The Pluto Files: The Rise and Fall of America’s Favorite Planet by Neill deGrasse Tyson
Lasot šo grāmatu, es pirmo reizi ievēroju, ka angļu valodā runājošie lieto Pluto mums ierastā Plutona vietā. Visu bērnību esmu lasījis grāmatas, kur Plutons ir Plutons nevis kaut kāds Pluto. Arī krievu grāmatās vienmēr ir bijis Plutons.
Tātad šis darbs ir veltīts Plutonam. Tiek apskatīta Plutona ietekme uz kultūru. Tiesa gan tikai uz ASV kultūru, galu galā tā ir vienīgā planēta Saules sistēmā, kuru atklājuši amerikāņi. Ja godīgi, tad nekāda lielā jau tā nebija. Disneja Mikipeles suns un caurejas līdzeklis. Tie gan parādījās pirms pašas planētas. Tad nodaļa veltīta Plutona atklāšanai, tad zinātniskajiem pētījumiem, kur Plutona izpēte ir ņēmusi dalību.
Lielākā grāmatas daļa tiek veltīta debatei, ir Plutons planēta vai tikai viens no Koipera joslas elementiem. Tā kā grāmatas autors pats izraisīja šo diskusiju, tad ir visai interesanti palasīties dažādu astronomu par un pret argumentus. Tagad jau mēs visi zinām, ka Plutons ir nogāzts no planētas pjedestāla. Tā vietā mums tagad ir pundurplanēta. Plutons izrādās nav lielākais objekts arī pašā Koipera joslā.
Protams, planētas statusa atņemšana neizpalika bez kurioziem. Piemēram, divu ASV štatu teritorijās Plutona planētas statuss ir atzīts ar likumu. Šie štati ir Kalifornijas štats un Ņūmeksikas štats. Esiet uzmanīgi šajos štatos, ja bļaustīsieties, ka Plutons nav Planēta, jūs, iespējams, var arestēt.
Plutona biogrāfija lasās viegli, maza plāna grāmatiņa ar lieliem burtiem un daudzām bildītēm un karikatūrām, izlasījās aptuveni pusotras stundas laikā. Atklāj mums standarta amerikāņu scenāriju. Kāds muzejs savā ekspozīcijā neiekļauj Plutonu. Viena lieta, ka ekspozīcija ir par relatīviem izmēriem nevis par planētām. Kāds žurnālists tajā saož sensāciju, tas nekas, ka ekspozīcija jau skatāma veselu gadu, un saceļ brēku. Brēka galu galā beidzās ar planētas statusa zaudēšanu Plutonam.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, bija interesanti palasīties par Plutona cīņas aizkulisēm, naidīgajiem meiliem, kurus saņēmis grāmatas autors. Labākās bija sešu un septiņu gadu vecu bērnu rakstītās vēstules, tās gan bija pieklājīgas. Starp citu to, ka Plutons nav ekspozīcijā Haidena observatorijā, pamanīja mazs puisēns, pāris mēnešus pēc ekspozīcijas atklāšanas.
