Navigate / search

The Slow Regard of Silent Things (Tales from Temerant) by Patrick Rothfuss

The Slow Regard of Silent Things

Nebūšu samelojies, ja atklāšu, ka šī bija viena no grāmatām, kuru gaidīju ar nepacietību. Tik nepacietīgi, ka biju iztērējis naudu par viņu jau pāris mēnešus iepriekš. Agrāk ar šādu manu rīcību varēja lepoties tikai Stīvens Kings, Terijs Prečets un Bils Braisons. Nu šiem var piepulcināt arī Patriku Rotfusu.

Dziļi zem Universitātes atrodas vesela pasaule. Tā nav pārāk liela un gaiša, taču tajā ir savi noslēpumi. Cilvēki še bieži neiegriežas, ja vien nesaplīst kāda ūdens vai apkures caurule, un tas nenotiek bieži. Patiesībā tas notiek ļoti reti, pat pārāk reti. Tas viss tādēļ, ka kāds, pareizāk sakot kāda ir ieinteresēta, lai neviens te neaicināts nestaigātu. Šeit dzīvo Auri – noslēpumaina jauna sieviete, par kuras esamību praktiski neviens nenojauš. Tiem kas lasījuši „The Name of the Wind” un „The Wise Man’s Fear” jau nedaudz ir zināms, kas ir Auri, taču šeit autors piedāvā ieskatu vienā Auri dzīves nedēļā.

Stāsta alternatīvais nosaukums varētu būt “Septiņas dienas Auri dzīvē”. Pa lielam šajā stāstā nekas tāds nenotiek, lasītajam ir dota iespēja klejot kopā ar Auri pa Underthing dzīlēm. Atklāt pa kādam noslēpumam un saprast, ka pats galvenais turēt lietas kārtībā. Ja lietas nav kārtībā, tad no tādas pasaules neko daudz nevar gaidīt. Auri zina par šādu sīkumu nozīmīgumu, cilvēkam ir jāsaprot sava vieta pasaulē. Cilvēks ir tikai niecība. Praktiski neviens to nepajauš, jo cilvēki ir pakļauti vājumam un lepnumam. Taču Auri kaut kādā veidā ir guvusi ieskatu pasaulē no pavisam cita skatu punkta, un pasaule vairs nav tikai viņa un lietas. Visam ir savs laiks, katrai lietai ir savs noslēpums un vieta. Galvenais ir lietas saprast un viņās ieklausīties. Auri ir apsēsta ar pasaules lietu kārtību pasaulē. Mūsu realitātē to sauktu par OCD, bet Auri pasaulē šī apsēstība ir pat ļoti racionāla.

That was the only way. You did not want things for yourself. That made you small. That kept you safe. That meant you could move smoothly through the world without upsetting every applecart you came across. And if you were careful, if you were a proper part of things, then you could help. You mended what was cracked . You tended to the things you found askew. And you trusted that the world in turn would brush you up against the chance to eat

Sākot grāmatu lasīt man doma bija, jupis viņu rāvis, tā tak ir viena perfekcioniste, kas apsēsta ar Fenšui! Labi, cilvēks jau var būt traks, bet ne jau līdz tādam līmenim, ka var iedomāties, ka lietas var uz viņu apvainoties! Nē, nu skaidra lieta, reizēm mēs varam apvainoties uz lietām, bet lai viņas uz mums! Auri lietu sajūtas ir tikpat pašsaprotamas kā mums citu cilvēku. Sākumā īsti nevarēju saprast, kas un kādēļ notiek, jo galvenās varones pasaules uztvere nav īsti racionāla. Taču, kad pāris dienas ar viņu kopā nodzīvotas, sāc saprast perspektīvu un rīcības mērķus. Kad „pareizā” pasaules uztvere pa drumstaliņām absorbēta, tad lasīšana kļūst pavisam interesanta.

Tā kā esmu cītīgi sekojis autora teiktajam, es nemaz neesmu apvainojies uz autoru, ka Kvothe stāsts te netiek turpināts. Jā, šis stāsts nedod Vēja vārda pasaulei nekādu pienesumu, bet labu stāstu izmest ārā būtu nepiedodami. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Es nesauktu stāstu par izcilu vai stāstījuma komponējumu par unikālu, labs stāsts, kurš man iespiedīsies atmiņā uz ilgu laiku.

The Wise Man’s Fear by Patrick Rothfuss

The Wise Mans Fear

Ar šīs grāmatas izlasīšanu man nemaz tik viegli nevedās. Pirmo reizi es viņu mēģināju izlasīt trīs gadus atpakaļ. Tad tikko biju piebeidzis lasīt The Name of the Wind, un šķita laba ideja lasīt vien tālāk. Tas nekas, ka grāmatai veselas tūkstoš lapaspuses. Tomēr man pēc kāda laika entuziasms noplaka un, ticis līdz kādai divsimtajai lapaspusei, metu grāmatai mieru. Otrā reize bija kādu gadu atpakaļ, biju nonācis situācijā, ka šī bija vienīgā grāmata, kuru bija iespējams dabūt un lasīt. Tie, kas lasa daudz sapratīs, ka dzīvē gadās situācijas, kad vienīgā alternatīva ir pudeļu etiķetes. Tomēr arī tad līdz ko man bija pieejamas citas grāmatas, es šo grāmatu nodevu un pametu pie piecdesmitās lapaspuses. Tomēr tagad laikā, kad latviski iznākusi grāmata “Vēja vārds”, man uznāca iedvesma un grāmatu izlasīju vienā rāvienā, tas ir, nedēļas laikā.

Sižets turpinās turpat, kur iepriekšējā grāmata beidzās, Kvouta krogā. Hronists joprojām grib uzzināt Kvouta īsto dzīvesstāstu, Basts savukārt izvilkt viņu no šīs nomales un veikt lielus darbus. Kvotam, šķiet, gan viss pašreizējā dzīvē apmierina, un viņš īpaši nekur neraujas. Tomēr stāstījumu viņš turpina, un lasītājs var uzzināt papildus pāris gadus no Kvouta iepriekšējās dzīves. Gan par Akadēmiju, par viņa došanos kalpot pie Vintas karaļa, par atkal satikšanos ar vienu no čandrian pārstāvjiem, viņa viesošanos Feju valstībā un, protams, cīņas mākslas apgūšana Ademā.

Kvouts arī šajā grāmatā ir tas pats iedomīgais tipiņš, kuram jūra ir līdz ceļiem. Viņš joprojām visas problēmas mēģina atrisināt tieši, īpaši nedomājot par sekām. Protams, pārliecība par saviem spēkiem ir laba lieta, taču kaut kādam mēram ar’ būtu jābūt. Tā kā grāmata tiek stāstīta no galvenā varoņa perspektīvas, tad visā grāmatā tā īsti nostrādāts ir tikai viens tēls. Pārējie ir vairāk kā stāstījuma dekorācijas, kuras autors izmanto, lai atdzīvinātu ainavu. Pati pasaule autoram ir padevusies izcila, tiešām pārdomāta gan no ekonomiskā, gan no ģeogrāfiskā viedokļa. Sabiedrība ir attīstījusies līdz vēlo viduslaiku, varbūt pat renesanses laika līmenim. Te gan jāatceras, ka šajā pasaulē valda maģija, un tādēļ viss ir nedaudz savādāk.

Pasaulei ir arī vēsture, nedaudzās tās detaļas, kuras mēs uzzinām no autora, liek domāt, ka agrāk šeit ir bijis īsts zelta laikmets ar varenām pilsētām. Taču šie laiki ir beigušies, un pēdējos pāris tūkstoš gadus pasaulē ir iestājusies stagnācija. Cik var noprast, pie vainas ir šie paši čandriani, kuri nez kādēļ nemīl, ja piesauc viņu vārdus. Pat nekautrējas ierasties personīgi, lai nogalinātu viņu vārdu pieminētājus. Un ir vēl kāds slepens Svētais Amiras Ordenis, par kuru liecības atrodamas tikai teiksmās, toties dokumentāli par viņiem nekas nav atrodams. Tas viss man liek secināt, ka tieši šie spēki kādā no sērijas grāmatām izpeldēs kā pasaules kārtību nosakošie. Citādi es neredzu, kā pasaule var saglabāt tādu pašu attīstības līmeni vairākus gadu tūkstošus.

Pašu grāmatu es raksturotu kā tādu, kurā nekas daudz nenotiek. Visi notikumi risinās lēnu garu un, kā jau labam stāstījumam pienākas, ar daudzām sīkām detaļām. Jā, tas palīdz iejusties autora pasaulē un pēc pārsimts lapaspusēm tev jau tā liekas nevis izdomāta vieta, bet netāla valsts. Tomēr cilvēkiem, kuri raduši pie raitāka sižeta attīstības, varētu šķist, ka grāmata ir nedaudz iestiepta, jo autoram vienkārši patīk rakstīt. Bet, ja kā šajā gadījumā lasītājam patīk viņa rakstīto lasīt, tad viss ir kārtībā.

Izlasot grāmatu, prātā ir tikai viena doma: kad būs nākamā? Pasaule iepazīta, galvenās konspirācijas ieskicētas. Skaidrs, ka ne viss ir tik vienkārši kā izskatās. Šī grāmata sagrāva arī dažas manas teorijas, kas bija radušās lasot pirmās grāmatas. Un tagad es ne mazāk kā Kvouts gribu zināt, kur dzīvo un kas ir čandriani, kur palicis slepenais ordenis un kādi ir tā mērķi un kas galu galā ir Dennas patrons (varu derēt, ka tas ir viens no tiem). Grāmatu gan autors sola tikai nākamgad, bet ņemot vērā, ka sākumā tā tika solīta šogad, tad būs labi, ja iznāks ap sešpadsmito gadu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Šķita interesantāka par pirmo daļu. Deva cerības, ka autors neaprobežosies tikai ar trīs grāmatu izdošanu un, iespējams, ļaus padzīvot lasītājam Kvouta pasaulē vēl pāris grāmatas. Citādi kāda gan būtu jēga Kvoutu mēģināt izmānīt ārā no viņa kroga. Ne jau, lai nogalinātu turpat kaimiņu pilsētā.

The Name of the Wind by Patrick Rothfuss

name of wind

Šo grāmatu izvēlējos, jo biju salasījies izcilus slavinājumus, esot viens no labākajiem pēdējo gadu fantasy žanra sacerējumiem, tik aizgrābjošs, ka „sirdi rauj ārā no gūžām un liek akmenim raudāt”. Skaidra lieta, ka šādu meistardarbu es nevarēju atstāt nelasītu. Uzdabūju to uz sava e-lasīkļa un ņēmu līdz uz Madeiru ceļojumā. Jā, tā jau ir klasika, cilvēki iedomājas, ka savā atvaļinājumā viņi izlasīs visas grāmatas, kuras ir plānojuši. Ņem līdzi sev desmitiem grāmatu, kuras tā arī nekad neatšķir. Ar mani tik traki nav,  es parasti kaut ko arī izlasu. Šo grāmatu parasti lasīju gaidot līdz mums pakaļ atbrauks šoferis, lai aizvestu uz nākamo viesnīcu.

Grāmatas galvenais tēls Kvothe ir nelielas iebraucamās sētas saimnieks, vismaz pirmajā brīdī tā šķiet. Vietējiem viņš ir svešinieks, jo ar savu kalpu vārdā Bass viņš te ir uzradies pirms pāris gadiem. Karaļvalstī, kurā atrodas iebraucamā sēta vairs nav mierīgi, parādās dažādi radījumi, kas uzbrūk un nogalina cilvēkus. Viss šķiet diezgan neinteresanti līdz neierodas kāds ceļojošs bards. Šis bards Kvothe atpazīst ne vairāk ne mazāk vietējo supervaroni, Blodless, Kingslayer, Dragonkiller un citiem tituliem nodēvēto magu skolas audzēkni, kas no tās izmests vecumā, kad citi vēl nesapņo par iestāšanos tajā, kas iemācījies seno magu valodu trīs dienās. Šis bards pielauž Kvothe izstāstīt savu biogrāfiju, Kvothe nedaudz pastīvējas un stāsta ar.

Grāmata ir sešsimt lappuses gara un lielākoties lasās kā pirmās personas stāstījums. Kvothe atceras savu bērnību, kas bija laimīga, nonākšanu pilsētā, kļūšanu par magu un visus piedzīvojumus, kas pa vidam ir noticis un to kādēļ pasaulē viņš ir kļuvis par leģendu.

Sākums ir visai interesants, jauka pasaule ar izstrādātu vēsturi un pārdomātu reliģiju, maģija, kas balstīta uz simpātiju, interesanta tagadnes un pagātnes sajaukšanās. Diemžēl ir arī negatīvā daļa, bez galvenā tēla pārējie praktiski nav izstrādāti, tādas kā fasādes. Nezinu cik autoram bija gadu, kad viņš sāka rakstīt grāmatu, rodas priekšstats, ka ar sievietēm viņš praktiski nekad nav runājis. Galvenā varoņa lielā mīla Dannie tusē riņķī ar visiem vīrišķiem pēc kārtas, un autors viņu izmanto tikai, lai dotu Kothe laiku pa laikam iespēju viņu izglābt. Iespējams, ka autors to sievieti ielicis arī tikai tāpēc, lai radītu īsta varoņa tēlu.

Arī pati stāsta struktūra bārenis, izcilnieks, magus skola, ļaunie nenovīdīgie pretinieki diez vai šai žanrā ir kāds būtisks ieguldījums. Besī  ārā Kvothe superspējas, viņš var visu iemācīties tikai n reizes ātrāk kā visi citi. Nekas viņam nesagādā problēmas, izņemot mūžīgu naudas trūkumu. Naudu viņš mūždien notriec mūzikas instrumentos. Kvothe, ja tā padomā arī lasītājam nekādas pārliekas simpātijas neizraisītu, tāds augstprātīgs tipiņš (vismaz jaunībā), kas dara visu, lai paceltu sevi citu acīs.

Grāmata, manuprāt, ir diezgan iestiepta, sevišķi tās daļas par mīlestību, kur nekas nenotiek, kā vien nedēļu vecu vēstuļu atrašana un pārgājieni uz tuvējo pilsētu savas mūža mīlas meklējumos. Izlasīju triloģijas pirmo daļu, lieku 8 no 10 ballēm, lasīt var ja nebaidies no biezām grāmatām. Triloģijas otrā daļa ir uz tūkstoš lapaspusēm un kļūst redzams, ka rakstnieks ir grafomāns. Tai es patlaban esmu pievārējis divsimt lapaspuses un esmu atlicis malā.