Navigate / search

Kas es esmu by Valdis Zatlers

Kas es esmu

Pirms sāc lasīt šo grāmatu, pavisam nopietni sev pajautā, cik ļoti tevi interesē Valdis Zatlers kā personība, viņa uzskati par dažādām tēmām un viņa biogrāfija. Ja atbilde uz šo jautājumu ir ļoti interesē, tad grāmatu vari droši šķirt vaļā un sākt lasīt. Tad var nešaubīties ne mirkli! Ja vēlies uzzināt prezidenta būšanas aizkulises, tad te arī šis tas būs atrodams. Ja politisko skandālu sīkus un smalkus aprakstus, tad diemžēl varētu nākties vilties. To jau var redzēt arī tagad, neviens žurnālists vēl neko lāga skandalozu no šīs grāmatas nav izlobījis un nopublicējis. Varu pieņemt, ka viņi, iespējams, lēni lasa.

Es grāmatu izlasīju, jo lasu praktiski visu, kas man gadās ceļā. Lielu devumu šai lietai, protams, deva arī tas, ka ne katru dienu Tev eksprezidents paša sarakstītā grāmatā ieraksta, ka viņš tevi patiesi ciena. Tad nu vairs neko, nācās vien izlasīt. Patiesībā bija labi, autors ir izvēlējies savas pārdomas un atmiņas, kuras skar dzīvi, prezidentūru, politiku, Latviju un latviešus sarakstīt kā īsas nodaļas uz pāris lapaspusēm. Jau pašā grāmatas sākumā autors skaidri pasaka, ka tas ir viņa subjektīvais objektīvās pasaules redzējums. Līdz ar to lasītājam ir skaidrs, vai nu Tu pieņem autora interpretāciju vai ne, Tu esi brīdināts. Īso nodaļu formāts nedaudz noved pie tā, ka dažas lietas tiek atkārtotas vairākas reizes. Brīžiem rodas sajūta, ka to jau kaut kur esi lasījis.

Nenoliedzami autors dod iespēju ielūkoties savā personībā un domu gaitā. Ciniski jau var apgalvot, ka Valda Zatlera vājā vieta ir ordeņi. Patiesi nesapratu, vai nodaļas, kuras tiem bija veltītas, bija ironija vai nedaudz vīdēja cauri Brežņeva sindroms. Te nu katrs var mērīt pēc sevis. Vēl mani neuzrunāja autora spriedumi par Veselīgo dzīvesveidu, daļai no apgalvojumiem es vienkārši neredzu zinātnisku pamatojumu, bet kā autors pats saka, visiem diviem miljoniem jau neizpatiksi. Lasot grāmatas sadaļas, kuras veltītas prezidenta darbībai, nevilšus radās iespaids, ka Zatlers ir bijis klāt un bīdījis visas valsts svarīgās lietas savas prezidentūras laikā. Gandrīz jūras robežu ar leišiem saskaņojis, aizdevumu no Starptautiskā Valūtas fonda izdabūjis, un ko slēpt, valsti izglābis. Saeimas atlaišanas procedūru laicīgi sagatavojis (tas nu gan ir viņa tiešs nopelns). Bet var jau arī saprast, kāda jēga rakstīt par lietām, kurās pats neesi bijis klāt un kurās savu artavu neesi pielicis. Un katrs jau pats savu lomu saredz kā visnozīmīgāko.

Labas bija nodaļas, kas veltītas politiķu un oligarhu aprakstiem. Labi identificēti “uzmetēji”, domājams, ka viņiem grāmata varētu nepatikt. Netiek slēpts, ka politika ir viena skarba padarīšana, kurā izdzīvo viduvējības. Te, protams, varētu izplūst, ka autors iespējams tā mēģina sevi pacelt pāri citiem un attaisnot savas neveiksmes politikā, un iekļūt tajos gudrajos, kurus uz zemi novilkušas viduvējības.

Bonusā grāmata atrodami viņa ģimenes locekļu, ārvalstu politiķu un sabiedrisku darbinieku domas par Valdi Zatleru. Tas, manuprāt, ir labs risinājums, un ļauj vismaz daļēji neieslīgt pašslavināšanā. Nevar gan teikt, ka autors ar to slimotu hroniski, un līdzsvaram viņš nebaidās atzīt arī savas kļūdas. Izlasot grāmatu var secināt, ka Valdis Zatlers cilvēks vien ir. Un viņš vismaz pats tic, ka viss, kas darīts prezidentūras laikā, ir darīts tautas un Latvijas labā.

Lieku 7 no 10 ballēm. Grāmatu patiešām iesaku lasīt tiem, kurus interesē Valdis Zatlers kā cilvēks un viņa domas. Grāmatas sižets nebūs nedz aizgrābjošs, nedz piedzīvojumiem bagāts. Tas ir kāda konkrēta cilvēka mūža daļas apraksts no paša cilvēka skata punkta. Te nav nekādu literāru izskaistinājumu, un liela nozīme būs tam, kāda ir lasītāja jau esošā attieksme pret autoru un viņa darbiem. Diez vai tā kļūs par skolu obligāto literatūru, taču, ja reiz kāds vēlēsies uzrakstīt Zatlera biogrāfiju, viņam būs labs pamats.

23 lietas ko mums nestāsta par kapitālismu by Hadžūns Čangs

23 lietas ko mums nestāsta par kapitālismu

Parasti, kad ieraugu grāmatu ar šādu vai līdzīgu nosaukumu, es viņu ielieku atpakaļ grāmatu plauktā un meklēju ko citu. Ir pavisam viegli kritizēt kādu ekonomisko sistēm, nolīdzinot to līdz ar zemi, tai pat laikā nepiedāvājot neko vietā. Nolikt jau mēs visi mākam, tādēļ jau nav jālasa grāmata. Tomēr šoreiz nolēmu izdarīt izņēmumu, jo par „Sliktajiem samāriešiem” biju dzirdējis labas atsauksmes. Paldies Zvaigznei ABC, ar kuras gādību tiku pie šīs grāmatas latviešu valodā.

Pasaule nebūt nav uzbūvēta tik vienkārši, kā mums to apgalvo ziņu raidījumos vai žurnālos. Tas, ka sanāk labs stāsts nebūt nenozīmē, ka tā ir patiesība. Kapitālisms ir tieši tāds pats labs stāsts. Šī ekonomiskā sistēma sevi ir apliecinājusi uzvarot komunismu, brīvais tirgus ļāvis pasaulei zelt un plaukt, un pat krīze, kurā pasaule ierauta patlaban, neatstāj uz cilvēkiem tik graujošu iespaidu kā agrākās krīzes. Tādēļ būtu labi visu pasauli pievērst šai ekonomiskajai sistēmai, ļaujot visas problēmas risināt brīvajam tirgum. Skaidra lieta, ka šāds skatījums uz pasauli noder tikai makroekonomikas un mikroekonomikas eksāmenā. Tad visu var salikt smukos vienādojumos un visas problēmas atrisinās.

Dzīvē gan viss notiek pavisam savādāk, un par to tad ir šī grāmata. Tā ir vairāk neo liberāla kapitālisma kritika. Tāda kapitālisma, kur visu nosaka tirgus, un valsts loma tirgus regulācijā ir nevēlama lieta. Pēc būtības tieši šādu kapitālisma politiku propagandē Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas Fonds, vismaz tā uzskata daļa pasaules iedzīvotāju.

Lai lasītājam viss būtu skaidrs, autors ar piemēriem parāda, kādēļ šāda politika ir neefektīva un kādēļ tā bieži vien rada papildus problēmas tirgus dalībniekiem. Katra grāmatas nodaļa ir veltīta vienam šādam piemēram. Katra problēma tiek iztirzāta lasītājam saprotamā valodā un ar skaidri argumentētiem secinājumiem. Tiek apgāzti daudzi pieņēmumi, piemēram, racionāli tirgus dalībnieki, brīvā tirgus labvēlīgā ietekme uz jaunatīstības valstīm, ASV top menedžeru efektivitāte un postindustriālā laikmeta labumiem.

Kas pozitīvi autors grāmatas beigās piedāvā arī savu risinājumu kā uzlabot esošo brīvā tirgus kapitālismu. Nedaudz palielināt valsts kontroli pār tirgu, regulēt investīciju plūsmu, nevairīties no protekcionisma un patiešām palīdzēt jaunattīstības valstīm. Atmest cerības, ka bagāto nopelnītā nauda izsūksies atpakaļ uz nabadzīgajiem slāņiem un saprast, ka tāds brīvais tirgus nemaz dabā neeksistē.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka arī Latvijas iedzīvotājam šis grāmatas izlasīšana nāks tikai par labu. Tas ļaus saprast, ka Latvijai, iespējams, vajadzētu nedaudz nopietnāk piestrādāt pie sava tirgus protekcionisma.

A Mathematician Reads the Newspaper by Jhon Allen Paulos

A Mathematician Reads the Newspaper

Šī nu ir grāmata, kura neizlasīto sarakstā varētu būt pavadījusi diezgan ilgu laiku. Pirmo reizi es viņu mēģināju sākt lasīt pirms trijiem gadiem. Netiku tālāk par pirmajām četrām nodaļām. Esmu viņu mēģinājis izlasīt, uzšķirot nodaļas uz dullo, un nedaudz palasīt, nelīdzēja. Tagad nolēmu audzināt sev raksturu un palaist projektu – “Izlasīšu visas grāmatas, par kurām esmu iztērējis naudu”. Tas, iespējams, mani disciplinēs turpmāku grāmatu iegādē.

Grāmata mums stāsta par to, kā avīžu ziņu lasīšana un uztveršana notiek no īsta matemātiķa skatu punkta. Vai vienkārši, kā tās izskatās no tāda cilvēka viedokļa, kas spēj saglabāt koncentrāciju un analītisko domāšanu ilgāk par divām rindkopām. Jāsaka, ka tādam cilvēkam lasās diezgan interesanti. Grāmatā autors savus novērojumus ir sagrupējis pāris lielās sekcijās – Politika, Ekonomika, Lokālās ziņas, Sporta un grāmatu apskati, Dzīves stils, Medicīna, Zinātne. Par katru no šīm lietām viņam ir kaut kas sakāms. Lielāko ties kritika ir par nepareizu statistikas datu interpretāciju. Parasti dati nemaz neapstiprina apgalvojumus, lasītājs netiek informēts par datu iegūšanas apjomu un iespējamo statistisko kļūdu. Nedaudz ir arī kopu teorija un spēļu teorija.

Tā kā grāmata ir sarakstīta pirms piecpadsmit gadiem, tad nākas lasīt spriedumus par tik pat senām aktualitātēm. Un iespējams, ka tieši šīs senās aktualitātes bija tas, kas motivēja grāmatu beidzot izlasīt. Kopumā autors cenšas pārāk ar matemātiskajiem izvedumiem neaizrauties un pasniegt visu pēc iespējas sagremojamākā veidā. Bieži vien nodaļā par matemātiku nebija minēts nekas, tikai iztirzāta kāda autora dzīves gudrība, par to, ka vidējā beisbolista alga 2,4 miljoni nebūt nenozīmē to, ka visi viņi tik daudz saņem. Tas jau šķiet acīmredzami. Gan par to ka vidējo vidējie nav lāga derīgi analīzei un, ka ar matemātikas palīdzību nevar pieņemts lēmumu tiesā.

Uzzināju arī vienu lietu, kas nav tieši saistīta ar matemātiku. Izpaužas tas kā fakts, ka rodoties kādai jaunai tehnoloģijai cilvēkiem bieži vien nav skaidrības, kur to pielietot. Tā bija ar lāzeriem, elektrību un noteikti arī ar riteni. Tas nu nebūtu nekāds jaunums līdz autors nepacēla faktu par siena izgudrošanu. Autoraprāt siens tika izgudrots tumšajos viduslaikos un noveda pie transporta un loģistikas sprādziena tai pašā periodā. Darbā jau izlielījos ar savu jauniegūto zināšanu, visi dalīja manas domas, ka tas ir interesanti, ka līdz šim neesam aizdomājušies par tādu lietu. Un tad panesās diskusija, vai tiešam sienu izgudroja tik vēlu. Izrādījās, ka grāmatas autors savu uzskatu balsta uz Frīmena Daisona izteikumiem, kuri savukārt balstās tikai uz tā pieņēmumiem. Par siena esamību zināja jau senie romieši.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, dažviet nodaļas nosaukums īsti nesakrita ar saturu, bet kopumā labs balzams cilvēkiem, kurus tracina modernās datu interpretācijas, balstoties tikai uz procentuālo sadalījumu aizmirstot par jebkādām statistikas metodēm. Un tiem, kuriem patīk pasmieties par trendu noteicējiem, kas balstās uz pieņēmumu – lietas turpināsies tāpat kā tagad, ja vien kas nemainīsies.

Turning Back the Clock by Umberto Eco

Turnig back the clock

Pēc ilgstošas dzīvošanās pa fantāziju pasauli, nolēmu radīt par sevi „dziļāka” cilvēka priekšstatu un nopirku šo grāmatiņu. Šī grāmata sevī satur pārdesmit esejas par dažādām tēmām, kuras Eco publicējis dažādās Itālijas avīzēs laika periodā no 1999.-2005. gadam. Eseju temati ir visdažādākie: karš, miers, daudznacionālā kultūra, internets, filmas, Itālijas politikas aspekti, preses brīvība, terorisms, retorika, antisemītisms, daži vēsturiski ieskati. Vienu vārdu sakot, lasāmais jebkurai gaumei.

Vislabākā lieta šajās mazajās esejās ir autora spēja parādīt lietu no visai neparasta skata punkta, reizēm šis skatpunkts ir ironisks kā „Some reflections on war and peace”, citos tiešs kā esejā „The Loss of Privacy”, kas veltīta jautājumiem, kādēļ cilvēki izliek savu privāto dzīvi publiski internetā. Ja godīgi, tad tā daļa no esejām, kas veltītas preses brīvībai Itālijā Berluskoni prezidentūrā mani pārāk neinteresēja, tomēr arī tās bija vērts palasīt.

Man lielākā daļa eseju šķita aizraujošas un interesantas, tādēļ lasīšanu stiepu garumā, ne vairāk kā pāris esejas vakarā, jo tās ir vērts pēc izlasīšanas apsmadzeņot. Piemēram, ar ko paleokari atšķiras no neokariem, mūsdienās karojošās puses nav gatavas dzīvā spēka zaudējumiem, to vienkārši nepieļauj mūsu masu mēdiju kultūra, jo „sabiedriskajam viedoklim” var nepatikt mūsu karavīru nāve. Mūsdienu masu mēdiji dzīvi ir pārvērtuši par nebeidzamiem svētkiem. TV rāda neskaitāmas spēles, kas piedāvā neko nedarot kļūt bagātam. Mūsdienu cilvēks par labāku uzskata izlikt savu privāto dzīvi publiskai apskatei, lai kļūtu imūns pret iespējamu kritiku vai nosodījumu.

Vislabāk man patika esejas „The Loss of Privacy”, „From Play to Carnival”, „Hands of My Son!” – filmas „Kristus ciešanas” recenzija, „The Plot” – nedaudz DaVinči koda kritika un Templiešu ordeņa vēstures un „The taking of Jerusalem: An Eyewitness Account”.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nešaubos, ka viņu vēl pārlasīšu daudzas reizes.

„Hence ninety-nine percent of the time spent by those people we see with a phone clamped to to their ear is spent playing. The imbecile who sits beside us on the train doing financial deals at the top of his voice is in reality strutting around like a peacock with a crown of feathers and a multicolored ring around his penis”

The Nuclear Jihadist by Douglas Frantz and Catherine Collins

medium_jihadist

Pilnais nosaukums „The Nuclear Jihadist: The True Story of the Man Who Sold the World’s Most Dangerous Secrets…And How We Could Have Stopped Him”.

Droši vien katrs no mums šo to zina par ASV „Manhetenas projektu”, nedaudz mazāks ļaužu daudzums ir informēts arī par PSRS atombumbas izstrādi. Tomēr reti kurš ir interesējies, kā pie kodolieročiem tikusi Ķīna, Indija, Pakistāna, Izraēla, DĀR un Ziemeļkoreja. Šī grāmata tika izvēlēta ar cerību aizpildīt šos robus manās zināšanās.

Galvenais grāmatas fokuss ir „Islama bumbas” rašanās vēsture un tās galvenais iniciators A.Q.Khan, pakistānietis, kas daļu no sava mūža veltījis zinātniskajam darbam Nīderlandē. Kurš no parasta klerka pacēlies līdz Pakistānas nacionālā varoņa līmenim, dodot Pakistānai kodolieročus.

Otrs aspekts ir starptautiskās sabiedrības reakcija uz notikumiem Pakistānā, CIP, ANO, IAEA (International Atomic Energy Agency) un kāpēc nekas netika darīts, lai apturētu kodolieroču izplatību. Diezgan pamatīgi tiek atklāta ASV dubulto standartu politika, slepeno dienestu informācijas sagrozīšana un IAEA bezspēcība.

Grāmatas nosaukums ir nedaudz maldinošs, nekur grāmatā netiek pierādīts, ka pakistāniešu bumbas tēvs A.Q.Khans ir džihadists. Viņa motivācija ir nedaudz cita – slava un nauda. Tomēr autoru vai izdevniecību var saprast, nosaukumam ir jābūt uzmanību piesaistošam un tas grāmatas saturu nevērtīgāku nepadara. Pats A.Q.Khans veiksmīgi izgatavojis Pakistānai kodolieročus nolēma ar sasniegto neaprobežoties, bet piedāvāt kodoltehnoloģijas, iekārtas, izejmateriālus un savu iepirkumu tīklu arī jebkurai citai ieinteresētajai pusei un ieinteresēto iepirkties viņa „Nuclear Wal-Mart” netrūka.

Nedaudz ironiski, bet kad plašā pasaule uzzināja par Pakistānu kā valsti ar kodolprogrammu, A.Q.Khan sacīja:

„Many suppliers approached us with details of the machinery and with figures and numbers of instruments and material they had sold in Almelo, in the true sense of the word, they begged us to purchase their goods. And for the first time, the truth of the saying, „They will sell their mothers for money”, dawned on me.”

Ir skaidrs, ka no 1979. gada nekas nav mainījies, Eiropas un ASV uzņēmumi joprojām ir gatavi pārdot kodoltehnoloģijas, lai tikai būtu nauda.

Pats personīgi ieguvu nedaudz pilnīgāku sapratni par mūsdienu kodolvalstu reālijām, lielākoties Irānas kontekstā. Ieguvu arī informāciju kā valsts, ja vēlas, tiek pie kodoltehnoloģijām. Atbilde ir ļoti vienkārša, tas caur starpniekiem nopērk no Eiropas un ASV uzņēmumiem. Viss šis process var notikt tik konspiratīvi, ka piemēram Lībijas variantā, IAEA līdz pat brīdim, kad Kadafi paziņoja par kodoltehnoloģiju nodošanu IAEA, viņiem pat nebija ne jausmas, ka Lībijai ir kodolprogramma. Ir skaidrs, ka drīz vien arī Irānai savā īpašumā iegūs kodolarsenālu (šis gan ir diskutējams jautājums ar daudziem nezināmiem aspektiem).

Pašās beigās tiek ieskicēta arī nākotne un tiek prognozēts, ka pie kodolieročiem tiks Vācija, Dienvidkoreja, Japāna, Saūda Arābija, iespējams arī Argentīna, Ēģipte un Brazīlija. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, par bagātīgo informatīvo materiālu un problēmas pacelšanu globālās sabiedrības līmenī.

Thud! by Terry Pratchett

Thud

Kārtējā Diskzemes cikla grāmata. Šī ir patlaban pēdējā no Pilsētas sardzes grāmatu cikla.

Ankh-Morpork pilsētā tuvojas kārtējā Koom valley atceres gadskārta. Šajā kalnu ielejā daudzus gadus atpakaļ notika izšķirošā cīņa starp troļļiem un rūķiem. Abas puses uzskata, ka viņām tika uzbrukts no slēpņa, nav arī skaidrs, kurš šajā kaujā uzvarēja.

Neilgi pirms gadadienas tiek atrasts nogalināts rūķu līderis, blakus mētājas troļļa runga. Visiem ir skaidrs, kas ir vainīgie. Pilsētā sāk briest nemieri, un ir laiks iejaukties Dienas sardzes komandoram Sem Vimes. Viņš saprot, ka lieta nav vienkārša un ka tajā iesaistīta politika. Viņam arī katru dienu pulksten sešos vakarā ir jālasa savam dēlam grāmata „Where is my cow?”.

Daži ļaudis uzskata, ka Koom valley notikumu pamats ņemts no 1398. gada kaujas starp Otomaņu impēriju un apvienotajam Serbu, Bosniešu, Rumāņu un Albāņu spēkiem, kas notika Kosovas līdzenumā. Tieši pēc 600 gadiem Slobodans Miloševičs 28. jūnijā sāka etnisko tīrīšanu. Arī grāmata tiek veltīta rasu naidam starp rūķiem un troļļiem, neviens vairs īsti nezin kā tas sācies, bet tradīcija tiek ievērota. Tos, kuri vēlas noskaidrot patiesību, cenšas likvidēt.

Iesākumā varētu likties, ka grāmata ir tipisks action detektīvs, notikumu interpretācija visu laiku mainās, katra jauna lappuse nes jaunus faktus un informāciju. Ja godīgi, tad visa pasākuma atrisinājumu nespēju uzminēt līdz pašām beigām. Arī pats nobeigums man šķita vislabākais no visām Pratchett grāmatām.

Vimes personība šajā grāmatā tiek atdzīvināta, daļa grāmatas ilustrē viņa iekšējo konfliktu starp nosvērto ārieni un emocionālo iekšējo pasauli. Notikumiem risinoties, šī spriedze kļūs arvien lielāka un brīžiem man likās, ka džeks būs sajucis prātā.

Thud tā ir spēle, kur spēlētāji izvēlas spēlēt vai nu ar rūķiem vai troļļiem. Iesākumā izdomāta grāmatas vajadzībām tagad pieejama arī mūsu pasaulē. Vairāk var palasīt te.

Šo grāmatu neieteiktu kā pirmo grāmatu ar kuru sākt Diskzemes ciklu, tajā ir daudz iekšēju referenču uz iepriekšējām grāmatām, tēlu uzvedības saprašanai arī ir nepieciešama iepriekšējo grāmatu informācija. Tomēr kā cilvēkam, kas lasījis visu ciklu pēc kārtas šī grāmata lika pārliecināties, ka rakstniekam vēl ir iekšā un grāmatu kvalitāte nekrītas. Dodu 10 no 10 ballēm.

AS WELL. Death turned a page and, for a person without breath, managed a pretty good sigh. IT APPEARS THAT THE BUTLER DID IT.

‘Did what?’

IT IS A MADE-UP STORY. VERY STRANGE. ALL ONE NEEDS DO IS TURN TO THE LAST PAGE AND THE ANSWER IS THERE. WHAT, THEREFORE, IS THE POINT OF DELIBERATEDLY NOT KNOWING?

American Theocracy by Kevin Phillips

American Theocracy by Kevin Phillips

Pilnais nosaukums – “American Theocracy: The Peril and Politics of Radical Religion, Oil, and Borrowed Money in the 21stCentury”

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata ir par reliģijas pieaugošo ietekmi ASV valdībā. Sarakstīta gan 2006. gadā, nopirku viņu jau 2006. gadā, bet laika izlasīt sanāca tikai tagad. Autors visu mūžu ir nodarbojies ar republikāņu politikas kritiku un rūpēm par ASV valdības tuvredzīgo politiku. Paša autora mājas lapa ir šeit.

Grāmatas pirmā daļa tiek veltīta ASV energoresursu atkarībai no Tuvajiem austrumiem. Autors izklāsta vēsturiskos faktus, kā tas ir noticis un nonāk pie secinājuma, ka ASV valdība lielākoties ir rīkojusies nevis stratēģiski, bet gan risinot tikai īstermiņa problēmas. Rezultāts ir tāds, kāds viņš ir, ASV ir spiesta uzturēt savu militāro klātbūtni Tuvajos Austrumos, lai nodrošinātu sev nepārtrauktu naftas piegāde. Tai pat laikā ASV iedzīvotāji patērē divas reizes vairāk energoresursu kā vidējais eiropietis. Patreizējā ASV valdībā ir tik dziļi iestigusi naftas biznesa interesēs, ka vairs nespēj (negrib) situāciju mainīt.

Otra daļa tiek veltīta kristīgās reliģijas pieaugošajai ietekmei ASV valdībā. Bušs ir pirmais ASV prezidents, kurš publiski atzinis, ka ir no jauna piedzimušais kristietis. 2000 -šo gadu sākumā bija skandāls par to, ka par vidi atbildīgais cilvēks uzskatīja, ka tuvojas pastardiena un par kaut kādu ekoloģiju rūpēties ir bezjēdzīgi. Par ASV valdības plānu sociālo aprūpi pilnībā nodot reliģisko organizāciju pārziņa, par teleevanģēlistu ietekmi uz vēlētājiem. Tas viss kopā sasummējas uz zinātnes stagnāciju, fatālismu un neadekvātu pasaules uztveru. Autors uzskata, ka baznīcas nošķirtība no valsts jau ir zudusi.

Trešā daļa tiek veltīta ASV monetārajai un fiskālajai politikai. ASV no ražotāja ir kļuvusi par finanšu pakalpojumu sniedzēju. Lielākā daļa ieņēmumu rodas no kredītprocentiem, dažādiem eksotiskiem hedžēšanas instrumentiem un lielā mērā deregulētu banku sektoru. Tek kritizēta A.Greenspan politika, visu laiku samazinot aizņemšanās likmi, kas uzpūšot hipotekāro un patēriņa kredītu burbuli. Tas viss rada šķietamu pārticību, kurai nav nekāda seguma.

Lasot grāmatu, sapratu, ka autoram ļoti patīk vilkt vēsturiskās paralēles. Galvenās pielīdzināmās vēstures impērijas un to krahs ir Spānija, Holande un Britu Impērija. Šādai pieejai neizbēgami rodas tendence pārāk ekstrapolēt notikumu attīstību uz pašreizējo situāciju, kas var finālā radīt maldīgus secinājumus. Jā, autors no šīs ekstrapolācijas nevairās un vienīgais pamatojums ir līdzības, uz kurām tad arī tiek veikti it kā loģiski spriedumi. Autors kā galvenos vaininiekus saskata republikāņus un viņu saistību ar sektantiem, bankām un naftas magnātiem.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, fakti interesanti, lasīšana būs interesanta tikai tiem, kurus šīs lietas interesē. Tomēr analīze sanāk tāda viendimensionāla, visur tiek vainoti republikāņi. Problēmas tiek identificētas, tomēr iespējamie risinājumi sniegti netiek. Vispārīgus apgalvojumus un acīmredzamas patiesības, diez vai var saukt par plānu B.

Microtrends by Mark Penn, E. Kinney Zalesne

 

Pilnais nosaukums “Microtrends: The Small Forces Behind Tomorrow’s Big Changes by Mark Penn, E. Kinney Zalesne”

M.Penn – ASV priekšvēlēšanu kampaņu reklāmas stratēģiju izstrādātājs demokrātiem, palīdzējis tikt par prezidentu B.Klintonam un tagad atbalsta ar H.Klintoni. Ikdienu viņš vada izstrādājot dažādas socioloģiskas aptaujas, kas palīdzētu identificēt jaunākos trendus ASV sabiedrībā. Viņš pats uzskata, ka būtiskas nav lielās tendences, bet gan mazie trendi, kur iesaistīti tikai ~1% no populācijas.

Grāmata apskata aptuveni 70 dažādus trendus, kas aptver tādas sfēras kā – Sekss, Darbs, Reliģija, Veselība, Mode, Jaunatne, Izklaide, Dzīvesveids utt. Bieži vien šie apskati parāda, ka stereotipi vairs nav patiesi.

Apskats tiek veikts ASV kontekstā. Cik ļoti rādītāji attiecināmi uz Eiropu, nemāku spriest. Iesākumā protams tiek rakstīts par seksu –izrādās ASV ir vairāk sieviešu nekā vīriešu, kļūst populāra partneru meklēšana internetā. Taču dažas lietas ir vēl interesantākas – piemēram, es beidzot uzzināju cēloni stiprajam Izraēlas lobijam ASV, lielāks efekts vēlēšanu kampaņā tiek iegūts pārvilinot pretējās konkurenta vēlētāju nevis piesaistot jaunus. ASV lielākās jauno tehnoloģiju patērētājas ir sievietes. Bestselleri kļūst arvien biezāki. Plastisko ķirurgu klientu vidējie ienākumi ir no 31 000$ līdz 60 000$. Baznīcās, kurās ordinē sievietes, apmeklējums samazinās. Kafijas dzērāju skaits no 2003. gada 1 no 6 pieaudzis līdz 1 no 3 šodien. Tie ir tikai daži no piemēriem.

Nopircis šo grāmatu es cerēju, ka saturs būs līdzīgs Freakonomics. Patiesībā šī grāmata ir vēl labāka, ja skatāmies no pievienotās vērtības viedokļa. Šeit interesantas nav tikai pirmās divas nodaļas, bet lielākā daļa. Grāmatas beigās autors nav izšāvis visu pulveri un nenodarbojas ar sieviešu vārdu korelāciju ar bagātību. Katra nodaļa ir izklāstītā maksimums uz četrām lapaspusēm – īsi, koncentrāti un saprotams. Katram trendam tiek dota iespējamā nākotnes perspektīvu analīze, ko tas izraisīs un kā to izmantot. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

Bilde no www.burson-marsteller.com