Esmu Pehova darbu fans un tur neko padarīt nevaru. Sarga sērija, manuprāt, viņam ir sanākusi vislabāk no visām. Ideja gan ir nosperta no Sapkovska Ragaņa, bet izpildījums kvalitātē neatpaliek no iedvesmas avota. Šī ir cikla ceturtā un, iespējams, arī pēdējā grāmata, par iepriekšējām cikla grāmatām var izlasīt te.

Pasaule iet uz galu, Tumšais kalējs grasās atvērt vārtus uz Elli, dienvidos plosās mēris, kas nogalina praktiski visus cilvēkus. Sargi, ordenis un Baznīca joprojām konkurē savā starpā un tikai nopietns apdraudējums cilvēku pasaulei liks viņiem apvienoties. Ludvigam, Ģertrūdei, Sludinātājam un Putnubiedēklim atliek tikai izlemt, vai piedalīties pasaules galā.

Cienījams tetraloģijas noslēgums. Beidzot visi nostājas savās vietās, un patiesi sākas jauna ēra. Ludvigs turpina meklēt Tumšo kalēju, kurš nez kādēļ vēlas atvērt vārtus uz elli. Sargu brālībai juku laikos neklājas viegli, jo cilvēkus vairāk interesē iespēja laupīt un nogalināt, nekā cīnīties pret tumsas spēkiem. Citādie (tas ir zemes iemītnieki, kuri te dzīvojuši pirms cilvēkiem) arī saoduši iespēju atgriezt savu seno varenību, vismaz daļā no cilvēku teritorijas. Tā nu visi vārās savā katlā, bet lieta lēnām virzās uz priekšu. Ne visiem pasaulē interesē tikai patlaban notiekošais, daži neuztraucas arī par nākotni.

No varoņiem par izstrādātu un dziļu varam saukt tikai Ludvigu, pārējie ir tikai viņa papildinājums un rīki sižetā. Te nebūs nekādu noslīpētu personāžu, arī pats Ludvigs visā tetraloģijas laikā nevarētu lepoties ar izaugsmi un kādas jaunas rakstura šķautnes atklāšanu. Viņš ir palicis tāds pats kā pirmajā grāmatā ar visiem saviem principiem un vēlmi labi darīt savu darbu. Ja vajadzīgs uzspļaujot noteikumiem.  Ģertrūde sižetā tiek iepīta tikai tad, kad tas ir vajadzīgs, kā atbalstītājs ar maģiju. Sludinātājs vairāk tiek izmantots jautrībai un tam, lai Ludvigam būtu ar ko runāt ceļojumu laikā. Putnubiedēklim, protams, ir liela nozīme, bet par viņa īsto dabu mēs uzzināsim tikai pašās beigās. Tādēļ ar neko vairāk kā staigājoša putnubiedēkļa tēlu ar tieksmi uz vardarbību viņš mums atmiņā nepaliek.

Autoram ir oriģinālas idejas un visnotaļ oriģināli risinājumi. Pasaule izstrādāta diezgan detalizēti un labi sabalansēta. Lasītājam rodas skaidrība, kādēļ viss ir tieši tā, kā ir. Netiek daudz spiests uz politiku, bet vispārējās attiecības starp valstīm tiek ieskicētas. Ja tas nepieciešams sižetam, tad paskaidrojumi ir izvērsti.

Grāmatas mīnuss ir maģija, tās ir par daudz, un lasītājam nav nekādas sajēgas, vai tai vispār pastāv kādi ierobežojumi. Tādēļ daži risinājumi izskatās pēc no krūmiem izstumtām klavierēm. Pavisam pastāv vismaz trīs maģijas skolas, kuras savā starpā konkurē. Ja vajag autors pasviež kārtējo superburvestību. Beigās radās priekšstats, ka visa tā ķēpāšanās ar Elles vārtiem ir smieklīga, jo te bezmaz vai katrs mirstīgais to spēj izdarīt bez sarežģītiem rituāliem.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Man patika gan grāmata, gan visa sērija kopā. Laba atpūtai un izklaidei. Smadzenes nepārpūlē, bet sarakstīta labā valodā.

Nu jau pāris mēnešus nebiju lasījis neko no sava iemīļotākā žanra, t.i. fantastiskā bojevika. Un labs fantastiskais bojeviks ir krievu fantastiskais bojeviks. Esmu mēģinājis lasīt arī angļu, bet tiem lielākoties trūkst krievu autoru ironiskā skatījuma uz pašu izveidotajām pasaulēm. Pehovs viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem šī žanra rakstniekiem, un lasu katru viņa darbu.

Šī ir trešā grāmata, kas veltīta Ludvigam fon Normaijenam. Viņa pienākums ir būt Sargam. Sargāt parastos pasaules iedzīvotājus no tumšajām dvēselēm. Tās rodas pavisam vienkārši – cilvēks nomirst, bet dvēsele tā vietā, lai dotos uz debesīm vai elli, paliek uz zemes un sāk strādāt briesmu darbus. Tie var būt parastu cilvēku baidīšana, ienaidnieku galēšana un beidzot ar bezjēdzīgu slepkavošanu. Pret šādām dvēselēm var palīdzēt tikai Sargs. Ja vien Sarga pienākums būtu galēt nost tikai šīs dvēseles, tad grāmata vis diez ko interesanta nesanāktu. Sargiem bieži gadās iekulties vietējā politikā, viņiem ir konkurenti = – Ordenis, un tad vēl baznīcas pārstāvji un Inkvizīcija. Katra no šīm frakcijām uzskata, ka tieši viņi ir vienīgie īstie tumšo dvēseļu izdzinēji, un bez pārējiem var iztikt. Tad nu paralēli darbam visi ņemas ar politiku, mēģinājumiem iegriezt citām frakcijām un nodarbojas ar dzimtās zemes apceļošanu.

Lai Sargs varētu iznīcinātu Tumšo dvēseli, viņam ir vajadzīgs speciāls duncis. Duncis paņem tumšo spēku, nedaudz pagarina Sarga dzīvību un kalpo kā savdabīgs Sarga CV. Šajā grāmatā galvenais Ludviga uzdevums ir noskaidrot, no kurienes ir radušies tumšie dunči. Tie ir līdzīgi viņa duncītim, tikai ar otrādu darbību. Ieliec tādu ribās garāmgājējam, un viņš kļūst par Tumšo dvēseli. Lai šādu ģelzi pagatavotu nepieciešami vairāki Sargu dūcīši.

Neteikšu, ka grāmatas varonis šajā grāmatā īpaši uzlabotos. Arī nekāda jauna viņa personības šķautne netiek atklāta. Palicis tāds pats kā iepriekšējās. Uzticīgs savam arodam, citu lietās iekšā nejaucas, cenšas būt godīgs un cīnīties par kopējo labumu. Viņa līdzgaitnieki arī neizceļas ar pārmaiņām savos raksturos. Putnubiedēklis (lietā materializējusies tumšā dvēsele) joprojām ir mazrunīgs un tikai novēro. Garīdznieks ar uz debesīm netaisās un lielākoties burkšķ.

Grāmata lasās diezgan ātri, un man tās izlasīšana prasīja kādas trīs stundas. Nekādas dižas atklāsmes grāmatu izlasot neiegūsi. Ja vien par tādu nevar uzskatīt izdomātas pasaules politekonomiskos faktus. Grāmata ir izklaidējoša un interesanta. Lieku 9 no 10 ballēm. Gribētos, lai viņa beidzot beigtos, un varētu pielikt punktu. Tomēr izskatās, ka te būs vismaz vēl viena grāmata. Vērts lasīt tikai tad, ja esi ticis galā ar iepriekšējām divām.