Navigate / search

Ar vilcienu pa Šveici II

26. decembris

Rīts sākas diezgan agri, ceļamies augšā pirms septiņiem, jo vilciens, kas vedīs mūs uz Brigi (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Briga), aties 7:42. Pa šo laiku paspējam sakravāt somas, paēst brokastis, izčekoties no viesnīcas un tikt līdz vilcienam.

Par Šveices vilcieniem līdz šim biju dzirdējis ļoti labas atsauksmes, klusi, nekratās, ūdens glāzē uz pārmijām nešūpojoties, precīzs kā Šveices pulksteņi (patiesībā tamburā šūpojas diezgan normāli un tualetes apmeklēšana vīrieša cilvēkam ir diezgan nopietns pārbaudījums čurāšanas precizitātē). Šodienas vilciens gan nebija no Šveices, tas bija itāļu Venēcijas ekspresis. Patiesībā vilciens kā vilciens, tikai viena nianse, kas, kā nopratu, raksturīga eksprešiem. Pirms izvēlies vietu, kur piemesties, apskaties vai virs krēsliem nav rezervācijas zīmītes. Ja ir, tad iespējams kādā stacijā tev nāksies dot vietu īstajam biļetes turētājam. Ir arī jāskatās, kurā klases vagonā tu iekāp, lai nesanāk maksāt prāvu soda naudu. Arī biļešu kontrolieri tevi var apciemot pāris reizes.

Vietu atradām un nosēdāmies pie loga, kuram teorētiski vajadzēja rādīt Ženēvas ezeru. Iesākumā redzēt nevarēja neko tumsas dēļ. Tumsai beidzoties atklājām, ka arī paša Ženēvas ezera šajā vilciena pusē nav. Nekas jau vēl nebija nokavēts, pārsēdāmies pareizajā pusē. Pats Ženēvas ezers, ezers kā ezers, tikai kalnu ieskauts. Patiesībā jau man vairāk patikās vērot kalnus nekā ezeru.

Train Bruges

Šovakar nakšņošana plānota pilsētiņā ar nosaukumu Visp ~10 minūšu vilciena brauciena attālumā no Briges un aptuveni stundas no Zermatt (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Cermate). Pašā Zermatt, kā jau īstā slēpotāju paradīzē, viesnīcu vairs pa sakarīgu cenu nevarēja atrast jau augustā. Brigē nonācām laicīgi un devāmies meklēt vilcieniņu, kas mūs nogādātu uz Zermatt. Dzelzceļa informācijā bija lasīts, ka vilciens atrodas nieka 7 minūšu gājiena attālumā. Patiesībā pa septiņām minūtēm tai pilsētiņai var iziet cauri, vilciens atrodas ~ 2 minūšu gājienu attālumā (pat ja esi ļoti klibs).

Zermatt vilcieniņš vairs nav tik „kruts” kā ekspresis, bet labāks par LDz piedāvātajiem. Vilcienā iekāpjošie cilvēki lielākoties ir apāvuši slēpju zābakus, vai vismaz ir paķēruši līdzi kādas ragaviņas. Mums ar Maiju gan nekā tāda līdzi nav, jo mēs braucam staigāt. Ceļš tiek pavadīts vērojot kalnus pa vilciena logu un klausoties, ko runā šveicieši. Viņi vispār var runāt franciski, vāciski, itāliski vai retroromāniski. Mums blakus sēž tādi, kas māk runāt vāciski. Par vācu valodu tā ir nosaucama ar lielu piepūli, viņu šveiciešu dialektu ir grūti saprast.

Materhorn2

Nonākot pilsētiņā, pirmais, ko pamana, ir totāls automašīnu trūkums. Viņas ir, bet elektrokāru veidā. Pārvietojas praktiski bez skaņas un, tā kā īsti tūristi brien pa ielas vidu, tad brīnums, ka nevienu nenobrauc. Arī es uzvedos kā īsts tūrists, fotografēju visu pēc kārtas, aplūkoju hoteļus un apstājos novērot arī bēru ceremoniju, kas noris vietējā kapsētā.

Materhorn

Labs laiks tiek pavadīts arī Materhorna aplūkošanai. Šamo kalnu redzu pirmo reizi, labi, visādās dabas filmās jau ir manīts, bet dzīvē tikai tagad. Izskatās tiešām iespaidīgi un ir visai interesants aplūkošanai. Tāds kā milzu ilknis. Viņu uzreiz ierindoju trešajā vietā savu apskatīto dabas objektu TOP 10 (pirmajā un otrajā vietā lieku attiecīgi Uluru un Olgas Austrālijā).

Mūsu plāns ir uzkāpt līdz vietiņai, kura saucas Furi aptuveni 250 metru virs Zermatt un tad caur Moss atgriezties atpakaļ. Pašā sākumā īsti nenoorientējamies līdzpaņemtajā kartē un aizgājām nedaudz sāņus. Tā nu 10 minūtes gājām gar upes krastu ēnā un aukstumā līdz nonācām pie nelielas elektrostacijas. Uz elektrostacijas vārtiem atradās plāksnīte – par ienācējiem atbildību neuzņemamies. Tā kā tālāk ceļa nav -velkamies vien atpakaļ.

Zermatt

Pareizais ceļš ved kalnā, bet te ir saulīte un silti. Ir arī svaigs gaiss. Pafotografēju Matterhorn kalnu, paskatāmies Zermatt no augšas un lēnām virzāmies uz Furi pusi. Uz gājēju celiņa ir diezgan daudz staigātāju. Daļa ir tā saucamie nūjotāji, tādi paši cilvēki kā pārējie, bet nez kāpēc rokas mēģina turēt paralēli zemes virsai ar nūju palīdzību. Ko tās nūjas īsti dod, bez papildus līdznesamā svara, nesapratu. Varbūt, ja tev uzbrūk mežonīgi kalnu murkšķi, tad vieglāk no tiem atgaiņāties? Ātrumu tas tiešām gājējiem neuzlaboja. Sastapām arī pāris apgreidotus nūjotājus, pie kājām šie bija piestiprinājuši mazas slēpītes un rokās nūjas. Šādi cilvēki mīl noskriet nost no notīrītā ceļa un nedaudz pabradāties blakus pa sniegu, pēc kāda laika atgriežoties uz ceļa, ātrums tiem minimāls, gan uz ceļa, gan sniegā, domāju lācis tādu panāktu un noplēstu mierīgi, pat neskatoties uz nūjām.

Līdz Furi nokļuvām aptuveni stundas laikā, īpaši nekur neskrējām un pret kalnu jau arī nekāda vieglā kāpšana man kā īstenam ofisa planktonam nebija. Tikuši augšā atkal pavērojām apkārtni no augšas un sākām līst lejā. Jā, uz Furi var uzbraukt arī ar funikulieri un tuvāk debesīm var nokļūt ar vilcieniņu, kas saucas Glacier Express.

Zermatt barn

Kāpjot lejā ar nospriedām, ka nebūtu slikti paēst. Es filozofēju par to, cik svētīgs šādā vietā būtu Maķītis, kas dārgajiem šveiciešu restorāniem atsistu klientūru un aplēsu ekonomisko efektu. Paēšana šajā miestiņa maksā, manuprāt, dārgi. 15 lati par otro man neliekas saprātīga cena, bet ko var gribēt no tūristu iecienīta objekta. Vispār jau Maķītis atradās uz galvenās ielas, nez kādēļ to nebiju pamanījis jau šurp nākot. Protams, ka nekādas šniceles ēstas netika, pārmetāmies uz burgeriem.

Novandījušies pa kalniem pāris stundas, devāmies atpakaļ uz mūsu naktsmītnes pilsētu Visp (kas franciski nez kāpēc izrunājas Vjež, bet latviski Fispa). Tur viesnīca atradās tieši stacijas laukumā un ierādītā istabiņa bija visai jauka. Pēc mantu nolikšanas devāmies apskatīt pilsēteli.

Visp church

Pilsētiņā ir labi ja 7000 iedzīvotāju, nekā īpaši apskatāma tur nav, standarta baznīciņa, mirgojošas ciematiņu uguntiņas kalnos un skatlogi pilni ar trīs Austrumu Gudro ainiņām. To visu es uzzināju pēc stundas klaiņošanas pa pilsētiņu.

Nākošā diena mums ir ieplānota pavadīt Lucernā.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XV

2007. gada 7. jūlijs (Kings Creek Station -> Alice Springs)

No rīta 6:45 pēc visai aukstas nakts, ārā temperatūra ap nulli, jāceļas augšā, lai pavadītu savu draudzeni uz kamieļu izjādes vietu. Pats esmu nolēmis šiem radījumiem bez vajadzības klāt nelīst. Viņi slikti ož un man kā cilvēkam, kas uzaudzis laukos, tāda jādelēšana nekādu prieku nesagādā.

Pārliecinājies, ka kamieļi sadalīti (Maija dabūja kamieli vārdā Pitchie jeb pilnā vārdā Pitchard), dodos gulēt tālāk. Nedaudz palasu grāmatu un, kad pamodušies arī pārējie ceļabiedri, parunājamies par dienas plāniņu un, sagaidījuši kamieļu izbraucēju, dodamies brokastīs.

Brokastīm mums ir speciāli taloniņi, kurus uzrādot tiekam pie olām saceptām ar bekonu, kafijas un zaptsmaizes, iestiprināmies pamatīgi, jo ceļš līdz Alice Springs būs garš. Iekoduši izvācamies no savām telts mājiņām, nododam atslēgas un dodamies uz galveno rīta atrakciju – helikoptera lidojumu.

Lidojums paredzēts ar četrvietīgu Robinson helikopteru. Esam izvēlējušies Extended flight, kas mūs aizvedīs dziļi tuksnesī un ilgs ap 40 minūtēm. Pirms izlidošanas pilots pieraksta, katra svaru, laikam degvielas patēriņa aprēķinam. Tā kā mēs esam četri, bet helikopters bez pilota uzņem 3 pasažierus, lidojums notiek divās tūrēs.

Pirmie aizlido divi mūsu ceļabiedri, mani un Maiju atstājot uz zemes. Tā kā jāgaida 40 minūtes pavadījuši ar skatienu helikoptera pacelšanos, dodamies nopētīt ķenguru rīta rituālus. Šamie jau piecēlušies un gaida, kad kāds tūrists izsniegs viņiem papildus ēdamo granulās. Tiek novērots arī bariņš dūšīgu amerikāņu, kuri acīmredzot nemāk lasīt un baro ķengurus ar burkāniem vai turpat saplūktu zāli. Tad aizejam iepirkt express brokastīm Snikerus un dodamies atpakaļ pie helipad gaidīt kolēģus. Kolēģi atgriežas un ar smaidīgām sejām saka, ka ir bijis vērts izlidot. Ilgām pārrunām nav laika, jo mūs tūdaļ aizved un iesēdina helikopterā.

No sākuma notiek instruktāža kā attaisīt un aiztaisīt helikoptera durvis, tad jāuzliek austiņas un jānotestē mikrofoni. Kad viss apdarīts sākas lidojums, pacelšanos praktiski nejūt un arī pašu lidošanu mana tikai pēc neliela pavēja, kas liek staigāt astei. Pilots ir īsts meistars un izrāda mums visus apkārtnes, klejojošos kamieļus un zirgus, izžuvušās upes. No helikoptera ir redzams pat Uluru un Olgas. Pati Kings Canyon apkārtne no augšas izskatās iespaidīgi. Visur klintis, smiltis, izžuvušas upes un krūmāji. Iesākumam aizlidojam pie viena izžuvuša bilabonga tur ganās kamieļi, tad dodamies uz Kings Canyon gar kalnu grēdas malu, pārlidojam aborigēnu nometni, tiem pat valdība pievilkusi klāt asfaltētu ceļu.

Virs Kings Canyon apmetam dažus lokus, esmu nedaudz vīlies, no augšas Kings Canyon izskatās tāds maziņš un sāku pat domāt vai vērts tur vilkties. Taču tik un tā smuks, no augšas apskatāmies Garden of Eden, kas atrodas Kanjonā un dodamies atpakaļ uz Kings Creek Station. Arī šī vieta izskatās miniatūra un mākslīgajā ezerā ūdens palicies tikai kādi 10%, pilots gan teica, ka artēziskie ūdeņi pie dzīvības noturēs, no worries. Nolaidušies zemā visi padalāmies ar iespaidiem un nolemjam braukt uz Kings Canyon pastaigā.

Kings Canyon stāvvietā atstājam auto un paši nolemjam veikt Rim walk, pasākums aptuveni 7 km garumā. Sākas taka ar uzkāpšanu klintī, lai tiktu pie kanjona malas. Kāpšana notiek pa stāvām akmenī izveidotām trepēm un paceļ mūs aptuveni 150 metru augstumā, tālāk atliek tikai iet apkārt kanjonam. Protams, ir karsts ap kādiem 30 grādiem un ūdens rezerves sarūk ātri, taču, „no worries”, grūtākais paveikts, varam baudīt skatu (patiesībā gan atpūtināt savas netrenētās sirdis).

Tālāk sākas taciņa, kas ved gar pašu kanjona malu, un skats tuvumā ir vismaz 10 reizes iespaidīgāks nekā no putna lidojuma. Pirmām kārtām ir skaidri saredzams augstums, no kura ir visas iespējas novelties, otrkārt ir redzamas sīkās detaļas.

Tā nu mēs īpaši nesteidzoties čāpojam, kamēr atrodam vietu no kurienes paveras skats uz kanjona otru sienu, kura izskatās kā taisni nošķelta siena. Atrodam arī smuku karnīzi uz kuras fotografēties.

Nekā sarežģīta – uzlien nedaudz klintī, tad ~150 metru augstumā pa 50 cm platu karnīzi pārlien uz 4 kvadrātmetrus lielu laukumiņu, sēdi, kamēr tevi nofočē, velcies atpakaļ un fotografē pats. Garām ejošie austrālieši gan izteicās: „Labi, ka to neredz Jūsu mātes”. Bet „No worries” nav jau nemaz tik traki.

Pagājuši vēl kādas desmit minūtes sasniedzam tiltiņu, kas ved pāri kanjonam, te nu ir izvēle nokāpt lejā un doties uz Garden of Eden vai kāpt augšā un turpināt ceļu. Mēs nolemjam Garden of Eden noskipot un lienam vien pa trepēm augšā uz otru kanjona malu. Tikuši augšā paņemam pāris minūtes atpūtas pauzi. Kaut kur tuvumā izskatās ir bilabongs, kur peldēties, jo daļa cilvēku skraida apkārt peldkostīmos. Atpūtušies dodamies tālāk, atrodam vietu kur smuki atbalsojas aš trīs reizes, izbļaustāmies un izsvilpjamies. Austrālieši vispār bļauj dīvaini, kā kaut kādas ķīvītes „ūūūīīī”, bet priekš atbalss tādi ķērcieni nekam neder, arī svilpt neviens tur lāga nemācēja. Vispār traki tev ir tāds rezonators un tu pat nobļauties nemāki, žēl to austrāliešu.

Rim walk beidzas ar kāpšanu lejā uz auto stāvvietu, te gan ir jāuzmanās, jo kājeles pēc divu ar pus stundu vazāšanos ir nogurušas un paklūpot var nākties ripot vai krist kādus 50 metrus. Bet lejā tiekam bez starpgadījumiem. Uzpildām ūdens pudeles, iekožam pa Snikeram, taču nolemjam iekost vēl burgerus Kings Creek un tad dodamies uz Alice Springs, līdz kuriem vēl jāveic 508 km. Pa ceļam bija iespēja ieekonomēt 120 km nobraucot 100 km pa granteni, taču no tās domas atteicāmies, jo nezinājām, kādas ir grantenes Austrālijā. Galu galā arī mašīnas īres līgums atļāva braukt tikai pa asfaltu.

Lai ceļš būtu tuvāks izklaidējāmies ar sarunām, galvenie temati bija: patēriņa kredīti Latvijā, profesionālie ubagi Rīgā un bezdarbnieki lūzeri. Tā nu diskutējot nonācām Alice Springs 18:30.

Iekārtojāmies viesnīcā tajā pašā kur pirmo reizi un nedaudz atpūtušies devāmies iekost. Šoreiz izvēlējāmies nopietnu restorānu. To, ka restorāns ir nopietns, atklājām, ieejot iekšā, mēs tur vienīgie bijām šortos un T-kreklos. Taču nekāda diskriminācija nenotika, apsēdināja pie galdiņa četrām personām, pieņēma pasūtījumus. Jāatzīst, ka vismaz maniem izvēlētajiem ēdieniem ar kvalitāti bija viduvēji, taču kopumā bija OK.

Paēduši un padzēruši dodamies ar kājām mājup. Pa ceļam vietējie aborigēnu sīkie, bariņš kādi 10 nāk pretī un taisa prikolu, katrs saka Good night, rēcīgi.

Un tapa vakars un tapa rīts – divpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIV

2007. gada 6. jūlijs (Uluru –> Kings Creek Station)

Naktī pamodos, nedaudz sala kājas. Tā jau ir pustuksnensī – pa dienu var dabūt saulesdūrienu, pa nakti apsaldēt nieres. Likās, ka ārā ir ap 0 grādiem. Noskaidrojis, ka ir ap 3 naktī, likos vien gulēt tālāk.

Cēlāmies 6:00, lai dotos uz Uluru ievērtēt saullēktu. Tad uz fikso apģērbušies, lecām iekšā mašīnā, jo saule tur lec 6:30. Maiju atstājām sargāt telti, viņa bija biku apslimusi un teica, ka nākot miegs.

Aizbraukuši līdz Uluru sākām meklēt saullēkta skata vietu, to atraduši, pamanījām, ka mums priekšā jau uz saullēktu ir nolasījusies vesela kaudze ar tūristu autobusiem. Tūristi standarta -vācieši un ķīnieši. Ķīnieši lielākoties brokastoja vai dzēra kafiju, vācieši ieņēma labākās vietas. Arī mēs pavadījām kādas 10 minūtes labas vietas meklēšanai, kur uzlikt trijkāji. Tā kā ārā bija +2 grādi, tad fotografēšana bez trijkāja deva izplūdušu rezultātu, pie vainas roku trīcēšana. Protams, labākās vietas jau bija aizņemtas. Tika izstrādāta stratēģija, papriekš labajā vietā iespraucas viens, tam seko otrs un trešais jau var nākt ar trijkāji.

Saullēktam sākoties bijām labi iekārtojušies un varējām visu safočēt un apskatīt. Skats tāds pats kā saulrietā, tikai krāsas mainās uz otru pusi. Vispār jau iespaidīgi, stāvēt un vērot kā akmens maina krāsu.

Pasaluši un paskatījušies dodamies atpakaļ uz kempingu, pabrokastojam, savācam telti un dodamies prom uz Olgām (Kata Tjuta). No kempinga, lai izčekotos, jāiemet viņiem kastē speciāla veidlapa, kas Uluru apmeklējuma laikā ļauj tev arī iegādāties alkoholu, vietējiem tur nepārdod. NT ir ieviests sausais likums.

Pabraukuši kādus 50 km esam tikuši pie Olgām. Nolemjam iziet Vēju ielejas dabas taku. Šamā ir kādas 10 kilometrus gara, bet izskatās daudzsološa.

Tā arī ir – Olgas tuvumā izskatās daudz interesantāk, nekā Uluru, akmens kupoli, lai ar mazāki, toties augstāki. Novietojam mašīnu stāvvietā un dodamies pastaigā. No sākuma ir nedaudz jāuzlien kalnā, kura galā vari ievērtēt skatu, kas paveras uz ieleju un Olgām. Tad lēnām taka sāk vīties starp atsevišķiem akmentiņiem, kas paceļas pat kādus 300 metrus virs galvām. Augšā kāpt nedrīkst, jo arī šamie akmeņi ir aborigēnu svētvieta. Nevienu aborigēnu tur nemanījām, laikam viņi tāpat kā latvieši savās svētvietās ierodas svētdienās.

Aptuveni pusceļā nonākot spraugā starp diviem lieliem akmeņiem, paveras superīgs skats uz leju, taču pēc tam viss tas gabals arī lejā ir jālien. Sajūta ir, ka tu blandies pa kalniem, lai gan visi tie ir vienkārši lieli akmeņi. Pēc aptuveni divu stundu ilga gājiena, satiekam latviešus – pirmos visa ceļojuma laikā. Tā kā mūsu grupa iet un skaļi runājas latviski, jo neviens tāpat nesaprot, esam visnotaļ izbrīnīti, kad izdzirdam tipiskā ārzemju akcentā izteiktus: „Sveiki tautieši!”. Izrādās šamie atbraukuši ar ģimeni atpūsties no Melnburnas. Apmaināmies ar pieklājības frāzēm un dodamies tālāk.

Nonākuši auto stāvlaukumā iekožam pa Snikeram un sākam braucienu uz Kings Canyon. Līdz tam vēl palikuši nieka 314 kilometri. Tad nu garāmbraucot uzmetam atvadu skatienus Olgām un Uluru.

Nākamā pietura mums ir mazā miestiņā Curtin Springs, pāris mājeles un benzotanks, kurš starp citu pat pārdodas. Tā kā pulkstenis ir 14:05 un kafūzis taisās ciet 14:00 izdarām secinājumus, ka ir ciet. Tā arī izrādās. Tad nu dabonam benzīntankā uztankoties ar sviestmaizēm un kolu. Dodamies tālāk.

Pēcpusdienā pa visnotaļ līkumainu un kalnainu ceļu esam nonākuši Kings Creek Station. Šeit mums jau ir rezervēta naktsmītne, kamieļu izjāde un lidojums ar helikopteru. Tā kā vakars jau nāk, nolemjam uz Kings Cayon nedoties, bet nobumbulēt vakaru stacijā. Iesākumam ievērtējam mums ierādītos mājokļus. Mājokļi izrādās parastas divvietīgas stacionāras teltis. Ierādītāja mums gari un plaši apstāsta, kā lietot eļļas radiatorus un priekš kam tie domāti. Mēs sakām, ka esam no Eiropas un viņu pielietojumu zinām. Pēc tam dodamies uz vietējo kafejnīcu ievērtēt vakariņu iespējas, izvēlamies burgerus un kafiju. Kings Canyon ir devīze ir „Everyone can make coffee, but we make the best” un nemaz neliekuļo, tā arī ir.

Apstaigājam piedāvātās atrakcijas, kvadricikli – baisā cena minimums laika, neņemam, brauciens ar Harley Davidson – sviests, neņemam, kamieļu izjāde, daži nolemj braukt no rīta. Helikopters visi lidojam rīt, atliek tikai ķenguru barošana.

Ķenguru barošana ir visai interesanta lieta. Nopērc turziņu ar zāles granulām, ieber saujā un pasniedz ķenguram. Ķenguri ēd no rokas, lielie ir nagliji un atbalstās pret tavu roku ar ķepām. Mazie savukārt raustās, var redzēt gribās šamiem, bet bail. Pabarojuši ķengurus pastaigājam pa apkārtni (fotografēšanās uz šosejas, helikoptera nopētīšana). Noskatāmies saulrietu un paskatījušies zvaigznes dodamies gulēt. Tā kā telts sieniņas ir plānas var dzirdēt visu, kas apkārtnē notiek, bet nekas, aizmigu ātri.

Un tapa vakars un tapa rīts – vienpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIII

2007. gada 5. jūlijs (Alice Springs –> Uluru)

No rīta ceļamies augšā jau 6:00, lai ietu brokastīs. Mums šodien ceļamērķis ir Uluru akmens un attālums līdz tam ir 461 kilometrs. Iekožam, savācam mantiņas un ap 7:00 jau esam ceļā. Braucienā ceļa apkārtne sāk kļūt arvien tuksnešaināka un sarkanāka. Tā kā Yularā ir tikai viens kempings, mūsu uzdevums ir nokļūt tur pēc iespējas ātrāk, lai paspētu dabūt normālu telts vietu. Par kempinga mājiņām nav ko sapņot, tās tur rezervētas jau gadu uz priekšu. Arī viesnīcas numura cena ir nežēlīgi dārga.

Neskatoties uz steigu, daba tomēr prasa savu un nākas ceļa malā piestāt. Tad aptuveni 100 metrus no ceļa malas atradām sadauzītu automašīnas vraku, dzelkšņainus krūmus un asu zāli. Tuksnesī vispār visi augi ir tikai dzelkšņaini un asi. Nesaprotu, kā pirmie pētnieki uz kamieļiem tur varējuši pārvietoties. Ir jau arī savi plusi – tur nav krokodilu.

Turpinot braucienu, mana draudzene (tagad jau sieva), apgalvo, ka ir redzējusi kaut ko Uluruveidīgu. Tas visus nedaudz izbrīna, jo atlikuši kādi 200 km brauciena. Tā arī izrādās, ka tas ir neīsts Uluru. Aptuveni 150 kilometrus pirms Uluru atrodas Mount Conner. Šis kalns ir Uluru sarkanajā krāsā, taču patiesībā ir klints ar plakanu augšu, nevis akmens kā Uluru. Bet, neskatoties uz to, piestājam ceļa malā un papētām šo ģeoloģisko veidojumu, kas tautā vēl tiek saukts par „muļķu Uluru”.

Tuvojoties Yulara pirmo reizi pamanām arī pašu Uluru. Visi jau to ir redzējuši uz bildēm un nav jau arī nekāds augstais 300 metri ar kapeikām, taču krāsa dabā un monumentālisms ir iespaidīgs. Cilvēks kaut kam tādam nevar iepriekš sagatavoties, Gaiziņš nobāl. Tālumā ir redzamas arī Olgas, kas pēc struktūras ir līdzīgas Uluru, un ir 500 metru augstas taču nav monolīts. Tās sastāv no 15 akmeņiem. Ierodoties kempingā, stundenieks jau rāda 11:30, taču telts vietu vēl var dabūt par sakarīgu samaksu. Tiek nolemts uzcelt telti uzreiz, lai tā vēl izžūst un dodamies uz Uluru.

Uluru atrodas Uluru – Kata Tjuta nacionālajā parkā, kurš pieder aborigēniem. Mēs arī domājām, ka pie iebrauktuves parkā sēdēs aborigēns un iekasēs piķi, bet nekā, naudiņu iekasēja baltais cilvēks. Biļete maksā 25 AUD uz vienu personu un ir derīga trīs dienas.

Pabraukuši garām kultūras centram apstājamies pie Uluru galvenajā stāvlaukumā. Tepat sākas taka, pa kuru var uzkāpt Uluru virsotnē. Vietējie aborigēni, gan iesaka to nedarīt jo tas ir viņu svētais akmens, taču balto cilvēku tas nevar atturēt. Taka ir aptuveni 45 grādu leņķī, vietām stāvāk, vietām lēzenāk, un, lai atvieglotu uzkāpšanu, novilkta ķēde, pie kuras pieturēties. Uzkāpšana parasti aizņemot stundu. Mēs nolemjam ignorēt vietējos ķenguru pielūdzējus un arī gatavojamies rausties augšā. Mana draudzene nolemj labāk apskatīt kultūras centru.

Kāpienu uzsākam naskā tempā un pēc 10 minūtēm jau esam pusceļā, tikai diemžēl spēki jau arī ir izsīkuši.

Pasēžam pusceļā un iečekojam apkārtni, viss ir viens vienīgs līdzenums, tomēr 50 kilometru attālumā redzamas Olgas un vēl tālāk, kaut kādi citi kalni. Apspriežamies un nolemjam kāpt lejā. Lejā kāpšana ir vēl grūtāks pasākums kā uzkāpšana, sanāk vai nu iekārties ķēdē un kāpties atmuguriski, vai neturoties tipināt, cerot, ka botu protektori nenotrūks. Viena lieta gan pozitīva, kāpēju apavi ir atstājuši gumijas taciņu un akmens neslīd. Bet, ja kāds sadomā velties zemē, tad nobremzēt ir reāli tikai pakājē.

Nokāpuši uz zemes, atvelkam elpu un izlemjam noiet Base Walk, 10 kilometrus ap visu Uluru. No mašīnas tiek paņemtas ūdens pudeles, kolas bundžas un dodamies ceļā. Gar ceļa malu salikta zīmes aborigēnu svētvieta fotografēt aizliegts. Tas nozīmē, ka pirms fotografēšanas jāpamet acis riņķī, vai nav kāds parka darbinieks un tikai tad fočēt. Arī pie pakājes akmens ir iespaidīgs. Protams, ka kartupeļus šeit stādīt nevar un nedod Dievs, ja kādam zemniekam šitāds akmens gadās uz lauka. Redzam arī kādu vietējo hipiju, kas cītīgi vāc ceļmalā nomestos papīrus, iepakojumus, tas laikam ir viens no tiem, kuriem apmeklējot Uluru no kosmosa atnāk atklāsme, palikt te līdz mūža beigām. Šamais uzrāpies uz Uluru kaut ko meklē, viņu pamana parka darbinieks un bļauj: „Ko tu tur dari?”, abi nedaudz palamājas, bet ar ko tas beidzās nezinu.

Tad man izdodas sazvanīt draudzeni un viņa arī nolemj iziet Base Walk, tā nu man jādodas, kāds kilometrs atpakaļ uz sākumu, lai sāktu iešanu no jauna. Ceļabiedri nolemj, lēnu garu iet riņķī, gan jau mēs šos panākšot.

No sākuma sanāk iet pa saules pusi un karstums ir pāri četrdesmit grādiem. Tāpat ir skaidrs, ka katra iedobe akmenī ir aborigēnu svētvieta, kuru fotografēt nedrīkst. Protams, ir arī eskorts, mazas tuksnešu mušiņas, viņas nekož, bet izmanto tavu kreklu par lidlauku, mēģina ielīst mutē, acīs vai degunā. Viņas arī pamanās tikt nofočētas, nejauši ielidojot kadrā. Nekaitīgas, bet kaitinošas gan. Ievērojām, ka gidiem bija speciāls vēdeklītis ar ko viņas gaiņāt. Ik pa gabalam ~2 kilometriem ir vietas, kur paņemt ūdeni, lai nenoslāptu.

Nogājuši kādus 5 kilometrus nonākam akmens ēnā, kur valda patīkams 20 grādu vēsums un arī mušas mūs pamet, ēnā atrodam arī aborigēnu mākslas galerija un piktogrammas. Arī ar rakstīšanu šiem bijis kā māku tā rakstu. Vairums zīmju ir nullītes līmeņa uztīts kamolītis kas nozīmē ūdeni, dzeršanas reizes, naktis un vēl visu ko citu, tas atkarīgs no paša zīmētāja. Tad nu nesapratu kā var atšķirt uzrakstu „vieta ar 3 avotiem” no „3 dienu pārgājiena laikā”.

Ceļā pavadot pāris stundas esam atgriezušies sākuma punktā. Uz Uluru ir arī piemiņas plāksne tiem, kas rāpjoties augšā ņēmuši galu. Vai nu pakrītot un noripojot lejā, vai nokrītot ar sirdi. Pēc tam Alice Springs Royal Flying Doctors centrā mums teiks, Uluru ir ārsts un viņam katra diena ir saspringta darba diena.

Tā kā pulkstenis tuvojas pieciem, nospriežam aiziet uz kultūras centru paēst, taču nokļūstot tur ēdamvietas, jau ir slēgtas, un vienīgais var paklaiņot pa suvenīru bodēm un papētīt Didgeroo (vietējais mūzikas instruments, doba boze, ar kuru var gan uzspēlēt, gan pa galvu iegāzt) jaunos modeļus. Kādu stundu tur paslaistījušies braucam uz vietu, kur vēro Uluru saulrietā.

Saulrieta vērotāji ir daudz pāris simti. Profesionālākie uzrīko pikniku. Mēs iekožam čipsus, siermaizes, uzdzeram kolu un noliekam fotoaparāta statīvu, kamēr vēl ir vieta. Pats saulriets tiešām ir brīnišķīgs Uluru krāsa mainās no gaiši brūnas uz koši sarkanu un beigās kļūst melns. Šitā ir lieta, ko es vēlreiz labprāt noskatītos.

Tālāk dodamies uz kempingu, kļūst vēss ap 15 grādiem, kempingā iedzeram kafiju nomazgājamies un vērojam zvaigznes. Tuksneša dzidrajā gaisā tās ir tūkstošiem un Piena ceļš ir iespaidīgs.

Un tapa vakars un tapa rīts – desmitā diena.

Turpinājums sekos …