Navigate / search

Sargasi kosmosā (Solar Queen #1) by Andre Norton

Sargasi kosmosā

Šī savulaik man bija ļoti iemīļota grāmata, lasījis esmu reizes piecas, un praktiski sižetu zinu no galvas. Protams, no grāmatas atcerējos tikai piedzīvojumu daļu un japāņu nindzju Muru. Izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, nolēmu izvēlēties savu bērnības favorītu un pie reizes atsvaidzināt sev atmiņā grāmatas varoņus.

Federācijā ietilpst simtiem zvaigžņu sistēmu. Galvenais ekonomikas dzinējspēks ir tirdzniecība. Bez tirdzniecības kuģiem planētas paliktu izolētas un neizpētītas. Cilvēki galaktikā nav vienīgie, iepriekšējo civilizāciju piemēri rāda, ka galaktiskā dominance nevelkas ilgi, parasti iekšējo pretrunu dēļ civilizācija iznīcina pati sevi. Taču “Saules karalienes” komandai šādas lietas prātu nenodarbina. Viņi ir brīvie tirgoņi, no tiem, kas izpleš Federācijas ietekmes sfēru, kontaktē ar citplanētiešiem un ar to nopelna sev iztiku. “Saules karalienes” komanda nopērk tiesības apsaimniekot kādu nomaļu planētu Limbo, iespējams, ka tas būs viņu lielais ķēriens.

Grāmatas ievadā brāļi Strugacki saka atzinīgus vārdus par šo darbu, uzslavē autores meistarību izcelt sociālas problēmas. Neizslēdz, ka tas darīts neapzinoties, bet visādi citādi pasludina šo darbu par fantastikas etalonu. Šis nu ir tas gadījums, kad puiši ir pamatīgi kļūdījušies. Jā, kad tev ir divpadsmit gadi, tu šo grāmatu lasi ar aizrautību. Izlasi, noliec malā un pēc pāris dienām pārlasi atkal. Jo padomju laikos jau interesanti piedzīvojumi bija retums. Tagad, kad esmu nedaudz paaudzies, man par nožēlu nācās atklāt, ka grāmatā jau arī ir tikai tā piedzīvojumu daļa. Personāži te ir tikai statisti, kas vēsta un kuri veic piedzīvojumus.

Saprotu savu bērnības lielo aizrautību. Galvenis varonis ir izvēlēts ļoti veiksmīgi, puika Deins, kurš tikko pabeidzis tirdzniecības skolu un kura sapņi uz ērtu vietu starpzvaigžņu megakompānijā izbeidzas jau atlasē. Viņam nav nedz sakaru, nedz bagātības, un viņš tiek norīkots uz “Saules karalienes”. Te viņam nākotne nesolās pārāk spoža, taču viņš apmeklēs tālas mežonīgas planētas un vesels vezums ar piedzīvojumiem tiek garantēti nodrošināts. Tālāk viss ir pēc agrīnās fantastikas standartiem – labie ir labi un sliktie ir slikti. Lai lasītājā nerastos nekādas šaubas, autore vajadzīgos brīžos to noskaņo pret sliktajiem Sargasu planētas pirātiem, un viss kārtībā.

Vienu nevar noliegt, grāmata lasās ļoti ātri, jo viņa ir gan plāna, gan interesanta. Jau no sākuma ir skaidrs, kurš uzvarēs, un tas liekus pārdzīvojumus nerada. Grāmatas iznākšanas gados galvenajiem varoņiem vēl lielākoties bija neaizskaramo statuss un tādēļ pat īpaši ļaunie vienmēr tika nogādāti taisnas tiesas priekšā. Jo nošaujot ļaundari, labais nevar triumfēt visa pilnībā. Taisnības triumfēšanas fonā labi iederas citplanētieši artefakti, seni ieroči un pirāti.

Grāmatai nāktos likt ne vairāk par 3 no 10 ballēm. Ja viņai līdzi nenāktu gaišās bērnības atmiņas, tā laika pozitīvie iespaidi un sapratne, ka kādreiz jau visiem autoriem jāsāk mēģināt rakstīt. Tad tā arī ieliktu, bet ņemot iepriekš minēto, vērā lieku 7 no 10 ballēm, laba grāmata, ar kuru iesākt fantastikas žanru agrā vecumā. Viss cikls kopumā nebūt nav slikts, ja patīk uzsvars uz piedzīvojumiem.

Speaks the Nightbird (Matthew Corbett #1) by Robert McCammon

Speaks the Nightbird (Matthew Corbett #1) by Robert McCammon

Šo grāmatu saņēmu dāvanā 2014. gada blogeru Ziemassvētkos no Doronikes. Viņas dāvana man dikti patika, jo MakKamona grāmatas mani savulaik aizrāva. Taču biju pieradis, ka šis autors ir šausmu meistars, kas spēj uzburt apokalipses un vientuļus cilvēkus, kas cīnās lai tās nenotiktu. Nekad nebiju iedomājies, ka viņš raksta arī vēsturiskus detektīvus. Varbūt tas tādēļ, ka ap divtūkstošajiem gadiem es viņu biju tik tāli atlasījies, ka metu mieru.

Rit 1699. gads, kādas Karolīnas pilsētiņas sauktas Fauntrojal (Fount Royal) iedzīvotāji šaubās par 1700. gada pienākšanu. Pasaule iet uz galu. Pilsētā ir parādījusies ragana. Tā ar savu saimnieku pašu Sātanu ir nogalējusi mācītāju un vēl pāris ciematiņa ļaudis, ja klāt pieskaita neražu un mūžīgo lietu, kas sapūdē pat augļus kokos, tad ir skaidrs pasaules gals ir tuvu. Ragana Reičela Hovarta (Rachel Howarth ) ir notverta un gaida tiesas prāvu. Pilsētiņa lai ar nelaimē nerīkosies kā pūlis, viņiem ir nepieciešama īsta leģitīma tiesa. Tiesu spiež ceļojošais tiesnesis īzaks Vudvords (Issac Woodward), kuram palīdz viņa attapīgais palīgs Metjū Korbets (Matthew Corbett).

Grāmata ir visnotaļ pabiezs vēsturiskais detektīvs, kura centrālais temats ir raganu prāvas. Pavisam nesen Salemā tika notiesātas raganas, tiesneši gan atzina savas kļūdas, taču raganu esamība tajos laikos bija neapstrīdama lieta. Metjū, lai arī tiesneša palīgs, ir puisis, kurš apveltīts ar gaišu galvu, un kuru vienmēr nodarbina jautājums kāpēc? Viņš ir pietiekami stūrgalvīgs, lai nepadotos vairākuma spiedienam un pats trakākais raganām – viņš diez ko daudz netic. Taču Fountrojālā dzirdētais viņam liek pārskatīt savus uzskatus par pasaules uzbūvi. Liecinieki smalkās detaļās spēj aprakstīt raganas darbus, sevišķi tās vieta, kur viņa kopojas ar pašu nelabo. Visi liecinieki stāsta vienu un to pašu, un pēc to liecību apkopošanas secinājums ir neizbēgams – Reičela ir ragana. Taču Metjū nemet plinti krūmos un cenšas darīt visu, lai aizraktos līdz patiesībai.

Pārējie grāmatas tēli ir rūpīgi nostrādāti, viņi patiešām ir kā dzīvi cilvēki ar savām ambīcijām, idejām un noslēpumiem. Misters Bidvels – pilsētiņas dibinātājs, cilvēks, kurš nekad nekļūdās. Viņam ragana ir iemesls pilsētiņas bojāejai, un viņš ir sparīgs tās sadedzināšanas atbalstītājs. Vietējais skolotājs, klibs cilvēks, kura sapnis ir uzcelt plašu skolu un izglītot bērnus, mācījies Oksfordā, bet nolēmis meklēt laimi Jaunajā pasaulē. Dakteris, kurš cer kļūt slavens, ja viņa vārdā nosauks pilsētiņas slimnīcu, kas zina, iespējams, tiks pie prakses Ņujorkā. Un Eksodus Jeruzālems ceļojošs sludinātājs, kas nevienu vien raganu ir izglābis no sadedzināšanas, atgriežot to pie Dieva ar savu vareno “zobenu”, roku uzlikšanu un dedzīgās lūgšanās pavadītu nakti. Ir vēl kalējs, kurš ļoti mīl zirgus, un žurku ķērājs, kas savā arodā ir sasniedzis perfekcionisma virsotnes.

Pilsētiņa un pasaule kopumā ir smalki nostrādātas un vēsturiskajai realitātei atbilstošas. Izskatās, ka mazpilsētu sindroms ASV ir mocījis jau no pašiem pirmsākumiem. Fountrojālas iedzīvotāju mīļākais hobijs ir meklēt netikumus kaimiņos. Visiem kā vienam ir tumši noslēpumi, jo ne jau pa velti viņi ir izvēlējušies dzīvot nomalē. Vienu vārdu sakot īsts čūsku midzenis, kurā vēl ir ieperinājusies lapsa, kuras mērķis ir iznīcināt pilsētiņu. Ir tikai jautājums kādēļ?

Pats detektīva sižets ir atjautīgi izveidots, un lai arī gaita noris lēni, nevienu brīdi nav neinteresanti. Var kopā ar Metjū mēģināt atšifrēt galveno vaininieku, atrast lapsu, kas slēpjas vistu kūtī. Katrs jauns fakts papildina mozaīku, un autors patiešām ir liels viltnieks, lai aizvestu pa viltus ceļu. Un nav jau tā, ka uz viņu varētu apvainoties, viss notiek godīgi, nekas jau netiek slēpts, tikai jācenšas neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Un tā kā pilsēta ir īsts čūsku midzenis, tad dažādi noziegumi un dīvainības šeit ir biezā slānī, un gandrīz katrām aizdomām ir kāds pamats. Beigas gan nebija tik negaidītas, kā es būtu vēlējies, jo savā paranojā biju vainīgo sazīmējis diezgan ātri. Tas gan bija minējums un personīga nepatika pret personāžu, nevis loģisks secinājums.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, 800 lapaspuses, lai ar’ interesantas, sižets tomēr risinās pārāk lēni. Taču, ja vēlies izlasīt detektīvu, kurā ir raganas, dārgumi, seni noslēpumi, indiāņi, lielceļa laupītāji, sekss ar nelabo, punduri un hermafrodīti, tad sāciet vien lasīt, nenožēlosiet. Iespējams izlasīšu arī pārējās piecas sērijas grāmatas.

Bagātību sala by Roberts Lūiss Stīvensons

Bagātību sala

Šai „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatai klāt ķēros ar bažām. Man viņa bērnībā dikti patika, un tādēļ ļoti negribējās sabradāt savas bērnu dienu gaišās atmiņas. Centos noskaņoties pozitīvi un sev atgādināju, ka tā ir pusaudžu literatūra.

Iespēja atrast kapteiņa Flinta dārgumus spārno Džimu un viņa draugus. Jau pats ceļojums pa jūru zēnam ir nebijis piedzīvojums, tāpat uz viņu spēcīgu iespaidu atstāj Džons Silvers, nodevīgs vecs pirāts, kurš visus dārgumus grib pievākt sev. Taču Bagātību salā kapteiņa Džona Silvera komandu gaida ne tikai bagātība, bet arī neskaitāmas lamatas, pārsteigumi un bīstami pārbaudījumi.

Domāju, ka reti ir atrodams cilvēks, kurš bērnu dienās kopā ar Džimu nav devies uz Bagātību salu. Iespējams, ka šī ir grāmata, kurā pirmo reizi nākas saskarties ar tādām naudas vienībām kā dubloni, reāli un mārciņa. Īsti pirāti gan savus dārgumus nekad neglabā savas izcelsmes valsts valūtā, tas nav tas un nepiederas pie pirātisma. Te arī var uzzināt, ka īsts pirāts krastā dzer rumu, vēlams stipru atšķaidītu ar ūdeni un uz kuģa groku. Pirāti vispār ir salašņu bars, kuri pat nenēsā parūkas, un viņu dabā ir dumpoties un sacelties. Tieši šī grāmata ir pirātu stāstu pīlārs – melnā zīme, bagātību salas karte ar krustu vietā, kur pieraktas bagātības, vienkājains pirāts un papagailis uz pleca. Tas viss nāk no šīs grāmatas.

Jāatzīmē, ka tagad pārlasot pamanīju dažās lietas, kuras bērnībā palaidu garām. Autors diezgan precīzi apraksta pirātu kapteiņa ievēlēšanas procesu un motīvus. Pirāti vispār bija viena demokrātiska sabiedrība. Kapteini ievēlēja balsojot, un vēlams bija, ja viņš solīja bagātu laupījumu, bija pazīstams un atbildīgs cilvēks. Ja kas nogāja greizi, tad kapteini pārvēlēja un iepriekšējo pazemināja. Pirāti gan nebija tik nedisciplinēti kā to autors apraksta, kuģi bez disciplīnas ātri nogāja pa grunti.

“Bet viss sākās ar to, Džim, ka mēs kapsētā spēlējām uz naudu. Ar to sākās, bet tad turpinājās vēl sliktāk …”,

to lasītājam vēsta neviens cits kā Bens Ganns. Viņš arī reiz ir bijis paklausīgs puika un katehismu pārzinājis kā savus piecus pirkstus. Taču aizraušanās ar azartspēlēm ir darījusi savu. Viņš ir izvēlējies pirāta karjeru un beigu beigās nonācis situācijā, kurā bija spiests veselus trīs gadus pārtikt no kazām, ogām un austerēm (bez citrona sulas). Ja ieklausāmies pirātu stāstos, tad viņiem visiem ir šāds dzīves gājums. Piemēram, Diks, labs puika, bet sapinās ar sliktiem draugiem. Un ko Diks dara tagad? Griž no Bībeles vāka Melno zīmi, apgānot svēto grāmatu. Visi viņi grib kļūt bagāti un ieņemt kapteiņa posteni. Bet tas viss beidzas ar rumu un azartspēlēm. Autors pieklājīgi nepiemin pērkamas sievietes, kas zina, varbūt viņa laikā tas nemaz nebija netikums.

Šī grāmata ir tikai un vienīgi piedzīvojumu romāns, par nekādu varoņu izaugsmi te nevar būt ne runas. Viņi visi dzīvo un pa laikam mirst atbilstoši savai pārliecībai. Džims ir visnotaļ impulsīvs puika, kas nebaidās nolaist kādu no kātiem, taču domāšana un situācijas analīze viņam nav stiprā puse. Kas galvā, tas kājās, un bieži vien pat autors atzīst, ka nesaprot, kādēļ tā darījis. Taču Džims ir tēls, ar kuru identificējas lasītājs, un tas sevī ietver tik daudz puišeļu sapņus un vēlamos piedzīvojumus, ka te autoram tiek piedots viss. Pārējie „labie” tēli doktors Laivsijs, kapteinis Smolets un Trilonijs ir tikai statiski personāži, pieaugušie, kas bez Džima nemaz lāga netiktu galā.

Sliktie tēli ir tikai divi  – Garais Džons Silvers – vecs rūdīts rīkļurāvējs, kurš ir viltīgāks par pašu lapsu. Īsts divkosis un mantrausis. Taču viņam ir sajēga par investīcijām, un atšķirībā no pārējiem saviem kolēģiem, viņš pat pensijā dzīvo pārticis. Kapteinis Flints- visnežēlīgākais pirātu kapteinis, kas kuģojis pa jūrām. Viņa vārdu izdzirdot, pirāti pieklusina balsis, un tie ar vājākiem nerviem pieliek bikses. Tas bija no tiem, kurus ar izbalsošanu no kapteiņa amata nenometīs. Pārējie pirāti ir tikai bars, kuru vārdus uzzinām tikai pēc to nāves.

Šī nu bija no tām bērnības grāmatām, kuras pārlasīšana man nesamaitāja nevienu gaišo bērnības atmiņu. Tikpat laba kā lasot pirmoreiz. Tāpēc arī pārlasot vecumā, kad jau pats varu dzert rumu, viņa mani joprojām aizrāva un izlasījās vienā piegājienā. Lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt ikvienam, kas to vēl nav paspējis.

“Fifteen men on the dead man’s chest—
Yo-ho-ho, and a bottle of rum!
Drink and the devil had done for the rest—
Yo-ho-ho, and a bottle of rum!

With one man of her crew alive,
What put to sea with seventy-five.”

The Invisible Hook: The Hidden Economics of Pirates by Peter T. T. Leeson

The Invisible Hook by Peter T. T. Leeson

Šo grāmatu iepirku pirms daudziem gadiem, iespējams, ka pirms kādiem četriem. Saintriģēja grāmatas nosaukums. Neredzamais āķis, pirāti, ekonomika. Domāju, tam ir jābūt kaut kam labam. Iesāku lasīt un pēc pusstundas man grāmata apnika, lasīšana tika pārtraukta uz nenoteiktu laiku. Šovasar saņēmos un grāmatu izlasīju.

Grāmatā, kā jau var noprast pēc nosaukuma, autors mēģina izskaidrot pirātu ekonomiku. Te ar pirātiem ir domāti reāli kuģu aplaupītāji. Pirātu ekonomika atšķirībā no valstu makroekonomikām nav cenas regulēšana ar piedāvājumu un pieprasījumu. Te ir vairāk, kas ir, to ņem, kam var, tam uzbrūk. Galvenais jautājums ir – kā cilvēki, kas lielākoties uz brīvprātības pamata ir pievienojušies pirātiem, spējuši organizēt savas darbības. Atbilde ir viena – peļņas maksimizācija. Peļņa bija padarījusi pirātus par vienu no demokrātiskākajām sabiedrībām astoņpadsmitā gadsimta beigās. Kapteiņi tika ievēlēti vēlēšanās, viens cilvēks – viena balss. Visi pirāti parakstīja tādu kā kuģa Konstitūciju, kapteinim nebija absolūta varas, pirāti rūpējās par sava zīmola uzturēšanu. Laba slava nozīmēja, ka tirgotāju kuģi mazāk pretosies, tas savukārt samazināja iespējamos cilvēkresursu zaudējumus.

Bija jau kapteiņi ar izbirušām skrūvītēm, tomēr tie ilgi biznesā nenoturējās, jo atradās kāds cits viņa aizstājējs. Bet nu tirgotāju kapteinim, kas slikti izturējās pret savu komandu, gan nebija ieteicams nonākt pirātu nagos. Lielākā daļa no pirātiem reiz bija bijuši tirgoņu kuģu apkalpēs. Lielākā daļa no turienes notinās tieši neciešamo apstākļu dēļ, tādējādi sastopot kādu bijušo matrozi, diezgan bieži sanāca lasīt zarnas pa visu klāju. Tas viss kopumā netieši uzlaboja tirdzniecības kuģu kapteiņu attieksmi pret savām apkalpēm. Grāmata atklāj arī, ka lielākā daļa tas ko mēs no Holivudas filmām esam uzzinājuši par pirātiem, ir totāls izdomājums. Viņu galvenais mērķis nebija dzert un dragāt pa jūru karojot ar karakuģiem, viņiem galvenais bija peļņa.

Grāmatas būtisks trūkums ir ekonomikas apskate tikai līdz brīdim, kad krava tiek nolaupīta un laupījums sadalīts. Naudas gadījumā viss būtu skaidrs, katrs tērē kā grib. Bet kas notiek ar salaupīto preci, kādi ir to sadales kanāli, kā tur notiek peļņas maksimizācija? Tas nav apskatīts vispār nemaz. Manuprāt, pirātu ekonomikas atšķirība nemaz nav tik liela kā autors to zīmē. Tas drīzāk ir mikroekonomikas speciālgadījums, kur daudzi indivīdi nonāk lielveikalā, kurā visas preces ir par brīvu, bet ierobežota vieta iepirkumu groziņos.

Autors savu stāstījumu balsta uz astoņpadsmitajā gadsimtā izdotajām grāmatām par šo tēmu, tas ir par pirātu ikdienas dzīvi un sadzīvi. Diemžēl viņa rakstītais teksts nebūt nav padevies interesants un saistošs. Autors ir centies, vietām sanāk, bet kopumā man bija sevi reāli jāpiespiež izlasīt šo grāmatu līdz galam. Augstskolas gados lasīt Hal Varian mikroekonomikas grāmatu man šķita daudz saistošāk, nekā šo grāmatu. Un tas neskatoties uz faktu, ka te nav neviena vienādojuma vai formulas. Te vairāk tādi pārspriedumi ar nelielu pirātu glorificēšanu. Nebūtu slikti, ja šiem pārspriedumiem bez sakarīga pārstāsta pamatojumā būtu arī kāds teorētisks pamatojums. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Iesaku lasīt tikai totālām ekonomikas teoriju mīļotājam, kas nevairās arī no speciālgadījumiem.

 

Atlantic: Great Sea Battles, Heroic Discoveries, Titanic Storms and a Vast Ocean of a Million Stories by Simon Winchester

atlantic winchester

Šķiet, ka pēdējā laikā esmu nedaudz aizrāvies ar šī autora darbiem. Relatīvi nesen es izlasīju viņa grāmatas par vulkāniem un par OED sastādīšanu. Šo grāmatu iepirku līdzko tā parādījās manā amazon.com rekomendāciju sarakstā.

Grāmata, kā jau var noprast, ir veltīta visam, kas vien ir bijis kaut kādā veidā saistīts ar Atlantijas okeānu. Grāmatas autors, lai atvieglotu sev stāstu klasifikāciju, grāmatu ir sadalījis septiņās nodaļās. Katra nodaļas ideja ir ņemta no slavenā Šekspīra cilvēka dzīves iedalījuma septiņās daļās. Pirmā nodaļa mums stāsta par Atlantijas okeāna izcelsmi, pēdējā par tā iespējamo bojāejas scenāriju. Pašā grāmatā gan uzsvars netiek tik ļoti likts uz okeāna ģeofizikālajām īpašībām, bet uz cilvēkiem un civilizācijām, kas dzīvoja un dzīvo pie šī okeāna krastiem.

Grāmatā, iespējams, nav tūkstošiem dažādu stāstu, bet kādi pāris simti noteikti. Tiek apskatīta Amerikas kontinenta atklāšana (pirmie tomēr bijuši vikingi), vergu tirdzniecība (šad tad man ir ienākusi galvā doma iepirkt atsevišķu grāmatu par šo cilvēces vēstures aspektu), okeāna robežas noteikšanas problēmas, slavenas jūras kaujas, kas tur notikušas, slavenu kuģu bojāejas, pasažieru un kravu plūsma pār to, nozvejas problēmas (grāmatas autoram vājība ir mencas), globālā sasilšana (patikās, ka netika atreferētas A.Gora ģeniālās idejas), Golfa straume, jūras briesmoņi un daudzi citi ar okeānu saistīti aspekti. Ņemot vērā to, ka autors tomēr ir Rietumu kultūras pārstāvis, tad viss skatījums ir attiecīgi no šī skata punkta.

Kopumā, izcils lasāmgabals, ja vēlies uzzināt īsi un koncentrēti cilvēces vēsturi un interesantākos notikumus, kas notikuši šajā okeānā. Stāsti vietām šķita aizraujoši, ka nevarēja ne atrauties. Viena nodaļa gan neatbilda manai gaumei, tā bija veltīta mākslai un dzejai, kas veltīta Atlantijas okeānam. Teikšu godīgi, to es izlasīju pa diagonāli, mani šis aspekts neieinteresēja.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka šī būs tā grāmata, kuru pēc kāda laika izvilkšu no plaukta lai atkal izlasītu. Interesantākais stāsts man personīgi, bija par jautājumu – vai indiāņi ir atceļojuši uz Eiropu pirms Kolumba un vai par šo faktu ir saglabājušās kādas vēsturiskas liecības?