Navigate / search

Drosmīgie by Aleksandrs Voinovs

Drosmīgie

Šoreiz no „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas nolēmu lasīt par partizāniem. Biju aizspriedumains un domāju, ka grāmata būs kārtējā komunisma propaganda, kas sajaukta ar fantāziju

1943. gada pavasarī Sarkanajai armijai atbrīvojot Belgorodu autors sastapis partizāņu grupu. Partizāņi bija sekmīgi darbojušies ienaidnieka aizmugurē un tagad nāca, lai pievienotos Padomju Armijas daļām. Starp viņiem bija vairāki bērni – divpadsmit, trīspadsmit gadus veci zēni un meitenes. Viņš pierakstīja, ko tie stāstīja un vēlāk uzrakstīja jaunajiem partizāniem veltītu romānu – šo grāmatu.

Grāmatas centrālais varonis ir Koļa, padsmit gadus vecs puišelis, kuram nupat gestapovieši pakāruši māti, un tēvs ir kritis vācu gūstā. Apkārt notiek karš, un nekādas nākotnes perspektīvas viņam īsti nav. Viņa tēvocis ir gestapoviešu rokaspuisis, un dzīve pie tā nešķiet īpaši cerīga. Tādēļ Koļa nolemj bēgt un pievienoties pagrīdniekiem. Domāju, ka autors izvēloties savu varoni neko nemaz nav pārspīlējis, kara laikā notika ne tādas vien lietas.

Koļa izrādās ir puisis ar īstu diversanta ķērienu. Viņš var uzlaist gaisā tanku ešalonu un iefiltrēties koncentrācijas nometnē. Centrālais partizānu intereses objekts ir nocietinājumu būve Belogorodas apkārtnē. Tā tiek veikta pilnīgā slepenībā, un piekļuve šim objektam ir praktiski neiespējama. Un tas jau viss būtu nieks, bet riņķī vēl ir nodevēji. Pat koncentrācijas nometnē tu nemaz nevari zināt, vai tavs biedrs nav gestapoviešu roklaiža, kuru labāk būtu nosist ar sliedi.

Taču lai viss nebūtu tikai jauno partizānu piedzīvojumi vien, tad autors ir ieviesis vēl vienu paralēlos sižeta līniju. Tā skar pilsētas komendantu Kurtu Meijeru (īsts fašistu cūka, kuram vienaldzīgi iekaroto ļaužu likteņi), burgoministrs Bļinovs (it kā krievu cilvēks, bet ar pamatīgu jumtu Reihā) un kāds noslēpumains fašistu spiegs S-A-87. Tam visam klāt par piemest Belogorodas mākslas fondu, kuru fašisti cenšas izlaupīt. Nevar teikt, ka autors spētu veiksmīgi saglabāt intrigu līdz beigām. Viņš visa stāsta garumā dod tādus mājienus ar mietu, kas, kur un kā, ka lasītājam nevajag īpaši sasprindzināties, lai atšķetinātu patieso notikumu gaitu.

Grāmatu vērtēju ar 7 no 10 ballēm. Tipisks padomju laiku pusaudžu literatūras paraugs – karš, partizāni. Priecēja, ka nebija nekādas milzīgas ideoloģijas piešprices, autors tiešām rakstījis no sirds par jaunajiem partizāniem. Grāmata ir sarakstīta interesanti, lasās kā trilleris, lai ar’ pusaudžiem domāts. Notikumi risinās spraigi, un nolikt malā ir grūti. Autors spiež uz visām savam laikam raksturīgajām pogām. „Ticēt! Cīnīties! Uzvarēt!” tā ir šī grāmatas devīze. Jaunajam pionierim šī būtu iedvesmas pilna lasāmviela.

Izsaucam uguni uz sevi. Gulbja dziesma by Ovīdijs Gorčakovs

IZsaucam uguni

Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sēriju. Tā kā pašam paliek arvien grūtāk izvēlēties, kurai no atlikušajām sērijas grāmatām ķerties klāt, nolēmu izmantot gadījuma skaitļu ģeneratoru. Tas man izģenerēja, ka jālasa šī grāmata. Cik no savas bērnības atceros, tad šo grāmatu līdz šim lasījis nebiju. Ja godīgi, tad arī tagad viņa pārāk auksti prioritātēs nestāvēja, vāks likās dīvains un nosaukums ar’ nekāds.

No grāmatas anotācijas var uzzināt – “Izsaucam uguni uz sevi” un “Gulbja dziesma” ir dokumentāli stāsti par Lielā Tēvijas kara varoni padomju izlūku Annu Morozovu. Pirmajā stāstā parādīta padomju – poļu – čehoslovaku pagrīdes darbība, kuru vadīja komjauniete Anna Morozova. Otrais stāsts – “Gulbja dziesma” atklāj vēl nezināmu lappusi Annas Morozovas un viņas cīņas biedru – kara izlūku dzīvē. Ārkārtīgi grūtos apstākļos ar nepieredzētu vīrišķību viņi veica izlūkošanu ienaidnieka teritorijā – Hitlera galvenās mītnes rajonā. Grāmatas materiāla vākšanā autoram palīdzējuši bijušie partizāni, pagrīdnieki, pionieri, sarkanie izlūki un draugi no brālīgajām valstīm.

Beigu beigās ir sanācis sakarīgs un labs stāsts par baltkrievu partizāni Annu Morozovu. Cilvēkam vācu okupācija nav patikusi, un viņa nolēmusi pret tiem cīnīties ne tikai vārdos, bet arī darbos. Annai ir nozīmīga loma Seščas lidlauka darbības sabotāžā, izlūkinformācijas nodošana, vietējo pagrīdnieku koordinācijā un apgādes nodrošināšanā. Grūti jau spriest, cik no autora uzrakstītā ir izdomājums, ideoloģija un viltus atmiņas, tomēr pat ja atsijā nost ideoloģisko uzslāņojumu, mākslinieciskos stāstīju saistošos iestarpinājumus, pāri paliek diezgan reālistiski atainot Otrais pasaules karš. Kurā Anna sev ir skaidri definējusi, kas ir ienaidnieks un, kas ir savējais. Cik var noprast PSRS laikos propagandai, Seščas pagrīdnieki augsti kotējās tieši savas internacionalitātes dēļ. Sak, redz kā pret fašistiem cīnījās gan poļi, gan čehi.

Otrais stāsts ir daudz traģiskāks, par Annas darbību izlūku grupā, kura desantēta Austrumprūsijā. Nav ne jausmas, aiz kādiem apsvērumiem virspavēlniecība nolēma veikt šādu pārdrošu soli ,un ko šie izlūkošanas rezultāti deva kara norisē. Sausais atlikums – Austrumprūsijas meži nudien nav Baltkrievijas meži, izlūku grupu nepārtraukti vajāja un beigās viss bija slikti. Lai gan pāris mēnešus viņi tomēr noturējās.

Stāstījuma stils ir „nelīdzens”, autors viņu pasniedz saraustīti, reizēm notikumi tiek aprakstīti pirmajā personā kā Annas vērojumi, pēkšņi stāstījums pārlec uz trešās personas stāstījumu, vietām iejaucas citu partizānu, pagrīdnieku atstāstījumi. Tad vēl nez kādēļ autors ir nolēmis iespiest grāmatā atentāta mēģinājumus pret Hitleru. Tos vispār veic pavisam citi ar Padomju Savienību nesaistīti cilvēki.

Grāmatai laiku 7 no 10 ballēm. Lasīt var pat šodien, būs diezgan daudz grāmatas sarakstīšanas laikam raksturīgās ideoloģijas, taču nevar noliegt atsevišķu cilvēku varonību kara laikā. Centrālais vēstījums karš nav medusmaize, sevišķi, ja esi civilais, kuram laiku pa laikam apšauj pa tuviniekam. Tad nu pret iekarotājiem nekāda lielā žēlsirdība arī nesanāk.