Источник забвения by Вольдемар Бааль

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju, nolēmu pieķerties vienam no melnajiem zirdziņiem. Lasījis nebiju nekad, un tā kā tā bija zinātniskās fantastikas grāmata, es to taupīju līdz pēdējam. Jo vismaz šajā jomā sērijas izdevēji nehaltūrēja un deva lasītājam lasāmas un tam laikam aktuālas lietas.

Kādā no padomju pētniecības institūtiem notiek dīvainas lietas. Zinātnieks Vizins, kurš visu mūžu ir cīnījies pret māņiem, rakstījis niknas atbildes uz ufologu un citādu dīvaiņu publikācijām, vienmēr pieturējies pie citās zinātnes, ir izmainījies. Neviens nepamanīja, kā tas notika, viņam izdevās to noslēpt, bet pēc viena no viņa veiktajiem ķīmiskajiem eksperimentiem viņa uzskatu pamati sagruva. Nabaga zinātnieks nonāca viens pret vienu ar skaudro patiesība. Nācās visu pamest un bēgt pēc palīdzības. Viņam šķiet, ka visa atrisinājums ir aizmirst, taču atmiņa ir tā, kas veido cilvēku, un aizmiršana nozīmē daļu no sava es zaudēšanas.

Neteikšu, ka biju licis lielas cerības uz šo grāmatu, un labi, ka tā. Pirmās pārdesmit lapaspuses ir tādas, ka lasītājs vēlas, lai viņš nekad šo grāmatu nebūtu aizsācis lasīt. Man nebija izvēles, jo esmu nosolījies izlasīt visas sērijas grāmatas, bet citkārt būtu labprāt aizstiepis pie krāsns iekuram. Kas tad ir šis sākums, kas lika nodrebēt pat tādam rūdītam lasītājam kā man? Autors bija nolēmis, ka būtu labi uzsākt grāmatu pavisam postmoderniskā manierē un sākt ar pāris sižeta otrā plāna varoņu apziņas plūsmām, neko nepaskaidrojot, bet iemetot lasītāju uzreiz viņu galvās. Ideja nav slikta, bet izpildījums ir pavājš (maigi sakot). Tik daudz liekvārdības, filozofisku prātuļojumus man vēl nebija nācies lasīt. No sākuma katru lapaspusi pārlasīju pa vairākām reizēm, domāju – sapratīšu, kas un kā. Bet tas padarīja lietas vēl sliktākas, negribu būt snobisks, bet man radās tūkstošiem iebilžu, argumentu. Pieņēmu, atziņu, ka muļķis spēj saģenerēt vairāk jautājumus nekā gudrais atbildēt un iekļāvos plūsmā.

Iekļaušanās man izdevās pavisam labi, grāmata burtiski atslēdz smadzenes, un pirmais lapaspušu simts man garantēja labu iemigšanu pāris vakariem. Kad autors beidzot uz skatuves uzdzen galveno varoni, lasīšana ir tā noriebusies, ka tev atrodas daudz darāmā, lai lasīšanu atliktu uz nenoteiktu laiku. Vārgākus cilvēkus viņa, iespējams, varētu pamudināt pielikt sev rokas, tā, ka uzmanīgi lasīt kāda uzraudzībā – viens lasa, otrs uzmana. Vizina parādīšanas nedaudz uzmundrināja, zinātnieks kaut ko bija atklājis savā institūtā, kas radīja viņa vielu pārdomām. Taču viņš, nabags, varbūt arī ir mācējis disertāciju aizstāvēt un studentus mācīt, taču neko nejēdz no zinātniskās metodes. Viņš nobīstas no rezultāta un tin makšķeri, lai aizmirstos.

Tiks tālu viss labi, papildus problēmas ģimenē, sieva, meita, kašķi institūtā, tas viss liekas kā labs pārtraukums bezgalīgā varoņa filozofēšanai par visu un ap visu. Varoni gan te grūti vainot, vairāk pie vainas ir uz ezotērisku un pseidozinātni pavilktais autors, kas nejēdzot lietu būtību, spļauj ārā teorijas, kuras katram cilvēkam ar “atvērtu prātu” šķistu kā medusmaize. Zinātniekam gan piemīt stipra ticība zinātnei (tā arī bija rakstīts ticība, kas lieku reizi liecina, ka diplomu viņam iedevuši par sesiju atsēdēšanu), bet nu ir pienācis laiks mainīt ticību. Ķīli izsit ar ķīli, tādēļ viņš dodas uz attālu novadu, kurā esot ronama tāda vieta, kas ļauj cilvēkam aizmirst. Par to rakstījis kāds žurnālists Andromedovs, kurš nudien uzvedas kā cilvēks no Andromedas galaktikas.

Pa ceļam viss kļūst aizvien dīvaināk, dīvaini telefona zvani, dīvainas sievietes un galamērķis ar dīvains. Labi, ka vismaz skuķi viņam smuki trāpījās, viesnīcas apteksni viņš viens divi pavedināja.

Tagad sekos MAITEKLIS, tāpēc bailīgākie nelasām. Izrādījās, ka patiešām citplanētieši eksistē un viņi kā traki ir uz Zemes cilvēkiem. Par visu makti grib pacelt tos jaunā līmenī, taču tieši iejaukties nevar. Šis apgalvojums gan netur kritiku, jo grāmatā viņi ar to vien nodarbojas, bet tā jau vairāk ir autora problēma, kurš aiz pacilātām runām reizēm aizmirst to ko pats sarakstījis. Vizinam ir potenciāls, viņu pat viena grib precēt (nepavisam nav slikti), nez kā viņš atrisinās dzīvojamās platības jautājumu uz Jupitera vai dzīvos?! Bet viņam viss pēc uzzinātā ir jāaizmirst, jo katram savs ceļš ejams. MAITEKĻA BEIGAS.

Visi šie notikumi ir bagātīgi piesātināti ar prātuļojumiem, par cilvēku dabu, zinātnieka atbildību un citām vispār svarīgām lietām, taču tas viss ir izdarīts garlaicīgi, pretrunīgi, ka lasīšana nesagādā nekādu prieku. Laiku pa laikam pieslēdzas otrā plāna varoņi, kas sadzīves aprakstus mij ar dziļām “iekšķīgām” pārdomām. Autors nav smādējis arī veco labo Parīzes Dievmātes katedrāles paņēmienu un stāstā iepinis kuprainīti, kurai arī ir sava laime. Lasot šo grāmatu, es procesa vidū paņēmu nedēļu atvaļinājumu, citādi tas būtu traumējis manu psihi un liktu asiņot acīm.

Grāmatai mierīgi lieku 1 no 10 ballēm. Var droši ņemt līdz uz neapdzīvotas salas, nebūs jāuztraucas par iekura meklēšanu, sirds nesāpēs par praktisku pielietojumu. Ja esi saņēmies lasīt, tad iesaku pirms tam labi izgulēties un sadzerties kafiju. Labu laiku veltīt apcerei, kā būtu ja paņemtu ūdeni un pārtikas sāli, sajauktu abas vielas kopā un rezultātā iegūtu pienu. Pienu ar visu taukprocentu, laktozi, olbaltumvielām un somatiskajām šūnām. Tā tik būtu padarīšana! Visas slaucējas varētu pārkvalificēt par grāmatvedēm un ganus par miličiem! Lasot domājiet par gaišo nākotni un tīro enerģiju, atveriet čakras un pieslēdzieties Akaši grāmatai.

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Pēc tam, kad biju izlasījis šī paša autora darbu Jack Glass, man tika ieteikts noprovēt arī šo grāmatu, tā arī esot diezgan laba. Ieteikumu ņēmu vērā un grāmatu pasūtīju. Atmiņa gan vairs nav tāda kā jaunībā, un par pasūtīšanas faktu pilnīgi aizmirsu. Tādēļ vienudien mani mājās gaidīja patīkams pārsteigums šīs grāmatas izskatā. Uz vāka nosaukums gan bija uzrakstīts dīvainā fontā, bet par to pārāk nesatraucos. Vispār jau tas fonts nav nejaušs, un patiesais grāmatas nosaukums nudien nav Yellow Blue Tibia.

Padomju Savienība. 1946. gads. Padomju armija nupat ir uzvarējusi Lielajā Tēvijas karā, taču cīņa ir nebeidzama, lai nestu komunismu pasaulē, armijai ir dota vien neliela atelpa. Staļins plāno pāris gadus atkopties un tad iekarot pārējo pasauli. Par šī kara rezultātu nav nekādu šaubu, un tādēļ ir jāgatavojas nākamajam karam, kurš spēs noturēt kopā visu cilvēci. Tādēļ kādā nomaļā valdības dāčā tiek sapulcināti vadošie padomju zinātniskās fantastikas autori. Viņiem ir jāizstrādā scenārijs, kurš ļaus saturēt pasauli kopā, jārada ārējais ienaidnieks. Šis ienaidnieks ir citplanētieši, kuru uzdevums ir iekarot pasauli, rakstniekiem ir jāizstrādā detalizēts plāns, kas simulētu citplanētiešu iebrukumu. Vēl jo vairāk, viņiem ir arī jāizskaidro, kā kosmosā nokļuvusi nekomunistiska rase. Taču projekts pēkšņi tiek pārtraukts, autori palaisti savā vaļā. Viss būtu labi, ja vien pēc četrdesmit gadiem kāds no dzīvi palikušajiem rakstniekiem neievērotu, ka viņu izstrādātais plāns ir sācis piepildīties.

Ja runājam par grāmatu, tad man pēc izlasīšanas radās divējādas sajūtas. No vienas puses sižeta iecerētais vēriens ir iespaidīgs. Retrospektīvi pakārtota daļu no pasaules vēstures lielai konspirācijas teorijai. Šis naratīvs piepilda visu grāmatas pasauli, paķerot līdzi mūsu realitāti un pārinterpretējot pa savam. Centrālais tēls un galvenais stāstītājs ir viens no sešiem autoriem Konstantins Skvoreckis. Viņam pēc Staļina dāčas projekta ir bijusi raiba dzīve, kas nebūt nav mudinājusi saglabāt vien autora karjeru. Zināms laiks pavadīs lēģerī, tad pārtiekot no gadījuma darbiem, Beržņeva laiki pavadīti alkohola miglā.

Viņa dzīvi saputina satikšanās ar vēl vienu no autoriem Janu Frenkeli, kurš mēģina viņam pierādīt, ka citplanētieši ir realitāte, un visas sakritības nav nejaušas. Tad nu sākas viņa cīņa pret padomju aparātu un lielo konspirāciju. Lēnā garā parādās amerikāņi, noslēpumainas slepkavības, taksists, izbijis kodolzinātnieks ar OCD sindromu, KGB darbinieki un pat dažas slepkavības. Ar zinātniskās fantastikas ieceri te viss ir kārtībā, es pat teiktu, ka ideja par mūsu esības fokusu ir visnotaļ oriģināla un interpretācija izcila. Tā dēļ vien ir vērts šo grāmatu lasīt, lai ar vietām ir tāda sajūta, ka līdz ar Skvorecki tu nesaproti absolūti neko.

No otras puses visi notikumi risinās 1986. gadā PSRS teritorijā, un te autors visu ir salaidis grīstē. Tā nu ir nācies, ka arī es šajā laikā esmu dzīvojis PSRS un laikmeta aprakstīšanas kļūdas ir vienkārši drausmīgas. Autors nav izdarījis mājas darbu, viņš ir uzrakstījis grāmatu par PSRS Rietumniekiem, kuri tāpat par šo šņabja un lāču zemi neko daudz nezina. Ja sākumā visādus artefaktus, ka miličus ar kasešu magnetafoniem, kuros ieraksta liecības, es norakstīju uz nelielu kļūdu. Taču kad ceļojuma laikā taksometra šoferis savam auto pirka kreiso dīzeli, es sapratu, autors neko nejēdz par vietu un laiku, par kuru viņš raksta. Maksimums, ko viņš ir izdarījis, ir palasījies Vikipēdiju, vai parunājies ar kādu, kurš ir bijis Maskavā. Tādēļ visi savā starpā runājoties lieto uzrunu Biedrs.

Grāmatas centrālais varonis rakstnieks pārtiek no gadījuma rakstura darbiem, tā vietā lai kā liekēdis, cilvēks bez patstāvīgas darba vietas, sēdētu pēc attiecīgā panta cietumā. Izrādās, ka tai laikā parastā pilsēta slimnīcā ir bijuši tomogrāfi, un sistēmas laistas no plastmasas pakām kā mūsdienās. Nemaz nerunāsim par specdienestu paviršību attiecībā pret ārzemniekiem. Varbūt ja tā neieciklējas, tad nav tik traki, bet ticiet man, ja jūs kaut nedaudz atcerēsieties no šiem laikiem, jums kodīs acīs katrs aprakstošais teikums. Es nemaz negribu runāt par to, ka autoram nav nekādas nojausmas par tādu nieku kā zinātniskās fantastikas žanra uztveres atšķirībām PSRS un ASV.

Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, jo sižeta centrālā ideja ir patiesi unikāla. Taču lasot jāatceras, šī grāmata ir rietumu cilvēka mitoloģiskais skatījums uz PSRS. Autors nav izdarījis neko, lai pietuvinātus stāstu realitātei, un par to viņam liels fui! Slinkums nav attaisnojums, tā ir lasītāja uzskatīšana par pamuļķi.

PS. Ja gribat uzzināt grāmatas patieso nosaukumu, lasiet nosaukuma visus vārdus kopā ar oriģinālo izrunu. Un tad ar uzzināsiet, kā reizēm viena mīlestība var ietekmēt visas pasaules likteni.

X RALPHI INDRAE by Didzis Sedlenieks

Teikšu, kā ir, šīs grāmatas iznākšanu es gaidīju. Diemžēl latviešu autoru fantastikas grāmatas neiznāk tik bieži, lai varētu kādu arī negaidīt. Un ja jau gaidīju, tad liku uz to arī cerības. Tādēļ tās iznākšanas dienā, ieraudzījis grāmatu bodē, nopirku un pa ceļam uz mājām arī gandrīz izlasīju.

Sešpadsmitgadīgais Ralfs ir spiests pamest ierasto vidi, lai vasaras brīvlaikā pēc vecāku vienošanās dotos pie sava tēva, izcilā paleoantropologa Papandreu uz Āfriku. Dzīve fanātisko zinātnieku nometnē puisim tomēr iepatīkas, it sevišķi pēc iepazīšanās ar pārgalvīgo meiteni Indru. Viņi Afaras tuksnesī pilnīgi nejaušā kārtā kļūst par kādas cilvēku priekšteču sugas atklājējiem, un abiem par godu tā tiek nodēvēta par x ralphi indrae. Drīz vien negaidīta izdevība jauniešus nogādā ļoti tālā pagātnē, kur pašiem ir jāiejūtas pirmcilvēku x ralphi indrae ādā, un sākas piedzīvojumi, par kādiem neviens nebija spējis pat iedomāties.

Izlasījis grāmatas anotāciju, uzreiz sapratu, ka nevar būt nekā labāka par telepātiskiem cilvēkpērtiķiem, citplanētiešiem un vēl laika mašīnu. Sākšu ar labo, grāmata ir laba. Nav tā, ka ļoti laba vai izcila, bet vienkārši laba. Ja piesēžas, tad grūti no notikumiem atrauties. Pusaudžu piedzīvojumi pēc pilnas programmas. Valoda salīdzinoši vienkārša, tie pāris svešvārdi nav nekas smags, un vietām pat atrodamas zemsvītras piezīmes. Pie tam pareizajā vietā lapas apakšā nevis grāmatas beigās.

No sižetiskā viedokļa vērtējot pret zinātniskās fantastikas žanru kopumā, tad šeit nav nekādu inovāciju un jaunu konceptu ieviešanu. Viss ir kaut kur jau redzēts vai kas līdzīgs lasīts. Taču prieks, ka autors ir izvairījies no pārliekas aizraušanās ar laika mašīnas darbības principu izskaidrošanu. Autors izvēlas, manuprāt, vislabāko metodi – vispārīgi ieskicēt un detaļas, lai katrs piedomā pats pēc savas vēlmes. Arī par slaveno laika ceļotāju biedu – “tauriņa efektu” autoram ir savas idejas par telplaika inerci, un arī te viss ir pēc kanona. Nīgrāks lasītājs gan laika mašīnas pamatprincipā saskatīs veco labo teoriju (zinātniskās fantastikas literatūrā) par informācijas laukiem, kas caurvij telplaiku, kas netieši paredz laiktelpa noturību pret globālām izmaiņām.

Ceļošanai laikā ir izvēlēta tiešās iemiesošanās metode. Tai ir zināmas priekšrocības – galvenajam varonim nav jātērē laiks, lai ieberztos aborigēnu uzticībā. Viņš jau pats ir gatavs aborigēns un ierodas viņu ciltī kā vietējais. Sākumā domāju, ka autors aizies “Alu lauvas” un “Cīņa par uguni” sliedēs. Man jau nebūtu nekas pretī, senvēstures rekonstrukcija, lai ar’ kāda, vienmēr ir bijusi mana vājā vieta. Taču ar to šeit bija daudz par maz. Varēja jau nedaudz pacensties, ja nu ne pirmajā grāmatas daļā, tad vismaz otrajā.

Autors uzsvaru liek nevis uz pasaules attīstību, bet uz galvu aizraujošiem piedzīvojumiem. Kas gan liedz citplanētiešiem nolaupīt rūsganu pērtiķi, kuri savstarpēji sazinās telepātiski? Tādēļ visa darba gaitā parādās tāda nepabeigtības sajūta. Galvenie varoņi visu laiku lēkā no vienas situācijas uz otru, nedodot atelpu un atstājot daudzas lietas neatbildētas. Vietām parādās epizodes, kuras nekur tālāk neattīstās, piemēram, Ralfa tēva un katoļu kardināla saruna. Viņa acīmredzot ielikta, lai pafilozofētu par apziņu un dvēseli, bet nekādu ietekmi uz grāmatu tā neatstāj. Iespējams, ka pusaudzis nav tik cimperlīgs un viņam pietiek, ka tiek rosināta viņa fantāzija. Bet man kā pieaugušajam cilvēkam ir zināmas pretenzijas. Es negribu lasīt grāmatu ar izslēgtu loģisko aparātu. Sižeta struktūra ir laba asaka, uz kuras gribēju redzēt vairāk uzaudzētas miesas.

Nākamā problēma ir konflikta trūkums. Galvenais varonis Ralfs ir puņķains tīnis, kuram visa dzīve vēl priekšā. Tēvs ar mammu dzīvo katrs savu dzīvi, un bērni ir pamesti novārtā. Tik daudz viss ir labi, kuram bērnam gan neliekas, ka viņam pievērš pārāk maz uzmanības? Vecāki viņam liek darīt lietas, kas nepatīk. Taču tā kā grāmata nav smalks psiholoģisks romāns, kur galvenais varonis ir pats savs lielākais ienaidnieks, trūkst tāda nopietna spēka, kas uz dzītu uz priekšu sižetu. Laiku pa laikam situācija saasinās, bet pat pret saasinājuma izraisītājiem nerodas nekādas sajūtas, tie ir bezmaz vai kā dabas spēki un ko nu uz tiem apvainoties. Tas pats ir sakāms par Ralfu un Indru, bija grūti ar viņiem identificēties un just tiem līdzi. Skraida pa pasauli tāds standarta pusaudzis un pusaudze, un nav nekas kur emocionāli pieķerties.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Var labi lasīt kā piedzīvojumu grāmatu, un jaunākajai paaudze labi noderēs kā ātrs grāmatu bada remdinātājs. Lasīt var, bet pieaugušā vecumā būs diezgan daudz iebildes pret varoņu rīcību un notikumiem, tā kā riskējiet paši!

Wonders in the Sky: Unexplained Aerial Objects from Antiquity to Modern Times by Jaques Vallee and Chris Aubeck

Kaut kad bērnībā mana nopietnākā aizraušanās bija lidojošie šķīvīši, saukti arī par NLO. Lasīju visu, kas vien bija pieejams. Gan skeptiķu darbus, gan ufologu viltus arheologu von Dēnikenu, gan jebkādus žurnāleļus vai avīželes, kas vien bija veltītas šai tēmai. Jāatzīst, ka pēc pāris gadiem viss mans entuziasms noplaka. Ar laiku sāku saprast, ka lielākoties autori vai nu paši neapjēdz, ko viņi raksta vai arī vienkārši krāpj ļautiņus. Galu galā lielākā daļā no šiem stāstiem nesaturēja nekādus pierādījumus materiālā veidā. Vēl trakāk, ja šādi pierādījumi parādījās, tad ar laiku tie vienmēr izrādījās viltojumi. Protams, nevar izslēgt arī sazvērestību teorijas un pasaules valdības vienkārši ir sazvērējušās, lai parastie ļaudis neko neuzzinātu par citplanētiešiem mūsu vidū.

Šī grāmata ir veltīta tā saucamajai antīkai ufoloģijai (es to tā saucu). Grāmatas autori uzskata, ka nav taisnīgi izmest vēstures mēslainē visas līdz 1947. gadam novērotās neizskaidrotās atmosfēras parādības un ieciklēties tikai uz Rozvellas incidentu. Tad nu viņi cītīgi no dažādiem arhīviem un vecām avīzēm ir apkopojuši un izlasījuši 500 stāstus, kuru aprakstos iespējams atrodamas liecības par citplanētiešiem.

Liecības variē pēc garuma, dažas tiek izvērstas uz pāris lapaspusēm, dažas savukārt ir viens teikums, kas mums vēsta par melnu uguni debesīs vai septiņām zvaigznēm. Bet tas lai neuztrauc lasītāju, kopā autoriem ir izdevies piepildīt veselas 400 lapaspuses ar dažādiem interesantiem novērojumiem. Iespējams, ka mani skepticisms ir samaitājis līdz pēdējam, un es vairs nevaru iztēloties sarkanā kvēlojošā objektā, kas lido pa debesjumu neko vairāk kā meteoru.

Daļa stāstu ir diezgan vienveidīgi, dažādu krāsu gaismas objekti, kas variē skaita un lieluma ziņā, ņemas pa debesjumu. Tos piefiksējuši cilvēki, kas to izstāsta savam saimniekam, kurš savukārt par to uzraksta vēstuli vietējam mācītājam, kurš to pārsūta tālāk priekšniecībai, un stāsts tiek iekļauts kādā hronikā. Lielāko daļu mums ir jāuzticas stāstītāja godīgumam, jo stāsts no trešās puses netiek apstiprināts.

Otra interesanta sadaļa ir veltīta dažādiem ar reliģiju saistītiem brīnumiem. Te gan shēma ir pavisam vienkārša, tiek nozagti svēto pīšļi, vai kādā apgabalā vienkārši tāpat parādās Marija vai eņģeļi, atsevišķi vai kopā. Lieki piebilst, sākas svētnīcas celšana un tūrisma attīstība. Kāpēc biznesa “success story” jāliek šajā grāmatā, nesapratu.

Tad ir gadījumi iz dzīves, gan ceļojumi uz Magoniju, gan cilvēki, ka mistiski nonāk svešās vietās. Liela daļa no gadījumiem ir visai naivi, bet aizraujoši sava vienkāršībā. Te nu es mēģināšu īsumā izklāstīt, manuprāt, izcilāko citplanētiešu stāstu.

Tas viss noticis 1572. gada 15. novembrī ar kādu fermeri Romersvilā, Šveicē. Vīrs aizgājis uz kaimiņu ciemu atdot parādu -16 florinus un pazudis ar galiem. Sieva un bērni izmeklējušies, vērsušies pie vietējās varas, aptaujājuši varbūtējos vaininiekus un nekā. Un tad pēc četrām nedēļām atnāk ziņa no Milānas, vecais atradies. Un vēl pēc pusotra mēneša pārrodas mājās arī pats. Jāatzīmē, ka ar uzpampušu seju un bez neviena mata, no sākuma viņu pat nav pazinuši. Visi sāk interesēties, kas notika. Izrādās, cilvēks nav atradis viesnīcnieku, kuram bijis parādā, un nolēmis pirms mājup iešanas nedaudz vietējā krogā iedzēris, tikai nedaudz. Un tad devies mājās, gājis cauri mežam un izdzirdējis tādu kā bišu spieta skaņu, tad viņam norauts mētelis, cimdi un cepure un parauts gaisā. Attapies viņš tikai Milānā, ne ēdis, ne dzēris.

Augstāk minētais, manuprāt, ir ļoti labs stāsts, iespējams, labākais pļēgurošanas attaisnojums jebkad izdomāts.

Tad vēl ir stāsti, ka ņemti no dažādiem mediju un mistiķu darbiem, netiek smādēti pat Raganu Āmurā minētie notikumi. Daļai gadījumu, kas nākuši no Japānas vai Ķīnas nav minēti nekādi avoti, kā vien vietējais ufologu izdevums. Vispār atsauču problēma ir diezgan akūta šajā grāmatā, atsauce lielākoties ir uz ufologu darbiem. Bet, ja godīgi, tad vismaz trešdaļa tomēr atsaucas uz kādu hroniku.

Komentārus autori piedāvā minimāli. Parasti pasaka tas bija meteors, vai pie līdzīga atgadījuma, kur mainīta tikai vieta, piebilst, iespējams, tie bija citplanētiešu kuģi. Bet visumā cenšas ar savām idejām neuzbāzties un uz Magoniju visus nevilkt.

Beigās ir vesela nodaļa ar stāstiem, kas veltīta izdomātajiem stāstiem, tādiem, kurus par pilnu neņem pat īsts ufologs. Par šo paškritiku vien viņiem pienākas +2 vērtējumā. Grāmata dabū 6 no 10 ballēm, kā labs notikumu apkopojums, viss vienā grāmatā. Interesanti, ka ufologiem ir vājība visos savos darbos minēt visus savus titulu. Ak jā, autori ir aktīvi Magonijas Projekta dalībnieki. Iesaku izlasīt, varēsiet pārbaudīt savas kritiskās domāšanas spējas. Žēl, ka man nekad nav gadījies debesīs ieraudzīt kaut ko neizskaidrojamu.

We Are Not Alone: Why We Have Already Found Extraterrestrial Life by Dirk Schulze-Makuch and David Darling

Nesen izlasīju vienu visai pesimistisku grāmatiņu par dzīvības iespējām Visumā. Tās autors lasītājam nedeva nekādas cerības, ka būtu iespējams sastapt saprātīgu nezemes civilizāciju, lai gan arī viņš nenoliedza, ka mikrobu līmenī dzīvība, iespējams, ir atrodama. Šīs grāmatas autors savukārt nav tik skeptisks un uzskata, ka dzīvība ārpus Zemes ir ne tikai iespējama, bet arī jau atrasta. Grāmatas apskatāmie iespējamās dzīvības perēkļi ir Saules sistēmas planētas un to pavadoņi. Ja gribam būt precīzāki – Marss, Venēra, Eiropa, Titāns un Ganimēds.

Grāmatu patiesībā varētu uzskatīt par galveno ksenobioloģijas teoriju un atklājumu apkopojumu. Grāmatas autors uzskata, ka patiesībā dzīvība uz Marsa jau ir atklāta un nopietnāki argumenti, kas to apstiprinās, ir tikai pāris desmitgažu jautājums. Interesanti, ka dzīvības esamības noteikšanas testu pamatlicējs ir no Latvijas nākušais Wolf Vishniac. Uz Venēras dzīvība varētu atrasties nevis uz planētas virskārtas, bet gan mikroorganismi varētu dreifēt atmosfērā. Eiropā, skaidra lieta, visa ekosistēma atrodas zem pārdesmit kilometru bieza ledus.

Kā galvenie pierādījumi iespējamās dzīvības eksistencei, tiek piesauktas planētu atmosfēras analīzes. Ir dažas gāzes, kuru ievērojamos daudzumos izdala dzīvas radības, piemēram, metāns. Ekstrēmi dzīves apstākļi mikroorganismiem nav nekas neparasts, un nopietnam mikrobam nebūtu nekādas problēmas uzsākt dzīvi uz Marsa vai Venēras. Uz Eiropas gan diez vai būs iespējams atrast gigantiskus vaļveidīgus radījumus. Aprēķinot pieejamo enerģiju sanāk, ka tur niknākais plēsējs varētu būt nelielas krevetes lielumā.

Sākot lasīt grāmatu, es, patiesībā, uz neko nopietnu necerēju. Pats virsraksts, tāds no dzeltenās preses paņemts. Izrādījās, ka šoreiz biju nedaudz kļūdījies, sev par labu. Grāmata ir nopietna, un spriedumi tiek pamatoti ar faktiem, eksperimentiem. Autors analizē arī iespējas, kur šie fakti un eksperimentu rezultāti varētu būt nepareizi interpretēti. Vietām patiesībai sanāk samaitāt labu stāstu, bet lasītājs no tā tikai iegūst.

Kopumā, ja Tevi interesē, ar ko savstarpēju atšķiras Fotosintēzes pirmais tips no otrā tipa, kā izmantot C14 radioaktīvos izotopus dzīvības esamības noteikšanā, tad šī grāmata ir Tev. Grāmatā ir arī pāris bildes, jāatzīst gan, ka melnbaltas, un tas padara viņas nedaudz neinteresantas. Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav slikts ievads ksenobioloģijas problemātikā.

The Eerie Silence: Renewing Our Search for Alien Intelligence by Paul Davies

Viens no labākajiem populārzinātniskajiem autoriem Paul Davies cenšas atbildēt uz jautājumu, Kur visi ir palikuši? Kāpēc klusums? Ar visiem tiek domāti citplanētieši, kāpēc mēs neuztveram viņu raidītos signālus citām saprātīgām būtnē? Kur ir ielūgums zemes ļaudīm pieslēgties Galaktiskajam internetam? Vai mēs tiešām Visumā esam vienīgās saprātīgās būtnes?

Grāmatu nopirku jau pirms tās iznākšanas, dikti jau nu gribējās viņu izlasīt uzreiz. Izlasīšana gan atlikās uz kādām pāris nedēļām, bet nekas, grāmata bija tā vērta. Autors mēģina pēc iespējas racionālāk izvērtēt citplanētiešu klusēšanas iemeslus, kā arī atbildēt uz jautājumu ko zemes iedzīvotājiem darīt, ja viņi pēkšņi saņemtu zvanu nu citplanētiešiem. Lai sniegtu atbildes uz šiem jautājumiem, tiek apskatītas dažnedažādas ar citplanētiešu meklēšanu saistītas tēmas.

Varbūt SETI programma ir pārāk antropocentriska, varbūt mūsu uzskati par citplanētu dzīvi nesakrīt ar viņu pašu uzskatiem. Pēdējos gados gan radioteleskopi ir pietiekoši uzlaboti, lai spētu vienlaicīgi uztvert un analizēt miljoniem frekvenču, tomēr iespējams, ka citplanētiešu signālu uztveršanai ar parastu radioteleskopu ir par maz.

Jautājums vai Zemes saprātīgie iemītnieki ir unikāli jeb dzīvība Visumā rodas, kur vien tai ir iespēja. Uz šo jautājumu patlaban nav nekādas atbildes, svešu saprātīgu būtņu signālus neesam uztvēruši, un vienīgā pašreiz pieejamā statistika, liecina, ka dzīvība ir tikai uz mūsu planētas.

Iespējams, ka citplanētieši jau dzīvo mūsu vidū tā sauktajā ēnas biosfērā, iespējams, ka ja cītīgi pameklētu, mēs spētu atrast kādu extremofīlu baktēriju, kuras apdzīvotā vide un DNS informācija liecinātu, ka viņa nav izcēlusies uz Zemes. Varbūt dzīvība uz Zemes ir radusies ne reizi vien? Diemžēl patlaban nekas tāds vēl nav atrasts, bet nav jau arī speciāli meklēts.

Dreika vienādojums. Slavenais vienādojums, kas aprēķina iespējamo citplanētiešu daudzumu Galaktikā. Ideja nav slikta, tikai diemžēl lielākā daļa no mainīgajiem mums joprojām ir nezināmi. Kāda ir varbūtība uz atsevišķas zemei līdzīgas planētas rasties dzīvībai? Kāda ir varbūtība, ka šī dzīvība sasniegs kaut kādu saprāta slieksni?

Ko mums vēl meklēt ja jau radioviļņus mēs nesaņemam? Kur ir citplanētiešu kosmiskās bākas, varbūt zondes? Kur ir Galaktiskā Diaspora, kā mēs varētu atklāt superattīstītas civilizācijas? Kā izskatītos Daisona sfēras spektrs. Kā izskatītos citplanētiešu kosmosa iekarošanas vilnis? Un galu galā vai arī pie Viņiem Kristus ir sists krustā un miris par Viņu grēkiem?

Netiek piemirsts arī Matrix scenārijs, cilvēki rada mākslīgo intelektu un tādējādi pārstāj būt vienīgās saprātīgās būtnes zināmajā visumā. Rodas jautājums, kas tālāk vai mašīnas iznīcinās cilvēci, varbūt tā ir pienācis arī citplanētiešu gals?

Un galvenais jautājums ko mums darīt, ja signālu tomēr saņemam? Izlikties nedzirdam, vai tomēr iesaistīties korespondencē ar nezināmu nosūtītāju. Kā lai mēs zinām viņu mērķus un kādi ir mūsu mērķi? Kas runātu visas Zemes vārdā un ko darīt ar tiem, kas raida signālus kosmosā bez valdību piekrišanas?.

Kopumā ļoti interesanta grāmata, dodu 10 no 10 ballēm. Autors gan ir skeptisks un uzskata, ka mēs diez vai atradīsim citas saprātīgas būtnes. Jā, argumentu pret ir vairāk nekā par, bet nekas – dzīvosim, redzēsim.

СПЕЦХРАНИЛИЩЕ by Олег Синицын

Atvaļinātais kapteinis Valērijs, atvaļināts par dzeršanu, iekārtojas darbā par apsargu. Jāapsargā Objekts, kas atrodas maza ciematiņa nomalē un tas ne ar ko īpaši neizceļas. Ja nu vienīgais ar to, ka tajā atrodas dažas NLO detaļas, kuras zinātniekiem interesi neizraisa un viens citplanētieša līķis. Kādu laiku viss ir klusu un mierīgi, bet tad citplanētieši pēkšņi izrāda interesi par objektu. Viņiem ir vajadzīgs viens no tajā esošajiem artefaktiem.

Grāmatu pat īsti par fantastiku nenosauksi, drīzāk par uzmetumu kādai mazbudžeta filmai. Protams ir it kā visi fantastikas elementi NLO, mazie pelēkie cilvēciņi telepāti, superieroči, bet tas arī viss. Zinātniska šī fantastika nav nemaz.

Tomēr lai arī lubu literatūra kaut kādā veidā viņa cilvēku aizrauj, laikam palīdz atslābināties no ikdienas. To es pamanīju šodien pabeidzot lasīt grāmatu pulksten 01:03. Protams, sižets ir taisns kā ar lineālu zīmēts, klišejām pārbagāts. Nedaudz nepatika, ka autors jau ap grāmatas vidu dod norādes kā viss beigsies, kāpēc tas ir vajadzīgs? Varbūt es pārāk cītīgi lasīju.

Galvenais varonis, kapteinis, alkoholiķis, cīnās pret “zaļo pūķi” un nodarbojas ar koka karošu izgatavošanu. Neteiksim, ka viņa tēls būtu ļoti aizraujošs un izstrādāts, autors darījis tikai tik daudz, lai pietiktu sižeta vajadzībām. Tāpat galvenajam varonim piemīt īpašība nedraudzēties ar galvu un rīkoties pēc principa “Puļja dura, štik moloģec”.

Nedaudz izbrīnīja arī grāmatas pēdējās 30 lappuses radās iespaids, ka autors tās vienkārši pierakstījis klāt papildus – apjomam tā sakot.

Atskatoties uz izlasīto, saprotu, ka nekā paliekoša no šīs grāmatas ieguvis neesmu. Esmu lasot diezgan labi pavadījis laiku, bet tas arī viss. Lieku 6 no 10 ballēm, par izklaidi.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …