Nevarētu teikt, ka esmu izlasījis pilnīgi visas Lato Lapsas grāmatas par ceļojumiem, bet lielāko daļu noteikti. Tādēļ, ieraugot šo grāmatu veikala plauktā, man nebija nekādu jautājumu, pirku vien nost.
Šajā grāmatā autors apmeklē Dienvidamerikas valstis, un cik noprotams, pat tēmējis uz Antarkdīdu. Šis nav arī standarta ceļojuma apraksts pa dienām: darīju to, redzēju to. Nē, šāda veida fragmentiņi te gan pavīd, bet šķiet, ka galvenais autora mērķis ir bijis pavēstīt par šo valstu (Argentīna, Beliza, Čīle, Ekvadora, Gvatemala, Hondurasa, Kolumbija, Kostarika, Nikaragva, Panama, Peru, Salvadora, Venecuēla) cilvēkiem, viņu pasaules uztveri, dzīvi un vēsturi.
Tiem, kas jau iepriekš lasījuši kādu no šī autora ceļojumu grāmatām, stils būs pazīstams. Lasītājam tiek pasniegtas visnegaidītākās vietējās kultūras šķautnes. Šīs grāmatas centrālais temats ir revolūcijas. Tas arī ir saprotams, jo neviena pasaules daļa nav tik slavena ar saviem revolucionāriem un revolūciju biežumu. Lato lapsa mēģina, cik nu iespējams izzināt, kas tieši ir tas, kas šos cilvēkus pavelk ticēt pustrakiem revolucionāriem un iet viņiem līdzi cīņā. Kas interesanti, viņš nav sevi ierobežojis ar standarta vispārzinām vēstures faktu apkopošanu. Te dzīvīgumu piešķir vietējo iedzīvotāju viedokļu uzklausīšana. Un kā jau pienākas, viedokļi ir visdažādāki no, teiksim, Čegevaras glorificēšanas līdz apsaukšanai par idiotu. Un kurā grāmatā vēl izlasīsi autentisku Čavesa bēru apmeklējuma aprakstu?
Ciešā saistībā ar revolūcijām ir arī cīņa pret ASV dominanci, dabas resursu apguves kompānijām un to, ka lielākoties vietējos iedzīvotājus par bagātiem nenosauksi. Streiki un to apspiešanas metodes, diktatori un genocīds pret kādu valsts iedzīvotāju daļu ir ne tikai vēsture, dažās valstīs tā joprojām ir tagadne. Un, kas ir visskumjākais, pasaulei lielākoties ir vienalga, kur nu pasaulei kaimiņciema iedzīvotājam ar. Bet nav jau tā, ka te lasāms tikai par skumjo un šausmīgo, te ir arī par šīs pasaules daļas cilvēku mūžīgo optimismu, neskatoties ne uz ko. Un, protams, cerību uz kārtējo revolūciju, kas visu noliks savās vietās.
Kā jau ierasts, grāmatas beigās ir autora padomi kā pareizi uzvesties ceļojot pa šo reģionu, kādas lietas ņemt vērā un par ko padomāt. Nav jau pasaulē tā, ka tevi tūristu uzreiz centīsie galināt nost vai aplaupīt, bet kaut kādu piesardzību tomēr vajag ievērot. Grāmatas vienīgais mīnuss tā beidzas par ātru, un tu attopies ar interesantu faktu kaleidoskopu galvā. Lieku 8 no 10 ballēm.
Šo grāmatu nopirku tūlīt pēc Parasite Rex izlasīšanas. Tas bija nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ, visu šo laiku grāmata nostāvēja nelasīta plauktā. Galvenais nelasīšanas iemesls bija triviāls. Amazonē izlasīju pāris negatīvas recenzijas, kas man lika noprast, ka grāmatu nemaz nav vērts lasīt. Grāmatai palīdzēja tikai tas, ka tā atradās vietā, kur es to visu laiku varēju redzēt, un beigās sirdsapziņa uzvarēja.
Kā jau noprotam pēc nosaukuma, grāmata veltīta malārijai. Vairāk gan cilvēka neveiksmīgajiem mēģinājumiem tikt ar to galā, tās ietekmi uz vēstures gaitu un ekonomiskajiem procesiem. Šķistu, kāda gan ietekme varētu būt parastam malārijas plazmoīdam uz mūsu cilvēci, nu slimo cilvēki ar malāriju, bet mūsdienās jau visu var izārstēt. Tomēr šāda slimības epidēmija var izvest no ierindas veselas valstis un kavēt to attīstību. Piemēram, līdz hinīna atklāšanai Āfrika bija kontinents, kuras džungļos iekšā devās tikai reti pārgalvīgs ceļotājs, par nekādu Āfrikas valstu iekarošanu nevarēja būt ne runa, baltie mira kā mušas no dažādām slimībām, malāriju ieskaitot. Sākoties globalizācijai, malārija tika izvazāta pa visu pasauli. Tā nu Amerikas un Austrālijas purvi arī tikai pie malāriju pārnēsājošiem odiem.
Malārija pilnībā sagrāva franču Panamas kanālu rakšanas projektu, iedragāja sabiedroto kaujasspējas Grieķijā Pirmā pasaules kara laikā, viduslaikos Kentā neviens nedzīvoja tieši malārijas dēļ. Par to, ka kādreiz Britu salās ir bijuši pastāvīgi malārijas perēkļi es pat nenojautu, un arī par to, ka Roma tikai salīdzinoši nesen tikusi vaļā no malārijas arī.
Kāpēc tad neviens nepieliek malārijai punktu? Kas gan varētu būt vienkāršāks, saņemties un izsist pasaulē visus odus. Šādi mēģinājumi ir bijuši, kaut kad sešdesmito gadu beigās malāriju mēģināja iznīdēt ar DDT palīdzību. Diemžēl visa procedūra tika sākta tad, kad pāris odu sugām jau bija izveidojusies imunitāte pret šo vielu un arī DDT izsmidzināšanas nemaz nenotika tik cītīgi kā cerēts. Beigās tas beidzās ar neko, šķiet vienīgā vieta, kur tas izdevās, bija Sardīnija.
Arī vakcīnu pret malāriju nemaz nav tik viegli izstrādāt, jo malārijai ir dažādi paveidi, kas pie tam nekautrējas diezgan veiksmīgi mutēt dažādu faktoru ietekmē. Tā, piemēram, hinīns nevienu tik ātri vairs neizārstēs kā vecos senos laikos, arī jaunas zāles, ik pa laikam atduras pret kādu malārijas paveidu, kas ir rezistents pret to. Problēma ir arī tā, ka cilvēkiem, kas atrodas malārijas skartajos apgabalos, šādu neveiksmīgu eksperimentu rezultātā uz laiku pazūd iegūtā imunitāte un tad, kad malārija nāk atpakaļ, tad mirstība palielinās.
Kopumā visai izglītojoša grāmata vēsturiskajos, ekonomiskajos un zinātnes aspektos, cik tālu tie ir saistīti ar malāriju. Viena lieta ir skaidra, no malārijas mēs tik ātri vaļā netiksim un arī globālā sasilšana ienesīs savu artavu. Tā kā malārijas ekosistēma ir visai sarežģīta, un tās reakcija uz dažādu faktoru izmaiņām nelineāra, tad vai tas būs uz labu vai sliktu neviens vēl pateikt nevar. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bišķi jau nu autore varēja vairāk uzrakstīt, tieši par pašas malārijas plazmoīda dzīves ciklu.
Kaut kad pāris gadus atpakaļ biju nonācis La Rochelle apkaimē, kur atradās jūrasbraucējiem veltīts muzejs. Tur bez tauvu vīšanas uzpariktēm un trīšu bloku demonstrācijām bija atrodama arī ekspozīcija veltīta Panamas kanāla būvēšanai. Man visu laiku bija šķitis, ka kanālu uzbūvēja amerikāņi, un frančiem tur nav bijis nekāda sakara. Tomēr ekspozīcija apgalvoja pretējo. Lai sakārtotu visu savā galvā pa plauktiņiem, atgriezies mājās, iegādājos šo grāmatu. Lasīšana, kā vienmēr, atlikās uz nenoteiktu laiku.
Tik tiešām, frančiem Panamas kanāla izbūvē ir bijis diezgan liels ieguldījums. Viņi bija pirmie, kas to uzsāka, pirmie dabūja koncesiju no Kolumbijas, un viņiem komandā bija pats Suecas kanāla izbūvētājs Ferdinands Lesseps. Kā jau tai laikā tas bija pieņemts, tika nodibināta kompānija kanāla izbūvei, savervēti inženieri un strādnieki, un darbs varēja sākties. Franču galvenais pamat uzstādījums bija jūras līmeņa kanāls bez slūžām (izrādījās, ka starp Atlantijas un Klusā okeāna līmeņiem nav sešu metru starpība, kā tas visu laiku tika uzskatīts), un galvenais ir rakt. Rakšana sākās vareni, tomēr ar laiku inženiertehniskās, finansiālās grūtības kopā ar malāriju un dzelteno drudzi projektu nobeidza. Finālā tika izraksts nedaudz kanāla, iztērēti pāri miljardam tā laika franku un uzmesti akcionāri. Visā pasākumā uzvārījās baņķieri un pāris būvfirmas, Eifeļa ieskaitot. Kad investori vēlējās uzzināt, kur ir palikusi viņu nauda, tad valdības izveidota komisija atklāja tādu korupcijas tīklu Francijas valdībā, ka visu lietu nolēma notušēt un izlikties, ka nekas nav bijis.
Kanāla būves stafeti pēc pāris gadiem pārņēma amerikāņi. Tā kā amīši vēl šajā laikā nebūt nebija nekāda superlielvalsts, viņiem bija ambīcijas par tādu kļūt. ASV valdība nolēma Panamas kanālu uzbūvēt par budžeta līdzekļiem, izveidoja komisiju (te gan jāatzīmē, ka iesākumā plāns bija būvēt kanālu Nikaragvas teritorijā, bet tad franču Jaunā Panamas Kompānija nometa cenu pusbūvētajam Panamas kanālam līdz 40’000’000 USD, un tas bija izšķirošais) un sāka būvniecību. Amerikāņu inženieri diezgan ātri saprata, ka bez slūžām te nekāda kanāla nebūs un ka viss rakšanas pasākums pēc būtības ir reducējams uz zemes pārvietošanas uzdevumu (roc un aizved). Papildus kanāla izrakšanai tika izveidota jauna valsts Panama, apkarots dzeltenais drudzis un malārija.
Nebiju varējis iedomāties, ka grāmata būs tik interesanta. Man vispār bija radies iespaids, ka septiņdesmitajos gados sarakstītai grāmatai būtu jābūt sausai un neinteresantai. Prieks, ka šajā lietā es biju kļūdījies. Tagad man ir vēl viens autors, kas sarakstījis pāri par desmit grāmatām un kuras es noteikti izlasīšu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.
Šorīt pamostoties atklāju, ka kuģošanas plāniņš atkrīt, jo ārā laiks ir reti riebīgs. Viss nomācies un izskatās, ka līs. Patiesībā mani jau nemaz nevelk visu dienu blandīties pa jūru ar kuģi. Tālab, iekoduši brokastis, dodamies uz La Rochelle atrodamo akvāriju. Pa ceļam uznāca neliels lietutiņš un mēs muzejā nonācām nedaudz izmirkuši, lietussargi jau ir priekš vārguļiem.
Akvārijs, jāatzīmē, ir diezgan iespaidīgs priekš tādas mazas pilsētiņas. Iesākumā tevi iebāž lifta paveidā, kas simulē nolaišanos okeāna dzīlēs. Simulācija tā ne visai, bet mazākiem bērneļiem varētu patikt. Protams, ka paši pirmie akvāriji tiek apskatīti ar īpašu rūpību, lai gan nevarētu teikt, ka ekspozīcijas ir izcilas. Labākā šķita Atlantijas okeāna simulācija ar austerēm, zivīm.
Katram akvārijam klāt ir tā tilpums litros, tas dod diezgan reālu priekšstatu kāds spiediens ir jātur akvārija stiklam. Zivis ir klasiskās, nu tādas, kuras redz visos nopietnos akvārijos. Jaukas ir zāles, kur vesela siena ir 800 000 litru akvārijas, pa kuru ņemas dažāda puccūķa lieluma zivteles, ieskaitot haizivis.
Ar laiku man sajūtas notrulinājās un kādu brīdi akvāriji vairs interesanti nešķita. Interese atgriezās vērojot Pakavkrabja pūliņus apmesties atpakaļ uz kājām. Pakavkrabis, tā saucamā dzīvā fosilija, dzīvo ASV piekrastē un ir saglabājies nemainīgs no Paleozoja. Patiesībā viņš ir lielāks radinieks zirneklim nevis krabim.
Tālāk pavēroju mazos Nemo un tad dodos uz akvārija megahitu 1 250 000 litrīgo akvāriju. Tur tiek dota iespēja vērot haizivis, tā arī kādas desmit minūtes nosēžu skatoties, kā peldas dažādas zivtiņas, cerot, ka kādai no haizivīm aizkritīs širmis un tā sadomās iekost ar kādu no zivtelēm. Diemžēl manas cerības nepiepildās, haizivis un zivtiņas peld šurpu turpu un neviens nevienu neēd.
Pie izejas apmeklējam suvenīru veikaliņu, kurā pārstāvētos suvenīrus, tikpat mierīgi var nopirkt arī Rīgā, ja izdomā kā ar flomi zem zivtiņas magnētiņa pierakstīt La Rochelle. Jā, grāmatas par zivīm gan bija vesels lērums, tikai diemžēl franču valodā. Ārpusē mūs savukārt gaida lietutiņš, virzāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai tiktu pie mašīnas.
Redzot, ka La Rochelle dzīves nav, nolemjam doties uz pārdesmit kilometrus attālo Rochefort. Tā kādreiz bijusi franču flotes militārā osta. Iepriekšējā dienā vienā bukletiņā esam redzējuši pusbūvētu franču fregates Hermione repliku, tā kā šitādas lietas mūs interesē, vismaz mani ar Atvaru, nolemjam doties uz to muzeju.
Ivarā esmu ielicis aptuvenu adresīti, tādēļ mašīnu atstājam pie jahtu ostas. Nekādi nesaprotu, kā tie jahtu īpašnieki, ja viņiem rodas vēlme izbraukt, dabū jahtu ārā no stāvvietas. Vienai otra no jahtām stāv iespiesta starp vēl piecām. Tad nu pēc nelielas pastaigas pa jahtu ostu atrodam arī jūraslietu muzeju.
Nopērkam biļetes gan uz pašu muzeju, gan uz Hermiones apmeklējumu. Pats muzejs tā viduvējs, pirmā izstāžu zāle parāda mums virvju vīšanas mākslu, mezglu siešanu. Noskatījos filmiņu kā mehanizēta virvju vīšana un dodos uz nākamo trīšu zāli. Tur parādīts trīša spēks, katrs kurš vēlas var cilāt 50 kilogramus – fizika strādā arī Francijā.
Tad izstāde veltīta franču Panamas kanāla rakšanai, dažas dokumentālās filmas, noskatos lielāko daļu, interesanti. Tik interesanti, ka esmu pasūtījis no Amazon.com grāmatiņu par kanāla vēsturi. Tā kā puse naudas par biļeti jau atpakaļ dabūta (viss cītīgi apskatīts un, kas mācēts, izlasīts), dodamies uz pašu Hermioni.
Hermione atrodas lielā angārā, kas savukārt uzsliets uz virs sausā doka. Pats 1166 tonnīgais kuģelis savulaik, 44 metru garumā un 11 metru platumā, kuģojis pa jūrām no 1779. gada līdz 1792. gadam. Braucis uz Ameriku un kur tik ne, beigās nogrimis pie Korsikas krastiem. 1997. gadā laikam vietējais kuģu modelētāju pulciņš (visur gan saukts par entuziastiem) nolēma 1:1 kuģi atjaunot. Nodibināja sabiedrību ielika ķīli un sāka būvēt. Plāns bija jau pērngad visu pabeigt un braukt jūriņā, tomēr zināt jau, kā tas ir -siens jāvāc, lopi jākopj un kuģis puspabeigts stāv dokā joprojām. Un labi vien ir – vismaz es dabūju to apskatīt.
Apskates process ir vienkāršs, ganies pa angāra malā esošajām galerijām, gar kuģa sastatnēm un skaties ko vēlies. Patiesībā izskatās pēc šķūņa, kura spāru svētki vēl tikai gaidāmi. Lai papildus izklaidētu tūristus, gar malām izlikti informatīvi materiāli franču valodā, bet šo to man saprast izdodas. Jau ejot ārā no muzeja nolemju izprovēt agregātu, kas par vienu eiro un pieciem eirocentiem piedāvā iespēju dabūt bļembuku ar Hermion bildi pēc savas izvēles. Tā kā ar šī veida agregātu biju redzējis jau senāk, tad tā izmēģināšana bija sens sapnis. Salieku iekšā naudiņu izvēlos bildīti un dabūju savu transformēto bļembuku. Līdz ar dabūšanu mans ģīmis izstiepjas bļembuka ovāla formā. Es biju domājis, ka transformēta tiks eiro monēta nevis pieccentnieks.
Nākošais plāna punkts ir pusdienošana, atrodam pilsētas centru un sākam apskatīt piedāvājumu. Citur pusdienas vairs nedod, citur vispār slēgts, beigās atrodam picēriju ar nosaukumu Saules dārzs. Pasūtām ēdienu, porcijas reāli lielas, paēdam, padzeram un prasām rēķinu. Rēķinu mums atnes kaut kādu dīvainu, par trīs picām un vienu otro plus dzeramo mums jāmaksā tikai deviņi eiro. Kāpēc tik maz nemaz neskaidrojām, samaksājām un devāmies vien prom.
Sākās nākošais interesantais punkts automašīnas meklēšana, iesākumā tiek sajauktas debespuses un aiziets pretējā virzienā, tad dodamies atpakaļ līdz upei kā plānots no sākuma. Pa ceļam ievēroju interesantas konstrukcijas paceļamo tiltu un vietējo bomzīti, bomzis no biezajiem, pats ar savu ričuku, mobils tā sakot.
Tālāk dodamies Saintes pilsētiņas virzienā. Nu kā var neaizbraukt uz vietu, kas jau saucas svēta! Pa ceļam atklājas, ka Ivars neko nezina par jauno maksas štrāsi un nākas vadīties pašiem pēc ceļazīmēm. Te pirmo reizi izbaudām, ko nozīmē Francijas apdzīvotība. Ceļš vijas cauri daudzām mazām pilsētiņām, kuras citu no citas atdala pāris kilometri. Apbūve zema un arī pašas pilsētiņas visnotaļ labā paskatā.
Aizripinājuši līdz Saintes sadomājam pastaigāt ar kājām un atstājam mašīnu kādu kilometru no centra dodamies uz pilsētu. Zinām, ka pilsētā kaut kur ir romiešu laiku amfiteātris un un Svētā Eutrope baznīca. Meklējot amfiteātri nošaujam greizi un atrodam vēl Sv. Pierre (tas pats Pēteris) baziliku. Ja godīgi, tad šāda projekta baznīcu neesmu vēl nekad redzējis. Viņa nez kāpēc celta kalna palejā, pasākums sācies jau divpadsmitajā gadsimtā, nezinu kā izskatītos, ja projektu novestu līdz galam. Sākotnējais projekts paredzēja augstu un slaidu baznīcas torni, kas padarītu katedrāli vēl divas reizes augstāku, taču laikam finansējuma dēļ torņa vietā sanāca tikai neliels kupoliņš.Pastaigājuši pa iekšieni, ko tur slēpt, kā īsts Diablo spēlētājs pārbaudīju vai nav kādas durvis uz pagrabiem, durvis bija, bet pagrabi slēgti. Devāmies tālāk meklēt amfiteātri. Neteiksim jau, ka amfiteātris ir baigi noslēpts, visas norādes jau ir, ja vien skatās, atrodas kāda parciņa malā. Amfiteātri var aplūkot no diviem skata punktiem, pirmais par velti, stāvi pie žoga un skaties cik lien. Otrais par maksu, ne ar ko neatšķiras, tikai vari arī brīvi klejot pa pašu amfiteātri. Mirkļa vājuma rezultātā izvēlamies otro variantu.
Bez mums šo brīnumu apmeklē vēl divi tūristi, tā ka varam visu izpētīt. No paša amfiteātra nekā daudz pāri nav palicis. ~ 40 to gadu būvēts, tagad pāri ir palikušas tikai drupas. Man rodas “resna” aizdoma, ka no amfiteātra akmeņiem droši vien ir uzbūvēta pus vecpilsēta. Bet arī atlikušais ļauj saprast, ka kādreiz būve ir bijusi diezgan nopietna.
Pablandījušies pa amfiteātri dodamies uz St. Eutrope – pirmais evanģelizētājs, moceklis šajā apgabalā, un viņa vārdā nosaukto baznīcu 1096. gadā esot iesvētījis pats pāvests Urban II. Nav slikti priekš pilsētiņas ar 15 000 iedzīvotājiem. Tradicionāli ieejam baznīcā, paskatāmies iekšpusi , neviena tur nav.
Tad nolemjam nokāpt pagrabos, pagrabos diemžēl nestrādā elektrība. Mani un Atvaru tāds nieks neattur no svētā pīšļu apskates un dodamies tik tālāk. Bišķi jau gaisma kaut kāda ir. Apskatam iespējamo svētā atdusas vietu, askētiska priekš benediktīnieša. Redzam, ka pagrabs tiek izmantots arī veco grēksūdzes skapju glabāšanai.
Tālāk seko ceļš atpakaļ uz La Rochelle viesnīcu, Ivars atkal grib uzdzīt mūs uz bāņa un mēs viņu neklausām. Viesnīcā ēdam vakariņas un skatāmies futbolu spēlē Vācija pret Portugāli. Kanāls franču, komentētājs franču, iemācos izteicienu „Ollalā!”, to izmanto sevišķi asos brīžos, labi izklausās arī spalgi izkliegts „Švainštaigēr”. Noskatos pirmo puslaiku un dodos gulēt.
Grāmata ir domāta kā kādas konsultāciju firmas ekonomista atzīšanās. Atzīšanos par to kā konsultāciju firmas māna jaunattīstītās valstis prognozējot to attīstību. Nolūks, lai viņu klienti Amerikas uzņēmumi varētu iegūt pēc iespējas lielākus projektus un arī lielāku peļņu. Tad nu autors ņemas stāstīt savus nedarbus Indonēzijā, Saūda Arābijā, Irānā, Panamā, Kolumbijā un Ekvadorā.
Ko es biju sagaidījis no šīs grāmatas:
Shēmas kā Starptautiskais valūtas Fonds, Pasaules Banka “māna” attīstības valstis;
Reālus faktus kā tas vis darbojās, kā prognozes izpildās nākotnē;
Ko es saņēmu:
Radās priekšstats, ka Perkinsa kungs vispār no ekonomikas neko nejēdz;
Aizdomas radīja viņa sarunu atstāsti, kur šamais citēja piemēram sarunu ar Panamas prezidentu, kas notikusi 70 ajos gados, jeb 30 gadus pēc sarunas (diez vai kāds to spēj atcerēties);
Nekādu reālu faktu, tikai ikdienas apraksts, sūkstās par savu enerģētikas prognozi Indonēzijai un par to kā ar nodomu iedzinis valstis parādos. Viņu palasot sanāk, ka valstelēm labāk naudu gaidīt no debesīm.Protams ka lielās starptautiskās korporācijas aplaupa mazattīstītās valstis, bet viņām jau citas opcijas arī nav, tikai populistiski solījumi;
Reāli patika, ka dižā konsultāciju firma MAIN (kā autors to sauca) visi informāciju ņēma no Bostonas publiskās bibliotēkas (vismaz priekšstats tāds radās).
Grāmatai dodu 3 no 10 ballēm (nav vērts tērēt laiku). Nosaukums pretendē uz patiesības stāstīšanu, taču sarakstīta kā novele par vispasaules sazvērestības teoriju, bez faktiem uz tukšām emocijām un apgalvojumiem, no kuriem daži pārbaudot neiztur kritiku.