Uz šīs grāmatas iegādi un izlasīšanu mani pamudināja Bārbalas recenzija. Es beidzot sapratu, par ko tajā grāmatā īsti ir. Jo, būsim godīgi, melnbaltā bilde ar mazu puiku uz vāka mani nemaz neuzrunāja. Es pat viņu grāmatnīcā nebiju paņēmis rokā apskatīties. Iespējams, ka zemapziņā mēģinu būt dumpinieks un neskatos uz tām grāmatām, kas lielos daudzumos izliktas skatlogā, iespējams tādēļ, ka šomēnes jau biju iepircis tik daudz lasāmvielas, ka sāku turēt sevi aizdomās par lasīšanas atkarību. Taču pie divdesmit grāmatām piemest klāt vēl vienu nemaz nav tik traki. Galu galā mēnesī uz katru dienu nemaz nesanāk pat viena grāmata!

Mēs katrs dziļi sirdī zinām, ka pasaule nav iekārtota tā, kā izskatās. Es te nerunāju par fizikas grāmatām un matemātikas formulām, kuras visu saliek pa plauktiņiem. Cilvēks neko nenovērtē vairāk kā labu stāstu, tas mums jau ir gēnos. Ja stāsts tiek stāstīts ar pārliecību un gramatiski pareizi sakārtojot teikumus un loģiski savirknējot faktus, mūsu prāts tos norīs kā cukurgraudu. Un vienalga, ka stāstītais ir neracionāls, izdomāts un/vai melīgs. Šī grāmata, kā jau nosaukums to vēsta, ir par vīriem, kuri ikdienā ir gluži parasti cilvēki, taču ir jomas, kurās viņu realitātes uztvere kardināli atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Viņiem ir katram sava konspirācijas teorija, izredzētības apjausma un vēlme tapt uzklausītam. Viņi no savām domām lielākoties nekautrējas un steidz tās pavēstīt pasaulei. Parasti mēs tos saucam par trakiem, taču patiesībā šis trakums ir iekšā mums katram, tikai ne visi prot ar to tikt galā.

Man ir tāds niķis lasīt ēdot, zinu, ka daži cilvēki uzskata, ka tas maitājot kuņģi, bet es šos brīdinājumus esmu sekmīgi ignorējis jau no piecu gadu vecuma. Likumsakarīgi, ka pusdienojot es vienmēr lasu grāmatu. Tādēļ parasti vēlāk rakstot aprakstus cenšos nerunāt par literārās baudas pēcgaršām, jo tad man nāktos teikt, ka šai grāmatai ir suši pēcgarša, un tā nebūtu taisnība. Pret autora literāro darbību man atsalums iestājās pēc grāmatas “Plāns ledus” izlasīšanas. Tas bija tālais 1999. gads, un es vēl biju klasiskās zinātniskās fantastikas piekritējs. Tādēļ pēc ēdiena izvēles izpakoju nopirkto grāmatu un ar zināmām bažām devu autoram vēl vienu iespēju. Iespēju pateicoties labajai atsauksmei un 17 gadu noilgumam.

Stāsts par Raiņa galvaskausu mani aizrāva uzreiz burtiski, lika atminēties dažādus citus slavenu vīru galvaskausus – Mocartu, Bahu. Kādreiz tā slaveniem vīriem bija reāla problēma – palikt bez galvas pēc nāves. Mani priecēja autora globālais skatījums uz šīm problēmām, un biju gatavs sist irbuļus pret galdu saukdams: “Nudien, ar ko Latvijā esam švakāki!”. Tai pat laikā mans piekasīgais Es meklēja faktuālas kļūdas, kuras izmantot, lai atsauksmē būtu par ko piesieties. Nezinu, vai tā ir tikai sagadīšanās, bet jau otrajā stāstā par kādu sporta entuziastu autors izspēlēja trumpi pret mani. Es taču negribēju būt kā šī stāsta varonis, kura dzīves apogejs ir uzrakstīta vēstule Gunāram Jākobsonam par kļūdu, kuru viņš pielaidis sporta pārraidē. Pēc šī stāsta es grāmatu vienkārši izbaudīju vairāk nemēģinādams vilkt paralēles ar jau citur lasītajiem stāstiem, meklēt ietekmēšanās avotus, bet priecāties par trakajām teorijām un to apbrīnojamo atbilstību realitātei.

Izcelt vēlētos stāstu “Nakts sardze”. Tik ļoti atgādināja Stīvena Kinga stāstus, viņam gan reti ir tik smieklīgi. Tur ir tik veiksmīgi noslēpts šausmīgais tepat blakus, un kontrastam cilvēku dzīves, kas savā bezcerībā vairs neuztraucas ne par ko, pat ne par savu dzīvību. Protams, Rīgas Satiksmes darbiniekiem šis stāsts noteikti ir obligāti jālasa. Stāsts “Manas dziedinošās spējas” būs labs atspaids katram alternatīvās medicīnas praktizētājam, te ir ne tikai izveidota pasaules uztvere, bet arī tīri praktiskas receptes. Kā Kurmja rakuma novārījums vai vecais labais puķūdens. “Vispasaules modelētāju biedrība” liks uz visu pasauli paskatīties no citas perspektīvas un rūdītākajiem vēsturniekiem atsauks atmiņā kādu Ķīnas imperatoru. “Nomiedzis” piedāvā izcilu patērētāju sabiedrības vēlmju apmierināšanas nākotnes attīstības tendences, bonusā uzzināsiet pāris interesantus patiesus faktus par miega vēsturi. “Un tad uznāk melnie” – katram atsauks bērnības atmiņas un parādīs pavisam interesantu stāstītāja skata punktu. “Es aizeju mežā” noteikti jāizlasa katram īstenam patriotam, piečurāts bunkurs spēj pārveidot cilvēku dzīvi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja spēj uz pasauli paskatīties ar humora devu, nekautrējies analizēt pat savas teorijas un atklāt, ka patiesībā ikdienā ir daudz traku lietu, tad droši lasiet šo grāmatu. Te katrs atradīs sevī kādu atbalsi, vietām varēs pamāt ar galvu – es jau tā arī zināju vai arī atrauties no vēstules, kura kārtējo reizi tiek nosūtīta valstsvīriem, lai izskaidrotu, kā Rīgas Zooloģiskais dārzs meistarīgi slēpj lauvu saplosīto cilvēku skaitu. Un kā gan lasītājs var neidentificēties ar grāmatas stāstiem, ja visa darbība notiek tepat mūsu Tēvzemē. Silti iesaku izlasīt, lai zinātu kāda pasaule ir patiesībā, pie reizes pabarojot to savu mītiskās pasaules uztveres dvēseles daļu.