Šo grāmatu nopirku tīri nejauši. Biju ielīdis izdevniecības Twelve mājas lapā un skatījos, kas jauns ienācies pusgada laikā. Lielākā daļa no grāmatām mani īpaši neieinteresēja, bet šīs nosaukums mani saintriģēja, un grāmatu pasūtīju, jo aprakstā bija kaut kas minēts par Šerloku Holmsu, Back Street Irregulars un A. Koanu Doilu. Kad grāmata atnāca es sev par pārsteigumu atklāju, ka tā ir novele, nevis dokumentāla rekonstrukcija. Kārtējo reizi nosolījos sev grāmatas pēc vāka izskata nepasūtīt.

Grāmatas galvenais varonis ir Back Street Irregulars biedrs. Šie cilvēki ir tāda kā domubiedru grupa, kurus vieno Šerloks Holmss un detektīvstāsti. Viņi zina visus Holmsa stāstus no galvas, spēj nocitēt tos jebkurā diennakts laikā, un ir dedukcijas piekritēji. Viens no šīs grupas līderiem lielu daļu no sava mūža ir pavadījis meklējot pazudušo A. Koana Doila dienasgrāmatu. Šai dienasgrāmatā iespējams slēpjas atbilde uz jautājumu, kādēļ rakstnieks atdzīvināja Šerloku Holmsu pēc tā nāves Reichenbach ūdenskritumā. Viņam tas izdodas, un viņš sola savus pētījumu rezultātus publicēt nākamajā biedrības sapulcē, diemžēl viņš iet bojā mīklainos apstākļos, un biedrības biedri var nodarboties ar sev vismīļāko nodarbi – dedukciju un izmeklēšanu. Skaidrs, ka arī Harolds te grib piedalīties.

Stāsts sastāv no divām sižeta līnijām – viena veltīta Haroldam, otra Doilam. Harolds kāda Doila pēcteča finansēts meklē slepkavu un pazudušo dienasgrāmatu. Meklējumi norit 2010. Gadā, un to gaitā galvenais varonis ir spiests secināt, ka izslavētā dedukcija ir spējīga darboties tikai grāmatu lapaspusēs, un ar realitāti tai ir diezgan maz sakara. Doila līnija savukārt mums atklāj to kādēļ šai pazudušajai dienasgrāmatai bija jāpazūd. Doils nolemj palīdzēt Skotlendjardam kādā dīvainā slepkavības lietā, tiek slepkavotas tikko aprecējušās līgavas. Viņš cer ka izmeklēšana ļaus viņam nākt uz pēdām cilvēkam, kas viņam atsūtīja vēstuļbumbu.

Lai arī grāmatā ir veseli divi detektīvstāsti, tie vismaz manā skatījumā ir visai banāli un paredzami. Slepkavas protam uz reiz atkost nav iespējams, jo personāži tiek ieviesti pakāpeniski, bet kā jau labākajās detektīvu tradīcijās ir skaidrs, ka vainīgs būs kāds dārznieks. Arī kā Doila laikmeta atainojums šis stāsts diez vai būs īsti korekts, jo par šo autoru kā par izcilu Viktorijas laikmeta pētnieku man neko neizdevās atrast. Tiek operēts ar standarta faktiem un aprakstiem, ar kuriem ir pilnas vēsturei veltītas grāmatas. Par Harolda izmeklēšanas daļu man viss bija skaidrs uzreiz, jo pērngad biju izlasījis grāmatu ar stāstu uz kuru balstīta Harolda līnija.

Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var tāda viegla uz darbību balstīta literatūra. Ir skaidrs, ka detektīviem izmeklēšana nekad nenonāks strupceļā, jo autors viņiem laiku pa laikam padod pa apgaismības mirklim, un viss var virzīties tālāk.