Nemesis Games (The Expanse #5) by James S.A. Corey

Šoreiz, izvēloties kārtējo lasāmo grāmatu, nolēmu nestiept gumiju, bet izlasīt uzreiz visu Expanse sēriju, lai līdz rudenim varēti mierīgi dzīvot ar padarīta darba sajūtu. Manā reitingā šī sērija kotējas visnotaļ augstu, jo pēc katras izlasītās grāmatas var droši mest mieru, tad gan ir jāatsakās no epiloga lasīšanas. Kosmiskā opera ir visnotaļ interesants žanrs, ja vien autoram izdodas novaldīt savus varoņus tā, lai tie uzreiz nekļūtu par galaktikas glābējiem. Te viss ir kārtībā, cilvēki ir un paliek cilvēki.

Saules sistēmas iedzīvotājiem ir sākusies jauna ēra. Viņiem ir atvēries ceļš uz daudzām neapdzīvotām Zemes tipa planētām. Un cilvēki dodas ceļā. Kāda jēga ir censties terraformēt Marsu cerībā, ka pēc piecdesmit paaudzēm varēsi elpot Marsa gaisu, ja tepat blakus ir perfektu planētu tūkstoši. Sakrauj kuģī sēklas zemi un medicīnas iekārtas un var doties ceļā. Taču ir arī tādi, kuriem nemaz nepatīk lietu kārtība, viņi ir gatavi darīt visu, lai kolonizāciju apturētu jau pašā sākumā. UZ Zemi sāk krist asteroīdu lietus, pazūd kuģi un kārtējo reizi draud civilizācijas bojāeja.

Šoreiz autori ir nolēmuši pieiet stāstam radikāli. Holdens Roci kapteinis tiek nostumts malā uzreiz. Viņam vairāk vai mazāk ir sekundāra, bet svarīga loma. Viņš tiek pāraudzināts, tas vairs nav vecais Džims, kurš visu laiku runā patiesību muti neaizvēris, tagad viņš arī šo to noklusēs. Un tas bija patīkami, jo vairs nevarēji būt drošs, ka parādoties Džima stāstam tūlīt sāksies karš. Tā kā Saules sistēmu piemeklē katastrofiski notikumi, tad autori viltīgi kuģa apkalpi izkliedējuši pa visiem svarīgajiem notikumu punktiem. Visi ir atvaļinājumā un kārto savas lietas. Tad nu mēs uzzinām Amosa izdzīvošanas stāstu, kurā ietilpst bēgšana no cietuma un gara pastaiga pa Zemi. Aleksa mēģinājumi satikt savu bijušo sievu un kosmisko pirātu sazvērestības atklāšana. Naomi ir devusies sastapt savu dēlu, bet iekuļas lielās nepatikšanās. Katrs no šiem varoņiem palīdz atspoguļot visa lielā notikuma daudzās šķautnes. Stāstījumi veido monolītu globālu līniju, un kā jau piedzīvojumu stāstiem pienākas, lasās raiti.

Galvenais ļaunais tēls ir īsts maitas gabals, lai nesamaitekļotu, teikšu, ka viņa pastrādātā nelietība nudien ir briesmīga. Viņam patīk garas runas, manipulēt un rauties pie varas. Visu dzīvi viņš ir skaitījies trešās šķiras terorists, taču nu viņš ir ticis notikumu centrā un cenšas no tā izspiest maksimumu. Taču viss nemaz nav tik vienkārši, un lasītājs drīz vien apjautīs, ka arī ar viņu viss nav tīrs.

No zinātniskā viedokļa notikumi ir atainoti visnotaļ precīzi, ja pieņem, ka Epšteina dzinējs ir izgudrots. Pat tādi nieki kā piecpadsmit sekundes vakuumā un daudzi citi nieki, kas saistīti ar ķermeņu rotāciju un paātrinājuma blakusefekti. Te lielu ieguldījumu dod Naomi stāsts, viņa galu gala ir izcila mehāniķe, īsts Makgraivers, kas no saspraudes un skoča uztaisīs skafandru.

Arī šo grāmatu es uzskatu par cienīgu sērijas turpinājumu, patika, ka uzreiz neskrēja uz galaktikas apgūšanu, bet palika Saules sistēmā. Nedaudz pieklusināta visa tā protomolekulas padarīšana, lai ar’ ir aizdomas, ka nākamajā grāmatā viss diezgan globalizēsies. Nebija tā, ka nevarēja atrauties, taču ja atradās laiks lasīt, tad varēju nodoties grāmatai pilnībā. Arī sižets netiek vilkts garumā, ja ilgu laiku nekas nenotiek (kosmiskie ceļojumi pat sistēmas ietvaros ir ilga padarīšana), tiek lēkts pāri neinteresantajiem posmiem un stāstīts tiek tikai pa svarīgāko. Arī notiekošā perspektīvas mainīšana stāsta garumā ir izdevusies labi. Nav tā, ka beigās ir “Kas pie velna!” moments, bet diezgan tuvu tam.

Lieku 9 no 10 ballēm. Ja velk uz kosmosa kuģiem, asteroīdu kolonizāciju, prātam neaptveramiem citplanētiešiem un pasauli, kurai hroniski nepieciešam glābšana, tad droši ķerieties klāt šai sērijai, nenožēlosiet! Es pats gaidīšu rudeni, kad tikšu pie sestās sērijas grāmatas – Babylon’s Ashes.

Cibola Burn (The Expanse #4) by James S.A. Corey

Šo grāmatu es iesāku lasīt tūlīt pēc Abaddon’s gate izlasīšanas. Tai grāmatai beigās bija atrodamas pāris pirmās nodaļas. Izlasīju, iepatikās, bet pilnībā lasīt uzreiz nesāku. Šķita, ka vajadzētu izlasīt citu grāmatu, un šī visu laiku atlikās. Pa īstam pieķēros tikai pēc gandrīz mēneša.

Saules sistēmā ir atvērušies vārti, tagad ar esošajām tehnoloģijām cilvēce var aizlidot uz tūkstošiem zemes tipa planētām, un pirmie kolonisti jau ir devušies ceļā. Vai gan var salīdzināt asteroīdu, kurā trūkst viss – no gaisa līdz ūdenim ar planētu, kura ir piemērota cilvēkiem, bez nekādas terraformēšanas? Skaidrs, ka ne! Saules sistēmas ārējās planētas sāk zaudēt savu pievilcību. Tai pat laikā protomolekulas viena no funkcijām ir saprast, kas noticis ar tās radītājiem un viņu meklēt. Viņa skenē visu šo milzīgo tīklu 130 reizes sekundē līdz kaut ko atrod. Un tad ir laiks detektīvam noskaidrot lietas apstākļus uz vietas.

Šī ir grāmata, kas cenšas atbildēt uz jautājumiem, kā būtu, ja Zemes iedzīvotājiem pēkšņi rokās nonāktu ierīce ar kuras palīdzību kolonizēt pusi galaktikas. Kā izveidotos kolonizācijas process un kā sadzīvotu oficiāli augsto valdību apstiprinātie kolonisti ar spontānajiem skvoteriem, kuriem apriebies dzīvot uz kāda no asteroīdiem. Kādi likumi ir spēkā šādā situācijā. Vai tas, ka tu esi te nometies pirmais ko nozīmē, vai arī uzvar stiprākie? Un kā mātes planēta var kontrolēt šos procesus, ja ceļš līdz kolonijai aizņem pusotru gadu.

Uz Jaunās Terras vai Ilus izveidojusies situācija, kas reiz bija novērojama Mežonīgajos rietumos. Šeit ir apmetušies kolonisti, kuri iekārtojuši sev ciematiņu un nodarbojas ar litija ieguvi. Taču valdība tālajā Saules sistēmā ir iznomājusi šo planētu kādai korporācijai un tās kolonisti ierodas, lai pieteiktu savas tiesības uz šo planētu. Sākas konflikts un to risināt tiek nosūtīts Holdens. Holdens kā miera uzturētājs skan dīvaini, jo parasti viņam izdodas izraisīt karus, taču viņš ir gatavs pacensties.

Ar šo grāmatu sērija atkal sāk iet uz augšu, cik nu tas ir iespējams. Autori ir sapratuši, ka pievērsties tikai Holdenam ir diezgan nepateicīgi, un lasītājs varētu nogurt. Tādēļ šeit Holdena apkalpei ir veltīta tikai viena piektdaļa no grāmatas. Te ir terorists Basia, kurš nemaz tā nebija domājis. Zinātniece Elvi, kuru korporācija atsūtījusi izpētīt jaunā īpašuma biosfēru. Drošībnieks Haveloks (jā tas pats no Leviathan wakes), kurš reiz strādājis kopā ar pašu Milleru, bet tagad nodarbojas ar kolonistu apsardzi. Holdens un Izmeklētājs.

Jauno varoņu dzīves stāsti un piedzīvojumi ir interesanti. Vietā, kas tālu atrauta no mātes planētas, ir savi likumi. Autori notikumus veic tripolārā politiskā vidē. Šeit nevienai no pusēm nav spēka pārsvara un piedāvātās izvēles labi analizē cilvēku uzvedību ekstremālās situācijās. Protams, var risināt visu ar spēku, bet kur tu pēc tam liksies, ja atgriezīsies saules sistēmā. Jo viss notiekošais tiek filmēts, un Zeme to redz ar piecu stundu novēlošanos. Jebkura rīcība rada politisku atbalsi un līdz sodam būtu jāgaida vesels pusotrs gads. Šajā stāstā netrūkst psihopātisku fanātiķu abās pusēs. Holdena komandas Amos neskaitās, viņš vienkārši tāds ir. Tādēļ viss sižets ir viena vienīga krīžu risināšana, reizēm ar politiskām, reizēm radikālām metodēm.

Lai lasītājam nebūtu garlaicīgi, autori laiku pa laikam ievieš korekcijas dažādu katastrofu veidā. Bet tas tiek darīts ar prātu un nav vienkārši burkas kratīšana. Šīs katastrofas ir daļa no Izmeklētāja stāsta, un Izmeklētājs ir protomolekulas daļa. Viņa perspektīva sākumā ir pavisam nesaprotama, bet nevajag satraukties, ar laiku viss saliksies savās vietās.

Vienīgais mīnuss, ko varu piesaukt, ir personiskā lasīšanas pieredze. Mani uztrauca tikai Holdena komanda, un gan skvoteru, gan kolonistu savstarpējie ķīviņi man bija dziļi vienaldzīgi. Nevarēju identificēties ne ar vienu no šīm frakcijām. Tas iespējams nozaga man kādu dziļāku līdzpārdzīvojumu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt tāpat kā visas pārējās šīs sērijas grāmatas. Branga kosmiskā opera, kurā katras sērijas grāmata spēj atklāt ko jaunu Expanse pasaule un iedvest lasītājam cerību, ka lai vai kā cilvēki vienmēr paliks cilvēki gan šī vārda ļaunākajā, gan labākajā nozīmē.

Abaddon’s Gate (The Expanse #3) by James S.A. Corey

Sērija ir labs kosmiskās operas piemērs. Katra no sērijas grāmatām beidzas loģiski un tā, ka turpinājumu var arī nelasīt. Apnika sērija, nekas, var neuztraukties un mest mieru, te nav nekādu klifangeru, kas dzītu nabaga lasītāju uz veikalu pēc nākamās grāmatas. Globāli pasaule attīstās, bet katra grāmata ir pati par sevi, atsevišķs piedzīvojums, kas ir daļa no lielās vēstures.

Jau daudzas paaudzes Mēness, Marss un Asteroīdu josla ir cilvēces izpētes robeža. Līdz šim brīdim., kad citplanētu artefakts, pabeidzis savus augšanu uz Venēras, dodas Urāna orbītas virzienā un atver vārtus. Kas ir aiz šiem vārtiem, neviens vēl nezina. Lai to noskaidrotu, uz vārtiem dodas visas lielākās cilvēces frakcijas, šķiet, ka briest jauns karš. Šis artefakts reizē ir gan risks, gan iespēja, un frakcijai, kura pār to pārņems kontroli, iespējams, pavērsies rožaina nākotne. Taču viņi nemaz neapjauš, ka ne jau ārējais ienaidnieks ir viņu galvenais drauds.

Džims Holdens šoreiz cenšas turēties no Saules sistēmas centrālajiem notikumiem pa gabalu, viņam visa šī protomolekulas padarīšana neko labu nesola. Tādēļ viņš ir paņēmis pasūtījumu, kas Riconanti aizvedīs iespējami tālāk. Taču ne visiem plāniem ir lemts piepildīties. Ka saka Millers, pirms ej iekšā istabā pārbaudi aizdurvis un stūrus, citādi var atgadīties jebkas.

Tas, ka kosmiskajā operā visi pasaules likteņi ir atkarīgi no pāris tēliem izbrīnu neizraisa. Arī tēlu izveides ziņā autori pēdējā laikā vairs neslinko un no kartona tēliem tie izveidojas par nopietniem varoņiem. Arī šīs grāmatas notikumi tiek stāstīti no daudzu varoņu skatpunktiem. Tādēļ nemaz nevar teikt, ka Džims te būtu galvenais varonis. Sižets ir visnotaļ dinamisks un sevī ietver daudzus individuālus stāstus.

Džims grib izglābt pasauli, taču viņam traucē ne vien viņa paša pirmrindnieka sindroms, bet arī personīgais ienaidnieks. Džims nemaz nenojauš, cik daudziem cilvēkiem viņš ir iegriezis savas karjeras gaitā, bet nu ir uzradusies Klarissa, kura ir gatava uz visu, lai iznīcinātu Džimu fiziski un nomelnotu viņa labo slavu. Holdenam par to nav ne jausmas, viņu vairāk uztrauc Millers, kurš, lai gan gājis bojā, tomēr laiku pa laikam parādās viņam un izsaka dīvains frāzes.

Klarissa ir stāsta galvenā ļaundare. Viņas dzīves mērķis ir Džima Holdena iznīcināšana, un lai to izdarītu, viņai netrūkst nedz resursu, nedz izdomas. Šīs varones skatpunkts grāmatā ienesa dzīvību un lika aizdomāties par tēmu, cik tālu cilvēks ir gatavs iet atriebības dēļ.

Anna ir garīdzniece, kura uz Vārtiem dodas kā emisārs. Citplanētiešu parādīšanās diezgan aizķer reliģiju un tādēļ ir uz vietas jānoskaidro lietas apstākļi. Viņa nav vienīgā garīdzniece, un cilvēkiem, kuri daudz lasa, ir skaidrs, ka, parādoties melnsvārčiem, cilvēku savstarpējās attiecības parasti aiziet pa pieskati. Nedaudz nomaitekļošu, šoreiz tas arī nav izņēmums.

Vēl sastapsim pustraku paaudžu kuģa kapteini, kas pārliecināts par savu izredzētību, tikpat grēknožēlojošu garīdznieku, kas mīlētu caur savu upuri izglābt pasauli, pensionētu kosmosa kareivi, kurš kļuvis par drošībnieku un citplanētu saprātu, kurš uz pasauli skatās no pavisam citas perspektīvas.

Centrālais temats ir kontakts. Par to, kas notiks kontakta brīdī. Vai cilvēce būs vienota, kā viņi izturēsies pret citplanētu artefaktu? Vai viņi būs kā bērni, kas baidīsies no visa nesaprotamā, vai arī centīsies to izpētīt un izmantot. Visā ciklā kopumā autors daudz no cilvēces nesagaida, viņaprāt cilvēki dabūjot rokās šādu tehnoloģiju sākumā to mēģinās izmantot kā ieroci. Ja artefakts būs liels, tad iegūt kontroli pār to, ja nepieciešams – ar kara palīdzību. Sadarbība un kooperācija, tā lai paliek naivajiem. Pasaulē, kurā ir trīs aktīvi spēlētāji, ir diezgan nereāli saglabāt līdzsvaru, un izskatās, ka, atrodot šo artefaktu, Saules sistēmas miera laiki piedzīvo pēdējās dienas.

Otra lieta ir pats saprāts, ar kuru cilvēki nonāks kontaktā, vai tā būs zonde, varbūt tikai biorobots ar konkrēti iestādītu programmu, iespējams, pilnvērtīgs citplanētiešu rases pārstāvis. Kā ar tādu komunicēt, kā noskaidrot tā mērķus? Vai priecāties par saprāta brāļiem, vai spert tos gaisā, cerams, ka neviens cits uz šo pusi vairs nebrauks. Visas šīs problēmas vairāk vai mazāk aktīvi tiek apriestas un praktiski risinātas grāmatas fonā, un paskatoties no malas rezultāts nav iepriecinošs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nopietns turpinājums iepriekšējiem darbiem, un sēriju var droši likt lasāmās zinātniskās fantastikas plauktā. Autoram uzslavas par to, ka sērijā jau trešā grāmata, bet viņa varoņi joprojām vēl sastopami Saules sistēmā. Parasti ap šo laiku standarta kosmiskajās operās problēmas globalizējas līdz multiversu līmenim.

Caliban’s War (The Expanse #2) by James S.A. Corey

Gandrīz četrus gadus atpakaļ es pieķēros Expanse sērijai un jau pēc pirmās grāmatas to pametu. Tajā brīdī mani vienkārši nepavilka uz kosmiskās operas žanru. Tas arī saprotams, jo uz to brīdi biju viņas nedaudz atlasījies, un vairs nespēju kvalitatīvu lietu atšķirt no nekvalitatīvas. Viss šķita jau lasīts un redzēts. Tagad ieraudzījis šo grāmatu Singapūras grāmatu veikalā es sapratu, ka šī ir tieši tā grāmata, kuru es vēlos izlasīt. Nopirku un izlasīju ar’.

Cilvēce ir veiksmīgi izpletusies visa Saules sistēmā, Zeme dominē ar saviem resursiem, Marss ir kā pretsvars ar savu militārismu. Ir vēl trešais spēks Ārējās planētas, dažādu pavadoņu un planetoīdu savienība, kas cīnās pret Zemes hegemoniju un viņu resursu izniekošanu. Un pēkšņi uz skatuves uznāk ceturtais spēlētājs, citplanētu protomolekula. Kas tā ir un kādi ir tās mērķi, neviens nesaprot, bet ir viens bonuss – protomolekulu var izmantot kā vienu labu bioloģiskā ieroča izstrādes bāzi.

Uz Ganimēda dīvainas izcelsmes būtne uzbrūk Zemes ANO karavīriem un pilnībā sagrauj vājo spēku līdzsvaru starp Zemi un Marsu. Tagad atliek vien noskaidrot, vai šī radība ir protomolekulas veidojums, kurš aizbēdzis no Venēras, vai tomēr kādam pieticis uzņēmības uzbūvēt sev uz protomolekulu bāzētu armiju. Džims Holdens ar savu kuģi Rocinante un tā apkalpi nejauši nokļūst notikumu centrā. Viņam tagad ir svēts pienākums noskaidrot, kas tad īsti notika uz Ganimēda.

Nudien nevaru saprast, kā es spēju šo sēriju pēc pirmās grāmatas izlasīšanas atlikt malā kā nelasāmu, tas nudien par mani neko labu neliecina. Šo grāmatu apriju kā konfekti. Iespējams, bija pienācis Kosmiskās operas laiks, un manas vēlmes sakrita ar grāmatas sniegto.

Džims Holdens uzvedas kā īsts pionieris, viņš mēģina būt visām pudelēm par korķi, cīnīties par taisnību un labāku pasauli. Šķiet, ka ciniskais Millers viņam neko nav iemācījis, Džims vienmēr metīsies ar krūti aizsegt ambrazūru. Jā, tagad viņam ir pašam savs kuģis Rocinante, un ne jau kaut kāds kravenieks, bet īsts Marsam nolaupīts karakuģis, sava komanda un savs darba devējs. Taču ar Džima raksturu un paranoju, kas liek turēt visus aizdomās tālu tikt ir grūti. Viņš uzņemas atrast Ganimēda bioinženiera Prax meitu Rocinante komandai parādās mērķis.

Visi grāmatas notikumi griežas ap milzīgu konspirāciju, kurā ir iejaukta visa Saules sistēmas elite. Arī Prax meitas pazušana ir viena no šīs konspirācijas šķautnēm. Ja kaut kas noies greizi, trūkties dabūs visi no Holdena līdz Zemes administrācijas pārstāvei Chrisjen Avasarala. Teorētiski saules sistēmai vajadzētu gatavoties, lai atraidītu iespējamo protomolekulas uzbrukumu. Tā tur uz Venēras jau dara dīvainas lietas. Taču tā vietā visi plēšas kā kaķi maisā. Izskatās, ka Zemes un Marsa mērķis ir paspēt iznīcināt konkurentus, konsolidēt savus spēkus un pievērsties protomolekulai. Tā kā abas puses domā vienādi, tad karš ir neizbēgams. Ir tikai daži cilvēki, kurus interesē miera saglabāšana. Chrisjen Avasarala ir viena no tām. Bonusā parādās vēl viens galvenais tēls Bobbie, viņa ir Marsa elitārās kareivju vienības pārstāve, bijusi uz Ganimēda un diplomātisku sarunu procesā kļuvusi par Avasaralas miesassardzi. Tādējādi ļaujot lasītājiem uzzināt kaut ko vairāk par Marsu.

Pasaule, kā jau kosmiskajai operai raksturīgs, ir ārkārtīgi dinamiska, jebkurš notikums var būt ar globālām sekām. Pasaule te turas kopā tikai uz puņķiem, un nevienai pusei nav ilūzijas par pārējām. Taču vislabākie te ir kosmosa kauju apraksti, te autors ir pacenties padarīt viņus fiziski reālus. Tādēļ tās varbūt nenorit lāzeru gaismā, bet gan sastāv no manevriem, metāla daļiņu aizsargmākoņiem un raķešu apšaudēm, kas var ilgt stundām. Jo attālumi ir kosmiski. Diezgan nopietni ir piedomāts pie ekonomikas un sabiedrības. Dažas nodaļas pat var nosaukt pat par visnotaļ veiksmīgu ilustrāciju manipulācijā ar medijiem. Pie tam gan no labo, gan no slikto puses.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Grāmata piedāvā aizraujošus piedzīvojumus, pasaulē, kura joprojām attīstās un piedāvā skatījumu uz cilvēces uzvedību lielu draudu laikā. Autors nelolo cerības par cilvēku vienotību, nekad neviens ienaidnieks nebūs tik bīstams, lai pārtrauktu ķīviņus cilvēku starpā. Noteikti iesaku izlasīt, ja slinkums lasīt, tad skatieties seriālu. Man jau ir iepirkti visi turpinājumi.

Leviathan Wakes by James S. A. Corey

Par šo grāmatu uzzināju lasot sarakstus, kur cilvēki bija izlikuši savas idejas par obligāti izlasāmām zinātniskās fantastikas grāmatām. Tā nu viņa man nonāca izlasāmo sarakstā un ar laiku Kindlē. Cik atminos, šo autoru iepriekš vēl nekad lasījis neesmu un nekādas lielās cerības iepriekš neloloju.

Grāmata pēc sava satura ir kosmiskais detektīvs, kur darbība noris visai netālā nākotnē. Cilvēkiem aizdoties uz citām zvaigznēm tā arī nav izdevies, toties viņi ir diezgan veiksmīgi kolonizējuši Saules sistēmu. Centrāli spēki ir Marss un Zeme, Zeme dominē ar savu biosfēru, Marss ar kosmiskajiem karakuģiem. Ir arī vēl trešais spēks – Asteroīdu joslas mazās planētas jeb Ārējo Planētu Alianse. Visu laiku cilvēcei ir izdevies saglabāt mieru, tomēr katrs velk deķi uz savu pusi un pienāk moments, kad interešu konflikts pārvēršas karadarbībā.

Sākas viss pavisam vienkārši, kosmosa velkonis Canterbury saņem SOS signālu no cita kosmosa kuģa Scopuli. Velkonis uzsāk glābšanas darbus, līdz viņu pēkšņi iznīcina šķietami Marsa fregates. Dzīvs paliek tikai Canterbury oficieris Holdens un daļa komandas. Paralēli Ceres iemītniekam, policistam un detektīvam Milleram tiek uzdots atrast kādu Džūliju Mao, kas aizbēgusi no saviem bagātajiem vecākiem. Pamazām abu galveno varoņu dzīves ceļi krustojas un atklājas, ka viņu dažādie mērķi ir vienas lielas konspirācijas dažādas šķautnes.

Kopumā laba izklaidējošā zinātniskā fantastika ar kosmiskās operas elementiem. Galvenie varoņi, kas notikumu virpulī tiek ierauti visai nejauši, kļūst par galvenajiem to ietekmētājiem. Holdens ar saviem pārsteidzīgajiem spriedumiem izraisa starpplanētu konfliktu. Millers ar faktu, ka nāk no Zemes, nav lāga ieredzēts mazo planētu patstāvīgo iemītnieku vidū un, sākoties karam, viņu atlaiž no darba un padzen no policijas. Klasiski, viņš mīl iedzert un bomžot, kā jau tas pienākas īstam detektīvam. Viņam ir arī būtiski atrisināt Džūlijas pazušanas iemeslus, lai arī visi viņam saka, ka tas nav aktuāli, nu tipisks veco laiku detektīvs kosmosā. Ir arī diezgan daudz kosmisko kauju aprakstu, kas pie tam ir visai tuvu realitātei. Nav nekādu lāzeru, ir parastas torpēdas, mikrodaļiņu mākoņi, kas var iztvaicēt kuģi, ja tas ietriecas tajā lielā ātrumā. Par šīm lietām autoram cepuri nost.

Grāmatu var lasīt, ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, kas nesmādē nelielu detektīvu un milzīgi sarežģītas konspirācijas. Man personīgi tā kosmiskās opera piedeva traucēja visu lasīšanu. Nu labi, ārpuszemes dzīvība, bet kādēļ vemjoši zombiji, kam viņi domāti. Kāpēc biomasai būtu vēl sevī jāatstāj kaut kādas antropomorfas iezīmes? Arī Ārējo Planētu Savienības uzskats, ka viņiem var iztikt bez Zemes ir visnotaļ smieklīgs, ja ņem vērā faktu, ka viņi ir tikai resursu ieguvēji. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, domāju, ka nākošās triloģijas divas grāmatas diez vai lasīšu.

The Mote in God’s Eye by Larry Niven and Jerry Pournelle

Nolēmu palasīt vēl nedaudz zinātnisko fantastiku un pievērsties ksenofobijas tematam. Skaidra lieta, ka ņēmu vēl līdz šim nelasītu grāmatu, lai ir interesantāk. No Nivena darbiem esmu lasījis tikai vienu, Ringworld, kas nebija slikta, bet turpinājumus lasīt kaut kā negribējās.

Ir 3017. gads, cilvēki kosmosā izveidojuši impēriju. Pie tam tā jau ir Otrā, jo pirmā kaut kādu apstākļu dēļ pajukusi. Pie varas ir aristokrātija, kas mēģina saliedēt jauno impērijas kodolu. Viss būtu labi, ja laiku pa laikam neparādītos dumpīgas planētas, kas ar savām prasībām provocē pilsoņu karu. Grāmatas galvenais varonis Komandieris Lords Roderiks Blains nodarbojas ar šādu sacelšanos apspiešanu, līdz viņam tiek dots uzdevums pārtvert nezināmas civilizācijas zondi. Tā nu kreiseris MacArthur nonāk Jaunās Kaledonijas planētu sistēmā. Zonde tiek pārtverta un cilvēce atklāj, ka viņi nebūt nav vienīgās saprātīgās būtnes Visumā. Tiek rīkota ekspedīcija, lai uzzinātu ko vairāk par Moties (Puteklīšu) civilizāciju.

Sen nebiju lasījis grāmatu ar tādu aizrautību, sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur cilvēki atklāj svešu civilizāciju, kas teorētiski var mēroties spēkiem. Sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur civilizācija tiek detalizēti izskaidrota neielienot fantasy maģijās. Toties civilizācija ir atrodama tikai vienas zvaigžņu sistēmas ietvaros. Viņu problēma ir tā, ka uz viņu zvaigžņu sistēmu ved tikai viens hipertelpas tunelis, kura viens gals atrodas sarkanā pārmilža hromosfērā. Tā nu viņi ir nosprieduši, ka virsgaismas ātruma ceļojumi nav praktiski iespējami un dzīvo savā nodabā. Viņiem jau arī nav pieņemts apšaubīt patiesības, un tādus trakos viņi sauc par Crazy Eddie. Toties viņu rase sastāv no vairākām pasugām, kas katra ir šauri specializēta, ir Inženieri, Saimnieki, Pulksteņmeistari, Vidutāji, Karotāji, Dakteri, Skrējēji, Kalpotāji un Gaļa.

Grāmatā autors mēģina atbildēt uz jautājumu, kā cilvēkiem rīkoties, sastopoties ar svešu saprātu. Naivi mēģināt viņu saprast un domāt, ka viņi ir tādi paši kā mēs. Varbūt vienkārši uzspert viņus visus gaisā, lai neradītu iespējamus draudus nākotnei. Varbūt vienkārši viņus atstāt savās sistēmā un aizmirst. Autora varoņi katrs pārstāv kādu no šīm idejām un cenšas to ieviest dzīvē. Arī paši Moties nav ar pliku roku ņemami, viņiem ir savs noslēpums, un viņi vēlas tikt uz citām planētām par katru cenu, un viņi mēģina izmantot to, ka cilvēkiem nav nekādas sajēgas par viņiem. Tas viss tiek smuki pasniegts kā ekspedīcijas notikumu atstāsts no dažādu cilvēku un moties skatupunkta.

Laba lasāmviela, brīnījos, ka līdz šim vēl nebiju izlasījis šo darbu. Tagad domāju vai lasīt turpinājumus, jeb tas kā jau turpinājumiem pieņemts būs švaks un neinteresants. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav jau viņa tās Hugo un Nebula balvas par velti saņēmusi.

The Ghost Brigades by John Scalzi

Šīs grāmatas darbība notiek tai pašā visumā, kur manis jau iepriekš aprakstītajai Old Man’s War. Galvenie personāži te ir praktiski citi, un viss uzsvars tiek likts uz Koloniālās Aizsardzības Spēku vienu no slepenākajām nodaļām sauktu par Spoku Brigādi. Tehnoloģijas ir ļāvušas radīt no klona bez saprātu universālu karavīru, kura rīcību daļēji kontrolē biodators. Ne visi vecie ļaudis izdzīvo līdz kontrakta spēkā stāšanās brīdim, tad ko darīt ar jau uzklonētajiem ķermeņiem, neies jau mest ārā, labāk ir izveidot cilvēkus, kuru vienīgais dzīves mērķis ir karot. Arī grāmatas galvenajam varonim Jared Dirac (Diraks) būtu tāds pats liktenis, ja vien viņš nebūtu klonēts, izmantojot Koloniālās Sistēmas nodevēja Charles Boutin DNS. Plāns ir vienkāršs: iekopēt viņā Čārlza apziņu un noskaidrot, kas viņu pamudinājis uz nodevību. Pie reizes, protams, novērst gaidāmo karu un iespējamo trīs rasu apvienošanos karā pret cilvēkiem.

Salīdzinot ar iepriekšējo darbu, grāmata ir kļuvusi daudz garlaicīgāka. Daudz kas tiek atkārtots no pirmās grāmatas, tiek atkal paskaidrotas visas tehnoloģijas, izklāstīts īsais treniņu kurss un situācija galaktikā. Tas nedaudz kaitina, sevišķi, ja tu lasi visu sēriju uzreiz. MEGASPOILERIS. Problēmas priekš galaktiskās civilizācijas ir visai smieklīgas, ielikt superkareivjiem galvās datorus bez antivīrusa, jo licies, ka tāda lieta nebūs vajadzīga. Visi gudrie militārie analītiķi nevar saprast, kur pazūd viņu desanta kuģi un karavīri. Te nu autors bija nedaudz nohaltūrējis, nebija nekāda pārsteiguma momenta, skaidra lieta, ja jau mēs no paša sākuma zinām, ka Čārlzs ir projektējis visu to sistēmu un zinām, ka viņš ir apmetis kažoku uz otru pusi, tad visa štelle kļūst absurdi acīmredzama un uz priekšu lasi tikai pēc inerces, jo pat ļaundara motivācija būs klišejiska.

To visu saliekot kopā grāmatai varu dot tikai 7 no 10 ballēm. Varēja droši mest daļu no teksta ārā un atstāt tikai šaujamgabalus. Protams, ja baigi vajag zemtekstus, tad var skatīties uz jautājumu, cik ētiski ir likt bērniem karot, jo šie klonu saprāts ir tikai pāris mēnešus vecs viņiem sakot karadarbību. Reti kuram ir vairāk par desmit gadiem, pēc savas būtības viņi ir bērni karavīri, kuri nemaz nevar iedomāties savu dzīvi bez kara. Pie tam viņi visi vēl ir saslēgti tīklā un, lai gan katram ir sava individualitāte, kolektīvs ir pāri visam. Skaidra lieta, ka arī šeit secinājums ir acīmredzams, tā ir slikta lieta, bet ko darīt, tāda ir dzīve.

Old Man’s War by John Scalzi

Šo grāmatu nolēmu izlasīt pavisam vienkārša iemesla dēļ. Amazone man ar viņu uzbāzās vairākus mēnešus. Varētu teikt, ka esmu reklāmas upuris. Lai vai kā, pirms grāmatu iegādāt salasījos daudz un dažādus labu vārdus par to un ideju vispār. No aprakstiem sapratu, ka šis ir kaut kas līdzīgs Robert A. Heinlein “ Starship troopers”.

Grāmatas galvenais varonis Jhon Perry ir 75 gadus vecs zemes iedzīvotājs. Dzīvo, cik var noprast, pēc vienas netieša teikuma, viņš divdesmit otrā gadsimta beigās. Zeme nebūt vairs nav kosmiskās impērijas citadele, tā drīzāk ir karantīnas zona. Ja kāds grib, viņš var aizceļot uz citām planētām, bet atpakaļ viņš vairs nekad netiks. Visums nebūt nav viesmīlīga vieta saprātīgām būtnēm, rases ir dažādas un visas ekspansīvas. Piemērotas planētas savukārt ir tik, cik viņas ir. Plēšanās sanāk ne pa jokam, te pa priekšu šauj un tikai tad uzdod jautājumus. No cilvēces puses šo lietu kontrolē CDF (Colonial Defence Force). Viņi plāno karagājienus, meklē karavīrus un nosprauž attīstības virzienus. Uz zemes par CDF biedru var kļūt jebkurš, kas sasniedz 75 gadu vecumu, ir tikai jāparaksta līgums, kas garantē veselības uzlabošanu un minimums divu gadu dienestu. Izdzīvojušie varēs pēc dienesta saņemt savu zemes pleķīti kādā kolonijā un dzīvot laimīgi.

Skaidra lieta, ka uz Zemes nevienam civilajam pat nav ne jausmas par kolonijās notiekošo. Bet tas viņiem netraucē lielā skaitā pieteikties dienestam, to dara arī mūsu galvenais varonis un līdz ar viņu mēs varam iepazīt šo alternative Visumu, kurā viss ir slikti pa lielam un cilvēkiem ir jācīnās par savu vietu zem Galaktikas kodola.

Patiesībā tipisks bojeviks, savā izsmalcinātībā līdz “Enders Game” nepavelk, savukārt “Starship troopers” bija ar daudz ironiski politizētāku pieskaņu. Citādi viss atbilst žanram, kur galvenais varonis ir mazs zobratiņš lielā kara mašīnā. Dara savu darbu, izrāda iniciatīvu un lēnām uzkalpojas. Lai dzīve nebūtu rožu dārzs, laiku pa laikam tiek zaudēti cīņu biedri un kolonijas. No lasītāja puses interesants ir sākums, kur izlasām pasaules reālijas, un beigas, kur notiek reāla karadarbība, un ir skaidri mērķi. Pa vidam jaunā kareivja apmācības kurss ir visai garlaicīga padarīšana. Un šķita nedaudz iestiepta. Pozitīvi, ka galvenais varonis jau nodzīvojis savu mūžu, viņam ir dzīves pieredze, uz kuru laiku pa laikam atbalstīties. Te gan jāpiebilst, ka atskatīšanās notika uz viņa jau mirušo sievu, jo īstenam karavīram, jau ir jākaro nevis jāfilosofē.

Pasaule uzbūvēta visai labi, nav tādas baisās distopijas, visas problēmas ir pārvaramas, neviens nabadzībā badu nemirst. Valdība gan tāda militāra, bet kā gan impēriju citādi vadīsi. Izbrīna vienīgi tas, ka daži citplanētieši mīl našķoties ar cilvēku gaļu. Vai tad nu viņi nezina, ka katrā vietā ir savs unikāls mikroelementu sastāvs un neadaptēts organisms ēdot tādu paiku var mirt no saindēšanās. Arī Koloniālās pārvaldes finansējuma avoti nebija pilnībā skaidri, bet tas tā sīkumi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Astrology: What’s Really in the Stars by J. V. Stewart

Šo grāmatu nopirku visai sen atpakaļ, un tā tika ieteikta kādā citā grāmatā kā izsmeļošākais avots par šo tēmu. Izdota visai pasen, tas sagādāja man nelielas problēmas grāmatu atrast un iegādāties. Beigu beigās man izdevās atrast abebooks.com, kur, acīmredzot, kāda bibliotēka tīrīja savus fondus un lieko izpārdeva. Skaidra lieta, kad saņēmu grāmatu, man tā vairs nešķita aktuāla un uz pāris gadiem iegūla plauktā.

Bet šonedēļ šai grāmatai pienāca sava kārta. Tā nav bieza un pietika vien vienam braucienam uz Rīgu un atpakaļ. Teikšu uzreiz, tik sausu populārzinātnisku darbu man sen nebija nācies rakstīt. Autors pretendē uz astroloģijas fenomena vēstures pilnīgu izpēti. Melots jau nav, tiek apskatīti gan šumeri, gan asīrieši, gan grieķi, gan romieši. Ja kādam šķiet, ka astroloģijas vēsture rietumu vēsturē ir milzīgi populāra seno tautu nodarbe, tad viņš kļūdās. Par tās jēdzīgumu ļaudis jau smējās tūkstošiem gadus atpakaļ, un no pirmsromas laikiem ir saglabājušies labi ja pārdesmit tekstu. Kas lielākoties, tad grāmatā ir arī iztulkoti un izlasāmi.

Ar daudzveidību šie teksti neizceļas, ja kas notiek, tad implikācijas ir virspusējas un bieži tiek piesaukti kari vai valdnieka nāve tuvākajā laikā. Nu tādi droši teksti. Beigās pāris nodaļas veltītas tam, kādēļ astroloģija nav zinātne un kādēļ cilvēki joprojām uz to pavelkas. Kritika ir diezgan labi sarakstīta, daļa paņemta jau no grieķu filosofiem, daļa mūsdienu aktualitāšu novērojums. Senāk jau neviens ar tādiem zvaigznājiem nekrāmējās, skatījās, kad saule tuvojas Spikai vai kādai citai spožākai zvaigznei un tad mēģināja izdarīt tālejošus secinājumus, tā lai valdnieks maizīti atmestu un galvu nepazaudētu. Zvaigznāji parādās ap 410 gadu pirms mūsu ēras, tad vecās metodes tiek nobīdītas malā un ieviesta zvaigznāju sistēma, kas sākumā radīja zināmu sajukumu, jo zvaigznāju robežas nebija skaidri definētas.

Traki ir tas, ka zvaigznāji kopš Bābeles laikiem ir pamatīgi nobīdījušies un tagad pie debesīm rādās pavisam citā laikā. Skaidra lieta, ka pareizi horoskops jāsastāda ieņemšanas brīdī, bet to var noteikt tikai ar +/- piecu dienu intervālu. Un pat zīdainim ir skaidrs, ka nedz zvaigznes, ne planētas nespēj ietekmēt cilvēku likteņus. Tas, ka mēs neapzināti vēlamies piederēt kādai cilvēku grupai, planētai vai zvaigznājam, tā jau ir mūsu pašu problēma. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, temats apskatīts, secinājumi izcili, bet neinteresantāk būtu grūti uzrakstīt.

The Planets by Dava Sobel

Grāmatai uz vāka bija vairākas jūsmīgas atsauksmes par to, ka tā ir ļoti laba, ka tajā ir daudz interesantu faktu, ka rakstnieces rakstīšanas stils esot nu ļoti aizraujošs. Arī amazon.com apskatos grāmata bija izpelnījusies atzinību. Biju lasījis arī viņas darbu par meridiāna noteikšanas vēsturi, nekas cits jau neatlika kā vien pirkt grāmatu nost.

Ja es būtu pamatskolnieks, bet vēl neietu ceturtajā klasē, tad droši vien man šī grāmata liktos tīri pieņemama. Tagad izlasījis pāris lapaspuses, sapratu, ka neko daudz no šīs grāmatas sev neiegūšu. Tāda ļoti virspusēja un nedaudz sasteigta. Katrai planētai tiek veltīta viena nodaļa, vismaz Saulei tuvākajām. Iesākumā tiek nedaudz apskatīta Saule, tad Merkūrijs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters un Saturns. Pie Saturna nedaudz sākas juceklis, un autore sāk apskatīt Urānu un Neptūnu kopā.

Šad tad autorei uznāk vēlme parādīt savu literārās izteiksmes spēju. Tad nu nākas nodaļā par Marsu visu skatīt no slavenā Marsa meteorīta redzes punkta. Urāna un Neptūna atklāšanas vēsture mums tiek pasniegta no Heršela māsas redzes punkta. Manuprāt, pat šie mēģinājumu grāmatu īpaši aizraujošāku nepadarīja.

Ja cilvēks neko nav lasījis par planētām, tad, iespējams, šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs. Ja cilvēks ir izlasījis vismaz informāciju, kas pieejama wikipedia, tad viņš droši var šo grāmatu ignorēt. Iespējams kāds vēstures fakts paliks neuzzināts , bet viena fakta dēļ jau nav vērts lasīt veselu grāmatu.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Tāds eseju apkopojums par planētām. Neviena īpaši neizceļas, tēmu it kā virspusēji apskata, bet nekā vairāk. Ja neizlasīsiet, tad neko nezaudēsiet.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …