„Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projekta grāmata. Šī jau ir trīsdesmitā no 147 grāmatām. Šī ir viena no tām, kuras es neesmu lasījis pat bērnībā. Ja godīgi, tad nemaz neatminos šādu grāmatu pat redzējis. Tā kā savulaik esmu diezgan nopietni paceļojis pa Ziemeļu teritoriju, tad nolēmu, ka neliela palasīšanās par Austrāliju man nāks tikai labumā.

Latviešu ģeogrāfs Andris Tidriķis pēc brauciena 1975. gadā pa Austrāliju, izstudējis plašu materiālu par tās atklā­šanu un apgūšanu, sniedz visai izsmeļošas ziņas un savus iespai­dus par tālo kontinentu. Grāmatā stāstīts par spāņiem – meklētājiem un holandiešiem atklājējiem, angļu Jūrasbraucējiem kopš Dampira un Kuka laikiem līdz pat pēdējiem zemesgājējiem XIX gs. beigas, par aborigēnu, balto katordznieku, zelta meklētāju un līdumnieku likte­ņiem, par Austrālijas dziļu bagātībām un unikālo dabu (ar autora fotouzņēmumiem).

Sāksim ar kritiku, pirmajās simtpiecdesmit lapaspuses autors atreferē Austrālijas vēsturi. Tā tiek pasniegta sausu faktu veidā un ar īpaši interesantām epizodēm neizceļas. Rodas sajūta, ka autors tekstus būtu no kaut kurienes izkonspektējis un tad tādu pašu konspektu iegrūdis lasītājam. Nezinu, varbūt grāmatas izdošanas laikā šāds pasniegšanas veids bija okei. Varbūt viņu ierobežoja grāmatas apjoms. Taču man ir nācies lasīt daudz interesantākas grāmatas par Austrālijas vēsturi, tās gan nākušas no “buržuāzistisko zinātnieku” apcirkņiem, piemēram „Fatal shore”. Savulaik tā noteikti bija ar uzziņām bagāta Austrālijas vēstures grāmata, jo nemaz neatceros vēl kaut vienu padomju grāmatu latviski, kura aizskartu šo tēmu. Un bada laikā jau velns mušas ēd. Taču mūsdienu lasītājam, kuram vairs nepietiek ar kapitālistiskās kolonizācijas politikas kritiku, viņa varētu būt nedaudz par šķidru. Kopumā lasīšanas iespaidus salīdzinātu ar negaršīgu sausiņu ēšanu. Tā vietā, lai piešķirtu nedaudz dzīvības vēsturiskajiem tēliem, autors aprobežojas ar sausu biogrāfisku faktu atražošanu. Es zinu, ka vēsturi ir iespējams pasniegt interesanti, bet šis diemžēl nav tas gadījums. Un vissliktākais ir tas, ka autors pat nav iekļāvis karti savā grāmatā.

Pēdējās piecdesmit lappuses varētu saukt par autora personīgajiem uzskatiem par Austrāliju. 1974-75. gadā viņš tur esot nobraucis 14’000 kilometrus. Teikšu kā ir – ceļojumu aprakstnieks viņš ir diezgan pašvaks, personīgo iespaidu – praktiski nekādu. Autors publicē pāris dienas no savas dienasgrāmatas., bet tās vairāk ir biju tur, braucu uz turieni, pa ceļam redzēju mežu upi un kalnu.

Vispār jau grāmata būtu tīri tā neko, ja vien autors viņu būtu aizstiepis pie nopietna redaktora, nu tāda, kas izravētu anglicismu tiešos tulkojumus un saliktu normālus ģeogrāfiskos nosaukumus. Šie pašrocīgie tulkojumi, un angļu vārdu transliterācija pēc autora dzirdes, mani pamatīgi nokaitināja. Piemēram, Daly Waters (vieta kur mūsdienās) atrodas ļoti labs krogs, tiek saukti par Deili Ūdeņiem, piekrastes līči tiek pilnīgi latviskoti, ja paveicas, tad iekavās pierakstīts angliskais nosaukums latviešu transkripcijā. Un tad nu tu, cilvēks, lasi grāmatu, pēti atlantu un nevari saprast, par kuru vietu tagad ir runa.

Protams, savs šarms ir padomju Latvijas iedzīvotāja terminu definīcijās, tajās tiek skaidrots citiem padomju iedzīvotājiem, kas ir kas. “Pica (plāceņi ar dažādu garšvielu pārklājumu), amerikāniskie cāļi (cep pēc pulkveža Sandersa metodes (lai, kāda tā arī nebūtu)), stipro alkoholu lieto atšķaidītu ar ūdeni vai sulām (te laikam domāti kokteiļi). Grāmatbodēs dominē “solžeņicini” un grāmatas ar seksu un vardarbību.

Grāmatas plusi: savulaik tā bija bezmaz vai vienīgā grāmata par šo tēmu. Grāmatā ir Austrālija septiņdesmito gadu krāsainas fotogrāfijas, un skatoties tās var saprast kā laiks i gājis uz priekšu.

Lasīt var, bet autors nav īpaši centies rakstot grāmatu. Lieku 4 no 10 ballēm. Domāju, ka mūsdienās šo grāmatu lasīt nav īpašas jēgas. Ja vien neinteresē visnotaļ pasauss padomju tūrista atreferējums par Austrālijā redzēto, kas bagātīgi papildināts ar 70-to gadu faktiem.