Brokastojam lidmašīnā un jau ap pussešiem esam zemē Parīzē. Šarla de Gola lidosta ir visdīvaināka lidosta, kur man nācies būt, esmu te redzējis kā uzspridzina pamestu bagāžu, centies paspēt izskriet pasu//bagāžas kontroli desmit minūtēs, lai tiktu uz savienoto reizi, kovidlaikos stāvējis divas stundas uz sertifikātu kontroli rindā ar cilvēkiem no kuriem vismaz pusei nebija nekādu sertifikātu. Šoreiz nolemjam apčakarēt sistēmu un lai nebūtu vēlreiz jāiet pasu kontrole, ejam uz transfēru koridoru. Tur mums noskenē biļetes, nočeko bagāžu un tavu brīnumu, lai tiktu uz mūsu termināli mēs atgriežamies tai pat vietā, kur nogriezāmies uz transfēru pirms paskontroles.
Nekas, ienākam Šengenas zonā un ejam uz savu terminālu. Tur, tavu brīnumu, mūsu noskanētās AirBaltic biļetes rāda, ka mēs jau esam iegājuši terminālā un iekšā nelaiž! Drošībnieki ar’ nezina, ko darīt šajā situācijā, saka ejiet uz reģistratūru un dabūjiet papīra biļetes. Čekins vēl nav atvērts, pazvanu uz AirBaltic servisu, apstāstu situāciju tie brīnās, atceļ mūsu reģistrāciju, mēs iečekojamies no jauna un nu jau ar jaunām biļetēm ejam uz terminālu. Cerības lielas, bet tik un tā netiekam iekšā.
Tā ņemoties esam sagaidījuši reģistrācijas atvēršanu, ejam tur, izskaidrojam situāciju un mums iedod drošībnieku gribētās papīra biļetes. Ejam uz termināli, drošībnieki jau mūs sveicina kā vecus draugus, skenējam biļeti, ieeja liegta. Prasām viņu priekšniekam – ko nu? Teici -būs papīrs un viss būs kulē, a nav! Viņš atmet ar roku uzdod saviem minjoniem, pārbauda mūs pēc pasēm un ielaiž bez skanēšanas.
Laimīgi tikuši iekšā velkamies uz savu geitu un gaidām savu lidmašīnu uz mājām.
Tie, kuri šo blogu lasa, noteikti būs ievērojuši, ka viens Reinjonas apmeklējums man jau te ir atrodams, bet tai ceļojumā es nepiedalījos un tādēļ vārdi nav mani. Par šo Reinjonas apmeklējumu tika nolemts jau pērngad vasaras beigās. Atzīšos uzreiz, ka plānošanā es praktiski nepiedalījos. Mans lielākais ieguldījums bija atrast, kādu mašīnu es vēlos īrēt. Labi vien ir – cilvēkam savas kompetences tomēr vajag apzināties.
Rīts sākas agri, ceļamies puspiecos, paēdam un speramies uz lidostu. Tur ap sešiem jau esam pabeiguši visas formalitātes un varam sākt gaidīt lidmašīnu. Gaidīšanā esam profesionāļi un lēnā garā sākam tērēt savu viedierīču baterijas. Kā jau tas Latvijā ierasts, cilvēki rindā uz iekāpšanu sāk stāties 20 minūtes pirms tās sākšanās. Mēs savā naivumā ceram, ka vietas visiem pietiks un kājās nebūs jāstāv, tādēļ ielienam lidmašīnā vieni no pēdējiem. Kā par brīnumu vēl pat var novietot līdzņemamo bagāžu augšā.
Runājot par bagāžu, mēs esam izvēlējušies vieglo variantu – katram līdzi ir tikai Airbaltic atļautais minimums 8 kg. Tā kā Reinjonā dzīvosim īrētās mājās ar veļas mazgāšanas iespējām, tad drēbju nemaz tik daudz nevajag. Vispār nav jau tā ka sala ir totāli džungļi, ja vajag, tad tur šo to var arī nopirkt.
Lidojums norit bez starpgadījumiem, tik ikdienišķs, ka pat pasažieri pie nosēšanās neaplaudē!!! Tā kā mūsu nākamais lidmašīnas reiss no Šarla de Golla lidostas izlidos vien vakarā, tad mums ir iespēja apskatīt Parīzi. Sākumā gan ir jāveic daži darbi. Lai ar’ mums ir tikai mugursomas un nelieli velkamie koferīši, nolemjam tās nodot mantu glabātuvē. Ir aizdomas, ka ar tām mūs varētu neielaist muzejos. Šī procedūra izmaksā diezgan sālīti, bet laikam jau ir tā vērta. Nākamais ir tikt pie Parīzes sabiedriskā transporta biļetēm. Es atceroties iepriekšējo reizi, esmu diezgan priecīgs, ka Ernests iesakās, ka viņam dikti griboties ēst. Maija, Matīss un Armands uzņemas veikt biļešu iegādi, es atkal nodrošināšu Ernesta ēdināšanu.
Mums jau vietējā kioskā iepirkšanās daudz laika neaizņem, bet Maijai mēģinājums iegādāties pareizās biļetes gan paņem ilgu laiku pat ar vietējā dzelzceļa pārstāvja palīdzību. Matīss gan apgalvo, ka, salīdzinot ar Minhenes biļešu automātiem, Parīzes esot bijuši pat vietām saprotami. Tikuši pie biļetēm, braucam uz lielpilsētu, iekāpjam pareizā vilcienā un dodamies uz staciju Chatelet les Halles, tur ielienam metro un braucam skatīties Eifeļa torni.
Izlienam ārā no Torkadero metro stacijas un sākam meklēt Eifeli. To atrast var divos veidos, viens ir skatīties uz debesīm un caur mājām mēģināt ieraudzīt, otrs (vieglākais) ir uzmanīgi ieklausīties, ja dzird metāla žvadzēšanu, tad doties uz to pusi, kamēr tā kļūs pavisam skaļa un tu izdzirdi: “hello friend, from which country are you?”. Tad tu esi nonācis pareizajā vietā. Pirms ieraugi īsto torni, tev jau pāris reizes uzņēmīgi biznesmeņi piedāvā nopirkt pašam savus mazākus. Man, šķiet, ir īgns garastāvoklis, jo pirmajam uzreiz pasaku, lai atšujas. Viņš atšujas, bet nu es nolemju laboties un uz turpmākajiem piedāvājamiem vai nu nereaģēju vispār, vai saku ka man jau pietiek ar lielo.
Šī jau ir kāda trešā Eifeļa torņa apskate, jāsaka, ka pa padsmit gadiem viņš nemaz nemainās, stāv kā stāvējis, tikai tagad tam riņķī ir “aptaisīts” žogs. Parīze gatavojas Olimpiādei un jau laikus sāk būvēt infrastruktūru. Pa gabalu skatoties tas nemaz netraucē. Cilvēki, kā jau ierasts, mēģina nofotogrāfēt, nofotogrāfēties un izsisties līdz margām. Mēs arī izpildam šo rituālu un tad nolemjam aiziet pusdienās. Izskatās, ka tepat ir cienījams restorānu piedāvājums. Ir gan viens bet, mums līdzi ir divi profesionāli brāķētāji, kuriem ēšana nav vienkārša kaloriju uzņemšana. Tiek pētītas ēdienkartes, brāķētāji franču mēli nesaprot, bet restorāni viens pēc otra tiek noraidīti kā nederīgi. Beigās nekas nav derīgs. Skaidra lieta diviem cilvēkiem jau vien ir problēmas izvēlēties ēstūzi, praktiski visi konflikti ceļojumos kopā ar Maiju man ir sanākuši tieši ēstūža izvēles dēļ. Pieciem tikt ar šo uzdevumu galā ir vienkārši nereāli. Brīdī, kad visi jau domājām, ka nosprāgsim tepat uz asfalta badā, Maija atrod kaut kādu Birdy Hamburger, uz kuru mums ir jāpāriet pāri Sēnai un tad gar Eifeļa torni. Daži protestē, ka neies, bet brauks ar metro, bet tad tiek informēti, ka aizbraucot mums būs jāgaida atvēršana. Ejam ar kājām.
Mūsdienās ar telefona palīdzību aiziešana no punkta A uz Punktu B nav nekas sarežģīts, izejam cauri vietējam dārzam. Iekuļamies Kazahstānas pilsoņu ekskursijas grupā, ar kuriem kopā šķērsojam ielu. Pirms tilta vietējā autobraucēja, nez kāpēc mēģina visus nobraukt pie sarkanās gaismas, bet sabremzē. Kazahu ekspedīcijas vadītāja, gandrīz izdur man aci plātoties ar savu lietussargu, bet beigās esam Eifeļa torņa piekājē.
Šeit piedāvājums ir daudzveidīgāks. Eifeļa tornis visādos veidos ir biezā slānī, tad vīriņš lohiem piedāvā spēlēt uzpirksteņu spēli (lohi, izrādās, vēl nav beigušies), un vēl par naudu var nofotografēties ar baložiem. Mēs ar Matīsu spriežam, kāds peļņas avots te ir morāli pieņemamāks, nospriežam, ka laikam baloži, jo no tā kaut kas atlec abām pusēm (sevišķi, ja patīk putni). Īpaši nemaldoties nonākam līdz burgernīcai.
Izskatās pēc baigā ūķa, bet novērtējums viņam brangs, tādēļ ejam vien iekšā, mums pat izdodas atrast galdiņu, sasēsties un pasūtīt. Ēdam un spriežam par kartupeļu frī vārīšanas tradīcijām, mums ģimenē par brīnumu atrodas franču stila piekritēji. Jāsaka, ka vērtējums nebija mākslīgi uzkačāts, burgeri bija garšīgi, par pasūtīto brauniju gan nācās atsevišķi atgādināt pie apmaksas.
Paēduši devāmies un Invalīdu namu. Man par pārsteigumu tas ir nevis pansionāts, bet gan muzejs un Napoleona kapavieta. Kā jau visos muzejos Francijā pie ieejas automātiski mūs pārbauda, vai nav kas nelegāls. Nu tā bez īpaša entuziasma. Tad sākas muzeja apmeklējums, vazājamies pa dažādām zālēm, kur mums tiek stāstīta franču varenā militārā vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Bruņinieku bruņas, zirgu bruņas, lielgabali, kas atņemti pat turkiem, Reno tanki un koferī iebāžams mocis. Mēs te pavadām pāris stundas, kamēr galva sāk griezties riņķī. Kad man apnīk es sev par izbrīnu atklāju, ka visi pārējie ir pazuduši, sazvanu, viņi esot aizgājuši uz nākamo sekciju, es nemaz nezināju, ka te visa tā māja ir pilna ar muzejiem.
Cenšos neatpalikt, bet beigu beigās pazaudējam Maiju un Armandu, beigās šie atradās pie suvenīru veikala. Puišu entuziasms sāk noplakt un mēs dodamies uz pēdējo atrakciju apskatīties, kur pierakts Napoleons. Jāatzīst, ka vieta iespaidīga un sarkofāgs ar makans. Atšķirībā no Ļeņina viņš nav izlikts vispārīgai apskatei. Pie reizes apskatām arī Napoleona Otrā kapaplāksni un oriģinālo coffin dance statuju. Nu ir pienācis brīdis, kad visiem viss apnicis un dodamies uz lidostas pusi. Nopērkam kaut ko vakariņām un braucam.
Bagāžu mums izsniedz pilnībā, nekas nav nosperts. Sapakojamies un ejam uz čekiniem, pirms tiem izdzeram visus šķidrumus un apēdam visus kruasānus. Lai tiktu uz Reinjonu mums jāatstāj Šengenas zona, tā kā mums līdzi ir bērni, to nevar darīt automātiski, mums nākas stāvēt rindā ar citu valstu pasu turētājiem un tā ir tik lēna kā gliemezis. Mūsu identitātes tiek apstiprinātas un varam doties uz savu geitu.
Tagad ir dienas garlaicīgākā daļa, kas lielākoties ir telefonu uzlādēšana un par brīvu pieejamo PS5 spēlēšana. Pie iekāpšanas gan mēs kā īsti latvieši sākam stāvēt laicīgi, vairāk jau tādēļ, ka esam diezgan atsēdējušies un vajag pirms 12 stundu lielsēdes izstaipīt kājas.
Lidmašīnā tiekam bez problēmā, bagāžas nolikšana prasa nelielu 3D puzles risinājumu, bet kopumā viss labi. Bļāvējbērni tuvumā netiek dzirdēti un tualete ar’ ir pietiekamā attālumā. Lidmašīnā paēdam vakariņas un liekamies gulēt. Es laikam uz vecumu esmu palicis vājš, man lidmašīnā izdodas aizmigt un pat nedaudz pagulēt, patiesībā diezgan labi pagulēt.
No rīta pabrokastojam, izčekojamies un dodamies uz vietējo mākslas muzeju. Tas gan vēl nav atvēries un mēs nolemjam paklaiņot pa vecpilsētu. Izskatās, ka franču nemieri ir nonākuši arī šajā miestā, vienā laukumā ir atrodamas nodedzinātas miskastes atliekas, tirgus gan šodien ir beidzies un visas ielas ir tukšas, var pat pa ietvi paiet. Pastaigājam pa autentisku viduslaiku ieliņu, daža ēka te jau ir no 1505. gada. Lielākā daļa ir ar šķībām sienām. Atliek vien cerēt, ka šodien viņas nesabruks. Arī smaka ir autentiska.
Laiks lēnā gaitā samaitājas, sāk pilināt un beigās pat līt. Somas mums ir viesnīcā un muzeja atvēršanu nākas sagaidīt stāvot pažobelē. Bijām nolēmuši laiku līdz vilciena atiešanai pavadīt muzejā, taču jau pie kases mums saka, draudziņi, jums gan nav noveicies, galvenā ekspozīcija mums šodien ir ciet. Vaļā tikai pirmais stāvs islamam veltītā ekspozīcija un Cabinet of curiosities. Un tad vēl izstāde, par kuru jāmaksā. Laiks jānosit, nospriežam, ka maksāsim, bet pie kases neviens neparādās.
Islāma kultūrai veltītā izstāde bija pāris dunči un kaut kādas mošeju bildes. Brīnumu kabinetā savākti visādi krājējam interesanti loriņi, mumificētas galvas, porcelāna nieki un miniatūras gleznas. Lieki sacīt, knapi pusstundu bija ko darīt. Savācam viesnīcā savas somas un ejam dirnēt uz dzelzceļa staciju.
Līdz Parīzei nācās braukt divas stundas. Izkāpjam ārā Montparnasas stacijā un lemjam, ko darīt. Laiks mums atliku likām un ejam uz Eifeļa torni. Ceļu atrast visnotaļ viegli, jo to torni var redzēt pa gabalu, pēc pusstundas esam klāt. Maija uzstāj, ka tagad esot jāpapusdieno un mēģinām noēst to kausēto sieru, nesanāk. Mani jau tā Eifeļa konstrukcija diez ko neuzrunā, bet izskatās diezgan populāra vieta Daži uzņēmīgi tirgotāji pat ir sadomājuši, ka cilvēki varētu gribēt sev aizvest līdzi uz mājām miniatūru torņa kopiju un pārdod tādus tepat parka malā.
Mūsu plāns ir gar Sēnas upi aiziet līdz Luvrai un tad ar vilcienu aizbraukt līdz lidostai. Iešana ir diezgan besīga, jo pēkšņi sāk spīdēt saule, gaiss kļūst sutīgs un no iešanas vairs nav nekāda prieka. Tā nu klimstam gar Sēnmalu, vērojam vietas, kurās esam bijuši agrāk un vietas, kurās neesam bijuši un nemaz netaisāmies iet. Pa gabalu var redzēt pat Parīzes Dievmātes katedrāli, kuru mēs apskatījām vēl nedegušu. Ir arī bomžu izveidoti telšu ciematiņi tepat zaļajā zonā. Kultūra, vienu vārdu sakot. Es gan esmu nedaudz piebesījies un sāku burkšķēt, ka vajadzēja braukt ar metro nevis te slāt ar kājām, sevišķi ņemot vērā vietējās pašvaldības attieksmi pret kājāmgājējiem. Ko vispār nozīmē Passerelle Debilly? Pēc pēdējā vārda ir skaidrs, ka neko labu!
Pie Luvras dzelzceļa staciju atrodam pateicoties tikai tam, ka Maija jau te ir bijusi un zina, kur jāpagriežas un pa kuru eskalatoru jābrauc lejā. Šoreiz dzelzceļa biļetes nopērkam bez aizķeršanās, sagaidām vilcienu uz spraucamies iekšā. Karsts kā peklē un vietas ar īsti nav, mēs ielīdām vieni no pirmajiem un bija kur piesēst, bet turpmākajās stacijās cilvēki sāka spēlēt konservu bundžās. Sēžu priecīgs, jo nemaz nenojaušu, ka Parīzes vilcienos ir reāla blakšu problēma.
Tiekam līdz lidostai, izejam drošības kontroli un jau vakarā esam mājās.
Rīts sākas agri, jo septiņos jau jābūt lidmašīnā uz Parīzi. Ap pieciem jau esam pabrokastojuši un dodamies uz lidostu. Šodien priekšā gara diena, kā jau katra ceļojuma sākumā. Tikšana līdz lidmašīnai problēmas nerada, esam ieradušies ar rezervi, un tas man ļauj atrast laiku savai ikrīta Diablo Immortal sesijai.
Lidmašīna šoreiz kā par brīnumu ir Air Baltic, par rokas bagāžu neviens nepiesienas. Ceļojam ļoti viegli, katram līdzi viena mugursoma, teorētiski vajadzētu pietikt, jo tā lielā mantu vilkšana līdzi nekad nav rezultējusies ar acīmredzamu ieguvumu. Šarla de Gola lidostā, šķiet, pēdējo reiz biju divdesmit pirmā gada sākumā, kad visus interesēja, vai tev ir noteikta aplikācija un kaut kāds sertifikāts. Šoreiz nekas no tā vairs nav atlicis – izkāp un ej.
Mums ir plāns tikt uz pašu Parīzi, kā transporta līdzekli izvēlamies vilcienu. Kā pieredzējis Jūrmala-Rīga maršruta braucējs, es jūtos tam gatavs. No sākuma mums ir jānopērk biļetes, tās pārdod automātos. Pieprasījums liels, un ir izveidojusies rinda. To, šķiet, menedžē kāds dzelzceļa darbinieks. Biļešu automātu ir izgudrojis kāds ļaunais ģēnijs. Gan jau ka simto reizi pērkot biļeti viss ir skaidrs kā dienā, šeit ar’ tiekam līdz maksāšanai, bet karti neņem pretī. Pārlecam uz citu automātu, tur tā pati vaina, un tikai pie trešā atklājam, ka šis ir tāds, kur karšu terminālim strādā ekrāns un viss kļūst vienkārši.
Aizsperamies uz dzelzceļa staciju, turpat pa trepēm stāvu zemāk. Tur stāv vilciens. Uz vilciena perona novietotie ekrāni skaidrā franču mēlē vēsta iekšā nekāpt, vilciens brauks uz depo. Cilvēki kāpj iekšā un beigās es nolemju, ka nebūsim jau nekādi muļķi un kāpsim arī mēs. Ej tu sazin’, kādas te ir paražas un visam rakstītajam jau nevar ticēt. Šis bija tas gadījums, kad rakstītajam vajadzēja ticēt. Esam tā labi ieriktējušies, kad vagonam cauri sāk jozt vilciena darbinieks un dzīt visus ārā. Tā nu simtiem pasažieru gariem ģīmjiem raušas ārā un pāriet uz perona otru pusi.
Beidzot atbrauc vilciens un var kāpt iekšā. Teikšu, kā ir, vilcienā pilnīga Jūrmalas vilciena vasaras atmosfēra. Nekas neventilējas, visi nosvīduši un saspiesti kā siļķes mucā. Par laimi es pie šādām lietām esmu pieradis, un līdz stacijai Denfert-Rochereau aizbraucam bez problēmām. Nu labi, soma bija jātur klēpī.
Tur izkāpjam ārā un mēģinām tikt cauri automātiskajiem vārtiem. Kaut kādu iemeslu dēļ mūsu biļetes tiek atgrieztas atpakaļ, vārtus neatverot. Izmēģinu visas trīs iespējas, bez rezultātiem. Man apnīk un vienkārši apeju viņiem apkārt. Beidzot varam baudīt Parīzes kultūru.
Pirmais apskates objekts būs Parīzes katakombas. Bērnu dienās, kad lasīju dažādas piedzīvojumu grāmatas, tās tur figurēja. Tagad ir iespēja viņās tikt iekšā. Te gan ir problēma, ka ar mugursomām iekšā nelaidīs, jo katakombu darbiniekiem ir slinkums čekot, vai kāds atkal nenes ārā kādu liela kaulu vai galvaskausu. Maija ir atradusi, ka mugursomas varot atstāt kaut kādos mugursomu atstāšanas punktos – Bounce. No sākuma nevaram atrast to punktu, beigās tas atrodas kafejnīcā. Tad izrādās, ka vajag izveidot profilu un apmaksāt un tikai tad var nodot, uz vietas piķi neņem. Nočakarējos ar to kādas piecas minūtes. Bārmenis saka, ka viņš ir gatavs pa piečuku pieskatīt. Bet nu tādam es par piečuku tukšu rimi maisiņu neatstātu pieskatīt, kur nu vēl savu mugursomu ar apenēm un zeķēm! Beigās viss izdodas un ejam uz katakombām.
Tā kā esam 10 minūtes pa ātru, mums piedāvā iet prom un nākt laikā. Nolemjam apskatīties tuvīnos parkus. Jāatzīst, ka parku kultūra viņiem te ir līmenī, ja salīdzina ar Latviju. Apmeklējam vien vienu un mazu, bet te ir gan uz soliem guļoši dīkdieņi, gan uz skulptūras sēdošs pliks vīrietis, kas kaut ko skaļi stāsta savam iedomu draugam/-iem (neesmu tik stiprs franču mēlē). Tip top!
Protams, kad ierodamies pie Katakombām, tur jau ir pārdesmit cilvēku rinda, kas nav klausījuši iekšā laidējam un stāvējuši pie ieejas. Uzrādām biļetes un speramies iekšā. Tiek piedāvāta iespēja ņemt audiogidu, bet es atsakos, jo kurš gan nezina Parīzes Katakombu stāstu?! Četrpadsmitajā gadsimtā, kad cītīgi būvēja Parīzi, tika daudz akmeņu izvilkts no Parīzes apakšas. Gāja laiks, cilvēki par to aizmirsa (šaubos par šo daļu). Līdz beidzot astoņpadsmitajā gadsimtā sāka iebrukt mājas. Visums tukšumu nemīl un nolēma reorganizēt kapus sabāžot kaulus katakombās.
Lai tiktu līdz apskatāmajai daļai, no sākuma pa spirālveida kāpnēm nākas kāpt lejā un tad pa garu eju doties pie pašiem kauliem. Tie, kuriem ir audogidi, laiku pa laikam apstājas un kaut ko klausās, mēs tik slājam tālāk, līdz tiekam līdz kauliem. Tik daudz kaulus es līdz šim biju redzējis tikai kaulu miltu veidolā, bet te kāds rūpīgs cilvēks tos smuki sazortējis. Stilba kauli sakrauti kā malka strēķī. Strēķis vietām izdekorēts ar galvaskausiem. Viss negabarīts sasviests aizmugurē, lai nebojā skatu.
Vienā vietā krāvējs bijis romantiski noskaņots un no galvaskausiem izlicis sirsniņu. Pēc kādām piecpadsmit minūtēm gan tā skatīšanās uz kauliem ir piegriezusies un saproti, ka nekur sāņus nenolīdīsi, jo visur priekšā dzelzs durvis. Ja paspīdina ar lukturi, tad var redzēt, ka arī tur pilns ar kauliem. Ejam uz izeju, pie tās mums pārbauda rokassomas, jo var gadīties, ka esam nočiepuši kādu pirksta falangu.
Tā kā līdz vilcienam uz St Malo vēl labs laiks, nospriežam iekost tai pašā kafejnīcā, kur tiek glabātas mūsu somas. Maija paņem salātus, es – picu. Klāt piedzeru svaigi spiestu koka kolu. Pavēroju vietējo paradumus, uzpīpot pie galda te joprojām ir ok. Tāpat kā velokurjeriem laiku pa laikam pieskriet pie letes un izraut vienu mazo, lai vieglāks miniens. Ēšanas laikā nospriežam nebūt nūģiem un doties uz Montparansas staciju ar kājām. Ja kāds nezina, tad tā ir viena no Parīzes lielajām TGV (ātrvilcienu) stacijām, no kurienes var aizbraukt jebkur, kur iet vilciens.
Pa ceļam iesperamies kapsētā Cimetière du Montparnasse, bet tā kā no pazīstamajiem neviens te nav pierakts, tad vienkārši izejam tai cauri. Montparnasas staciju atrodam bez problēmām, Maija man izstāsta, ka stacija atrodas pretī Montparnasas tornim un tad jau līdz turienei aiziet nav nekāda māksla.
Stacijā nedaudz uzgaidām mūsu vilcienu, iepērku uzdzeramos saldos dzērienus, izrādās, ka Schweppes Agrumes karstā laikā dikti labi iet iekšā un to dzeršu pie katras iespējas. Apmeklēju vietējo maksas tualeti, maksas automāts nestrādā, bet ir darbinieks, kas pieņem naudu. Te vēl nav modernā franču tualete, kur sievietes un vīrieši netiek atdalīti.
Uz vilcienu baigā rinda, cik var noprast biļetes šai nedēļas nogalē esot izpirktas, ka brīvu vietu nav. Mums problēmas sagādā vagona atrašana. Mums ir astoņpadsmitais vagons un tas jau atrodas puskilometru ārpus stacijas. Un, ja no sākuma vagonu numuri priecīgi mirdz ekrānos, tad uz astes galu nākas skaitīt līdzi uz pirkstiem, jo ekrānos ne velna neredz. Beigās atrodam mūsu vagonu un ieņemam vietas. Mani gan moka nemiers un izmantojot matemātiku secinu, ka esam iekāpuši nepareizajā un šis ir divdesmitais, atskaitām divus vagonus un atkal ieņemam vietas, nu jau pareizās.
Nekad mūžā vēl neesmu vēl braucis ar TGV, bija tā vērts! Divarpus stundu laikā esam jau San Malo vairāk kā 400 km no Parīzes. Šī nu būs mūsu bāze šonedēļ. Hotelis mums ir pāris kilometru no stacijas. Vispār man šī vieta patīk no pirmā acu uzmetiena. Tāda kā ar mūri apjozta viduslaiku pilsēta (jā, zinu kara laikā nobumboja līdz ar zemi un viss ir uzcelts no jauna) jūras krastā. No sākuma gan nav nekas interesanta, nedaudz pilsētas, tad ostas ēkas, vietām puvušu zivju smaka. Ieraugu panorāmas riteni un saku, ka mums vajadzētu izbraukt. Ja godīgi, patiesībā man vajadzētu iet uz tualeti, jo vismaz litrs Agrumes dzēriena jau ir izfiltrēti.
Maija piekrīt, nopērkam biļeti un sākam braucienu. Ir divu veidu panorāmas riteņi, viens kur laiž ārā pēc apļa, otrs – brauc kamēr apnīk. Šis ir no otrajiem, sēdi savā caurspīdīgajā kapsulā un brauc tik uz riņķi. Bet mēs jau to nezinām un tādēļ pirmā pabraukšana garām zemei šķiet neliels pārpratums. Otrais liek domāt, ka par mums aizmirsuši. Trešais jau rada apātiju, bet tad mums garām braucot uzsauc, vēl trīs reizes un var izbaudīt skatu. Skats ir San Malo 10 no 10, jahtu osta un ostas teritorija, jūra, bet bija tā vērts.
Nu gan vairs nestiepjam gumiju un dodamies uz hoteli. Tam ir tāds smalks nosaukums Maison Vauban. Recepcijā samaksājam par nākotnes brokastīm, saņemam istabas atslēgas un pievēršamies pašam svarīgākajam. Viesnīcas saimnieks uz kartes mums atzīmē restorānus, kuros ir vērts ēst un kuriem iet ar līkumu. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies pilsētas izpētē. Es paspēju apmeklēt galda spēļu veikalu, tikai paskatīties. Un ir klāt vakars, varam doties ēst.
Sākumā aizejam uz vienu rekomendēto vietu, bet tā izskatās ir slēgta un jau pasen. Tad nu lēnām ejam līdz pašiem ieejas vārtiem un nospriežam neskatoties uz visiem tiem, pie vārtiem būs dārgāk, jo tur maksā par vietu, piemetamies vienā no tiem. Sen nebiju tā pa Jāņiem ēdis langustus un garneles. Visam pa virsu uzstrebju zivju zupu un izdzeru puslitru sidra.
Tad veicam nelielu pastaigu pa mūriem, apejam pa tiem pilsētai riņķī. Vairāk lai iepazītos ar ģeogrāfiju, apskatām vietu, kur rīt kāpsim uz kuģīša. Molu nolemjam izlaist, tāpat kā fortu salas. Vienkārši apejam visam apkārt, ieejam vietējā pārtikas bodē, nopērkam uzkodas un dzērienus rītdienas pārgājienam un dodamies mājās.
Lai gan maršruts Rīga – Parīze vienai dienai neliekas diez ko ambiciozs, plāns ir pietiekami nopietns priekš 2 vecvecākiem, jaunās māmiņas, trīsgadnieka un 7 mēnešus veca mazuļa. Cēlāmies jau pirms septiņiem, lai laicīgi nokļūtu lidostā uz reisu 9.05. Jāpiemetina, ka iečekošanās un lielās somas tika aizvestas uz lidostu jau iepriekšējā dienā, tāpēc īpaši nebija jāsteidzas. Tas nu bija viens pareizs lēmums, citādi no rīta jau dabūtu pamatīgi iestresot. Pirms iekāpšanas lidmašīnā tika ievērtēts jaunais lidostas bērnu laukums – abiem puikām patika, un kāda pusstunda pagāja nemanot.
Pats lidojums ne ar ko īpašu neizcēlās, ja nu vienīgi ar to, ka tas bija Ernesta pirmais lidojums, un viņš uzvedās visnotaļ atzinīgi. Vēl varētu pieminēt brokastis – pankūkas ar ievārījumu pilnīgi noteikti bija virs vidējās lidmašīnu pārtikas līmeņa. Parīzē mums plāns sekojošs – ar vilcienu aizbraukt līdz centram. Tur sadalīties divās grupās – vieni nodod bagāžu, lai nav jāvadā apkārt, otri ar bērniem pa taisno dodas uz Jardin des plantes, kur ir plānots pavadīt kādas piecas stundas līdz brīdim, kad jādodas uz Orly lidostu uz nākamo reisu. Jardin des plantes kvartāls tika izvēlēts tāpēc, ka ļoti tuvu Austerlicas stacijai, tur ir neliels botāniskais dārzs, vairāki muzeji, zoo dārzs un arī bērnu laukums. Patiesībā, kad ar pārsēšanos beidzot nonākam botāniskajā dārzā, jau ir tāds nogurums, ka bez kolas vairs vienkārši nevar. Vafeles vēl vairāk atjauno cukura rezerves, un nu jau sāk rasties interese par blakus esošo īrisu dārzu, kas ir pilnos ziedos. Mums ļoti patika – tādas krāsas!!! Pilnīgi nezinu, kuri patīk labāk!
Kad esam atkal apvienojušies, dodamies uz Dabas muzeju, kur izstādīti visādi izbāzeņi utt. Pa ceļam apjūsmojam rožu dārzu, kas arī pilnos ziedos, bet pats muzejs laikam nebūs starp tiem, ko līdz mūža galam atcerēties. Laikam pie vainas tumšais apgaismojums, jo visiem sāk nākt miegs, jautājums tikai, kā kurš ar to tiek galā. Ernests aizmieg jau pirmajā stāvā, Matīss otrajā stāvā paziņo, ka zilonis ir čūska, bet pieaugušie trešajā stāvā jau sāk nopietni žāvāties.
Ejam atkal saulītē un apciemojam makdonaldu. Visi pieliek pilnas māgas un ir gatavi vēl vienai pastaigai pa dārzu un arī bērnu laukuma apmeklējumam. Bērnu laukums ir labs, bet ļoti pilns.
Tad nu arī pienāk laiks izklaižu beigām, jo jādodas uz Gare du Nord pēc bagāžas un tad uz lidostu. Braucam ar metro, lai nav jāpārsēžas, bet tas nozīmē kādas 7 pieturas. Metro pilns līdz malām, bet ar bērnu iedod apsēsties. Aizbraucam bez bļaušanas. Tad kātojam cauri Gare du Nord. Tas nu bija viens murgs, jo stacija liela, bet bagāžas glabātuve ir pretējā galā. Veiksmīgi dabūjam mantas un desojam atkal atpakaļ uz piepilsētas vilcienu. Ar to jābrauc ilgi, kādas 12 pieturas. Bērniem tas piegriežas, un brauciens izvēršas diezgan grūts. Aizbraucot vajadzīgajā stacijā, uzzinām, ka shuttle vilcieniņš tieši šodien nebrauc un tā vietā norīkoti autobusi. Nu nekas, braucam ar autobusu. Tas gan prasa vairāk laika, bet beigu beigās esam klāt. Un labi, ka esam jau internetā iečekojušies, citādi lidmašīnu laikam nebūtu nokavējuši, bet sajukuši prātā pilnīgi noteikti. Rinda jau tā ļoti gara, un katram kaudze ar mantām. Pie bagāžas nodošanas rindas praktiski nav, tā kā tiekam ātri cauri. Tā kā tas ir 2stāvīgais Boeing 747-400, tad iekāpšana prasa kādu stundu. Labi, ka mums pietiek prāta nepiekrist laipnajam uzaicinājumam doties uz lidmašīnu ar bēbīti kā pirmajiem. Iekāpām gandrīz pēdējie, un arī tad vēl visu paspējām!
Ernestam tiek zīdaiņu gultiņa pie sienas piestiprināma un paciņa ar 2 ēdamajiem burciņās, lacīti un mantiņu. Matīss aizmieg praktiski momentā un paliek bez vakariņām. Un nav arī ko nožēlot, jo nekā īpaša nebija. Šajā komponentē Corsair noteikti nav manā Top 3. Arī inflight entertainment atpaliek no aziātu aviokompānijām.
Par šīs grāmatas izlasīšanu es biju domājis jau sen. Tā vienmēr bija atrodama lidostu grāmatnīcās un manās amazon rekomendācijās. Tomēr līdz lasīšanai gan vēl nebiju ticis. Kad ieraudzīju grāmatu izdotu latviešu valodā, grāmata momentāni pabīdījās manā izlasāmo sarakstā par kādām divsimts vietām. Ar Zvaigznes ABC palīdzību tiku pie grāmatas „Ellīgs gads Parīzē” un pie lasīšanas ķēros uzreiz.
Uzreiz jābrīdina, grāmata ir romāns, un tādēļ tajā notiekošo nevajag uztvert par baltu patiesību. Grāmatas varonis Pols Vests ir tipisks brits, kas ieradies gadu pastrādāt Parīzē pie tējnīcu ķēdes atvēršanas projekta. Un skaidra lieta, ka šī gada laikā viņš sastopas ar visām tām lietām, ar kurām britiem asociējas Francija. Tas ir suņu mēsli uz ielām, nebeidzamie streiki, darba dienas pavadīšana kafejnīcās, protestēšana, dzīvokļa atrašanas problēmas un pat māja Francijas laukos.
Tā kā autora specializācija ir komiski skeči, tad šīs lietas grāmatā netrūkst. Tai pat laikā nevar teikt, ka viņa joki būtu nodrāzti un nesmieklīgi. Šķiet, ka Pols Vests ar saviem piedzīvojumiem izdzīvo lielāko daļu no klišejām, kas tiek saistītas ar frančiem. Autora rakstības stils ievelk lasītāju Pola Vesta dzīvē un nemaz nešķiet, ka šis cilvēks būtu izdomāts. Sevišķi, ja ņemam vērā, ka situācijas, kurās viņš nonāk patiešām ir tipiskas Francijai. Man gan šajā valstī ir nācies nodzīvot vien pāris nedēļas, tomēr šī ir vienīgā valsts, kur es esmu iekāpis suņa mēslos, un redzējis patiesu prieku cilvēku acīs, kas ēd cietu bageti, kurai pa vidu ir iebāzta salātu lapa ar plānu šķiņķa šķēli.
Grāmatas pluss viennozīmīgi ir tās raitums un pietuvināšanās realitātei. Katrs, kas nedaudz bijis Francijā (pat ja nebūs brits), spēs atrast kādu lietiņu, ar kuru pašam nācies saskarties. Kaut vai ar oficiantu, kuram ir pilnīgi vienalga vai viņam ir apmeklētāji vai nav. Lai gan portugāļi, manuprāt, viņus sit pušu. Neslikts ir arī galvenā varoņa mūžīgais optimisms un gaišais skats uz dzīvi.
Pie mīnusiem varētu pieskaitīt Pola Vesta diezgan vienveidīgos piedzīvojumus. Lielākoties tie ir mēģinājumi ar kādu pārgulēt vai pārgulēšana. Rodas priekšstats, ka galvenais varonis ir seksuāli norūpējies tips. Bet nu kaut kā jau tās franču sieviešu priekšrocības ir jāizceļ.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasās ļoti ātri, un nemaz negribas mest tai mieru pirms sasniegts otrs vāks. Cik var noprast, pat Francijā šī grāmata ir kļuvusi populāra, kas liecina par franču spēju par sevi pasmieties. Izrādās arī, ka šai grāmatai ir veseli trīs turpinājumi ar Pola Vesta piedzīvojumiem. Es gan neriskēju tūliņ ķerties pie nākamajām grāmatām. Iemesls pavisam vienkāršs, ja nu grāmatās joki sāks atkārtoties, tad lasīšana būs sabojāta. Pagaidīšu kādu pusgadu, lai šī nedaudz aizmirstas un tikai tad ķeršos pie nākamās.
Šomēnes mums ir Dikensa mēnesis tad arī es nolēmu nepalikt „vaktējot pie ratiem ābolus” un izlasīt kādu Dikensa darbu. Protams, angļu mēlē. Līdz šim ar Dikensu bija nācies saskarties tikai pāris reizes un no izlasītā atceros tikai „Oliveru Tvistu”, tas man bērnu dienās patika. Kam gan nepatīk stāsti par nabaga bāreņiem, kuriem viss beidzas labi? Nolēmu par bāreņiem šoreiz tik daudz nelasīt un paņemt Dikensa vispopulārāko darbu. ”A Tale of Two Cities” esot tiražēts vairāk kā 200 000 000 eksemplāros. Tas manī radīja aizdomas, ka, iespējams, rietumu pasaulē esmu palicis vienīgais, kas šo grāmatu vēl nav lasījis, bija pēdējais laiks ķerties klāt.
Stāsts sākas tālajā 18751775. gadā, kad kāds Misters Lorijs, Tellsona bankas darbinieks, saņem uzdevumu doties uz Franciju. Francijā viņam jāatrod un uz Britu salām jānogādā kāds doktors Aleksandrs Manette. Pie reizes tiek uzmeklēta arī šī doktora meita Lūcija, kurai tad tiek paziņots, ka viņas tēvs ir dzīvs, lai gan pavadījis ieslodzīts Bastīlijā astoņpadsmit gadus. Manette tiek atrasts kāda Parīzes vīna veikala īpašnieka mājā. Veikaliņa īpašnieks un viņa sieva ir revolucionāri, kas savu grupējumu dēvē par „Žakiem”, cīnās viņi pret aristokrātijas netaisnību un reģistrē visus, kuriem varas maiņas rezultātā būtu jāatriebjas. Manette tiek pārvests uz Britu salām, un viņš ar savu meitu dzīvo visai laimīgi, vismaz sākumā. Tālāk tekstā sekos spoileri.
Ja godīgi, tad, lasīdams šo grāmatu, nevarēju saprast kā viņa ir kļuvusi tik slavena. Lielākajai daļai no grāmatas varoņiem nav nekāda piepildījuma, tur ir tikai emocijas un saukļi. Lūcija ir ideāla Viktorijas laikmeta sieviete, kas visur klausa vīru, nesavtīgi mīl, ir īsts līdzjūtības iemiesojums un dara, ko viņai liek. Visa viņas iekšējā dzīve ir mīlestība un satraukums, kur nepieciešams, par tēvu, vīru, bērniem.
Viņas vīrs Darnay, marķīza titula mantinieks, kas atteicies no saviem īpašumiem Francijā, vispār ir dīvains tips. Ilgu laiku autors par viņu neliekas ne zinis, tik vien kā apsūdzot spiegošanā un attaisnojot. Šīs tiesas gaitā tad viņi sapazīstas un beigās apprecas. Francijā, sākoties revolūcijai, šis cilvēks pa kluso pamet savu sievu un bērnu, lai dotos uz Parīzi. Jo Tellison bankas telpās šis bija dzirdējis no izbēgušajiem franču aristokrātiem apvainojumus, kas adresēti tādiem kā viņš, titula pametējiem un nelikšanos ne zinis par saviem īpašniekiem. Skaidra lieta, ka nonāk Parīzē viņš jau kā cietumnieks, un laika gaitā tur pārvācas arī visa ģimene, kas cenšas viņu izpestīt no cietuma. Manuprāt, absolūts bezsmadzeņu radījums, kas dzimis tikai, lai radītu problēmas citiem.
Lorijs – bankas darbinieks īsts darījuma cilvēks. To viņš mīl uzsvērt katrā sarunā ar jebkuru cilvēku. Kādi gan īsti ir tie viņa darījumi, mēs tā arī nekad neuzzinām. Tomēr viņš vienmēr parādās pareizajā laikā un vietā, lai izpestītu Manettes ģimeni no kārtējām nelaimēm.
Sidnejs Kartons – alkoholiķis ar Jēzus tendencēm. Īstenībā viens no dzīvākajiem tēliem visā grāmatā, viņam piemīt spēja racionāli domāt un beigu beigās viņš pat izpestī viņus no drošas nāves pats aiziedams bojā.
Grāmata lasījās reti lēni, tā kā tā tika izdota iknedēļas turpinājumos, tad iestiepta bija pamatīgi. Neizslēdzu, ka tajā laikā vienkārši bija tāds rakstīšanas stils, kas sevī ietvēra milzīgu liekvārdību, interesantas teikuma konstrukcijas un absolūtu nesapratni, kas šajā grāmatā notiek. Man šī nesapratne ilga pirmo grāmatas trešdaļu, visu laiku gaidīju, kad tad sāksies nopietna notikumu attīstība, kas beidzot liks man just līdzi kādam no varoņiem. Tad ar tēlu lielāko daļu biju iepazinies, sapratis, ka viņus visus uz priekšu dzen tikai tā brīža emocijas, un samierinājos, ka te nu autors ir atstājis sev iespēju izvērsties, un notikt var jebkas. Lasīju un domāju, kā nez valdošā britu elite uztvers Dikensa revolūciju aprakstus, jo grāmatas darbības laikā revolūcija notiek gan ASV, gan Francijā. Šķiet, arī pats autors ir sapratis, ka nav ko sludināt šķiru cīņu Britu Impērijā, un visi viņa parastie tēli ir kaismīgi karaliskās ģimenes atbalstītāji. Arī revolucionāru tēls neizpelnās nekādus gailamus, tie ir dzīves pamesli, kas izsitušies pie varas un nu aizrautīgi iznīcina savus pretiniekus, neuztraucoties par rītdienu. Beigās gan ir patosa pilni vārdi par to, kā no šī muklāja dzims jauni patiesi brīvi cilvēki.
Kopumā tāda viduvēja grāmata – liktu 7 no 10 ballēm, bet te jāsaprot, ka tajā laikā rakstīja pavisam savādāk. Ļaunie tēli ir absolūti ļauni, viņiem nav nekādas sirdsapziņas un žēlastības, labie tēli ir tikpat absolūti labi, kas pacietīs visas dzīves grūtības ar fatālistisku nesatricināmību. Rodas aizdomas, kādēļ Alisei no Brīnumzemes tik ļoti patika lasīti tieši dialogus, garie iestarpinājumi par laika apstākļiem un apkārtējo vidi reizēm tracināja.
Ja interesē vēl Dikensa mēnesī izlasītais, tad Ms Marii ir izlasījusi Bleak House.
Par asins pārliešanas vēsturi uzzināju jau agrā bērnībā. Padomju laikos, sēžot feldšerpunktā un gaidot savu kārtu, pacientam bija iespēja izglītoties medicīnas vēsturē. Parasti tur bija pieejamas dažnedažādas populārzinātniskas grāmatiņas par dažādām medicīnas tēmām. Es reiz aiz gara laika izlasīju vienu, kas bija veltīta asins pārliešanai un donoru kustībai. Tad nu pirmoreiz savos deviņos gados uzzināju, ka ir asinsgrupas un ka ne visiem der vienas asinis.
Šī grāmata mūs aizved uz pašas asins pārliešanas vēstures pirmsākumiem. Izrādās pirmā asins pārliešana cilvēkam notika jau 1667. gadā un to veica kāds franču mediķis Jean-Baptiste Denis. Pārlietas gan tika jēra asinis un ņemot vērā, ka pacients nenomira, var spriest, ka pārliešana nav bijusi visai veiksmīga un pārlietais asiņu apjoms niecīgs vai vispār nekāds. Tomēr fakts kā tāds bija sasniegums medicīnā, un tas izraisīja dažādu politisku un reliģisku pretreakciju.
Pirmkārt Francija bija pārspējusi britus šajā sacensībā, tie gan uzskatīja, ka franči ir nošpikojuši viņu ideju un ir nožēlojami ideju zagļi. Bet fakts paliek fakts, franči to izdarīja pirmie. Otrs, vai pārlejot asinis no dzīvnieka cilvēkā netiek pārkāpti reliģijas pamatpostulāti, par asinīm kā gara mājokli un vai, piemēram, cilvēks, kuram pārlietas jēra asinis ar laiku nesāks blēt. Trešais, konkurence mediķu vidē, Denis nepiederēja pie elitārajiem Parīzes mediķiem, viņš bija cēlies no vienkāršas ģimenes, studējis nepareizā skolā, neatradās franču karaļa paspārnē, un vienkārši bija lecīgs tips. Tas tad arī noveda pie slepkavības, kuru viņa slavenajam pacientam noorganizēja oponējošie mediķi, un kas asins pārliešanu atlika uz simts piecdesmit gadiem.
Mūsdienās, iespējams, kaut kas līdzīgs notiek ar cilmes šūnas izpēti, tiek apspriesti gan morāles, gan ētikas, gan reliģiski aspekti. Ir gan bļāvēji par, gan oponenti, šarlatāni un sagrozīti fakti. Tas, protams, ir vajadzīgi un neizbēgami, bet tai pat laikā tiek bremzēta medicīnas attīstība.
Kopumā interesanta grāmata par medicīnas vēstures svarīgu aspektu. Gribējās, lai autors nedaudz izvērstu savu stāstījumu arī par vēlāko periodu, kad tā lieta aizgāja. Bet tas šķiet bija ārpus grāmatas rāmjiem. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izrādās , ka suņiem ir veselas divpadsmit asinsgrupas.
Šodien plānā nav nekā, ja nu vienīgais atlidot atpakaļ uz Latviju. No rīta piecēlušies, aizejam paēst ‘viens cilvēks, viens kruasāns’ tipa brokastis un dodamies kravāt mantas. Čekojoties ārā mana kredītkarte atkal nogļuko un nestrādā.
Tā kā līdz lidmašīnas izlidošanai vēl ir laiks, mēs ar Maiju dodamies un grāmatu veikalu, kas pārdod grāmatas angļu valodā. Tur noslaistāmies aptuvenu pusstundu, neko nenopērku, cenas ir pabaisas, toties sastādu sev galvā sarakstu ar grāmatām, kuras pasūtīšu amazon.com.
Franči vispār izskatās lieli grāmatu cienītāji. Katrā mazā miestiņā ir atrodams nopietna izmēra un piedāvājuma ziņā bagāts grāmatu veikals. Grāmatas franču valodā ir ļoti dārgas, salīdzinot ar analogu angliski. Tas man nedaudz atgādināja Vāciju. Tomēr izskatās, ka veikaliņi kaut kā savu dzīvību velk.
Nākamā atrakcija ir braukšana uz lidostu. Apskatāmies ar kādu vilcienu tur nokļūt, izvēlamies metro staciju un dodamies uz turieni. Maija izsaka cerības, ka, iespējams, uz lidostu iešot divstāvu vilciens, bet tās nepiepildās, vispār izskatās, ka Charles de Gaulle lidostā pienākt var tikai vienstāvu vilcieni. Vilciens līdz lidostai iet kādu pusstundu, vienā ziņā esmu priecīgs, ka šī ir ceļojuma pēdējā diena, jo viss jau ir diezgan pieriebies.
Lai tiktu uz vajadzīgo terminālu, izmantojam starpterminālu vilcieniņu, tur patērējam vēl piecas minūtes. Uzzvanu Atvaram, kurš vēl tikai piebrauc pie lidostas. Dodos iečekoties, te atklājas, ka mums nav līdzi rezervāciju numuri. Bet tos man arī neviens nemaz neprasa (es Maijai apgalvoju, ka točna prasīs un uz Rīgu varēsim iet ar kājām), parādi pasi, nosauc reisu un saņem biļetes.
Pārējais laiks bija plānots veikalu apstaigāšanai. Diemžēl plāns izgāžas, kāds duraks aizmirsis lidostā savu somu, pasažieri netiek laisti tālāk par priekštelpu. Aizdomīgo vietu aplenc žandarmi ar automātiem un visi var tusēties pa uzgaidāmo telpu. Pēc kādām 40 minūtēm rosības, dzirdam sprādzienu. Laikam somu uzspēruši gaisā speciālā konteinerī un pasažierus lēnām sāk laist iekšā.
Seko nākamais aplauziens, nekādu prātīgu veikalu te nav, ir viena bodele, kas pārdod šoceni uz dzeramos, tas arī viss. Nedaudz vīlies sēžu un gaidu iekāpšanu lidmašīnā. Latvieši atkal baidās, ka visas vietas būs pilnas un rindā sastājas jau labu laiku iepriekš. Tomēr visi tiek iekšā izņemot vienu jaunekli, kas sajaucis lidmašīnas. Tas protams viņu neatturēja mēģināt tikt iekšā veselas trīs reizes.
Man blakus nosēžas tantuks, kas laiku pa laikam ar mani runā franciski, bet pats lasa krievu avīzi. Tas mani nedaudz izbrīna. Pēc kāda laika jautāju vai tad šamā krieviski māk tikai lasīt. Izrādās, ka esmu noturēts par francūzi.
Ar pusstundu nokavēšanos ierodamies Rīgā un lielais ceļojums ir beidzies. Ja godīgi, tad visa ceļojuma laikā man nepatika tieši Parīze. Nedaudz traucēja arī tas, ka ne velna nesaprotu franču valodu. Beigās jau lielos vilcienos sāku iebraukt, bet mazos vagoniņos vēl ne. Vai es uz turieni vēl kādreiz aizbraukšu? Domāju, ka jā, Francija ir diezgan liela un apskatīt tur ir daudz ko. Ja tā paskatās, tad esam apmeklējuši tikai Luāras ieleju un nedaudz Parīzi, tā ka apskates objektu Francijā ir vēl daudz.
Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.
Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.
Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.
Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.
Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.
No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.
Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.
Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.
Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.
Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.
Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.
Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.
Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.
No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.
Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.
Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.
Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.
Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.
Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.
Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.
Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.
Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.
