Paši dievi by Isaac Asimov

Šo grāmatu man bērnībā jau ir nācies lasīt pāris reizes, un katra pārlasīšana nelika vilties. Tagad, kad kādus divdesmit gadus nebiju pārlasījis, daudz nesatraucos, jo Azimovs nav no tiem rakstniekiem, kura darbi pieaugot šķistu aizvien vārgāki.

Zemei beidzot ir izdevies atrisināt tīras un neizsīkstošas enerģijas problēmu. Elektronu sūknis nodrošina visu planētu ar enerģiju no paravisuma. Jā, ir zināms risks, ka pēc triljons gadiem Zemes telplaikā būs iesūcies zināms daudzums paravisuma fizikālo konstanšu, pietiekamā apjomā, lai Saule uzietu gaisā, bet tas taču ir tik tālu nākotnē. Vismaz tāda ir oficiālā projekta vadītāju nostādne. Taču uz Zemes netrūkst arī nemiera cēlāju, kas apjauš, ka problēmas sāksies daudz, daudz agrāk, bet neviens nav gatavs šādus “panikas cēlājus uzklausīt”. Līdzīga situācija ir paravisumā; cietņa Osvalda projekts ir ieguvis milzu popularitāti, dziestošās saules problēma atrisināta un, kas zina, drīz, iespējams, pazemes telpas atkal taps piepildītas ar jauniem racionāļiem, emocionēm un labeņiem. Un tikai vienu no viņiem satrauc tas, ka savas civilizācijas turpināšanas vārdā nāksies iznīcināt citas saprātīgas būtnes.

Grāmatas tēma ir tik pat aktuāla arī šodien, cik daudz mēs esam gatavi maksāt par savu komfortu. Vai vispār ir iespējams pierunāt cilvēkus ierobežot savu enerģijas patēriņu? Globālā sasilšana jau ir noticis fakts, un mēs ne sliktāk kā elektronu sūkņa projekts esam eksportējuši savas problēmas nākamajām paaudzēm. Mums īpaši nerūp, kas būs vēlāk, galvenais, ka pašiem labi.

Lai konstatētu šo vispārzināmo faktu, autors pastāsta mums par nākotnes civilizāciju. Cilvēce ir pārdzīvojusi grūtus laikus līdz Helams atklāj elektronu sūkni. Lemons, pētot sūkņa projekta vēsturi, nonāk pie secinājuma, ka Helamam loma atklāšanā ir daudz mazāka nekā viņš to pasludinājis, bet ko tu padarīsi cilvēces glābējam? Jebkura teorija, kas ir pretrunā ar Helama idejām, ir kaitnieciska un savus oponentus viņš prot iznīcināt. Pirmā daļa ir veltīta akadēmiskam disputam par lietu dabu, cenzūru un bezatbildību.

Otrā daļa pavēsta mums par īsto elektronu sūkņa izgudrotāja cietņa Osvalda pasauli. Tajā būtnēm ir veseli trīs dzimumi, un viņu bioloģiskā attīstība ir aplam interesanta. Ja vieniem elektronu sūknis ir kaut kas maģisks un īsti nesaprotams, tad otriem tas ir dzīvības un nāves jautājums. Paravisuma pusē arī neiztiek bez dumpiniekiem, kuri nevēlas uz sava rēķina iznīcināt citus. Šīs nodaļas beigās veids kā tika pielikts punkts dumpim bija elegants. Interesantākā grāmatas daļa.

Trešajā beigu daļā darbība noris uz Mēness, un te ir gan kailas sievietes gan sekss, pat nobrīnījos, ka PSRS tipogrāfijā kaut kas tāds tika drukāts! Nu un paralēli autors mēģina risināt problēmu – kā piespiest cilvēkus attiekties no lētas enerģijas vispārējas iznīcības draudos. Labi vien, ka autors atmeta šādai idejai ar roku, jo tas ir nereāli.

9 no 10 ballēm, kaut vai par paralēlā visuma saprāta kultūras aprakstu vien. Mūžsenas cilvēku alkatības problēmas atrisinājums gan nav nekāds jaunais, taču ļoti labi raksturo mūs katru atsevišķi un visu cilvēci kopumā.

In Search of the Multiverse by John Gribbin

Laikā, kad vēl studēju ekonomikas un finanšu zinības, man tīri nejauši gadījās internetā uziet nelielu rakstiņu, kas bija veltīts daudzo pasauļu teorijai. Tā izrietēja no kvantu fizikas, saturēja gudrus vārdus – Visuma viļņfunkcija, viļņfunkcijas kolapss, nenoteiktības princips un Šrēdingera kaķis. Visu to saliekot kopā sanāca, ka katrā brīdī, kad notiek makroskopisks notikums ar noteiktu varbūtību, Visums sadalās tā, ka visas iespējamās varbūtības tiek realizētas. Globalizējot, mums līdzās pastāv milzīgs, bet galīgs visumu skaits, kuri daudz ko neatšķiras no šī, bet katrā no tiem pāris lietas ir nedaudz savādākas. Piemēram, vienā tu vakar esi vinnējis loterijā, bet citā tevi aizvakar ir nobraucis autobuss. Viss, kas vien ir jebkad varējis notikt, notiek. Skaidra lieta, ka šādas idejas mani pievērsa šim jautājumam.

Grāmata apskata augstāk pieminēto Everett daudzo pasauļu teoriju, tiek apskatīta arī tā saucamā Kopenhāgenas interpretācija. Tomēr šīs skaitās samērā vecas idejas. Uzmanība tiek pievērsta arī jaunākajām fiziķu idejām, stringu un M-teorija tiek piesaukta vai ikkatrā lapaspusē. Smalki tiek apstāstīta Inflācijas teorija un tas, kā tās procesu ietekmē varētu rasties daudzi paralēlie visumi. Vārds „paralēls” gan te ir nevietā. Tiek apskatīta arī inflācijas teorijas modernā alternatīva – laiktelpa membrānas, kas laiku pa laikam, reizi triljons gados, ja gribam būt precīzāki, saduras un rada mums lielā sprādziena iespaidu. Pārstartē mūsu Multiversu un cikls sākas no jauna. Vienu gan īsti nesapratu vai šīm membrānām ir jābūt tikai divām jeb tās arī ir milzīgs skaits.

Laba ir arī nodaļa, kurā autors mums pastāsta, kādēļ kvantu datora esamība mums tieši norāda uz citu visumu eksistenci, jo rodas visai nopietns jautājums, kur notiek kvantu datora aprēķinu process. To, ka šāds dators ir realitāte, mēs jau zinām. Interesanta ir arī atbilde uz jautājumu, kas droši vien nomoka daudzus Matrix cienītājus – Vai mēs dzīvojam simulācijā? Loģiski spriežot sanāktu, ka varbūtība mums atrasties simulētā virtuālā pasaulē ir daudz lielāka, nekā gadījuma rezultātā evolucionēt kādā atsevišķā visumā. Galu galā mēs pat zinām mūsu pasaules pikseļa lielumu – Planka garums. Tomēr, ja tas tā būtu tad mēs varētu novērot pāris gļukus, kas mums par to tieši liecinātu.

Ne visai interesanta man likās nodaļa veltīta visuma evolūcijai. Dabiskās atlases modelis tika ekstrapolēts uz visuma fizikas konstantēm un šo konstanšu ietekmei uz melno caurumu rašanās varbūtību. Tiek pieņemts, ka melnie caurumi aiz singularitātes ir citi visumi. Tālāk sākas teorijas, ka visums, kurš rada daudzus melnos caurumus, ir priekšrocība pret citiem visumiem. Tāds tad radīšot daudz vairāk citus visumus utt. Manuprāt šī nodaļa bija lieka.

Atradu atbildi uz jautājumu, kā es varu zināt, ka es neesmu tikko radies kvantu fluktuācijas rezultātā ar visām atmiņām un pieredzi un tūlīt pat nepazudīšu. Var tak tā būt, ka tev aiz loga patiesībā nekā nav. Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu, dod reālu vielu pārdomām un ļauj saprast ka Multiverss nemaz tāda tukša pamuldēšana viss nav. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkiem, kuriem jau Matrix ar savu simulēto vidi liekas uber ideja, ieteiktu te pasmelties vēl saistošākas lietas.

У ВЕЛИКОЙ РЕКИ by Андрей Круз

Krievu fantasy žanra, iespējams, uzlecošās zvaigznes diloģija (vismaz tā izskatās uz doto brīdi). Kāpēc uzlecošās zvaigznes? Tādēļ, ka izdevniecība pēdējo pāris mēnešu laikā jau ir izdevusi piecas viņa grāmatas. Tātad pieprasījums ir. Nospriedu uzrakstīt apskatiņu par abām viņa grāmatām kopā, tam ir divi iemesli: slinkums un mārketings. Slinkums – tas skaidrs jebkuram, mārketings tādēļ, ka viens stāsts patiesībā sagriezts uz pusēm un izdotas divas grāmatas – tātad vairāk ienākumu.

Sižets, varētu teikt, ir klasisks. Kaut kad mūsu nākotnē, bet grāmatas 200 gadu pagātnē, kataklizmas dēļ mūsu Zeme sadūrās ar paralēlo pasauli. Sadursmes rezultātā daļa no zemes apgabaliem iekļāvās paralēlās planētas ainavā ar visiem cilvēkiem, rūpnīcām un tehniku. Paralēlajā pasaulē jau dzīvo rūķi, elfi, dēmoni un vēl dažādi pasaku radījumi, darbojas maģija – viss notiek. Grāmatas galvenais varonis Aleksandrs Volkovs piestrādā par dažādu nešķīsteņu mednieku. Ja kādā attālākā ciematiņā kāds nezvērs sāk mieloties ar cilvēkiem, vai vampīri pazaudējuši mēru, tad mūsu varonis steidz palīgā un par taisnīgu samaksu problēmas likvidē. Tā nu šis dzīvo cepuri kuldams, līdz kādu dienu satiek burvi vārdā Maša, kura cenšas notvert kādu citu burvi vārdā Panteļejs, kurš, iespējams, ir nolaupījis viņas māsu. Tad nu mūsu varonis nokārto lietas tā, ka Panteļejs tiek izsludināts meklēšanā, un atradējam pienākas laba samaksa, piedzīvojumi var sākties.

Grāmata ir virs vidējā krievu fantasy darbu līmeņa. Pasaulīte ir visai dinamiska. Uzreiz redzams, ka autors mīl tehniku un ieročus. Ekipējuma aprakstam var tik veltītas pat pāris lapaspuses, tiek rūpīgi apzelēti visi par un pret, salīdzinot vienu berdanku (šaujamo) ar otru. Darbība gan ir tīrais action, īsti nav skaidra pasaules ekosistēma, kurā mīt vieni vienīgi plēsēji. Kā tur izdzīvo zālēdāji, man īsti nav skaidrs. Pats galvenais varonis un viņa motivācija likās dīvaina. Tā arī nespēju saprast burvja vajāšanas motīvus, reizēm liekas, ka nauda, tomēr tā kā piedzīvojumu laikā varonis kļuva turīgs, nauda kā motīvs kalpot nevarēja. Otra iespēja- patīk meklēt piedzīvojumus uz savu pakaļu, arī atkrīt, jo tieši par piedzīvojumu pārpilnību galvenais varonis sūkstās. Skaidrs, ka nevar izslēgt, ka varonis patiesībā ir divkosīgs sesks, kas pat sev neatzīst piedzīvojumu kāri.

Kā grāmatai, kur viss balstīts uz action lieku 7 no 10 ballēm, īsti zemē metama nav. Pārlasīt netaisos un diez vai par viņu pēc pāris gadiem kaut ko no viņas atcerēšos.

Neverwhere by Neil Gaiman

„Labi darbi nekad nepaliek nesodīti” piepildās arī šī stāsta varonim Richard Mayhew, kurš Londonā uz ielas palīdz ievainotai meitenei vārdā Doors. Izrādās, ka viņa nav no šīs Londonas, bet gan tās, Tur ir lejā. „Londona lejā ir vieta, kur uzkrājas viss, kas izkrīt no „Londonas augšā” realitātes. Pasaule tur ir tumšu personību un dīvainību pilna. Cilvēkam, kurš ir parasts zemes iedzīvotājs, šī jaunā pasaule rada šoku un izmisumu, jo viņš nevar pastāvēt vienlaicīgi abās pasaulē. Arī visa iepriekšējā dzīves pieredze šajā maģijas un noslēpumu pilnajā vietā ir nekam nederīga.

Jau labu laiku meklēju autoru, ar kuru varētu aizstāt T.Pratchett Diskzemes stāstus, jo šie nu reiz ir beigušies. Nesen tiku lasījis grāmatu Good Omens , kas bija Neil Gaiman un T.Prattchet kopdarbs. Ir redzēta arī filma „Stardust” pēc Neil Gaiman noveles motīviem un nolēmu nedaudz laika veltīt viņa darbiem.

Neverwhere iesākumā bija neliels seriāliņš BBC, bet Gaiman esot vēlējies paradīt arī to, kas ir notiek personāžu galvās, tādēļ arī esot tapusi šī grāmata. Pašas grāmatas centrālā tēma bez tā, ka labie uzvar sliktos un ka ne visi labie tomēr ir labi, ir par cilvēkiem, kurus apkārtējie nemana. Tas, ka viņus neviens nepamana, nenozīmē viņu eksistences beigas. Drīzāk tas ir jaunas eksistences sākums. Palasot nedaudz grāmatiņu uzreiz kļūst skaidrs, šī paralēlā pasaule ir reālās bezpajumtnieku pasaules atspulgs. Arī mēs ikdienā neaizdomājamies, ko tad tie bomāri īsti dara? Mēs viņu vienkārši ignorējam. Grāmatā šī ignorance tiek padziļināta radot divas atšķirīgas pasaules. Šīs pasaules iedzīvotāji viens ar otru nav spējīgi tieši mijiedarboties – tādi kā paralēlie visumi.

Grāmatas tēli tiešām ir izveidoti, katrs ar saviem noslēpumiem, stāstu un pārdomām. Autors tiešām ir centies, lai viņi iznāktu dzīvi. Ir kolorīts algotu slepkavu pāris Mr.Coup – runīgs un ir laba gaume izvēloties porcelānu, Mr. Vandemar – mīl ēst, nogalināt jebko, kas ir dzīvs. Marquise de Carabas – īsts blēdis un krāpnieks, tomēr daudz labāks par tiem, kas sevi sauc par labiem. Un protams, Door, kas meklē savas ģimenes slepkavas un galvenais notikumu varonis Richard. Izlasot grāmatu Tev visi tēli liekas daudz maz reāli, Tu viņus atceries, viņi nav klišejiski supervaroņi.

Pluss ir arī grāmatas sižeta neparedzamība sīkajās niansēs. To, kurš ir ļaundaris, ir iespējams tikai uzminēt. Labs lasāmais, ar kuru pārtraukt krievu fantasy sērijveida štampus. Filmiņas arī novilku, bet diemžēl nenoskatījos līdz galam, pasākums izskatījās visai teatrāls un arī grāmatas „fīlinga” nebija.

Grāmatā slēptā ironija diemžēl nav tik laba kā Pratchett darbos, viņa ir nedaudz savādāka. Savādāks nenozīmē neinteresants, plānā ir izlasīt arī visas pārējās Gaiman grāmatiņas. Šai grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, ir vērts palasīties, par dažām lietām liek aizdomāties, saturs aizraujošs, kas gan vairāk vajadzīgs.

ПРЕКРАСНЫЙ НОВЫЙ МИР by Роман Злотников

Kad ieraudzīju šo grāmatu, tad man galvā uzreiz noskanēja „Tadāaa” šitas man ir jāizlasa. Pie izlasīšanus ķēros grāmatas iegādes dienā un piebeidzu vienā piegājienā. Grāmatas ir Zlotņikova sērijas Gron ceturtā grāmata. Iepriekšējā grāmata iznāca kādus pāris gadus atpakaļ un triloģija beidzās ar tādām kā atvērtām beigām. Tagad beidzot ir turpinājums.

Gron bijušais zemes iedzīvotājs, kas savā nāves brīdī nejauši atradies ar galvā uzmauktu ierīci, kas, savukārt, viņu nogādājusi kādā paralēlā pasaulē. Grons attopas sveša cilvēka ķermenī un ir spiests pielāgoties jaunajai pasaulei. Tā kā šāda lieta ar viņu nenotiek pirmo reizi, iepriekšējā triloģija bija veltīta pirmajai reizei, tad šoreiz Grons lietām ķeras klāt daudz aktīvāk. Viņš ir sapratis, ka visas pasaules pārvalda nezināmas būtnes, kuras cilvēcei neļauj pacelties augstāk par viduslaiku līmeni, periodiski uzrīkojot globālas kataklizmas, ja iepriekš viņam pretī stājās mākslīgais intelekts, tad tagad viņam ir jācīnās ar Valdniekiem, kas pārvalda šo pasauli.

Lai arī labu motīvu vadīts, Grons kā bijušais izlūkdienestu darbinieks, nespēj samierināties ar esošo situāciju pasaulē. Viņam piemīt klasisks pasaules glābšanas sindroms, neskatoties ne uz sevi, ne uz citiem, viņš glābs pasauli. Protama lieta, ka triloģijas remeiks (nomainot dekorācijas atstāstīt to pašu, kas noticis iepriekšējās grāmatās) tomēr būtu pa traku, tādēļ Zlotņikovs ir izdomājis savam varoni papildus grūtības pakāpi, uz šīs pasaules atrodas vēl kāds, kas atceļojis šādā pat veidā. Šis vēl kas ir absolūts ļaunais tēls, Melnais Barons klasiskā izpausmē.

Grāmatas sižets lielākoties ir viens vienīgs action, nekas netiek iestiepts vai vilkts garumā, Grons virzās uz savu mērķi: ieviest pasaulē savu kārtību. Tā kā visa viņa rīcība ir pakārtota šī ideāla sasniegšanai, tad, protams, par viņa rīcības ētiskumu spriest nav jēgas. Mērķis ir jebkuras rīcības vērts, protams, ja pretinieks nav ienaidnieks, zemiski paņēmieni netiek izmantoti. Konkurents Melnais Barons ir diametrāli pretējs, viņš soļo pāri līķu kaudzē, viņu interesē tikai viņš pats.

Nenoliedzams pluss grāmatai ir tas, ka tajā nav kā krievu valodās saka „рояли в кустах” visi notikumi izriet viens no otra un nekā no gaisa nomests netiek. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Vienkārši man patīk šāda tipa „caur ērkšķiem uz zvaigznēm pāri līķiem” grāmatas.

Science of Discworld III: Darwin’s Watch by T.Pratchett

Kārtējā Diskzemes zinātnes grāmata, diemžēl arī pēdējā. Grāmatas uzbūve ir standarta. Viena nodaļa stāsta mums par Diskzemes burvju piedzīvojumiem mūsu zemeslodes simulācijā. Izrādās, ka Visumu, kurā mēs dzīvojam, ir radījis burvju skaitļojamā mašīna Hex. Nākamā nodaļa ir populārzinātnisks apraksts par to, kas ir kas un kāpēc.

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, šīs grāmatas galvenā problemātika ir Darvina evolūcijas teorija. Diskzemē burvji atklāj, ka Zemes iedzīvotāji tomēr nav uzbūvējuši kosmisko liftu, lai aizbēgtu no kārtējās kataklizmas, kas pārvērš zemi ledus bumbā (Snowball earth scenārijs). Izrādās, ka pie vainas ir Darvins, kas „Origin of Species” vietā saraksta „Theology of Species”. Burvji nolemj manipulēt ar zemes pagātni, lai glābtu cilvēci, tomēr izrādās, ka lieta nav tik vienkārša: te ir iesaistīti arī realitātes Auditori.

Populārzinātniskā daļa sniedz mums ieolūcijas teorijas pamatos, pa ceļam analizējot laika mašīnu uzbūvi, paralēlos visumus, bezgalības konceptus un daudzas citas interesantas lietas. Kā jau iepriekšējās Diskzemes zinātnes grāmatās, arī šī man šķita vienkārši perfekti sarakstīta. Sevišķi patikās nodaļa, kura pieskārās Evereta daudzo pasauļu teorijas interpretācijai. Šī ideja mani nodarbina jau kādus desmit gadus (ne jau tā, ka par to vien domāju, bet ja ir iespēja tad šad tad palasu polemiku par šo tematu).

Grāmatai lielu plusu dod arī aoniskais skatījums uz lietu mānīgo vienkāršību, atšķirību kā ir patiesībā un ko mums māca skolā. Jāatzīst, ka pats ieguvu diezgan daudz jaunu informāciju par evolūcijas teorijas pašreizējo attīstības stadiju. Autori arī nebaidās sniegt apskatīto problēmu alternatīvās teorijas, salīdzināt tās savā starpā paplašinot lasītāja redzesloku.

Kopumā pēc visa augstāk minētā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, un domāju, ka tuvākā gada laikā pārlasīšu visas trīs Diskzemes zinātnes grāmatas.

The Void by Frank Close

Grāmata ir par neko. Tieši tā vakums fizikā tiek saprasts kā nekas. Tātad grāmata stāsta par vakumu, jeb tukšumu. Tā kā šī lieta mani interesē, es šo grāmatu nopirku. Nav jau nekāda biezā ~150 lapaspuses. Domāju fiksi izlasīšu un kļūšu nedaudz (vai daudz) gudrāks.

Patiesība izrādījās nedaudz skarbāka! Grāmatas autoram diez ko neiet ar populārzinātnisko rakstniecību. Daudzi koncepti tiek ieviesti garāmejot. Okei, es esmu daudzas šādas grāmatas lasījis un Higgsa lauks man šausmas neizraisa. Tāpat kā kvantu fluktuācijas. Ja es pagalvotu, ka šīs lietas pats saprotu un prastu arī citiem tās izstāstīt, tad tagad droši vien tagad būtu Nobela prēmijas laureāts. Patiesībā esmu šīs lietas tikai apgrābstījis daudzu gadu garumā, saprotu par ko iet runa, kādas sekas tas rada, bet tas arī viss.

Nu par pašu grāmatu sīkāk. Read more

The Science of Discworld II: The Globe by T.Pratchett, I.Stewart

Kas mēs esam un kā mēs kļuvām par tādiem? Šis ir jautājums uz kuru mēģina atbildēt šī grāmata.

Grāmatiņa ir sadalīta divās daļās – viena stāsta par Diskzemes burvju radīto Zemi ar Hex palīdzību. Otra daļa sniedz zinātnisku skaidrojumu burvju manipulācijām. Paralēlā stāstu attīstība ļauj lasītājam paskatīties uz savu dzīvi un uzskatiem no malas.

Burvji veicot „team building” aktivitātes uz Zemes pēkšņi atklāj, ka tā tiek pakļauta elfu ietekmei. Elfu visums ir paralēlais visums, un šamie mīl parazitēt uz visumiem, kuru iemītniekiem piemīt izdoma un kreativitāte. Burvji to tā nevar atstāt, jo Zeme pieder viņiem. Iesākuma viņi izdara visvienkāršāko – apslaktē visus elfus. Rezultāts ir, taču cilvēce paliek neandertāliešu līmenī. Tad nu viņi soli pa solim atklāj, kas jādara, lai rezultātā iegūtu cilvēku, kas domā par nākotni, prot melot, iejusties citu ādā un ir izdomas bagāts un, protams, manipulēt tā, lai Zemi atbrīvotu no elfiem.

Zinātniskā daļa, kas seko aiz katras fantasy nodaļas, ietērpj burvju rīcību zinātnē. Tiek izskaidroti dažādi cilvēka attīstības aspekti – kā mācāmies runāt, valodas nozīme kultūrā, mākslas uztvere, abstrakcijas, pašapziņa. Tiek aprakstītas daudzas zinātniskas idejas, piemēram problēma, kas prātus nomocīja jau no seniem laikiem, vai rikšojošam zirgam ir brīdis, kad visas kājas atrodas gaisā, kas ir Šrēdingera kaķis un ar ko entropija termodinamikā atšķiras no informācijas teorijas entropijas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ir gan labs stāsts, gan saistošs zinātnisks apraksts. Ir jau nedaudz primitīvi, bet autori norāda, kur viņi stāsta „melus bērniem”, lai tie vieglāk spētu uztvert. Paralēlā stāstu attīstība ļauj lasītājam paskatīties uz savu dzīvi un uzskatiem no malas.
Bilde ņemta no amazon.com.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …