Grāmatas par vēsturi ir viena no manām daudzajām vājībām. Man ir grūti noturēties pretī vēstures grāmatai, kuru sarakstījis puslīdz nopietns autors, un kas neizskatās pēc propagandas. Tādēļ redzot, ka izdevniecība Zvaigzne ABC izdevusi šo grāmatu, man nebija nekādu šaubu, ka šī ir lasīšanas vērta. Grāmatu izlasīšanai man piešķīra Zvaigzne ABC, liels paldies viņiem par to!

Autore detalizēti apraksta, kā ar teroru un draudiem Padomju Savienība uzspieda Austrumeiropai komunistiskos režīmus un kā vietējie komunisti dogmatiski imitēja padomju totalitārisma metodes. Autore atklāj, kā tika organizēti un darbojās slepenie drošības dienesti, kā funkcionēja komunistiskā propaganda, un kāda bija režīma politika attiecībā pret pilsoniskās sabiedrības institūcijām, baznīcu, masu informācijas līdzekļiem, kultūras un mākslas darbiniekiem. Lasītājam līdz šim mazāk zināmi fakti grāmatā ir par etniskajām tīrīšanām, kam pēckara gados tika pakļauti daudzi jo daudzi Austrumeiropas un Centrāleiropas iedzīvotāji, kā arī par agrāk noklusētajām antisemītisma izpausmēm šajās zemēs arī pēc pārdzīvotā vācu nacistisko okupācijas režīma holokausta. Saistošs un vienlaikus informatīvi piesātināts ir ar konkrētiem piemēriem piesātinātais stāstījums par to, kā ideoloģiskiem mērķiem tika izmantoti pēckara gados populārie Starptautiskie jaunatnes un studentu festivāli. Grāmatā stāstīts arī par konkrētu cilvēku dzīvi, kuri bija nostādīti skarbas izvēles priekšā – pretoties, bēgt vai sadarboties.

Sākšu uzreiz ar piebildi, ka esmu lasījis autores Gulagu, un tā uz mani atstāja labu iespaidu. Tādēļ arī no šīs grāmatas es sagaidīju to pašu – pamatīgi izpētītu konkrētu vēstures posmu, kurā tiek aprakstīti fakti, necenšoties uzspiest savu situācijas novērtējumu, neaizraujoties ar vēstures revidēšanu un neatkāpjoties no grāmatas tēmas. Uzreiz arī jāsaka, ka ar Austrumeiropu šīs grāmatas kontekstā tiek saprasta Austrumvācija, Ungārija un Polija. Ja kāds pērk šo grāmatu, cerot izlasīt par Baltiju, tad par to te praktiski nekā vairāk par pāris atsaucēm nav. Taču Padomju Savienība pēc Otrā pasaules kara ar savām sovjetizācijas metodēm īpaši neeksperimentēja, un jauno teritoriju pakļaušanai tika izmantots viens un tas pats scenārijs.

Šīs grāmatas galvenais pluss ir tas, ka katru nodaļu var lasīt kā atsevišķu stāstu. Tā ir sadalīta divās daļās – pirmā stāsta par komunistu nākšanu pie varas ar PSRS atbalstu. Otrā jau par staļinizācijas ēras apogeju. Vienīgais vajadzētu no sākuma izlasīt pirmo daļu un tikai tad ķerties klāt otrajai. Tas, kā no demokrātiskas valsts imitācijai nonākt līdz staļinismam, ir diezgan interesants process un jāatzīst arī visnotaļ vienkāršs. Sevišķi, ja runa ir par ekonomiski sabrukušām valstīm ar vājām valsts institūcijām. Šādos apstākļos cilvēki izmisuma dzīti un ar naidu pret veco iekārtu ir gatavi pieņemt daudz ko cerībā uz gaišāku nākotni. Vispār jau man šīs aplūkotais vēstures posms bija kaut kas jauns. Līdz šim lasītajās grāmatās Austrumeiropas valstu nonākšana PSRS ietekmes sfērā tika aprakstīta pāris rindkopās un kā noticis fakts. Taču nekur vēl nebija nācies lasīt šī procesa izklāstu soli pa solim.

Lai cik skarbi nebūtu to konstatēt, tad cilvēki pēc būtības tomēr ir visnotaļ pakļāvīgi, un ja vien izmaiņas tiek izdarītas soli pa solim, tad lielākoties viņi noguļ visas iespējas patiešām pacīnīties par labāku valsti. Varas uzurpatoriem pietiek vien ar labi saliedētu atbalstītāju saujiņu un okupējošās armijas atbalstu, lai jau pēc pāris gadiem cilvēkiem būtu jāsamierinās ar esošo situāciju un jāpieņem tā kā fakts. Interesanti bija lasīt arī par plānveida ekonomikas proponētāju izbrīnu, kādēļ marksisma-ļeņinisma pamatprincipu ieviešana dzīvē lāga nesokas, un draņķa kapitālisti vienmēr ir priekšā. Ir grūti uzbūvēt ideālu valsti balstoties uz nepārbaudītām un tai pat laikā neapstrīdamām dogmām.

Interesanta bija arī nodaļa par ideālajam darbaļaužu pilsētām, parasti smagās metalurģijas centriem. Par triecienbūvēm un strādniekiem plānu pārpildītājiem. Plāns paredzēja kvantitāti, neaizdomājoties par tādu lietu kā funkcionalitāti vai kvalitāti. Tādēļ nav brīnums, ka metalurģijas kombinātu, kas uzbūvēts piecdesmitajos gados, līdz pilnai jaudai izdodas attīstīt tikai trīsdesmit gadus vēlāk. Praktiski neko nezināju, ka pēc nacistiskā režīma aiztriekšanas, to izveidotās koncentrācijas nometnes labprāt tādiem pašiem mērķiem izmantoja arī jaunā vara. Pa skursteni nevienu gan ārā neizlaida, bet no bada apmira daudzi. Visu grāmatu caurvija arī dažādu cilvēku spēja racionalizēt notiekošo, lai arī cik šaušalīgas lietas netiktu darītas. Apoloģēti atrodas gan cietušajos, gan pāridarītājos, tāda jau ir cilvēku daba mēģināt sadzīvot.

Lieku 9 no 10 ballēm. Vēsturi ir jāzina mums katram, tā dod cilvēkiem spēju izvērtēt pagātni, tagadni un prognozēt nākotni. Tā māca uz procesiem skatīties kontekstā nevis kā uz atsevišķu faktu kopu. Vēstures zināšanas ļauj katram pašam izprast notiekošo, nevis akli atkārtot kaut kur dzirdētas frāzes, kuras atlasītas pēc naratīva, nevis pēc atbilstības realitātei. Šo grāmatu iesaku izlasīt visiem, noteikti palīdzēs, lai nekļūtu par svešai varai lietderīgu idiotu.