Ap šo grāmatu es trinos jau labu laiku, sākumā nevarēju izlemt, ņemt papīrā vai elektroniski, ja papīra, tad kādā formātā. Tad pacēlās arī jautājums, kad tad es viņu īsti lasīšu, jo man jau tik daudz nelasītā stāv plauktos un gaida savu rindu. Taču, kad amazonē ieraudzīgu visām četrām Dēmonu cikla grāmatām iespaidīgu atlaidi, visi spriedumi tika atmesti malā, un grāmatas paņēmu. Pirmo grāmatu sāku lasīt uzreiz, slimoju ar gripu, un tur jau laiks lasīšanai ir atliku likām.

Kad saule pazūd no debesjuma, tad no zemes izlien dēmoni, lai sargās tas, kurš līdz šim brīdim nav paspējis paslēpties mājā, kas pārklāta ar aizsardzības zīmēm. Dēmoniem patīk cilvēki tīri gastronomiski, un jebkurš, kas palicis bez zīmju aizsardzības, ir nolemts nāvei. Taču tā nav bijis vienmēr, agrāk cilvēki droši staigāja naktī, un nekādi dēmoni tos neapdraudēja. Tas gan bija daudzus gadu simtus atpakaļ, laikos, kad cilvēki nebija dēmonu ēdamlopi, bet cīnījās pret tiem kā līdzīgs ar līdzīgu. Tomēr šie laiki ir pagājuši, tagad nakts ir nāve, un cilvēki no gada uz gadu paliek aizvien mazāk.

Grāmatā bija pāris lietas, kas mani pievilka kā magnēts. Pirmkārt, man patīk pats dēmonu atnākšanas pamatkoncepts, zemes dzīlēs atrodas Core (kodols) no kura ceļas visi šie dēmoni (corelings). Gribas jau zināt, kādēļ viņi vispār nāk un kādēļ iecienījuši cilvēku. Otrkārt, pasaules izdzīvošanas stratēģija, nav joka lieta izdzīvot šādā pasaulē, kad pilnībā jāpaļaujas tikai uz savām aizsardzības zīmēm. Kā strādā komunikācijas, pārtikas iegūšana, kā civilizācija zaudē savas zināšanas un spēju pretoties. Treškārt, no anotācijas vien ir skaidrs, ka šī grāmata nevar būt nekas cits kā varoņa ceļš uz pasaules atsvabināšanu no dēmonu važām un visu pacelšanas saulītē. Un tāds salikums man patīk.

Ar varoņu skaitu autors nemaz neskopojas  –  galvenie ir trīs, bet laiku pa laikam viņš piemet vēl kādu. Arlens ir parasts lauku puika, kurš nudien nav apmierināts ar esošo situāciju. Viņš nudien nevar saprast, kādēļ viņa vecāki, ciema iedzīvotāji un cilvēki vispār, ir padevušies un necīnās pret dēmoniem. Tā vietā, lai ņemtu rokās dakšas un parādītu tiem īsto vietu, viņi naktīs slēpjas savās mājās un tikai noskatās. Viņš ir dzirdējis, ka kaut kur tālajā pasaulē esot tāda pilsēta, kuras vīri katru nakti iziet cīnīties pret dēmoniem un to dara jau daudzus gadu simtus. Arlena sapnis ir kļūt par varenu karotāju, kurš ierādīs dēmoniem īsto vietu. Dzīve viņam nudien nav viegla, un bērnības sapņiem ir lemts piepildīties daudz straujāk nekā viņš pats to vēlētos. Līša ir vietējās zāļu sievas mācekle, viņai dzīvē ir tikai viena problēma – māte. Tā viņu par visām varītēm grib izprecināt. Bet viņa ne un ne. Beigās sanāk doties uz lielpilsētu, lai padziļinātu savas zināšanas medicīnā. Rodžers arī ir puika, kuram dzīvē nav klājies viegli, taču sanāk tā, ka viņš kļūst par ceļojošu bardu. Tas ļauj viņam apmeklēt daudzus ciematiņus, iepazīt to ļaudis un paskatīties uz pasauli kopumā.

Ja nu kādam no augstāk minētā nekļuva skaidrs, tad šis ir uz vecās labās formulas – karotājs, dziedniece un bards plus galīgi sajāta pasaule balstīts fantāzijas stāsts. Varētu šķist, ka šajā pīļu dīķī visas zivis jau sen izzvejotas un lasīt ko tādu būtu jau reiz lasītā atkārtošana. Taču autors ir nedaudz pacenties un spējis radīt ko tādu, kas viņa varoņus atšķir no standartiem. Arlens, piemēram, sevi sirdī neredz kā visas pasaules apvienotāju. Patiesībā viņš nemaz tāds negrib būt. Viņa kvēlākais sapnis ir nogalēt korlingus, un jo vairāk, jo labāk. Ja vēl kāds gribētu piedalīties, viņš labprāt palīdzētu, taču neko vairāk no viņa nevajag sagaidīt. Viņš ir pārāk apsēsts ar savu personīgo atriebību, lai ķēpātos ar tādiem niekiem kā citi cilvēki. Sevišķi tiem, kur pat savu mīļoto aizstāvībai nav gatavi pārkāpt slieksnim. Rodžers savukārt ir ceļojoša bardu ģildes biedra audzēknis. Jau no bērna kājām nakšņojis bordeļos un uzsūcis sava patrona dzīves gudrības. Neko lielas jau tās nav, vairāk teoriju kā apieties ar sievietēm un kā izklaidēt publiku. Sevi kā varoni viņš neredz vispār, un ja godīgi, arī es neredzu. Sižetā viņš ir kā piektais ritenis, bet varbūt es ko svarīgu esmu palaidis garām un, iespējams, tāds vēlāk noderēs. Līša gan ir un paliek liktenīgā sieviete, gudra un uzņēmīga, tas, protams, ir labi, bet autoram nenoliedzami viņa noder dažādiem sižeta pavērsieniem, nekas jau tā nemotivē galvenos varoņos kā mīlestība. Vienīgi ar to Arlenu ir kā ir – viņam sievišķis ir bijis nebijis. Tomēr viss šis dīvaino varoņu kopums spēj izveidot diezgan spraigu sižetu, kurā katrs cītīgi velk savu stāsta daļu un praktiski nevienu brīdi nav garlaicīgi.

Nevaru teikt, ka grāmatu izlasīju ar aizrautību malā nenolicis. Vietām viņa ir iestiepta un cilvēkam, kas sagaida notikumu strauju attīstību, nāksies reizēm vilties. Man gan lēnās pasauli attīstošās lietas šķit tīri labas un interesantas, ja labi grib, tad var daudz ko uzzināt par Arlena pasaules vēsturi un tagadni. Taču tās vietas, kur runa iet par precību jautājumiem mani nedaudz aizkaitināja un lika vilkt paralēles ar mūsu pašu vecmeistariem, sevišķi Līšas līnija. Labi, varbūt tā ir kaut kas no tēmas par sievietes sūro likteni patriarhālā sabiedrībā, lai ar vīrieši viņai nemaz problēmas nesagādāja.

Kopumā lieku 9 no 10 ballēm. Ja vēlies palasīt episku fantāziju, kur galvenais varonis ir nedaudz asociāls ekscentriķis, kuram ļoti patīk močīt dēmonus, tad uz priekšu. Ja iepatiksies, tad šajā sērijā ir jau sarakstītas vēl trīs grāmatas, cita par citu biezāka, un lasāmo varēs dabūt vismaz pusmēnesim.