Vai esat kādreiz domājuši kādēļ cilvēki mājās tur šimpanzes, tīģerus vai trīsmetrīgus pitonus? Kas ir tas faktors, kas liek cilvēkam izvēlēties turēt mājās reāli bīstamus dzīvniekus? Ja neesat, tad grāmatas autors liks par to aizdomāties, ja esat, tad uzzināsiet pašu turētāju un viņu oponentu viedokļus.

Tā kā salīdzinoši nesen biju lasījis šī autora darbu par tauriņu kolekcionāru, audzētāju un kontrobandistu dīvaino pasauli, tad šo grāmatu nopirku nešauboties, ka būs laba. Mani, jau kā lauku puiku, šad tad velk palasīties par dzīvnieciņiem un viņu kopējiem/saimniekiem. Pats personīgi uzskatu, ka cilvēks savā sētā var turēt kaut vai Bengālijas tīģeri, ja vien viņš spēj nodrošināt tam normālus apstākļus un to, ka viņš nejaušam garāmgājējam nepārkož rīkli. Uzskatu arī, ka muļķis radīs apdraudējumu sev un sabiedrībai, ja tam mājās būs parasta aita.

Autors grāmatu sarakstījis tādā nedaudz sensacionālā noskaņā. Sākumā viņš mums pavēsta kādu šaušalīgu atgadījumu no eksotisku zvēru turētāju ikdienas. Piemēram, šimpanze uzbrūk savas saimnieces draudzenei un sakropļo to, pitons nožņaudz mazuli utml. Tālāk viņš nodarbojas ar iesaistīto pušu intervēšanu, speciālistu un savu uzskatu atreferēšanu, lai sniegtu lasītājam pēc iespējas pilnvērtīgāku notikumu un iespējamo cēloņu aprakstu. Pēc tam lasītājs pats var izveidot savu uzskatu par notikušo, vai pieslieties kādai no pusēm. Tas nenoliedzami ir patīkami, ka netiek veikta moralizēšana un citu pasaules uzskatu aplikšana. Tas nenoliedzami piedotu grāmatai lielāku popularitāti, bet liktu zaudēt objektivitāti.

Mans personīgais uzskats par eksotisku dzīvnieku turētājiem ir sekojošs – dīvaiņi, kas patiesībā nemaz paši nezina, uz ko ir parakstījušies. Daļa no viņiem pat nav gatava investēt savos mājdzīvniekos pietiekami daudz laika, viņiem tas ir tikai statusa apliecinājums. Piemēram, Stalone un viņa leopards – grāmatā labi aprakstīts dzīvnieku pārdevēja viedoklis par cilvēkiem, kam ir nauda, bet nav saprašanas. Otra daļa ir tādi, kuru dzīvniekmīlestība ir totāli aptumšojuši viņiem prātus, viņi dzīvniekos saredz savus bērnus, ekstrapolē uz tiem cilvēku psiholoģijas zināšanas un apgalvo, ka piemēram, čūskām ir kaut kādas emocijas. Lai gan patiesībā neviens pat lāga nezina, vai „tām maz kāds ir mājās”.

Otrs nozīmīgais apskates objekts ir dzīvnieku kontrabanda un pavairošana. Pareizi jau ir, ja nebūtu pieprasījuma, tad nebūtu arī piedāvājuma. Tomēr vienmēr atradīsies kāds pircējs tikko no Taizemes atvestam pērtiķītim vai baltam tīģerītim. Šoreiz gan autoram nav veicies ar īstenu kontrabandistu atrašanu un intervēšanu, kas liek stāstus balstīt uz dzirdēto un lasīto.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, biju sagaidījis tomēr nedaudz plašāku dzīvnieku klāsta apskatīšanu. Diemžēl autors aprobežojās tikai ar tīģeriem, šimpanzēm un čūskām, zirnekļi tika pieminēti tikai garāmejot.