Šo grāmatu nopirku tūlīt pēc Parasite Rex izlasīšanas. Tas bija nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ, visu šo laiku grāmata nostāvēja nelasīta plauktā. Galvenais nelasīšanas iemesls bija triviāls. Amazonē izlasīju pāris negatīvas recenzijas, kas man lika noprast, ka grāmatu nemaz nav vērts lasīt. Grāmatai palīdzēja tikai tas, ka tā atradās vietā, kur es to visu laiku varēju redzēt, un beigās sirdsapziņa uzvarēja.
Kā jau noprotam pēc nosaukuma, grāmata veltīta malārijai. Vairāk gan cilvēka neveiksmīgajiem mēģinājumiem tikt ar to galā, tās ietekmi uz vēstures gaitu un ekonomiskajiem procesiem. Šķistu, kāda gan ietekme varētu būt parastam malārijas plazmoīdam uz mūsu cilvēci, nu slimo cilvēki ar malāriju, bet mūsdienās jau visu var izārstēt. Tomēr šāda slimības epidēmija var izvest no ierindas veselas valstis un kavēt to attīstību. Piemēram, līdz hinīna atklāšanai Āfrika bija kontinents, kuras džungļos iekšā devās tikai reti pārgalvīgs ceļotājs, par nekādu Āfrikas valstu iekarošanu nevarēja būt ne runa, baltie mira kā mušas no dažādām slimībām, malāriju ieskaitot. Sākoties globalizācijai, malārija tika izvazāta pa visu pasauli. Tā nu Amerikas un Austrālijas purvi arī tikai pie malāriju pārnēsājošiem odiem.
Malārija pilnībā sagrāva franču Panamas kanālu rakšanas projektu, iedragāja sabiedroto kaujasspējas Grieķijā Pirmā pasaules kara laikā, viduslaikos Kentā neviens nedzīvoja tieši malārijas dēļ. Par to, ka kādreiz Britu salās ir bijuši pastāvīgi malārijas perēkļi es pat nenojautu, un arī par to, ka Roma tikai salīdzinoši nesen tikusi vaļā no malārijas arī.
Kāpēc tad neviens nepieliek malārijai punktu? Kas gan varētu būt vienkāršāks, saņemties un izsist pasaulē visus odus. Šādi mēģinājumi ir bijuši, kaut kad sešdesmito gadu beigās malāriju mēģināja iznīdēt ar DDT palīdzību. Diemžēl visa procedūra tika sākta tad, kad pāris odu sugām jau bija izveidojusies imunitāte pret šo vielu un arī DDT izsmidzināšanas nemaz nenotika tik cītīgi kā cerēts. Beigās tas beidzās ar neko, šķiet vienīgā vieta, kur tas izdevās, bija Sardīnija.
Arī vakcīnu pret malāriju nemaz nav tik viegli izstrādāt, jo malārijai ir dažādi paveidi, kas pie tam nekautrējas diezgan veiksmīgi mutēt dažādu faktoru ietekmē. Tā, piemēram, hinīns nevienu tik ātri vairs neizārstēs kā vecos senos laikos, arī jaunas zāles, ik pa laikam atduras pret kādu malārijas paveidu, kas ir rezistents pret to. Problēma ir arī tā, ka cilvēkiem, kas atrodas malārijas skartajos apgabalos, šādu neveiksmīgu eksperimentu rezultātā uz laiku pazūd iegūtā imunitāte un tad, kad malārija nāk atpakaļ, tad mirstība palielinās.
Kopumā visai izglītojoša grāmata vēsturiskajos, ekonomiskajos un zinātnes aspektos, cik tālu tie ir saistīti ar malāriju. Viena lieta ir skaidra, no malārijas mēs tik ātri vaļā netiksim un arī globālā sasilšana ienesīs savu artavu. Tā kā malārijas ekosistēma ir visai sarežģīta, un tās reakcija uz dažādu faktoru izmaiņām nelineāra, tad vai tas būs uz labu vai sliktu neviens vēl pateikt nevar. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bišķi jau nu autore varēja vairāk uzrakstīt, tieši par pašas malārijas plazmoīda dzīves ciklu.
Grāmatu pasūtīju tieši grāmatas nosaukuma dēļ, dikti jau nu intriģējoši tas izklausījās. Grāmata sevī satur stāstu par vienu no visu laiku briesmīgākajām slimībām Dzelteno drudzi. Mūsdienās šī lieta sāk atgūt popularitāti, jo daudzas valstis ir pārtraukušas vakcināciju pret šo slimību un globālā sasilšana nodrošinājusi tai jaunu izplatības areālu.
Pirms sāku lasīt šo grāmatu, kauns atzīties – uzskatīju, ka dzeltenais drudzis un malārija ir viens un tas pats. Vispār jau man šķita, ka arī dengue ir kāds no malārijas paveidiem. Pateicoties šai grāmatai tagad man šī lieta ir kļuvusi skaidrāka.
Grāmatas autore, rakstot grāmatu, ir veikusi pamatīgu izpēti, iesākumā mani kaitināja viņas gleznainie laika apstākļu apraksti, domāju: nu kā tad tu vari zināt kāds pirms 150 gadiem bija laiks, taču grāmatas beigās atradu viņas norādes no kurienes visa šī informācija ņemta, tas uzreiz radīja respektu.
Grāmata sākas ar Memfisas 1878. gada dzeltenā drudža epidēmijas uzliesmojuma aprakstu, pilsētu bija atstājuši lielākā daļa iedzīvotāju un no 19 000 palikušajiem 14 000 bija dzeltenais drudzis. Slimnieku kopēju un medicīnas aprūpes trūkuma dēļ mirstība bija ļoti augsta un neviens pat nenojauta, ka slimības pārnēsātājs ir parasts ods (jeb moskīts, nekad neesmu sapratis, vai latviešu valodā starp šiem diviem jēdzieniem ir kāda atšķirība). Tā nu cilvēki pētīja slimību līdz 1900. gadā Valters Reed beidzot pierādīja, ka galvenais slimības izplatības vektors ir ods.
Grāmatā tomēr nedaudz pietrūka mūsdienīgs dzeltenā drudža apraksta, gribēju tomēr, ja jau reiz šai tēmai ir veltīta grāmata, smalkāku slimības aprakstu mūsdienu izpratnē. Jā, simptomus var atrast aculiecinieku stāstos, bet tā arī nekur nebija paskaidrots kāds ir vīrusa inkubācijas periods un kādēļ pirmie Reeda odi nespēja inficēt brīvprātīgos. Tā kā šo lietu man nācās lasīt wikipedijā.
Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, ja tevi neinteresē slimību vēsture, tad nav jēgas šo grāmatu lasīt.
Ods, it kā sīks kukainis, bet nepatikšanas naktsmierā garantē. Dzīvoju mājā, kurai ir pagrabs, kas nodrošina odiem jauku vairošanās vidi. Tad nu viņu aktivitātes periods ir no maija līdz oktobrim. Logu vaļā turēt nevar, tad šamie salido uz dzīrēm, kur galvenais ēdiens esmu es. Saprastu iekož paēd un miers, nē viens ods tavu roku naktī var apstrādāt ne sliktāk kā suns. Arī šonakt neskatoties uz lietus intensitāti viens traucēja naktsmieru. Vainīgais gan tika nogalināts, taču šaubos vai oda nāve atsvēra man nodarīto morālo kaitējumu.
Cīņās ar odiem esmu nonācis pie secinājumiem:
Vislabāk palīdz aizvērts logs, tad šamie netiek iekšā un var niknumā kost stiklā.
Odu atbaidītājs, tas uz kura uzliek odus atbaidošo plāksnīti, nestrādā vispār, ir novēroti odi, kas sēž netālu no agregāta.
Ultraskaņas agregāts, kas atbaida odus arī nestrādā regulē kā gribi, pērkot tādu tikai pakāsīsi naudu.
Vēl ir iespēja nopūsties ar repelentu, bet diez vai pie ķīmijas smakas kāds spēj aimigt.
Vislabāk ir strādāt ar ienaidnieku individuāli tos metodiski apsitot.
Pamodos ap diviem naktī no klusiem solīšiem, kas tipināja pa istabas grīdu. Sajūtas nebija no patīkamākajām, kamēr neatcerējos, ka tā taču žurka. Izskatījās, ka šī pār seju nevienam netaisījās skriet, mēģināju aizmigt. Ar aizmigšanu nekas lāgā nesanāca, mežs turpat desmit metrus aiz moskītu tīkla sienas. Valabiji ņemās kā velni, čabina lapas. Palec un pačabinās lec tālāk. Tad dzirdēju arī kaut kādas cūkas, kas urkšķēdamas paskrēja mājai garām. Lai vai kā ap trijiem aizmigu un mierīgi nogulēju līdz sešiem.
No rīta ceļabiedrs pastāstīja, kā šamais redzējis valabiju ielecam ugunskura oglēs. Šamais ķilkstēdams lēkājis ap izdzisušo ugunskuru, līdz ziņkārības dzīts ielecis arī pašās padzisušajās oglēs. Esot smilkstēdams aizlaidies krūmos. Pabrokastojam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies uz Darvinas pusi.
Pa ceļam uz Darvinu piestājam ceļa malā, lai aplūkotu mango koku audzes. Izskatās ka nav mango laiks, jo koki ir tikai ar zaļām lapām bez augļiem. Izbraucam cauri Darvinas priekšpilsētām un dodamies uz Darvinas krokodilu fermu. Šajā vietā dzīvo aptuveni 36 000 krokodilu, no mājeles ārpuses nekas par to neliecina.
Nopērkam ieejas biļeti un varam doties skatīties krokodilus. Ferma krokodilus audzē somiņām, jostiņām un citiem niekiem. Tad nu arī klejojam, gar lieliem dīķiem, kur laiku pa laikam no dziļuma uznirst pa krokodilam. Dīķi apjozti ar drāšu žogu. Žogs pietam izskatās vairākkārtīgi lāpīts. Vispār jau nerodas priekšstats, ka šis žogs spētu aizturēt, badīgu jeb agresīvu krokiju. Tādēļ arī stāv rakstīts: „Nebakstiet krokodilus”, „ja esi tik dumjš, ka met mūsu krokodiliem ar akmeni, mēs tevi pašu izsviedīsim ārā”. Protams pašu krokodilu tur netrūkst. Lielākie sildās saulītē un demonstrē savas rētas. Mazākie meklē kādu vistu, ko uzēst.
Nedaudz traucē sapuvušas gaļas smaka, jo tāpat kā Latvijas Čabulītis savulaik mīlēja cālīšus, tā te krokodili mīl vistiņas. Diemžēl visas apēst neizdodas un nākas daļu atstāt uz zemes ievilkties. Dažas pat tiek uz gājēju taciņas. Pēc krokodilu dīķiem seko, individuālie apartamenti ciltstēviem vai lieliem negantniekiem. Te ir reāli monstri ap pieciem un vairāk metriem gari, iežogoti betona mūros. Spēlē kā vienmēr baļķos, guļ un nekustās. Nedarbniekiem klāt pielikta šiltīte ar nedarbu aprakstu. Viens nogalinājis divas savas sievas un nu lemts vientulībai, cits uzbrucis makšķerniekiem un noķerts.
Pēc tam seko baseini ar maziem krokodilēniem tie tādi pārdesmit centimetru gari, pārtiek no zivju iekšām. Izskatās simpātiski. Arī šie mīl gulēt čupās pa simt un sildīties.
Kādu stundu veltījuši krokodilu izpētei dodamies uz Litchfield National Park (LNP) pusi. Pa ceļam papusdienojam ceļmalas benzīntankā, diez kas jau nav, bet kuņģis pilns. Tālāk tuvojoties LNP sākam meklēt arī naktsmājas. Protams cielējām uz viesnīcām, Tauriņu fermas viesnīca mūs uzmet nav brīvu vietu. Nekas toties Batchelor Resort Litchfield dabūjam viesnīcas numuru. Noskaidrojam laikus un paši dodamies uz LNP.
Parkā galvenie apskates objekti iedalāmi divās kategorijās: tiem kuriem var piekļūt pa asfaltu, un tie kuri uz kuriem jābrauc desmitiem kilometru pa granteni. Tā kā vāģītis mums nav piemērots grantenēm, apskatei paliek pirmā kategorija.
Pirmais apskates objekts ir magnētisko termītu pūžņi (nezinu kā tos sauc latviski). Pļava ar viņu darbiem izskatās pēc kapsētas. Visi pūžņi ir strikti orientēti ziemeļu – dienvidu virzienā un izskatās pēc kapu plāksnēm. Arī krāsa ir piemērota pelēka. Palasāmies arī informāciju par termītiem, kā viņi dzīvo, strādā un ēd. Izrādās, ka mazie kukainīši spēj uzbliezt pat sešmetrīgas būves. Viena tāda ir turpat arī apskatāma izskatās iespaidīgi. Karstums gan tāds, ka spiež pie zemes un sviedru dziedzeri darbojas uz pilnu klapi.
Tālāk dzenamies uz LNP tālāko daļu un ievērtējam Wangi Falls. Tas ir ūdenskritums, kurā var peldēties. Tā kā ir sestdiena daudzi vietējie no Darvinas sabraukuši ar to arī nodarbojas. Mēs nodarbojamies ar ūdenskrituma aplūkošanu, var nopētīt arī baseinā peldošās zivis, kā jau parasti puscūča lielumā. Tad nedaudz pablandāmies pa tuvējo džungļu taku, kura mēģina mūs uzvest augšā klintīs. Mēs neļaujamies un dodamies atpakaļ uz auto stāvlaukumu.
Nākošais pieturas punkts Tolmer Falls. Apstājamies tur divi ceļi viens pa taisno uz ūdenskritumu, otrs divi kilometri pa apkārtni un tad uz ūdenskritumu. Mēs ar Maiju nolemjam iet apkārtceļu, neskatoties uz dienas vidu un karstumu. Iešana sanāk pa pus izdegušiem krūmājiem, tad parādās arī pats strauts, kas vēlāk taps par ūdenskritumu. Pēc kāda laika pa taku iet kļūs garlaicīgi un nolemju papētīt takas malas.
Pie celiņa gan stāv rakstīts nost no ceļa nelīst, bet to ignorēju. Tā nu kā kāpelēju pa klintīm, līdz pēkšķi divus metrus no sevis ieraugu aizu ~100 metru augstumā. Ahā laikam ūdenskritums. Pats gan ūdenskritumu neredzu toties redzu ūdenskrituma vērotāju platformu puskilometra attālumā. Nofočēju ceļabiedrus, šie nofočē mani. No bildēm nekas prātīgs nesanāk, jo man trīc roķeles. Un dodamies uz ūdenskrituma vērošanas platformu. Ūdenskritums pat sausajā laikā ir smuks, ar varavīksni. Pamielojuši acis braucam tālāk.
Palicies tikai dienas pēdējais apskates punkts Florence falls. Sākumā apstājamies augšējā ūdenskrituma baseinā. Pamērcējam kājas lai atvēsinātos, jo atrast tukšu ūdens bedri, kur sēdēt ir problēmas. Austrāļi visas jau ieņēmuši. Kolēģi brauc ar mašīnu četrus kilometrus tālāk uz pašu ūdenskritumu. Mēs ar Maiju pa dabas taku dodamies tur ar kājām. Apkārtne visai īpatnēja, skrajš eikaliptu mežs, taka laiku pa laikam tuvojas strautam, bet klusi un smuki.
Nonākuši līdz auto stāvlaukumam, paejam vēl pāris simt metrus un sākas nokāpšana pie Florence falls ūdenskrituma. Kāpiens ir tā neko un saule beidz nost. Tā ka aizgājis pie ūdenskrituma uzticu mantas ceļabiedriem un pats dodos peldēt. Tā kā man ar redzi paknapi tad bez brillēm akmeņus baseinā bija grūti pamanīt un pamatīgi apdauzīju kāju. Pēc tam gan ticis dziļumā piepeldēju pie abiem ūdenskritumiem. Ūdens krītot lejā rada krusas efektu un palīšana zem tā ir visai sāpīga sejas ādai. Atvēsināšanās sanāca pamatīga, pērtam kāpjot augšā pat nenosvīdu.
Autostāvlaukumā ievērtējam vietējo tjūninga brīnumu smuki veidots ford automobilis. Un dodamies prom no LNP uz viesnīcu.
Viesnīcā iekārtojamies savā istabiņā, ceļabiedri dodas uz baseinu, kas turpat ārā 10 metrus no istabiņas. Apgalvo, ka ūdens bijis vēss un tūlīt iesaistās sarunā ar Jaunzēlandes pārstāvjiem Temats standarta – no kurienes esam, ko darbam. Es uzzinājis, ka pieejama internet kafejnīca. Paņemu naudiņu un eju meklēt. Kafejnīca tiešām eksistē. Tajā ir pat viens dators, kurā iemet kapeiku un strādā pusstundu. Dators jau ir aizņemts tikko. Pirms manis rindā stāv trīs cilvēki. Nospriežu, ka datoru un internetu man nemaz nevajag un eju atpakaļ.
Vakariņot nolemjam viesnīcas restorānā. Šeit izrādās iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama, bet pārtika ar tāda manuprāt viduvēja, mikroviļņu sildīta. Paēduši dodamies uz numuriņu, paskatāmies Tour de France un liekamies gulēt.
Un tapa vakars un tapa rīts – deviņpadsmitā diena.
No rīta cēlāmies līdz ar saules gaismu, lai ar kājām dotos rīta pastaigā uz Yellow waters bilabongu. Bilabongs no rīta ir skaists, pilns ar dažādiem putniem, šamie žāvē spārnus un gatavojas jaunajai dienai. Ir manāmi arī pāris kakadu. Pastaiga izdodas godam, rīta gaiss vēl nav iesilis un ir patīkami vēss. Atgriežamies atpakaļ pie telts, kur sākas telts novākšanas darbi un brokastošana. Brokastu laikā atklājas, ka Jabiru ceptā maize ir absolūti neēdama, viņas dīvaino garšu nespēj nosist pat biezā kārtā uzsmērēts džems. Vācot nost telti tiek pieņemts stratēģisks lēmums to nežāvēt bet pakot vien iekšā kā ir. Pie reizes tiek apsisti arī uz telts starpslāņiem satupušie odi, tāpat aiz riebīguma.
Sakravājuši mantiņas dodamies uz Jabiru pusi. Pa ceļam iebraucam Bowali visitors centrā. Nezinu, ko biju gaidījis, bet vīlos. Nekā interesanta, dažādas ekspozīcijas, par vietējiem biotopiem, kurus mēs aplūkojām jau kādu piekto reizi, suvenīru bode ar standarta suvenīriem, redzējām arī krievu tautības pārstāvjus, šie runāja un acīmredzot domāja, ka neviens viņus nesaprot. Palika bail no domas, ja nu kāds arī mūs no malas saprot. Vienīgie ievērības cienīgie objekti manuprāt bija, kalendārs Austrālijas aborigēnu gaumē un urāna rūdas gabals ar uz tā uzliktu Geigera skaitītāju.
Mūsu nākošā pietura bija nedaudz aiz Jabiru, Ranger mineral mine, kurā rok urānu. Urānu pēc tam izmanto atomreaktoros kodoldegvielai. Lai tiktu uz ekskursiju jāaizbrauc uz Jabiru lidostu, kurai blakus atrodas neliels veikaliņš, kurā pārdod tūres biļetes. Mums ierodoties, līdz tūrei ir palikušas vēl 45 minūtes. Pērkot biļetes mums palūdz uzvilkt kājās slēgtus apavus. To izdarījuši, izčekojam suvenīru bodi, paskatāmies reklāmas rullīti par KNP, par Urāna raktuvēm un par to cik Austrālijā viss ir super, kādas 3 reizes.
Beidzot pienāk brīdis, kad iepriekšējā ekskursantu brigāde tiek atvesta atpakaļ un mēs sapulcināti kopā. Gidam uz šiltes rakstīts Yuri, nosmejamies, ka laikam tikai bijušie PSRS pilsoņi strādā šitādās raktuvēs, kāpjam iekšā autobusā. Tur mums izdala ķiveres, oranžas vestes un reklāmas prospektus. Autobusiņš ved mūs kādus 10 kilometrus uz urāna raktuvēm. Atbraukuši un pie izkāpšanas gids mums angliski prasa vai no kuras valsts mēs esam. Sakam no Latvijas, džeks sāk smieties un saka: „Es esmu latvietis, bet es nerunāju latviski”, latviešu valodā. Biju nedaudz šokēts izrādās, ka šamam arī uz šiltes rakstīts Yuri Mucenieks. Tātad vēl viens emigrantu pēctecis. Izrādās, ka viņa vecāki aizceļojuši uz Melnburnu, pats viņš sākot iet skolā nemaz neko citu kā latviešu valodu nav pratis. Tagad gan pēc 50 gadiem, tikai vairs saprotot un ar ne visu. Viņa tēvs, kurš dzīvojot Cairns, gan ar viņu joprojām runājot tikai latviski. No viņa arī uzzinām, ka esam pirmie latvieši, kurus viņš sastopot vedot ekskursiju uz urāna raktuvēm.
Pašas urāna raktuves ir atklāts karjers. Bedre izskatās iespaidīgi, dziļumā pāris simtu metru un nedaudz applūdusi. Uzzinām, ka šogadējais lielais lietus atnesis par 3 000 000 litru vairāk ūdeni nekā parasti. Tā kā raktuves ūdens drīkst tikai iztvaikot, to nevar iepumpēt blakus upītē, tad šis pārpalikums rada problēmas urāna ieguvē. Lai paātrinātu iztvaikošanas procesu visā urāna raktuvju apkārtnē darbojas sprinkleri, kas izsmidzina ūdeni. Pa putekļaino ceļu brauc liela ūdens mašīna, kas samitrina ceļa klājumu, neļaujot sacelties putekļiem. Urāna rūda, kad iegūta tiek iekrauta lielās, laikam Comatsu, mašīnās, kas brauc nosvērties un izber attiecīgā kaudzē, kuras arī sniedzas 50 metru augstumā.
Daži tantuki tūdaļ uztraucas par radiācijas līmeni, tas gan ir tikai 2-3 milizīverti. Ja nemaldos tāds pats fons ir arī Kurzemes mālos. Tā kā īpaši neuztraucos. Karjeram gan klāt iet neļauj, bet stāvot aiz žoga var lūrēt cik uziet. Tālāk visus saliek autobusā un ved uz pašu ražotni. Biju domājis, ka rūpnīcā mūs pielaidīs agregātiem tuvāk, bet nekā, viss jāvēro caur stiklu.
Neko jaunu Urāna oksīda ieguves procesā neuzzināju. Rūdu samaļ, atšķaida sērskābē. Urānu atdala lietojot petroleju un amīnu, tad attīra ar amonija sulfātu un gāzveida amonjaku. Palielinot pH līmeni izgulsnējas Amonija diuranāts, kuru pēc tam krāsnī pārvērš par U3O8. Tad nu tiek rādīti no attāluma visi procesā iesaistītie agregāti un beigās arī tukšās mucas kurās tiks pildīts urāns. Tiekam aizvesti atpakaļ uz Jabiru, papļāpājam ar gidu un braucam ievērtēt pašu ciematu.
Jabiru, tipiska mazpilsēta, atrodam lielveikalu, atjaunojam pārtikas krājumus un dodamies uz Mataruka Wetlands.
Protams, tas bija vēl viens bilabongs. Taču tur bija jauka vieta kur pasēdēt un pavērot pašu bilabongu. Ceļabiedri atteicās nākt līdzi man un Maijai pa gājēju taciņu 4 kilometru garumā, aptuveni 30 grādu karstumā. Pirms ceļa iekožam; redzam arī vietējo barības piramīdas virsotni – lielu kraukli.
Tad dodamies uz bilabongu, smuks dīķītis un tad kātojam 4 kilometrus. Pašā takas sākumā mētājas čūskas āda, kas diez ko nemotivē. Visur rakstīts no takas nost nelīst ja nē 50 AUD sods garantēts. Neredz tikai, kas to būtu spējīgs piemērot. Vispār pastaiga sanāk netālu no bilabonga malas, ja jāsaka godīgi nekā diži smuka tur nav. Vairāk laika tiek veltīts iespējamo nākošo ceļojumu plānošanai.
Atgriezušies auto stāvlaukumā redzam, ceļabiedrus, kas iekārtojušies paēnā, vēro kraukli. Atzīstamies, ka prātīgi vien darījuši nenākdami. Dodamies meklēt mājvietu.
Mājvieta ieplānota Annaburroo apkārtnē. Redzam lielu norādi uz Annaburroo lodge. Braucam vien iekšā. Iebraukuši redzam vienu visai nolaistu kempingu, no kura jau grasāmies tīties projām. Taču tur viltnieki izlikuši zīmi „Ja esat iebraukuši, tad vismaz apsveicinieties”. Redzam skraidot pāris valabijus pa kempinga teritoriju, dodamies uz recepciju. Apsveicināmies un uzzinām ka kempinga mājiņu mums nedabūt, bet varam dabūt Heathers hut. Prasām, kas tas par zvēru. Mums saka aizbrauciet, ievērtējiet. Aizbraucam uz būdu pašā meža malā, kas izrādās ir ar moskītu tīklu pārvilkts koka rāmis, bleķa jumts, pats rāmis celts uz pāļiem. Izskatās pietiekami eksotiski, lai mēs nolemtu tur apmesties. Iekšā ir arī gultas tikai ar matračiem bez gultas veļas. Tas mūs īpaši nesatrauc, jo ir taču guļammaisi.
Pavakariņojam, ar nūdeļu zupu, nomazgājamies (dušas gan bija normālas un labā stāvoklī). Dodamies uz Annaburroo bilabongu apskatīties, kas un kā. Kempings pustukšs, taču redzam profesionālu kemperu kempinga autobusu, kas ir māja uz riteņiem ar visu satelītšķīvi un nešaubos, ka arī ar peldbaseinu.
Pasēžam bilabonga krastā un pavērojam saulrietu. Iekuram pie savas mājas ugunskuru no eikaliptu zariem sākumā, beigās jau dedzinājām veselus stumbrus. Deg smuki un arī smarža laba, tā nu kādas 2 stundas vienkārši sēžam uz lieveņa un runājamies. Pēkšņi izdzirdam mūsu mājelēm troksni it kā kāds grabinātu katlus. Domājam, ka izlikās un tusējam vien tālāk.
Kad apnicies un uguns sāk izdzist dodamies gulēt. Izslēdzot gaismas var dzirdēt kā naktstauriņi sitās gar tīklu radot iespaidu, ka kāda čūska mēģina ielīst mājelēm, pasmejamies par to. Virtuvē atkal nograb vāki, viens no ceļabiedriem aiziet novērtēt situāciju virtuves nodalījumā un izdara secinājumu, ka mūsu būdā ir žurka. Apzelējam ideju, kā tas ir pamosties no pāri tavai sejai skrejošas žurkas ķepiņu pieskārieniem vai atverot acis redzēt sev priekšā žurkas purniņu. Nedaudz pabaidāmies un liekamies gulēt. Iemigt nedaudz traucē valabiji, kas turpat kādus 10 metrus nostāk čabina lapas un ķilkst.
Un tapa vakars un tapa rīts – astoņpadsmitā diena.
No rīta cēlāmies agri, jo mūsu galamērķis bija Kakadu nacionālais parks (KNP). Mūsu agro rosīšanos motivēja divas lietas – pirmā iespēja dabūt Cooinda resort istabu, otrais dabūt biļetes uz Yellow waters kruīzu. Tad nu fiksi iekoduši devāmies uz 150 kilometrus attālo Cooindu. Tā kā rīts bija agrs un braucēju uz šosejas nebija daudz braukšana padevās labi. Tā kā KNP ieeja ir bezmaksas, tad par iebraukšanu tā teritorijā liecināja tikai ceļmalas zīme.
Nonākuši Cooinda resort, dodamies uz recepciju iepirkt kruīza biļetes un sagādāt sev naktsmītni. Diemžēl istabu vai atsevišķu mājiņu mums sadabūt neizdodas un ir jāpietiek ar telts vietu. Bet uz Yellow waters kruīzu gan biļetes dabūjam bez problēmām – 45 Austrālijas dolāri no sejas. Tā kā kruīzs sākas 11:00 iesākumā nolemjam uzcelt telti. Telts vieta tiek ierādīta līdz šim nepierastā veidā. Iebrauc kempingā, parādi, ka esi samaksājis un tev cilvēks ierāda vietu kur likt augšā savu telti. Ir redzams, ka kempinga lielāko daļu jau ir aizņēmušas tūrisma firmu patstāvīgās teltis, kas veido veselas telšu pilsētiņas. Atrodam vietiņu arī priekš savas telts mums ierādītajā pļaviņā un slienam to augšā, lai izžūst Matarankas rasa.
Tālāk nospriežam doties uz pašiem Yellow Waters, kas turpat netālu. Mēs ar Maiju dosimies kājām, ceļabiedri brauks ar mašīnu. Ar kājām esam nolēmuši doties pa tūristu taciņu, diemžēl to nekādi neizdodas atrast. Ejam uz recepciju prasīt, kur šamā ir. Recepcijā uzzinām, ka Kakadu parkā šogad ir bijuši 50 gadu laikā lielākie plūdi un takas joprojām ir applūdušas. Nu neko, dodamies uz Yellow Waters pa šosejas malu, nav jau tālu, kādi divi kilometri.
Līdz laivu atiešanai nedaudz jāuzgaida. Nolemjam nedaudz pastaigāties, gar Yellow Waters bilabonga malu. Tur speciāls režģots gājēju celiņš, lai krokodili nevarētu ieraut iekšā ūdenī. Skats ir smuks – ūdens klajums, kurā stāv applūduši koki. Daudz dažādi putni, krokodilus gan neredz.
Beidzot pienāk kruīza laiks, braukšana notiek ar laivām, kurās var sasēdināt ap 50 cilvēkiem. Gids un pie reizes laivas vadītājs apgalvo, ka laivas esot nenogremdējamas. Tūlīt gan piebilst, ja laivas apgāzīšoties diez vai glābējiem būs ko glābt, jo Yellow waters ir pilns ar krokodiliem. Gids veic nelielu instruktāžu, galvenais punkts ir, nekādā gadījumā nelīst aiz laivas iežogotās malas.
Sākam braucienu, gids mūs izklaidē ar stāstu, kā iepriekšējā nedēļā Darvinas galvenā naktskluba baseinā atrasts krokodils. Pabraukuši kādus 300 metrus no piestātnes arī mēs ieraugām pirmo krokodilu, kas sauļojas purva un upes robežas sērē. Netālu ap viņu rosās dažāda izmēra putneļi, pīles, kurām nepatīk ūdens, igriti, lielie, mazie un vidējie, zosis, kuras esot dikti garšīgas un dzīvo kolonijās. Kopā līdz pat 100 000 putni. Uzzinām ka slavenais Jabiru patiesībā ir stārķis ar melnu kaklu.
Jāatzīst, ka šī bija viena no iespaidīgākajām ekskursijām Austrālijā, tik daudz krokodilus brīvā dabā, tik tuvu nekad nebiju redzējis. Kā likums neviens no krokodiliem nebija mazāks par 3 metriem. Gids mums stāstīja, ka izaugot lieli, salty kļūst ļoti teritoriāli un mazākos var vienkārši noēst. To, ka viņi savā starpā plūcas var redzēt pēc rētām uz viņu ādas.
Lielākais salty ko redzam ir ap 4 metriem, laiva piebrauc viņam tieši blakus un priekšējiem līdz viņam ir labi ja divi metri. Šad tad kārtējam apsekotajam krastmalas krokodilam piegriežas tūristu interese un šamais ienirst ūdenī. Viens eksemplārs pat nodemonstrēja slaveno krokodila galopu. Skats iespaidīgs, kad šis dzīvnieciņš svarā ap 300 kg skrien pa purvu uz 20 kilometriem stundā. Liekas, ka kāds dīvainā veidā rok grāvi. Viens ir skaidrs – purvā no šiem mīluļiem neaizmukt. Arī gids pastāsta, ka viņu mācībās, kas notikušas nesen, izdarīts eksperiments. Iesviesta ūdenī glābšanas veste (nosacītais cilvēks) un mēģināts apgriezt laivu, lai vesti izvilktu ārā. 15 sekundēs, kamēr laiva apgriezta pie vestes jau bijuši divi krokodili. Tā kā visi laipni aicināti palikt laivā.
Brauciens aizņem kādu pusotru stundu, gids ir trāpījies superīgs, jauns džeks, pazīt visus putneļus un zina daudz stāstus par krokodiliem. Nedaudz pastāsta arī par šogadējiem plūdiem, kas laivu peldošo laivu piestātni aiznesuši divus kilometrus uz jūras pusi.
Izbraukājušies ar kuģīti dodamies uz Nourlangie rock skatīties aborigēnu zīmējumus. Slavenā klints atrodas 46 kilometrus uz Jabiru pusi, Austrālijas mērogiem tas ir tuvu. Pa ceļam apstājamies pie Miriah Lookout, tikai paskatīties. Atklājās arī ka viens ceļabiedrs ir sastiepis muguru un staigāšana nesagādā nekādu prieku. Nospriežam, ka varētu līdzēt pakarāšanās pie koka zara. Dodamies meklēt zaru, bet eikaliptiem zaru struktūra ir citāda nekā ozoliem un beigās piemērota koka meklēšana beidzas ar divu kilometru kāpienu uz lookout. Skats no tā paveras superīgs – liela daļa KNP atrodas kā uz delnas. Pakavējušies kādu pusstundu dodamies atpakaļ, lai turpinātu ceļu uz aborigēnu zīmējumiem.
Aizbraukuši līdz Nourlangie rock, dodamies ievērtēt aborigēnu darbus. Nezinu kā citiem, bet man ir skaidrs – zīmēt viņi nemāk, tur tāds zīmējums mednieks ar valabijus, ja nebūtu plāksnīte blakus domātu, ka attēloti divi valabiji. Vienīgais, kas respektējams ir zīmējumu vecums. Klints ir slavena vietējā folklorā ar uz tās notikušajiem dievību kautiņiem un incestiem starp tiem. Taciņa iekārtota izcila ar trepēm un bruģētiem celiņiem. Protams, ir mušas redzu vienam profesionālam gidam pat zirgu astru slotiņu ar ko mušas gaiņāt. Pablandījušies dodamies uz Annaburu bilabongu.
Annaburu bilabongs atrodas netālu, kaut kur esam lasījuši, ka šis bilabongs esot visforšākais visā Austrālijā. Aizbraukuši neredzam neko vairāk kā pārdesmit hektārus aizaugušu dīķi. Nospriežam, ka noteikti pie augstāka ūdenslīmeņa viņš izskatās smukāks. Pastaigājam nedaudz gar bilabonga krastu, apkārt gan neejam, lai gan bijām plānojuši, neizskatījās tā vērts. Arī krokodilus nemana. Nolemjam doties atpakaļ uz kempingu.
Tā kā man sanāk vārda diena, izštukojam vakarā aiziet uz restorānu, paēst vietējās delikateses. Lai tiktu restorānā pie galdiņa, iepriekš jāpiesakās. Mēs to uzzinājuši recepcijā piesakāmies, līdz restorāna atvēršanai palikušas vēl 20 minūtes. Tās noslaistāmies turpat pie makdonald viedīga ēstūža galdiņiem. Tikuši iekšā restorānā nesaprotam, kādēļ bija jāpiesakās, jo no 20 galdiņiem ir aizņemti tikai divi. Ēst gan tur taisa labi, uzkodās nogaršojām, ķengura gaļu (laba), krokodila gaļu (izcila), emu gaļu un austeres (tām pakaļ pār grāvi nelektu). Otrajā ēdām, ko nu kurš, kopumā viss bija okei. Paēduši devāmies uz telti gulēt, pa ceļam iečekojot suvenīru veikalu un iepērkot maizi brokastīm.
Pie telts mūs sagaida nepatīkams pārsteigums odi. Šī ir vienīgā vieta, kur Austrālijā redzu odus, šie sēž uz telts un gaida donorus. Beidzot varam izmantot pirms nedēļas pirktos repelentus. Nopūšam paši sevi, telti, te gan es nedaudz pārcenšos un teltī jūtama riebīga ķimikāliju smaka, bet lai nu kā neviens ods teltī iekšā netika.
Un tapa vakars un tapa rīts – septiņpadsmitā diena.
