Off the Map: Lost Spaces, Invisible Cities, Forgotten Islands, Feral Places and What They Tell Us About the World by Alastair Bonnett

Šo grāmatu man atveda no Briseles grāmatveikala. Man nez kādēļ šķita, ka būs ļoti labs lasāmais, un pēc nosaukuma vien gribējās uzreiz izlasīt. Taču plauktā viņa nogulēja veselu pusgadu. Ne visām grāmatām manos grāmatu plauktos ir tā laime tapt izlasītām uzreiz, lielai daļai nav cerību pat pēc pusgada.

Šķiet, ka mūsdienu pasaulē, kur katrs zemes kvadrātmetrs tiek nofiksēts ar satelītiem vismaz reizi nedēļā, tad tādu apslēptu vietu nemaz nav daudz palikušas. Autors ir pielicis visas pūles, lai parādītu, ka ne viss ir ielikts atlantos izpētīts, un uz zemes vēl ir pietiekoši daudz nedokumentētu un interesantu vietu, kuras nebūt nav pieejamas katram tūristam.

Grāmata sastāv no daudziem īsiem stāstiņiem, kas veltīti kādai dīvainai pasaules vietai, kuru atlantā ir grūti ieraudzīt un pat ieraugot saprast tās dīvainumu. Sākumā ir vislabākais stāsts par Sandy island, kādu salu, kura ir atrodama gan Google Earth un daudzās kartēs, taču dabā tur ir tikai okeāns. Izrādās, ka Google arī visus datus ņem no satelītiem, bet daļu ģenerē no dažādām kartēm. Un tā sākas klejojumi pa visu pasauli, tiek apskatīti dažādi anklāvi un anklāvi anklāvos. Robežas, kuras realitātē pastāv tikai kartē, dabā viss ir pavisam savādāk. Autors nesmādē arī prātošanu par zemes pleķīšiem, kurus norobežo automaģistrāļu barjeras, kuros nenotiek nekas un, kuri neparādās nevienā kartē. Par dažādiem zemes pārpalikumiem pēc pilsētbūvniecības, kuri pieder savdabīgiem kolekcionāriem, un kuriem nav iespējams piekļūt. Ir arī padomjlaiku slēgtās pilsētas un pilsētas, kuras pamestas pēc dabas katastrofām. Propogandas pilsētas Ziemeļkorejā un tukšās Ķīnas pilsētas, kurās nav iedzīvotāju.

Šķiet jau visnotaļ interesanta izlase, un daļa no stāstiem patiešām ir interesanti. Taču lielākoties autors ir aizrāvies ar internetā salasītu faktu izklāstīšanu. Vietām es viņu pieķēru stāstām nepatiesību vai atgremojot pilsētas leģendas. Līdz ar to man nav diez ko lielas uzticības par autora stāstīto citos stāstos. Tādēļ, ja kaut ko no šajā grāmatā izlasītā vēlies stāstīt tālāk, tad vēlams būtu atrast apstiprinājumus faktiem kādā nopietnākā avotā par diskusiju forumu internetā.

Kā jau visas sīko stāstiņu grāmatas, arī šīs lasīšanas process mani nogurdināja. No vienas puses daudz vietu un daudz informācijas. No otras puses informācija nav diez ko uzticama un vietām teiktais ir man kaut kas pavisam jauns un grūti pārbaudāms. Tēmas un ģeogrāfiskās vietas ātri mainās, un nav viegli izsekot visam līdzi. Šī ir no grāmatām, kuras lasīšanu ideālā pasaulē vajadzētu izstiept mēneša garumā, katru dienu pa vienam stāstam, tā lai nenogurtu no grāmatas, lai izlasīto atcerētos, un daļa no stāstiem nešķistu neinteresanti.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja ir interese par ceļošanu un to, kā cilvēki dzīvo citur, tad iesaku palasīties. Dažas vietas ir ļoti interesantas, piemēram, par kruīza kuģi “The World”, kurā var nopirkt kajīti un, ja esi pietiekoši bagāts, ceļot tajā visu mūžu neizejot no mājas.

Under the Dome by Stephen King

Nav jau ko slēpt, esmu diezgan liels S.Kinga fans. Citādi būtu grūti izskaidrot, kādēļ manā grāmatu plauktā atrodami gandrīz visi viņa darbi. Arī šo grāmatu pasūtīju jau pirms tās iznākšanas un attiecīgi saņēmu savā pastkastīte divas dienas pēc tās oficiālās iznākšanas. Atverot iepakojumu, mani gan pārņēma bažas, vai spēšu šo ķieģeli izlasīt, grāmatai ir aptuveni 1100 lapaspuses. Nekas, saņēmos un pāris vakaros tiku ar viņu galā.

Kādu rītu pār nelielu ASV pilsētiņu Chester’s Mill nolaižas kupols. Kupols ir caurspīdīgs, viņu nevar redzēt, uztvert ar radaru, to var sajust tikai pieskaroties. Tā nu mazpilsētas iedzīvotāji paliek paši par sevi. Notikumiem attīstoties, iedzīvotāju vidū notiek šķelšanās, vieni piebiedrojas pilsētiņas pārvaldes loceklim Jim Rennie, kas situāciju izmanto, lai slēptu savus pagātnes grēkus un atbrīvojoties no sev nevēlamajiem elementiem. Otri pievienojas ASV prezidenta ieceltajam savam pārstāvim Dale Barbara, kas pilsētiņas iedzīvotājiem pazīstams kā pavārs. Laika gaitā konfrontācija saasinās un pilsētiņas iedzīvotāju vidū parādās gan savi varoņi gan savi neģēļi. Lasītājam atliek vien lasīt un cerēt sagaidīt atbildes uz jautājumiem – Kas ir kupols? Kāds ir šī kupola mērķis? Vai pilsētiņas iedzīvotāji reiz tiks ārā? Kas galu galā uzvarēs?

S.Kings sevi nav mainījis, viņš joprojām savos darbos liek noprast, ka norobežojot no pārējās pasaules pārsimtas ASV pilsoņu, lokāla mēroga apokalipse ir garantēta. Un, protams, nekur nav dziļāki ūdeņi kā mazpilsētās. Katram mazpilsētiņas iedzīvotājam ir savi melnie darbiņi ko slēpt, kāds kaimiņš ko ienīst, un kāds vadonis, kam pieslieties.

Arī šajā darbā mierīgas mazpilsētiņas iedzīvotāji spēja eskalēties līdz divām konfliktējošām nometnēm pāris dienu laikā. Skaidrs ir arī tas, ka kupols kalpo tikai kā katalizators, lai cilvēku naids vienam pret otru un savu personīgo interešu stādīšana pāri sabiedrības saasinātos līdz atklātam konfliktam.

Patiesībā darbā pašam kupolam ir tikai otršķirīga loma, tā tikai rada cilvēkos apziņu, ka viņiem klāt netiks neviens valdības pārstāvis, un tagad viņi ir palikuši tikai katrs par sevi, jo nevienam nav ne jausmas, kad kupols pazudīs. Tas rada gan apjukumu, gan arī ideju, ka tagad katrs pēc būtības var darīt to ko vēlas, un sods par darbiem nāks tikai tad, kad kupols kritīs.

Kā jau vienmēr tēli Kinga grāmatās ir izstrādāti perfekti. Mēs laika gaitā uzzinām gandrīz visu viņu dzīves gājumu, iekšējos motīvus un pasaules uzskatu. Piemēram, viens no galvenajiem ļaunajiem varoņiem Jim Rennie sevi visu laiku māna ar saukli „viss tikai pilsētas labā”, „ļaudis paši nemaz nezin, ko viņi grib”. Labais varonis Dale Barbara, izbijis nopratināšanas speciālists Irākā, nemaz nav laimīgs kļūt par prezidenta pārstāvi, un ir totāls pesimists, kas sevi mierina ar „nekas, būs vēl lielāki sūdi”. Kopumā cilvēki uzvedas kā jau cilvēki nonākuši bezizejā, vājākie izdara pašnāvību vai pieslienas stiprākajiem, ir cilvēki, kas izlemj izlikties, ka nekas jau nav noticis un ir arī tādi, kas mēģinās saprast, kas tad īsti ir noticis. Personu skaits ir pāri piecdesmit, bet viņus atcerēties lasītājam nesagādā nekādas grūtības.

Grāmatu vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Ja neatbaida grāmatas biezums, tad droši var lasīt. Ir gan neliels mīnuss, cik var noprast no autora, grāmata ir bijusi vēl biezāka, bet redaktori daļu izmetuši ārā. Tad nu tās vietas, kur daļa ir izmesta ārā, diemžēl ir diezgan labi pamanāmas.

False Economy by Alan Beattie

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata veltīta ekonomikas problēmu apskatīšanai. Sarakstīta vienkāršā valodā, bagātīgi ilustrēta ar gadījumiem „iz dzīves”, kas ļauj saprast problēmas būtību arī vienkāršam lasītājam. Sākumā grāmatu izvēlējos tikai tādēļ, ka domāju, ka šis darbs būs līdzīgs jau par kultu kļuvušajai „Freakonomics”, bet realitāte izrādījās daudz labāka. Protams, nav īsti korekti salīdzināt klasisko makroekonomiku ar neoklasiskās mikroekonomikas pielietojumu, te runa ir par lasīšanas interesantumu.

Tātad grāmata sastāv no deviņām nodaļām, kas katra apskata kādu noteiktu makroekonomikas aspektu un pie reizes atbild uz kādu interesantu jautājumu. Aspekti ir sekojoši:

Valsts attīstības stratēģijas izvēle. Atbild uz jautājumu, kādēļ Argentīna zaudēja attīstībā ASV? Patiesībā jau visai klasisks situācijas apraksts, kas skaidri ilustrē dažādu faktoru ietekmi uz valstu attīstību. Kapitāla koncentrācija, protekcionisms, monetārā un fiskālā politika.

Pilsētas. Nodaļa veltīta urbanizācijai un tās modernajām izpausmēm. Sākas ar Senās Romas attīstību un beidzas ar Ķīnas megapolēm. Izrādās, ka pilsētām ir dažādi rašanās motīvi, sākot no plānveida izveides, beidzot ar spontāniem graustu rajoniem Āfrikā.

Dabas resursi. Klasiskais jautājums, kādēļ naftas un dimantu atradnes valstīm sagādā vairāk problēmas nekā nes labumu? Nodaļa parāda, ka šis apgalvojums uz visām valstīm neattiecas. Problēmas pamatbūtība izskaidrota diezgan pamatīgi. Galvenie punkti, korupcija un pārējo industriju pēkšņā nekonkurētspēja.

Reliģija. Kādēļ islāma valstis nekļūst bagātas? Patiesībā jau valsts ekonomiskajai attīstībai ar reliģiju nav nekāda sakara, un arī nekādas kolerācijas šai jomā nav pierādītas. Problēmas ir pašos cilvēkos un sabiedrībā.

Politika un attīstība. Kādēļ asparāgi nāk no Peru? Veltīta iekšējā tirgus protekcionismam, lauksaimnieku lobijam un tam, kā maza saujiņa ar uzņēmīgiem cilvēkiem spēj kropļot globālo tirdzniecību un brīvu preču kustību. Labs piemērs – ASV kokvilnas audzētāji.

Loģistika. Kādēļ Āfrikā neaudzē kokaīnu? Neliels ieskats tirdzniecības vēsturē, kā veidojušies tirdzniecības ceļi, kā izmainījušies transporta veidi, kā radies standarta preču konteiners un kādēļ valstī, kur nav sakārtota loģistika nav izdevīgi audzēt koku un ražot kokaīnu.

Korupcija. Apskata korupcijas problēmas un mēģina atbildēt uz jautājumu, kādēļ dažas korumpētas valstis attīstās, bet dažas ne. Indonēzijas un Tanzānijas piemērs. Jo augstāk organizēta korupcija, jo valstij lielākas izredzes attīstīties, investori zina, ja maksāsi – dabūsi, un uzskata to tikai par papildus nodokli. Bet, ja jāmaksā visiem, kā Indijā bez garantijām tas attīstību bremzē.

Attīstības ceļa izvēle. Kāpēc pandas ir nekam nederīgas? Salīdzina dažādus ekonomikas attīstības modeļus. Ķīnas centralizētais kapitālisms un Krievijas demokrātijas mēģinājumi. Protams, ASV pāri visam.

Kopumā grāmata laba. Dod daudz vielas pārdomām, izmaina arī skatupunktu uz dažiem jautājumiem. Manā gadījumā reliģija un attīstība. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus nedaudz interesē tas, kas notiek mums apkārt.

Song of Kali by Dan Simmons

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Dzejniekam vārdā Bobby Luczac laikraksta redakcija piedāvā aizbraukt uz Indiju. Viņa darbs ir vienkāršs; satikt bengāļu rakstnieku vārdā Das un paņemt viņa jaunāko garadarbu. Protams, ja tas ir iespējams, būtu vēlams arī uzzināt, kā cilvēks, kurš rietumu pasaulē skaitās miris jau astoņus gadus, spēj uzrakstīt poēmu. Bobby Luczac tas vairāk šķiet kā eksotisks ceļojums, un tādēļ viņš līdzi paņem gan savu indiešu izcelsmes sievu, gan savu nesen dzimušo meitiņu. Tā nu viņi visi aizlido uz Kalkutu, un te arī viņu laimīgās dienas beidzas.

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka tā ierauj savā realitātē jau no pāris pirmajām lapaspusēm un nebrīnītos, ja pēc izlasīšanas dažu vieglāk iespaidojamu lasītāju kādu laiku vajātu murgi. Tie, kas ir lasījuši R.Kiplinga darbus par Indiju, atpazīs lielāko daļu standarta baltā cilvēka Indijas stereotipiem. Daudz un dažādi noslēpumaini kulti, Kali, slepkavas, nabadzība, profesionāli ubagi, govi, kastas un citas lietas. Jo vairāk galvenais varonis iepazīst Kalkutu un tās iedzīvotājus, jo vairāk tā viņam sāk nepatikt, bet arī tikt no viņas prom nemaz nav tik viegli.

Sliktās vietas, melnie caurumi pasaules realitātē rakstniekiem nav svešs koncepts. Tomēr Simmons šo lietu parāda citā kvalitātē. Viņam ļaunuma iemiesojums ir nevis pamesta māja, nomaļa kalnu ieleja vai vecas drupas, bet gan vesela pilsēta Kalkuta. Viens gan ir skaidrs – pēc šīs grāmatas izlasīšanas es diez vai uz Kalkutu kādreiz braukšu. Laikam jau mani aizspriedumi pret Indijas pilsētu netīrību, iedzīvotāju vienaldzību pret citu un savu dzīvību, un nedaudz savādākais pasaules uzskats, pārāk labi saskanēja ar autora aprakstīto.

Protams, es skaidri apzinos, ka šī grāmata ir šausmu stāsts nevis ceļojumu apraksts, bet tur nu vairs neko nevar darīt. Diemžēl neesmu arī pietiekoši spēcīgs indiešu daudzajās reliģijās un viņu milzīgajā dievu, rakšasu un pusdievu panteonā, lai spētu spriest par autora aprakstītā Kali kulta rituālu patiesību un nozīmi mūsdienu Indijā. Šis fakts, domājams, man liks nedaudz iedziļināties šajos jautājumos, izlasot kādu grāmatu par šo tēmu. Lai gan grāmatas centrālo ideju Kali laikmets grāmatas varoņa pasaulē ir pienācis, gribam mēs to vai negribam.

Tā kā šis ir autora debijas darbs, tad pietrūkst vienas viņam raksturīgas lietas, tas ir viltīga nobeiguma. Nē, nobeigumam nav ne vainas, bet kaut kā gaidīju daudz interesantāku kā vēlākajiem darbiem. Bet nekas – 9 no 10 ballēm liekamas droši. Ja patīk šausmu stāsti to labākajā nozīmē (tas ir kad autors, tā vietā lai sīki un smalki aprakstītu asiņainus skatus, uzraksta tā, ka tavas paša smadzenes rada vajadzīgo noskaņu), tad ir vērts palasīt.

Кафедра странников by Вадим Панов

Šī ir sērijas „Тайный Город” devītā grāmata. Tagad jau šī sērija man stabili ieņem smadzenes atpūtinošo grāmatu vietu. Iepriekšējās grāmatās galvenie varoņi iepazīti, viņu personības izaugsmi autors pabeidza jau otrajā sērijas grāmatā. Skaidra lieta, ka ar jebkādām problēmām šamie tiks galā lēnā garā pīpēdami, un tāpat ir skaidrs, ka šīm cikla galvenais uzsvars likts uz action.

Šī grāmata veltīta klejotājiem. Pirmsrevolūcijas Krievijā grupa apdāvinātu vīru, izmantojot novadpētnieku aizsegu, maskējoties no Slepenās pilsētas aģentiem, atklāja Lielā ceļa noslēpumu, tas ir ieguva spēju ceļot uz paralēlajām pasaulēm. Skaidra lieta, ka šāda lieta nepatika senajām rasēm, jo viņas jau sen šīs zināšanas ir pazaudējušas. Un te pēkšņi mūsdienās klejotāji atgriežas, un parādās iespēja atgūt zudušo tehnoloģiju.

Lai nu kas, bet ar fantāziju autoram ir viss kārtībā. Katrā grāmatā parādās kāda jauna rase, sens artefakts, aizmirsts noslēpums. Tomēr pāris dekorāciju nomaiņa manī spēja izraisīt tikai vieglu interesi. Patikās autora ironizēšana par demokrātiju krievu stilā. Par demokrātijas upuriem bija izvēlēta agresīvā, bet panaivā Sarkano cepuru rase (tādi kā pikeantropi). Viņu pasākums vismaz ienesa nedaudz dzīvīguma grāmatā.

Kopumā lasīt var, bet vai vajag? Pasaulē ir daudz labāku grāmatu, un šī nebūt nav labākā no sērijas grāmatām. Es personīgi šo grāmatu izlasīju aiz pieraduma, reizi pāris nedēļās izlasīt kādu šīs sērijas darbu. Tā kā izlasīšanai patērēju trīs stundas braucot vilcienā, tad īpaši sašutis par patērēto laiku neesmu. Grāmatu vērtēju ar 6 no 10 ballēm.

Intelektuāls jautājums LXXVIII jeb problēma ar septiņjūdžu zābakiem

Šo jautājumu es izdomāju pats, lasot šo grāmatiņu. Tie, kas bērnībā ir veltījuši nedaudz laika pasaku lasīšanā, zina, ka septiņjūdžu zābaki ir tādi zābaki, kas to valkātājiem dod iespēju sperot vienu soli veikt veselas septiņās jūdzes. Lietderības koeficients šādai uzpariktei ir ļoti augsts, bet tas šoreiz mums nav jāaprēķina. Vienīgais mīnuss ir zābaka solis, precīzi septiņas jūdzes. Tagad pats jautājums:

Iedomāsimies, ka Tev ir septiņjūdžu zābaki un Tu esi nolēmis aizdoties uz pilsētu A. Tomēr sperot soļus un novērojot apkārtni Tu nonāc pie secinājuma, ka pēdējais solis Tevi ir panesis pilsētai A garām un tagad Tu no šīs pilsētas atrodies divu jūdžu attālumā. Kāds ir minimālais soļu skaits, kas jāsper, lai nonāktu un apstātos pilsētā A? Vienkāršības labad pieņemam, ka visas pārvietošanās notiek plaknē, zābaka un pilsētas lielums ir reprezentējams ar punktu.

Атака по правилам by Вадим Панов

Sērijas „Тайный Город” trešā grāmata. Patiesībā otrās grāmatas tiešs turpinājums. Izrādās arī cilvēkiem ir savi magi un pat speciāls artefakts, kas ļauj cilvēku magiem izpausties – Melnā grāmata. Pašreizējā Melnās grāmatas glabātāja vārdā Kara ir apsēsta ar mūžīgo dzīvošanu un uzsāk realizēt plānu, kas ļautu viņai šantāžas rezultātā no Slepenās pilsētas valdošajiem namiem iegūt nepieciešamos artefaktus. Protama lieta, ka viņas intereses saduras ar algotņu Kortesa un Artjoma interesēm.

Kā jau visās iepriekšējās grāmatās, galvenais uzsvars likts uz darbību. Smieklus izraisa autora izspēlētā daudzu gājienu kombinācija, tādā veidā tā diez vai strādātu pat pasaku pasaulē. Izskatās, ka visās grāmatas dominē sekojošs sižeta pavērsiens. Pilsētā notiek dīvainas lietas, grāmatas sākumā kāds no algotņiem iepazīstas ar problēmas izraisītāju vai tam tuvi stāvošu personu. Džeki izštuko, kā nopelnīt naudu un sāk rīkoties. Problēma izrādās nozīmīga arī Pilsētas varenajiem, un tie noalgo algotņus tās risināšanai. Tā kā iestrādes jau veiktas – viss notiek un tas nedaudz var piegriezties.

Šajā grāmatā par tēlu attīstību nav ko runāt, visi palikuši tādi kādi viņi bija, izņemot Artjomu, kas paspējis kļūt nu jau par īstu mantkārīgu superalgotni. Par pārējiem personāžiem uzzinām šo to no viņu dzīves, kas nedaudz atdzīvina dekorācijas un it kā ļauj labāk iepazīt Slepeno Pilsētu.

Nedaudz pārsteidza tas, ka seno rasu pārstāvji tik viegli iekrīt uz cilvēku magu veidotām provokācijām, ja jau šamie ar cilvēkiem vairāk kā 1000 gadus cīnījušies, tad izskatās dīvaini, ka izdzīvojuši totāli dumiķi, kas par notikumu būtību sev jautājumus neuzdod. Un, protams, „nejaušās” sakritības maitā visu pasākumu.

Grāmatai lieku 8 no10 ballēm, sērija riebumu vēl neizraisa un lasās aizrautīgi, neskatoties uz augstāk minētajām problēmām. Jācer tikai, ka neparādīsies vampīri.

Войны начинают неудачники by Вадим Панов

Esmu nolēmis sākt lasīt jaunu krievu fantasy sēriju, kas saucas „Тайный Город”. Sērija sevī ietver ~20 grāmatas, kas veltītas pilsētai, kura, savukārt, atrodas paralēlajā Maskavā. Protams, kā cilvēks, kurš šādas grāmatas jau ir izlasījis tūkstošiem (negribu lielīties), nelieku lielas cerības, ka kādas jaunas idejas parādīsies. Vienīgi ceru, ka būs interesanti.

Tātad Slepenajā pilsētā ir parādījies varens burvis Miroļubs, kas ir nolēmis iegūt varu pār visu pilsētas iemītniekiem un, ja paveiksies, tad arī pār visu pasauli. Protams, ka ar šādu notikum pavērsienu nevēlas samierināties Slepenās pilsētas valdošie nami. Te ir trīs Великий Дом Навь (Tādas kā tumšās radības), Великий Дом Чудь (struktūra un uzvedības līdzīga bruņinieku ordenim), Великий Дом Людь (elfi, kas patiesībā nav elfi, matriarhāts), katrs no šiem namiem pārstāv kādu no izmirušajām civilizācijām, kuras reiz valdījušas zemi. Skaidra ieta, ka neiztiek arī bez parasto cilvēku palīdzības. Tie ir algotņi – Korsikānis, Artjoms un Jana. Tā nu visi cīnās, lai balanss Slepenajā pilsētā saglabātos.

Kā redzams pat sižets nav diez ko oriģināls, bet toties lasīt ir interesanti. Lasītājs tiek turēts sasprindzinājumā gaidot, kas notiks tālāk. Patīk arī, ka autors nav ieciklējies uz standarta rasēm, bet izmantojis savas. Skaidra lieta, ka arī tās ir nospertas no dažādu tautu mitoloģijām, bet par centību pluss. Ir izveidots ceturtais spēks –sarkanās cepures, to uzdevums ir duļķot ūdeni un radīt interesantus sižeta pavērsienus. Šie elementi ir tāda kā rīcības partija – iesākumā dara pēc tam domā.

Galvenais ļaunais tēls Miroļubs (vispār Людь namam topā ir senslāvu vārdi) pēc sava rakstura ir tāds kā Harijs Poters tikai ar seksuāla maniaka novirzi. Patīk viņam galināt jaunus sievišķus. Tā kā viņš ir arī sena pareģojuma piepildījums, tad viņš dara visu, lai tikai savu pareģojumu piepildītu. Patiesībā viņam nemaz konkrēta plāna nav, ko darīt pēc tam.

Pieminēšanas vērts ir Навь galvenais slepenpolicists Santjaga, nu īsts Bonds baltā uzvalkā, visu vienmēr aprēķinājis 40 gājienus uz priekšu, īstens cilvēku manipulators. Viņa parastās zemes atspulgs ir izmeklētājs Korņilovs, kas ir atklājis visus noziegumus. Nu īsta varoņu superkomanda.

Ne tik jaukās lietas. Visu seno civilizāciju psiholoģija ir tāda paša kā cilvēkiem. Nav īsti skaidrs, kā noslēgtā telpas apgabalā pie visai mazas populācijas viņi ir spējuši izdzīvot. Visām grāmatas sievietēm ir tendence būt superseksīgām, visiem ļaunajiem tēliem obligāti ir vai nu kāds ķermeņa defekts, vai arī psihiskas novirzes.

Kopumā grāmatiņu lasīt ir interesanti un ir līmeni augstāka par standarta krievu fantasy autoru sēnalām. Tādēļ dodu 8 no 10 ballēm, grāmatā nevīlos, pat pārsniedza manas ekspektācijas (gaidīto).

Ar vilcienu pa Šveici V

29. decembrī

No rīta pamostos no sētnieku radītajiem trokšņiem, šamie tīra ielu pie viesnīcas. Šodiena mums sanāk pēdējā Šveicē. Man personīgi jau vairs nekur negribas doties un labprāt tītos mājās, bet ja jau atbraukts, tad jāapskata viss pa maksimumu.

Tā nu ap pulksten pusdeviņiem esam ārā no hoteļa un dodamies apskatīt Berni. Iepriekšējā vakarā tumsā neko daudz neredzējām. Iesākumā aizejam uz vienu no tiltiem, to, kas tuvāks viesnīcai. Upīte nav nekāda lielā, toties tilti sabūvēti smuki ar arkām un labi iederas pilsētas ainavā. Redzēju arī interesantu fenomenu, sētnieks slauka ielu, uz ietves mētājas sasistas pudeles. Parasta rīcība ir sētnieks saslauka visu liekšķerē un kaut kur izber. Bernē šis sētnieks vēsā mierā pudeļu stiklus slauka uz braucamās daļas. Es vēl viņa vesti nopētīju vai gadījumā nav kāda autoriepu servisa reklāmas šilte.

Ar vilcienu pa Šveici I

25. Decembris

Šogad Ziemassvētku brīvdienas mēs ar Maiju nolēmām pavadīt Šveicē. Šveices apmeklējums nebija vis kalnu slēpošana, slēpot man nepatīk, bet vienkārši pablandīties pa Alpiem ziemā un apskatīt visu, kas atrodams pa ceļam.

Mūsu starta punkts, kā jau katru reizi, bija Rīgas lidosta, rīts tipisks – latviskā ziema, viss nomācies un tu, cilvēks, nevari atcerēties, kad pēdējo reizi esi redzējis sauli. Iečekošanās reisam Rīga – Minhene jau veikta izmantojot internetu, dodamies uzreiz uz kontroli. Drošības kontrolē man nez kādēļ liek ieslēgt fotoaparātu, lai pārliecinātos, ka tas nav pārtaisīts par spridzekli. Arī kontrolieris visu laiku ar mani runā angliski, lai arī es domāju, ka pēc paskata esmu parasts latvietis – pelēkais.

Tikuši cauri kontrolei neilgu laiku uzkavējamies iestādījumā, kurš saucas „Coffee Nation” – nekad to brīnumu nebiju apmeklējis un laikam arī vairs neapmeklēšu. Kafija ir okei, bet nu cena tomēr ir nejēgā uzskrūvēta. Tad iesēdāmies lidmašīnā un lidojām prom. Lidojuma laikā nekas interesants nenotika, tā kā pēdējā laikā ar lidmašīnu lidoju biežāk kā braucu ar autobusu, tad arī nekādas īpašās izjūtas lidojums nesagādāja. Tik vien kā visu laiku jaucu mūsu galamērķi Ženēvu ar Cīrihi.

Minhenes lidostā transferā nodzīvojāmies veselas divas stundas. Īsti darīt tur nav ko – bodītes paknapas ar diezgan augstām cenām. Arī grāmatu veikali konsekventi tirgo grāmatiņas vācu valodā, šo to jau gan iepirku. Vēl papildus opcija bija iespēja blandīties pa tirdziņu, kas atradās starp terminālu 1 un 2. Uz lidmašīnu mūs aizveda autobuss, arī pati lidmašīna nebija nekāda lielā, mazais Airbus, laikam A319. Tad nu šoreiz lidojums bija tāds jestrāks, jo gaisa bedres bija labāk jūtamas.

Nolaišanās gan bija visai interesanta, no saulainās zonas ielidojām mākoņu pārklātā kalnu ielejā. Tā kā pēdējo nedēļu laikā biju noskatījies ~20 „Air Crash Investigation” sērijas, no kurām pāris bija tieši veltītas lidojumiem kalnu ielejās, nedaudz sadomājos. Izkāpjot no lidmašīnas jau Ženēvas lidostā skats bija skaists – viss nomācies, bet kalnu ielejas galā spīd saule, tādi kā gaismas vārti.

Tālākais plāns bija universālās dzelzceļa biļetes iegāde, kas ļautu mums braukt ar jebkuru vilcienu Šveicē pa bez papildus maksas. Šāda biļete saucas „Swiss Saver Pass” un nopērkama attiecīgam dienu skaitam. Mēs paņēmām uz četrām dienām divām personām. Izmaksāja šis prieks 442 Šveices frankus. No Ženēvas lidostas uz pašu pilsētu ar vilcienu var nokļūt pa baltu velti, pat kontrole vilcienā nekāpj iekšā. Maijai gan nepatika fakts, ka vilciens nav divstāvīgais, bet parastais.

Izkāpuši Ženēvas centrālajā stacijā, nolēmām iesākumā atrast savu viesnīcu, lai, tur nolikuši savas mugursomas, varētu pēc tam aplūkot Ženēvu. Rezervācijā hotelis tika saukts kā Les Nations. Protams, ar pirmo reizi pareizo ceļu atrast neizdevās, un nācās diezgan blandīties pa dīvainām ieliņām, kuras lielformāta kartē nemaz nebija atrodamas. Beigu beigās jau hoteli atradām un, atstājuši mantas istabiņā, devāmies lūkoties Ženēvu.

Lūkošanas procesam traucēja auksts vējš un tumsa. Aizgājām līdz vecpilsētai, pa ceļam šķērsojām Ronu. Tur izskatījās, ka Ženēvas iedzīvotāju mīļākais sporta veids ir gulbju barošana, ar to nodarbojās praktiski visi upes krastā sastaptie cilvēki. Gan jau ka svētku dienās tāda gulbju uzticība ir tīri laba lieta. Nezinu gan vai baltmaizē nobarots gulbis ir ar uzlabotu cepeša garšu, bet toties praktiski pa velti.

No pašas vecpilsētas neko daudz neredzēju, tā kaut kādu iemeslu dēļ nebija izgaismota. Ielas arī bija tukšas – tomēr svētki. Vienīgais izgaismotais objekts bija Ženēvas katedrāle, no malas nemaz neizskatījās, ka savulaik to būtu apskādējuši kalvinisti. Tad no katedrāles skatu laukumiņa pavērojām pilsētu otrā upes krastā un nolēmām doties atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam iegriežoties uzēst. Kā ēšanas vietu jau šurp nākot biju noskatījis McDonalds „restorānu” netālu no stacijas.

Es personīgi vienmēr uzskatīju, ka McDonalds ēstūži veras ciet tika Pasaules Gala iestāšanās brīdī. Man pārsteigums, ieraugot slēgtu Maķīti, bija tik liels, ka pat pavēros debesīs vai nav parādījusies kāda Pasaules galu vēstoša komēta, gaismas krusts vai citas lietas no Jāņa Atklāsmes grāmata. Neko tādu nemanījis, padomāju, a varbūt man ar galvu viss vienkārši nav kārtībā, pajautāju Maijai vai maķitis tiešām ir iet, viņa atbildēja apstiprinoši. Tā nu viena no manām dzīves konstantēm tika sagrauta. Nācās vien stacijas veikalā iepirkt nedaudz ēdamā un vakariņot viesnīcā. Tā nu arī pirmais vakars Šveicē beidzās, nākošajā dienā plānots apmeklēt Zermatt ciemu un apskatīt Materhornu.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …