Navigate / search

One King’s Way by Harry Harrison

One King's Way by Harry Harrison

Par iepriekšējo šīs sērijas grāmatu es jau uzrakstīju te. Vispār ir tāda kā dilemma, rakstīt par katru sērijas grāmatu atsevišķi vai izlasīt visu sēriju un tad uzcept kopēju aprakstu. Piemēram, gadījās man izlasīt Amberas hronikas, visas desmit grāmatas pāris dienās. Tā arī nevarēju izlemt, ko lai dara, rakstīt desmit aprakstus, rakstīt divus? Beigās nosliecos par labu nerakstīt vispār. Savukārt, ja sērija ir jauna, tu to lasi vairākus gadus, tad gan ir jēga uzrakstīt par katru grāmatu atsevišķi, pats atceries par ko bija un vari arī izkontrolēt, kas vēl jāgaida turpinājumos.

Tātad galvenais varonis, anglis vārdā Šefs kļuvis par Britu salu šefu, nolemj notestēt savu jauno karafloti un nedaudz pabombīt vikingus. Jau pašā sākumā sākas neliela saķeršanās, flote uz smilšu sēkļa pazaudē savu virsvadoni. Šamais izkuļas krastā saviem spēkiem un lēnu garu sāk visas Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas pakļaušanu. Pa vidam viņam vēl piepalīdz vīzijas, ar kurām viņu diezgan nopietni aplaimo Skandināvu dievi. Viņš redz gan tagadni, gan pagātni un nākotni ar. Skaidra lieta, ka tādam vīram uzvarēt savus pretiniekus ir triviāla lieta. Lieki piebilst, ka tagad viņa armijai ir kuģi ar katapultām, arbaleti, labs tērauds. Pa ceļam tiek atklāts veids,kā rūpnieciskos apmēros ražot metālu un kas ir konveijera princips. Nebūtu jau reiz šo grāmatu lasījis, droši vien nobrīnītos arī, ka vēl nav atklājuši atomenerģiju. (piebilde, atomenerģiju viduslaiku pasaulē ir atklājis tikai krievu fantasy autors R.Zlotņikovs, citus es vismaz nevaru atminēties).

Grāmata cieš no turpinājuma. Varonis ir pakāpies no verga uz karali, lokālās problēmas vairs nav aktuālas. Lokālie antivaroņi pret viņu ir bezspēcīgi. Tad nu autors ņem un globalizē varoņa lomu un tā pretiniekus. Nu jau viņam pretī stājas veselas valstis nevis saujiņa vikingu. Par viņu interesējas pats Romas pāvests un jaunais Romas imperators. Skaidra lieta, ka kaujas kļūst grandiozākas un mērķi stratēģiskāki. Attīstītā kolhoza laiki ir pagājuši. Bet neskatoties uz visu man ironizēšanu, grāmata man patika 9 no 10 ballēm. Ja sāc lasīt, tad viss – apstāties vairs nevari, kamēr neesi ticis līdz otram vākam. Vai kā manā gadījumā, kad poga nākamā lapaspuse vairs nevar pāršķirt.

The Fourth Crusade and the Sack of Constantinople by Jonathan Phillips

he Fourth Crusade

Jāatzīst, ka grāmatu iesāku lasīt veselas trīs reizes. Parasti tālāk par divdesmito lapaspusi netiku, parādījās citas prioritātes. Tomēr ar trešo reizi viss izdevās.

Ko parasti skolu beidzis cilvēks zina par Ceturto krusta karu? Sākās ap 1203. gadu, krustneši aizgāja uz Venēciju, venēcieši krustnešus uzmeta, galu galā krustneši tika līdz Konstantinopolei, kuru tad arī ieņēma, izlaupīja un izpostīja, pieliekot treknu punktu Bizantijas impērijai.

Arī es galvenajos vilcienos pieturējos pie šāda notikumu izklāsta līdz šīs grāmatas izlasīšanai. Protams, ne viss ir tik vienkārši kā izskatās pirmajā acu uzmetienā.

Grāmata ir balstīta uz tā laika hronistiem, bruņinieku vēstulēm uz mājām un aculiecinieku stāstītā. Tieši šis aspekts šo grāmatu paceļ pāri vēstures grāmatām, kuras parasti ir atstātas autora brīvai interpretācijai. Šeit viss ir balstīts uz tā laika cilvēku liecībām. Ir jau jautājums, cik patiesas viņas ir, bet tā kā apskatītas tiek gan Bizantiešu, gan Rietumu hronikas, tad kopainai ir jābūt tuvai realitātei. Viens no hronistiem ir Niketas Choniates. Tiem, kas lasījuši U.Eko „Bodolīno”, tas pats Nikēta, ko Konstantinopolē satiek Bodolīno. Arī ainas par pilsētas iznīcināšanu tiek ņemtas no šī hronista.

Grāmatas informācija ļauj mums iejusties tā laika politiskajās aktivitātēs, saprast dažādu konfliktējošu grupu intereses. Uzzināju interesantu impērijas troņa gāšanas veidu, kamēr imperators medībās, apsēsties viņa krēslā un pasludināt sevi par imperatoru. Bizantija tiešām ir bijusi interesanta valsts. Venēcija nevienu neuzmeta, krustnešu vadoņiem nevajadzēja slēgt neapdomīgus nākotnes līgumus. Tas arī noveda pie Zaras iekarošanas un vēlāk pie Konstantinopoles mūriem.

Grāmatu lasīju ar patiesu prieku, uzzināju daudz kā jauna, lai arī krusta kari mani ir interesējuši, tik labi pasniegtu informāciju sen nebiju sastapis. Cilvēkam, kuru interesē šis viduslaiku periods, silti iesaku izlasīt šo grāmatu. Dodu 10 no 10 ballēm.

Svētie un grēcinieki: pāvestu vēsture by Eimons Dafijs

Grāmatu nopirku, maija brīvdienās nejauši iegājis grāmatu bodē. Biezuma un cenas attiecība likās atbilstoša un tādēļ, daudz neskatoties, ieguvu to savā īpašumā.

Grāmatas autors ir katolis un Kristietības vēstures profesors Kembridžas Universitātē. Tas radīja zināmu risku, ka grāmatas saturs būs centrēts uz Romas Katoļu Baznīcas (RKB) labajām pusēm un autors nebūs objektīvs. Tomēr izrādījās, ka man nebija taisnība.

Grāmata 400 lapaspusēs mēģina mums pastāstīt RKB pāvestu vēsturi 2000 gadu garumā. Pieminēts tiek katrs pāvests un viņa darbi pasaules vēstures kontekstā. Ierobežotā grāmatas apjoma dēļ lasītājam ir jābūt erudītam viduslaiku Eiropas vēsturē, jāzina katra laikmeta politiskie noskaņojumi un jābūt speciālistam RKB teoloģijas niansēs.
Read more