. Mūsu viesnīca ir uz centrālās ielas, var apskatīties kafejnīcu piedāvājumu, dikti modē viņiem te ir ādas izstrādājumu veikali, pilnīgi žēl, ka man jau ir normāla soma. Tad aizsperamies uz vietējo klostera baznīcu, te nu ir Svētā Manga benediktiešu klosteris un baznīcā atbilstoši statusam ir pilns ar dažnedažādām svēto relikvijām. Ja būtu datorspēle, tad te dabūtu Holy baff +5 uz pāris dienām. Es gan neesmu drošs, vai organiskā stikla krusta vienā spraislī iestrādātā šķēpele ir īstais krusts un vai tajā pudelītē ir Kristus asinis. Tad uzkāpjam līdz pilij, te jau viss sācis romiešu laikos un pils kādreiz ir bijusi svarīga vieta Ausburgā. Bet mēs jau tikai paskatīties. Kāpjam lejā un dodamies uz viesnīcu.

Puiši neko nav izdemolējuši un ir jau arī vakariņu laiks, saprotam, ka ar kafejnīcu būs par īsu, izlemjam par labu viesnīcas restorānam. Viņiem te sparģeļu sezona un man nav nekas pret to. Uztaisīts jau viss bija dikti garšīgi.

Pēc vakariņām, tie kas vēl spēj, nolemj paiet aiziet līdz Forggensee, paskatīties, kā tur ir. Pastaiga ved cauri pilsētas privātmāju rajonam, un kā par brīnumu te izrādās ir arī reljefs. Daudz jau te nav ko redzēt, kāda kuram sētā mašīna, cik augsti žogi utt. Ezers arī kā jau ezers – ūdens klajums no kura pūš vējš. Bet vismaz vakara pastaiga sanāca labā. Liekamies gulēt, jo rīt sākas ceļš mājup.