Puisis vārdā Rin Olfein ir senas aristokrātu dzimtas pēctecis. Viņa senči reiz ir nodibinājuši pilsētu Ais, kas atrodas cilvēku apdzīvotās zemes nomalē. Ais atrodas uz paugura, kas savukārt atrodas dēmonu apsēstas zemes vidienē. Pilsētas iedzīvotājiem ir līgums ar dēmonu, tas viņus neaiztiek, bet par aizsardzību jānēsā dēmona uguns zīme. Tā nu viņi visi tur laimīgi dzīvo pāris gadsimtus. Līdz dēmonam ienāk prātā mainīt spēles noteikumus. Rin ir vienīgais, kas spēj nosvērt svaru kausus par labu pilsētiņas iedzīvotājiem, jo tieši viņam ir Ledus zīmogs. Ko ar viņu darīt un kā pielietot, nevienam īstas skaidrības nav. Ir puisim arī personīgas dabas problēmas – ienaidnieki, kas vēlas šo zīmogu atņemt, hronisks finansējuma trūkums un neredzami manipulatori, kas manipulē ar viņa dzīvi.

Šī ir Ovettas zemju triloģijas trešā grāmata. Jāatzīmē, ka iesākumā nemaz nav viegli saprast, kur tad te ir tas turpinājums. Darbība notiek sazin kur, nav arī īstas skaidrības, cik gadi pagājuši no iepriekšējās grāmatas notikumiem. Pasaule ir pavisam cita, problēmas pavisam citas. Apdzīvotās pasaules gals ir hipotētisks, un ikdienā īpaši neuzpeld. Arī aktīvo dalībnieku skaits ir reducēts līdz minimumam.

Stāsta struktūra tradicionāla, kvests ar kautiņa elementiem. Galvenais varonis staigā pa pilsētu viens pats vai uzticamu draugu pavadīts. Tiekas ar cilvēkiem, vāc jaunu informāciju un cenšas izdzīvot. Neteiksim arī, ka varoņu raksturi būtu baigi detalizēti izstrādāti, par lielāko daļu no viņiem mēs uzzinām, tikai tik daudz cik vajadzīgs grāmatas mērķiem (varbūt tādēļ viņa ir neraksturīgi plāna 150 lapaspuses plānāka par autora standarta darbu).

Kopumā darbs, lai arī īss, ir tāds nedaudz garlaicīgs. Iesākumā tu gaidi iepriekšējo grāmatu varoņu parādīšanos. Tad sapratis, ka nespīd, atklāj, ka galvenais varonis ir tāds memļaks, kas peld pa straumi un ļauj citiem lemt savā vietā. Tad nevari sagaidīt grāmatas beigas. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma un beigas tomēr ir visai savdabīgas, lai neteiktu vairāk.