Navigate / search

Ziedu asinis by Anita Amirrezvani

Ziedu asinis by Anita Amirrezvani

Nav jau tā, ka es būtu liels sieviešu romānu lasītājs. Šad tad jau pa kādam gadās, bet ne pārāk bieži. Par šo grāmatu es ieinteresējos pavisam vienkārša iemesla dēļ. Kādā no grāmatas anotācijām bija minēts, ka grāmatas varones visu nelaimju vaininiece ir Lielā komēta. Tā kā šonedēļ mani ļoti interesē komētas, jo mums jau nākamgad tiek solīta komēta, kas būšot spožāka par mēnesi. Nenoliegšu ieinteresēja arī sievietes dzīve septiņpadsmitā gadsimta Irānā. Tad nu ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie “Ziedu asinīm“.

Grāmatas galvenā varone ir vienkārša meitene, kas visu mūžu ir nodzīvojusi nomaļā lauku ciematiņā. Viss viņas dzīvē ir kārtībā, un nākotne rādās rožaina, viņa jau ir izaugusi. Laiks doties pie precinieka, ir uzausts paklājs, kuru pārdodot viņa tiks pie pūra naudas, un viss būs kārtībā. Tomēr vienudien viņai nomirst tēvs, un viņas ar māti paliek bez apgādnieka. Sapratušas, ka izdzīvot ciemā nevarēs viņas dodas pie attāla radinieka uz šaha pilsētu Ishafanu. Viņas tiek pieņemtas, bet nu jau vairs ne kā līdzvērtīgas radinieces, bet kā kalpones. Vienīgais, kas ļauj saglabāt jelkādas cerības uz gaišāku nākotni, ir paklāju aušanas māksla.

Darbs sarakstīts vienkāršā valodā, un sižets ar īpašu sarežģītību neizceļas. Visus notikumus mēs uztveram caur galvenās varones novērojumiem un pārdomām. Tomēr šī grāmata spēj lasītāju ieraut septiņpadsmitā gadsimta Irānā un tās ikdienā. Ja neesi nekāds Persijas vēstures speciālists, tad grāmatā būs daudz interesantu detaļu. Sabiedrībā dominē vīrieši, un publiskos pasākumos viņām nav nekādas teikšanas, lomas gan mainās mājās, te netieši noteicējas ir sievietes, jo īstam vīram jau neklājas nolaisties līdz saimniecības vadīšanai. Otra lieta ir Persiešu paklāja tapšanas process. Man par šo procesu līdz šim nebija nekādas sapratnes, tagad būs jāatrod kāda grāmata, kas smalkāk apraksta paklāju aušanas vēsturi un tehnoloģijas.

Bonusā katrā nodaļā ir pa kādai persiešu pasakai, kas stāsta mums par nelaimīgām mīlestībām, gudriem šahiem, vareniem karotājiem un skaistām daiļavām. Pasakas ir nedaudz pielāgotas grāmatas sižetam, bet tas viņām par sliktu nav nācis. Papildus dots ieskats tajā kā strādā prostitūcija islāma valstīs.

Grāmata lasās ļoti ātri, izlasīju divos vakaros, un ir visai grūti no tās atrauties. Jāatzīst, ka šis sieviešu romāns nemaz neatbilda manam stereotipam par sieviešu romānu – sacukurots stāsts, kur mīlestība visiem grāmatu varoņiem liek ciest nemitīgās pārdomās par saviem mīļotājiem un pasaules nežēlastību pret viņiem. Te, protams, ir pasaules neželastību visā krāšņumā, bet galvenā varone tomēr ir vairāk pragmatiska nekā emocionāla.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un šī man kalpos kā atskaites punkts visiem sieviešu romāniem. Grāmatu iesaku izlasīt visiem, tā ir daudz labāka nekā pēc vāka varētu šķist. Kāpēc nosaukums ir Ziedu asinis? Tādēļ, ka īstam persiešu paklājam krāsojot dziju tiek izmantoti ziedi un, lai pagatavotu vienu paklāju, nākas noplūkt veselas pļavas.

Dubultnieki un citi stāsti by Toms Kreicbergs

Bija nācies dzirdēt par jauno fantastikas rakstnieku, kas guvis diezgan nopietnus panākumus konkursos, pats galvenais, ka viņš nāk no Latvijas, lai arī dzīvo ASV. Tā nu pacilāju grāmatu veikalā un nopirku. Likās gan paplāna priekš pieprasītās cenas, bet nu mūsu zemē jau visas lubenes liek cietajos vākos un prasa astronomiskas cenas. Tas tad arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ es latvju mēlē grāmatas praktiski nepērku.

Bet nu par pašu grāmatu. Tajā apkopoti veseli trīspadsmit īsstāsti, kas tulkoti no angļu valodas. Autors visus savus darbus rakstot tikai angliski. Katram stāstam pievienots mazs tekstiņš, kas izskaidro apstākļus, kuri pamudinājuši autoru sarakstīt katru stāstiņu. Paši stāsti nav zinātniskā fantastika. Bet tādi fantasy gabaliņi, citi – vienkārši modernas pasakas. Visi vairāk vai mazāk distopiski, dažiem ir sava jauka ideja, kas stāstu padara interesantu.

Pāris autora darbus caurvij saslēgšanās temats. Tas ir, kad ar datortehnoloģiju palīdzību cilvēkiem ļauj padzīvot otra cilvēka ķermenī. Neteikšu, ka šī ideja būtu kas jauns, bet sižetam diezgan noderīga lieta. Šie stāsti mani aizķēra ne visai, bet tā jau ir gaumes lieta, man šāda tipa stāsti nekad nav spējuši aizraut. Avatara tipa stāsti, kur invalīdiem vai interesentiem tiek ļauts dzīvot cita cilvēku ķermenī, savārīt ziepes un tad censties tās labot.

Personīgi vislabāk man patika stāstiņš par kādu puisēnu vārdā Žeņa, kuram pret paša gribu uzspiests eksperiments. Likt viņa smadzenēm domāt izmantojot gan paralēlos visumus, darboties kā tādam kvantu datoram ar tiešu ietekmi uz realitāti. Mammai vajag naudu, tantei Olgai eksperimenta objektu, bet puisēns un viņa suņuks visiem ir vienaldzīgs. Arī pasaka par pūķi bija jauka, par sapņiem un to piepildīšanu. Ļoti laba bija pasaka par lidojošo cūku brigādi karā par debesīm.

Neslikts bija arī stāstiņš par Rīgas metro būvētāju Andri Pakalniņu. Tas gan vairāk bija pārspriedums par alkoholisma slikto ietekmi uz cilvēka dzīvi un iespējamo Rīgas metro. Domāju, ka stāsts man nedaudz patika tikai tādēļ, ka man nekas nebūtu pret metro Rīgā. Arī stāstiņam par pēdējo zombiju un „Ar sveicieniem no Virdžīnijas” bija ļoti labi. Viens ir standarta apcerējums par zombiju infekciju pilsētā. Otrs par cilvēces sadalījumu, kur daļa dzīvo uz ielas un daļa sēž mājās. Ielinieku delikatese ir mājsēžu smadzenes, un viņu galvenā vēlme ir atrast sev mājas.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kā jau visos stāstu krājumos, viens ir foršs, otrs nekāds, bet saliekot visu kopā grāmata ir lasāma. Ja autors izdos vēl kādu savu stāstu krājumu, nopirkšu un izlasīšu arī to. Gribētos izlasīt arī kādu autora darbu, kas garāks par pārdesmit lapaspusēm.

The Ladies of Grace Adieu and Other Stories by Susanna Clarke

ladies of grace

Šogad jau izlasīju šīs autores, manuprāt, labu grāmatu „Džonatans Streindžs un misters Norels”. Nesen meklējot ko lasīt, atradās arī šīs pašas autores neliels stāstu krājums. Grāmatā atrodami astoņi stāstiņi. Visi viņi tiek veltīti elfu un cilvēku tēmai. Stāsti ieturēti pasaku stilā, tai pat laikā norādot, ka tas viss notiek, kādā paralēlās pasaules Anglijā, kuras iedzīvotājiem šādi notikumi ir ikdiena.

Stāstiņi, manuprāt, nav tik izdevušies, kā augstāk piesauktā grāmata. Stāstiņu kvalitāte ir visai atšķirīgi. Piemēram, „Jhon Uskglass and the Cumbrian Charcoal Burner” ir vienkāršs anekdotisks pasakas remeiks. Vislabākais stāsts, manuprāt, ir „Mr Simonelli or the Fairy Widower” –par cilvēku, kurš atklāj, ka patiesībā ir elfs. Stāsts ir pilns ar elfu lietām – tiek nolaupīti cilvēki, viņu viltus spožums, neģēlīgā daba un absolūts egoisms. Neslikts ir arī stāsts par hercogu Velingtonu, kur parādīts, kā uzņēmīgs cilvēks izmantojot tikai šķēres var mainīt savu likteni, ak jā, te gan ir papildus nepieciešama paša likteņa drānas klātbūtne. Vienu gan nesapratu, kādēļ elfu jaundzimušais uz ogļu lāpstas jāšauj ugunī?

Stāsts “On Lickerish Hill” arī nebija zemē metams. Tāda pārveidota Rumpelrūķa versija, nu tā pasaka, kad cilvēkam par kādu elfa pakalpojumu ir jāuzmin viņa vārds vai arī jānonāk tā verdzībā uz mūžu. Stāsta maniere ir visai dīvainā angļu (internetā atradu, ka tas esot Suffolkas dialekts) valodā. No sākuma grūti lasās, bet pēc pāris lapaspusēm jau pierod. Tikai nesapratu vai feju/elfu kļūdaina saukšana par Pharisees, kas man vairāk atgādina Farizeji, ir speciāli tā domāts.

“When I waz a child I lived at Dr Quince’s on the other side of Lickerish Hill. Sometimes in a winters-twilight I have look’t out of Dr Quince’s windowe and seen Lickerish Hill (where the Pharisees live) like a long brown shippe upon a grey sea and I have seen far-awaie lights like silver stares among the dark trees.”

Es šo grāmatu ieliktu pie kategorijas „sieviešu grāmatas”, daudz tiek runāts par mīlestību, nopietni sarunu atstāsti pie tējas galda, ir arī pāris ļauni onkuļi, viss tiek pasniegts tādā atturīgā manierē. Domājams arī, ka ne visiem šī grāmata varētu patikt, jo daļai no cilvēkiem lasīt stāstus par elfiem, kas ieturēti deviņpadsmitā gadsimta stilā varētu likties garlaicīgi.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasot jāatceras, ka tie ir stāsti nevis integrēts kopums. Tāds viegli izklaidējošs lasāmais, grāmatas beigās sāka nedaudz nepatikt autores atsvešinātais tonis, arī paši tēli kā jau tas stāstos nākas nav tik „dziļi”, un viņu personības ir tikai ieskicētas. Jāņem vērā arī fakts, ka elfu cilvēku attiecības nemaz jau nav tik daudzveidīgas, un uz grāmatas beigām stāsti varētu sākt šķist līdzīgi cits citam.