Sestā diena (Bourg Murat – Forêt de Bébour – Panorama du trou de fer – La Plaine-des-Palmistes)

9. jūnijs

Šodien mums ir lieli dienas plāni un tāpēc jau ap pulksten septiņiem no rīta es eju uz vietējo maiznīcu iepirkt produktus. Šī strādā brīvdienās (aizvakar apskatījāmies), man līdzi ir saraksts uz lapiņas. Kruasānu bode nez kāpēc šorīt ir tālāk nekā aizvakar vakarā, esmu gandrīz drošs, ka tā vakar bija divreiz tuvāk mūsu mājai, lai gan ceļš tas pats. Nospriežu, ka man laikam uz prātu iedarbojas vulkāna izgarojumi.

Bodītē man jāstāv rindā, parādu pārdevējai lapiņu, viņa man sakomplektē bulciņu pieprasījumu, tādā veidā, ka es to nevaru iebāzt līdzpaņemtajā iepirkumu maisā un man tās visas jānes rokās, bodes iepakojumā. Tā nu ar bageti padusē dodos atpakaļ. Mājās pa to laiku ir sakravātas somas un atliek tik vien salādēt tās bagāžniekā. Sētai pāri iet vads un uz vada sēž vietējie baloži, mašīna pa nakti ir dabūjusi trūkties, bet nekas tāds, ko šovakar lietus nespētu nomazgāt.

Bebūru mežs ir vārda tiešajā nozīmē aptuveni 6000 hektāru lieli džungļi, agrākos laikos te ir veikta saimnieciskā darbība, bijušas plantācijas un cilvēki kaut ko provējuši darīt, taču zeme te nabadzīga un nav vērts ķēpāties. Tagad te ir milzīgs mežs, kuram cauri ved pāris ceļi, bet tāds īsts ir tikai tas, pa kuru mēs braucam. Lai te tiktu mēs tiekam pāri kalnu pārejai, atkal pārvaram serpentīnus lejā, satiksme te ir dzīva vismaz līdz Bebūru mežam. Pats brauciens pa mežu gan nav nekas interesants, šaurs džungļu ceļš, knapi var izmainīties. Dažiem šķiet, ka viņiem jābrauc pa ceļa vidu un es pats pavākšos malā, bet nu šādas gaidas es viņiem nokauju uzreiz, iekārtojoties precīzi mana ceļa pusē.

Laiku pa laikam man aiz muguras parādās kāds skrējējs, tad piebraucu malā un palaižu garām, reizēm skrējējs esmu es un vietas, kur pabraukt malā, te netrūkst. Pa mežu jābrauc tikai divdesmit kilometri, bet diez ko ātri mums neiet. Beigās esam stāvlaukumā, aizņemam pēdējo normālo parkošanās vietu bez celma apakšā un dodamies pārgājienā.

Ceļu kā vienmēr zina tikai Maija, un tādēļ sekojam viņai, no sākuma ir jāpaiet atpakaļ pa to pašu ceļu pa kuru atbraucām, ņemot vērā nepārskatāmos līkumus, kur visu skatu aizsedz tamarīni un fanjan palmas, jābūt uzmanīgiem. Beidzot atrodam pareizo taku, kas saucas Piste Forestiere Alle Cavaliere. Kaut kas par kavalēriju un ejam iekšā. Taka izrādās ir parasta meža stiga, tikai stigas malā neaug meža zemenes, bet skatam nav ne vainas. Izskatās, ka mums būs vieglā diena.

Koki te apauguši ar baltiem ķērpjiem un Ernests sāk izteikt aizdomas, ka te ir bijusi vai vēl ir zirnekļu invāzijā kā Harija Potera mežā. Zirnekļus mēs redzēsim citā dienā, te pat nav lāga tīklu. Par to, vai tie ķērpji ir slavenie likopogiju dzimtas pārstāvji, kas esot drausmīgi reti, es nemāku spriest. Arī putneļi te ir izlaidušies, sēž uz zara, čiepst un ignorē gājējus. Pēc kāda laika nonākam pie īstās takas, kura mūs aizvedīs uz skatupunkta, no kura varēsim redzēt Francijas augstāko ūdenskritumu.

Pie takas sākumstaba gan ir pienaglots valdības apkārtraksts franču valodā. Īsumā tas vēsta, ka atbilstoši ES regulām pēc lielajām lietavām taka ir pasludināta par neejamu un slēgtu līdz tās atjaunošanai. Šur tur malās var redzēt ierobežojošo lentu driskas. Bet neba jau mēs tādu gabalu braukuši griezīsimies riņķī tādu nieku dēļ kā 2023. gadā pielijušas takas dēļ. Ejam vien iekšā.

Taka mijas ar vieglām un dubļu sekcijām. Ir aizdomas, ka pēc tās mēs būsim nomūrējušies tā, itkā cauru dienu būtu strādājuši mālbedrēs. Kamēr ir koka laipas, viss ir izcili, iet kā pa asfaltu, te pat ar režģīti apsists, lai kājas neslīd. Kad jālien lejā vai augšā bez laipām, tad jāmīca dubļi starp koku saknēm. Saknes ir glumas un var viegli paslīdēt. Puiši sāk lielīties, kurš mazāk reizes paslīdējis. Pagaidām Armands ir čempions ar nulle reizi. Ar manu piezīmi, ka es esmu redzējis viņu nogāžoties, man tiek atbildēts, ka tā nav īsti mana darīšana, ko es esmu redzējis, jo tā ir bijusi tikai pieturēšanās pie saknes.

Tā uz aci nemaz īsti nevar saprast, kādēļ taka slēgta un baigie likumpārkāpēji nejūtamies. Ja nu kas, džungļos mūs tāpat neviens neatradīs. Taka uz skatu laukuma noslēdzas ar brangu kāpienu lejup. Diemžēl mēs jau zinām, ka atpakaļceļā būs branga augšā kāpšana.

Trou de fer ir tāds kā kanjons Reinjonā, kurš sākas ar ūdenskritumu, skatu laukums paver skatu uz ūdenskritumu un kanjonu. Ūdenskritums skaitās augstākais visā Francijā kopējā kaskāde ir 725m augsta, bet man nez kādēļ liekas, ka tā nevar būt patiesība. Skats jau smuks, bet no tiem, ko ar aci var redzēt, bet fotografējot tālāk nepadosi. Pie paša ūdenskrituma klāt nemaz nevarot tikt, pirmo reizi tas esot izdevies 1989. gadā, bet tas nav mūsu līmenis.

Vieglākais veids, lai izbaudītu kanjonu bez nākšanas uz skata platformu, ir atlidot te ar helikopteru. Diena saulaina un helikopteri ap ūdenskritumu griežas kā mušas. Maija padalās ar interesantu faktu, ka te esot filmēti Juras laikmeta parka skati, bet man tas izklausās pēc pasakām un mārketinga.

Kad visas acis izskatītas, dodamies atpakaļ, uzkāpjam augšā un izvēlamies šortkatu. Te atkal ir pašvaldības ziņojums, ka viss ir slikti un pat priekšā aizkritis koks, bet tas mūs neattur. Šoreiz gan taka ir izpuvusi un man pat nākas mācīt saviem ceļabiedriem kā pareizi jāstaigā pa sapuvušiem dēļiem neizmežģot potīti un neiedzenot pēdā naglu. Brīdī, kad liekas visi visu sapratuši, Matīss nolemj sķērsot sabrukušu tiltu, doma laba, bet viņš no tilta noveļas. Neko nesadauza, bet nu es viņu nolamāju, pēc kāda laika lamājamies jau visi.

Par laimi taka beidzas un atkal esam uz izcirtuma ceļa, daļa tā noguruši, ka nevēlas redzēt ne tamarīnu mežu, ne aiziet palūrēt uz Salazie (to es tagad rūgti nožēloju), man jāiet pēc mašīnas un viņi takas galā jāsavāc. Savācu ar’ un braucam uz La Plaine-des-Palmistes meklēt kādu vietu kur paēst. Atpakaļceļā ir daži papildus grūtības elementi, jo šeit ir ogu laiks, vietējie mīl apstāties visnepārredzamākajās vietās, lai ātri salasītu kādu spaini ar guavjē ogām. Svētdiena ir arī ģimenes pikniku diena un tad ir labais stils kādā ceļmalā uzriktēt galdu ar ēdienu un pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Mežs pirms ceļa uz Palmistes vispār ir piebāzts ar cilvēkiem, gandrīz kā zaļumballē.

Maija atradusi miesta vislabāko restorānu, noparkojamies netālu un ejam. Restorāna ēka izskatās nav vērta vaļā dažus gadus, lai ar google rāda Open. Nolaižam latiņu un ejam uz nākamo, tas kā reiz veras ciet, tad atrodam kreolu virtuves branču, bet tur izņemot mani un Matīsu neviens negrib iet. Ejam tālāk, beigās atrodam ēdnīcu kaut kādā mākslas kvartālā. Izskatās pēc standarta ēdnīcas, taču apkalpošana bija laipna un ātra. Man karijam bija beigusies mērce, bet tā vietā atnes pavairāk viņu to aso piedevu, kuru es tāpat nevaru daudz ieēst. Maijai zivs gan bija garšīga.

Paēduši nolemjam braukt mājās un uzskatīt dienu par slēgtu. Šī būs mūsu pēdējā nakts šajā būcenī. Vakarā sev par pārsteigumu atklāju, ka joprojām nav karstais ūdens. Jau vakar nomazgājos aukstā dušā, bet cerēju, ka šodien parādīsies. Maija uzraksta saimniekiem, tie apgalvo, ka jābūt, jo viņiem tak ūdeni silda saule un uz jumta esot milzīga tvertne. Tad man viss saliekas  – puiši iepriekšējos divus vakarus gāja vannā, saule te pa dienu nespīd, laikam tvertne tā arī nevar uzsilt. Mazgājos aukstā.