Madeira Pirmā diena
3. janvāris (Rīga – Funchal – Ponta do Sol)
Ceļojums uz Madeiru sākas visnotaļ agri, modinātājs nopīkst ap četriem trīsdesmit. Mantas jau ir sakravātas iepriekšējā dienā un šoreiz ir nolemts neko lielu līdzi neņemt, iztikt tikai ar mugursomām bez nododamās bagāžas. Esam tik godīgi, ka mājās visu nosveram, lai nepārsniegtu nosacīto 8 kilogramu robežu. Kauns teikt, bet mums uz abiem kopā pat nav 16 kilogramu! Iekožam brokastis un dodamies uz lidostu.
Lidostā esam laicīgi, Maija man neļauj izmantot slaveno 3+karti, kas ļautu man iziet drošības kontroli ātrajā rindā. Esmu spiests stāvēt garajā, bet, tā kā esam atkūlušies daudz par ātru, tad pārāk nepukojos. Šoreiz pamanos noņemt no sevis visas metāliskās lietas un kontroli izeju bez problēmām. Tagad atliek vien dirnēt un gaidīt reisu. Dirnēt es esmu pieradis un laiks paiet ātri. Tā kā jālido būs veselas sešas stundas, es daļu laika pavadu kačājot no jūtūbes reisā skatāmās lietas. Vienu brīdi ar manu sarunu mēģina uzsākt vietējais aptaujas veicējs, nolemju šoreiz viņu atšūt, negribās man likt ķeksīšus viņa aptaujā par savu vecumu, ienākumu līmeni un ceļojuma mērķiem.
Uz lidmašīnu mūs ved ar autobusu, protams, ka autobuss tā uzreiz braukt nesāks. No sākuma pielasīsies pilns, tad aizvērs durvis, ļaus pa visiem kopā aizsviedrēt stiklus un tikai tad sāks braukt. Lai esmu saģērbies vairāk atbilstoši Madeiras apstākļiem nekā Latvijas salam ar sniegu, autobusā īsti auksti nav. Beigās jau visi tiek lidmašīnā, ieņem savas vietas. Reiss ir patukšs, tā kā var tikt sēdēt pie loga par to pat nepiemaksājot. Pa logu var apskatīties lidmašīnu de-icing procedūru. Un pēc tam seko solītais sešu stundu lidojums. Pārtiku esam pasūtījuši iepriekš, netikšu, ka man sava izvēle dikti garšoja, bet nu par saviem lēmumiem atbildība ir jānes pašam. Noskatos visu uz aparāta nolādēto un klāt esam.

Vispār jau Madeiras lidosta neatrodas Funšalā, bet Mačiko. Pielidošana izskatās visai iespaidīga, nedaudz gar klintīm (kur par laimi neredz lidmašīnu atlūzas), tad uz lidostu, kura uzbetonēta uz stabiem okeāna krastā. Ja pareizi atceros, skaitās viena no Top 10 sarežģītākajām lidostām. Mums paveicas, laiks kā zīda drāna, lidmašīnu pat nenēsā. Nosēžas, visus izlaiž uz gājēju pārejas un brīvi.

Mūsu pirmais plāns ir tikt pie mašīnas. Savā ceļojumā pirms piecpadsmit gadiem, mums viss bija noorganizēts – savāc taksis, aizved taksis, šoreiz nolēmām tikt galā paši saviem spēkiem. Mūsu izvēlētā autoīres kompānija ir Madeira Rental. Nav jau tā, ka speciāli meklētu, apskatījos kas lētāks un ņēmu ciet. Kā par brīnumu šī nav noslēpta aiz kādas no lielajām, bet pašiem savs ofiss. Uzrādu savu rezervāciju, esmu paņēmis sīku mašīnīti Seat Ibiza. Man labā darbiniece uzreiz piedāvā par 70 eiro uzlabot uz Ford Puma, es nolemju šim piedāvājumam piekrist, jo kalni te stāvi un katrs motora kubikcentimetrs ir no svara. Noformēju apdrošinājumu bez pašriska, zinu, ka nav prātīgi tā darīt, bet zinot savu braukšanas manieri, man tā šķiet pareiza izvēle.
Lai tiktu pie mašīnas, ir jāiziet neliels kvests, tas gan nav nekas sarežģīts – jāiet pa koridoru, tad ar liftu uz leju un tad jau redzēšot. Godīgi izpildām visus dotos norādījumus un esam pie baltās Pumas. Apskatu un redzu, ka tā jau ir nedaudz cietusi. Par to pavēstu vietējam darbiniekam, šis saka, lai neķer kreņķi, nofilmē mašīnu un, ja kas, atvedot skatīsimies filmu kopā. Iekārtojoties mašīnā, atrodu sporta somu, ko aizmirsis kāds, kurš devies uz sporta zāli. Atdodam vietējam stāvvietas priekšniekam un dodamies dzīvē.
Skaidra lieta, ka pats pirmais, kas ienāk prātā, ir ēšana. Maija ir atradusi kaut kādu Marcels bistro, kurš atrodas Santanā. Es pie sevis to uztveru diezgan skeptiski, jo senos laikos mēs līdz tai Santanai kūlāmies vai pusi dienas. Ievadām adresi. Mašīnas navigācija ir laba, tomēr tā nezina daļu no salas “jaunajiem ceļiem”. Pāris kilometri paiet, piešaujoties pie braucamā. Pret kalnu rāviena nav, bet kopumā labs aparāts. Sākumā gan nedaudz apmaldos un pēc piecām minūtēm esmu atpakaļ tur, no kurienes sāku braucienu. Pamājam autoīres kantora darbiniekam vēlreiz un atrodu pareizo ceļu.
Brauciens man atgādina pērnvasaras Reinjonas izbraucienu – daudz serpentīnu, kāpienu un kritumu, pieredze man jau ir un ceļš stresu nerada. Atrodam ēstuvi, noliekam automašīnu, stāvvieta tukša (šai salā galvenais ir nevis kaut kur aizbraukt, tas ir vieglākais, bet atrast vietu, kur nolikt auto). Speramies iekšā ēstuvē, pie durvīm mūs sagaida papagaiļu būris, pašā ēkā ir divi cilvēki, pavārs un oficiante. Abi dara visu, lai vien mūs nepamanītu. Sak, varbūt notīsies paši. Man gribas ēst, tā ka jautājam, vai te ir vispār atvērts. Jā, esot gan. Mums ierāda vietas ārā uz terases un atnes ēdienkarti.
Kad esam gatavi veikt pasūtījumu, atklājas, ka visu nemaz nevar pasūtīt, jo saimnieks neesot uz vietas. Maija tiek pie kolas, es – ne pie kā, jo priekšnieks būšot pēc desmit minūtēm. Tā kā ir saulīte un pēc mana vēl klimata zonu maiņas nepieradušā organisma viedokļa pats ziemas vidus, man tā liekas ļoti laba nodarbe. Pat kola šķiet saldāka. Beidzot pienāk brīdis, kad pārrodas Saimnieks, nu var pasūtīt visu, laikam atvedis produktus. Es paņemu marakujas (pasifloras) dzērienu, zivi ar eksotiskajiem augļiem. Maija paņem astoņkāja salātus ar augļiem.
Saņemot ēdienu man pirmais iespaids ir, ka kartupeļu grāpī vārot ir iebirs augļu kokteilis, bet, kad aprod, garšo tīri tā neko. Iestiprināšanās procesā mūs izklaidē papagaiļi, kuri, neprotot runāt, sazinās ar zvana skaņām, un vietējais šunelis, kurš pie reizes nodarbojas ar nelielu ubagošanas tūri. Šunelis nezina, ka es pret tādiem esmu nocietinājis savu sirdi un viņam nākas palikt bešā.

Paēduši dodamies Ponta do Sol virzienā. Pa ceļam esam nolēmuši apskatīties no iepriekšējā ceļojuma atmiņā palikušās vietas. No sākuma nenoturamies un iebraucam apskatīties vienu Mirodouro tepat Santanā. Skats ir smuks, bet mani vairāk ieinteresē vietējais kartupeļu lauks, izskatās, ka esam uz jauno kartupeļu ražu, lauks ir tikko norakts, jo ne ar špurrekli, ne kratekli te neizbrauks. Skatam nav ne vainas, bet mūsu galvenais skatu laukums atrodas Arco de São Jorge.

Skatu laukumu atrodam uzreiz, viņam vispār nav iespējams pabraukt garām. Tur jau ir diezgan daudz skatītāju un fotografētāju. Piestājam, izkāpjam ārā, man šķiet, ka šis nav īstais, jo iepriekš te tā nebija. Vispār sajūtos vecs, jo lietas, kuras te pirmajā reizē nebija, tagad izskatās pēc tādām, kuras jau derētu nomainīt. Pasēžam, pačillojam, paskatāmies uz rietumu pusi, izvēlamies pilsētiņu, uz kuru mums vajadzētu aizbraukt, pasēžam vēl nedaudz.

Mūsu izvēlētā pilsētiņa ir Ponta Delgada, un lai gan ar aci viņu var redzēt tīri labi, ceļš mūs no sākuma noved lejā līdz jūras līmenim, tad uzdzen atpakaļ kalnā un tad atkal noved lejā, nu jau pie pašas pilsētas. Pozitīvi, ka no augšas var redzēt, ka stāvlaukums atrodas pašā ostā pie mola. Braucu lejā, pa ceļam gan gadās misēklis – vietējais kartupeļu vācējs dodas mājās ar savu guvumu. Veids ir visnotaļ interesants – kartupeļi sakrauti plastmasas kastēs, kuras tiek vilktas ar šnori. Mums priekšā, šķērsojot ceļu, kaste apkrīt un kartupeļi izbirst. Nākas pagaidīt, kamēr tie tiek salasīti. Tavu brīnumu stāvvietā ir publiskā tualete, vērtējums gan 2/10, gandrīz kā savulaik Talsu autoostā.

Pirmais plāns ir uzlīst uz mola un aiziet līdz tā galam. Sākot tā realizāciju, saprotam, ka tas īsti nebūtu prāta darbs, jo viļņi, nezināms mols un vai tas maz te ir legāli. Tādēļ uzraušamies uz tā un skatāmies viļņus. Kad esam atskatījušies (man pietika ar pirmajiem trīs), dodamies uz vietējo baznīcu. Ziemassvētku sezona vēl nav beigusies un baznīca izrotāta pēc pilnas programmas. Jēziņi atrodami silītēs un uz visu to no augšas noraugās paradīzes dārzs, kurā atrodamas pat zebras! Mēs te esot vēl nemaz nezinām, ka Madeirā baznīcās iekšā tikt nav viegli. Lielākajām ir darba laiks, citas atveras tikai uz kulta rituāliem.

Izpētījuši baznīcu nolemjam nedaudz pastaigāt pa pašu pilsētu, bet sākoties kāpienam augšā kalnā, nospriežam, ka mēs jau te esam braukuši un vispār kāpt lejā no kalna ir vieglāk nekā augšā. Ejam uz mašīnu un dodamies uz Ponta do Sol miestu. Lai tur nokļūtu, nu nākas braukt cauri salai pa vidu ziemeļu dienvidu virzienā. Tehniski jau varētu apbraukt salai apkārt, bet šādi ir ātrāk. No ceļa visinteresantākais ir vienjoslas tunelis, kur ir luksofors, kurš vienmēr deg dzeltens. Tu piebrauc un skaties, vai kāda mašīna nenāk pretī, ja nenāk, tad brauc iekšā un ceri, ka arī nenāks. Vispār uz tuneļiem te nauda nav žēlota. Tā pa serpentīniem ripinot nonākam līdz Ponta do Sol.

Mūsu pirmais uzdevums ir iečekoties viesnīcā. Viesnīca ir Sunset Bay, izklausās kā pansionāts, bet atrodas okeāna krastā un ir pat pazemes stāvvieta! Un ja tā pilna, tad vienmēr var noparkoties Tunelī! Braucot aiz viesnīcas pa serpentīnu jāuzmanās, lai nenobrauktu kādu citu tūristu, kuri vēl nemāk slapstīties pa ielu malām. Mašīnu pirmajā brīdī nav kur nolikt, tādēļ apstājos durvju priekšā. Te ir Ziemassvētku tirdziņš, Jēziņš silē, pretī Riekstkodis ar svītu un tam visam pa vidu – viesnīca. Iečekošanās paņem zināmu laiku, jo priekšā kāds amerikānis mēģina norezervēt gan džipu, gan dabūt lētu cenu. Kad visu sarunājis, tad viss vēl jāuzraksta uz lapas un administratorei jāparaksta. Pie sevis nodomāju, ka tūlīt vēl skries pēc notāra. Pienāk mūsu kārta, mums izsniedz istabas atslēgas, plastmasas karti, vienu uz diviem. Pajautā, vai mašīna ir viesnīcas garāžā (viņā bez tās plastmasas kartes nevar iebraukt), nolasa lekciju par brokastlaikiem, samaksājam tūristu nodokli un varam būt brīvi.

Mašīnu noliekam garāžā, dikti šaura, bet mašīna jau ar nav pārāk liela, ievērtējam savu istabu – skats uz okeānu un tirdziņu ir smuks. Dodamies iepirkt proviantu, mums plānā ir daudz pārgājienu un tur bez ēdamā pa ceļam nebūs viegli. Pa ceļam uz veikalu var ievērtēt pilsētiņu. Aizejam uz slaveno Tuneli, kurā var nolikt mašīnas, tunelis izskatās kalpo arī par tualeti. Tad atklājam, ka mums aiz viesnīcas ir restorānu iela, kur var, iespējams, labi paēst. Tad atrodam vēl vienu Ziemassvētku tirdziņu, baznīcu, maiņas grāmatu plauktu telefona būdā, pilsētas bibliotēku, policiju, stāvlaukumu un beidzot veikalu.

Veikalā iepērkamies pāris dienām un dodamies atpakaļ. Te ir iespējams uzlīst apkārtējās klintīs (smuki pa ceļu) un apskatīt pilsētu no sāna. Šodien ir labi viļņi, tādēļ izbūvētie moli un skatu laukumi nav pārāk droši. Mēs pārāk tuvu nelienam, bet labprāt vērojam, kā neuzmanīgākie bēg no viļņiem un viņus izmērcē ūdens. Saule noriet un pilsētā tiek iedegtas dekorācijas. Pastaigājam pa naksnīgo pilsētu vēlreiz, Ziemassvētku tirdziņa būdiņas atveras un tur kaut ko tirgo, tā īsti nesapratu ko, pēc skata dzeramos ar zemesriekstiem. Lai nevienam nerastos šaubas par pareizo gadu, uz piepilsētas klintīm ir uzkārtas izgaismots 2025. Izvazājušies liekamies gulēt.