Navigate / search

Ceļojums uz Reinjonu X

Desmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Port de plaisance – Palge de L’Etang-Sale)

13. jūnijs

Šodien mums ir atslodzes diena, uz kalniem nav vērts braukt, visā salā līst, kaut kur sola vētru, tā ka speciāli kaut kur braukt nav pārāk prātīgi. Puiši ir priecīgi par brīvdienu un nodarbojas ar aktīvo atpūtu ekrānos. Pirms tam gan no rīta uz stundiņu ir aizšāvuši uz okeānu nopeldēties. Es, Maija un Matīss nolemjam uzrīkot ekspedīciju gar pludmali. Mēs ar Matīsu jau vienu pludmales galu esam sasnieguši nu ir laiks aiziet uz otru.

Tā kā līst, tad peldētāju nav daudz, lielākoties tie ir aktīvā dzīvesveida piekopēji  -skrējēji un riteņbraucēji. Riteņbraucēji, protams, kā tas visur pasaulē, notiek ignorē zīmes riteņbraucējiem braukt aizliegts. Šeit gan ir izlikti lieli stendi, kuros tiek uzskaitīta nedrīkst bauslība. Ir arī brīdinājumi, pie ieejas mežā tevi brīdina, ka uz galvas var uzkrist zars – iet vai neiet ir tevis paša izvēle. Mēs saņemamies un ejam. Nav brīnums, ka piekrastes mežs ir tāds patukšs. Pirmā zīme sak,a ka te nedrīkst būvēt teltis, braukt ar mašinu/ motorolleri un velo, mētāt pudeles un dedzināt sērkociņus. Nedrīkst arī vest suņu pataigās, bet, kā redzam, ja suns ir klaidonītis, tad viņš var atsaukties uz lasītneprasmi un mierīgi iet. No nopietnajiem nedrīkst ir – kāpt uz koraļļiem, ķert zivis ar rokām, kurināt ugunskurus un klausīties skaļi mūziku, šķērsot rifu, spīdināt ūdenī gaismu, burāt, makšķerēt, braukt ar ūdens motociklu, harpunēt. Vienu vārdu sakot, neko nedrīkst. Lai viss tas tiktu kontrolēts, mežā manāmi uzraugi ar binokļiem.

Piespiežu rokas pie sāniem un eju pa taku cerībā, ka man nenāksies kurināt ugunskuru. Vispār jau taka ir forša arī bez ugunskuriem un harpunēšanas, viegli smidzina lietutiņš, mēs ejam pa mežu, tad pa privātmāju rajonu. Pēkšņi mums pa labi tiek piedāvātā iespēja apmeklēt Indian motociklu bodi, mēs iekšā neejam, jo ar močiem te nedrīkst un tavu brīnumu – atnākam pie vakardienas ostas. Te pasēžam pie mola. Uz paša mola nedrīkst, bet, redzot viļņus, es nemaz tur nelīstu. Te pludmalē ir izskalotas dīvainas lietas, tukšas vēžveidīgo čaulas, dažas ir tādas, ka man rodas aizdomas, ka te dzīvo horseshoe krabji, smuki gliemežvāki.

Atpakaļceļam izvēlamies pašu pludmali, nekāds lielais prieks tas nav, brien pa smiltīm kā tāds muļķis ar slapju muguru, laiku pa laikam jāskrien augstāk, lai aizbēgtu no viļņiem. Atrodu dīvainus akmeņus vai kādas kalcificētas organismu čaulas, kas izskatās, kā mazas smukas ovālas flīzītes. Beigās padodamies un ejam atpakaļ uz taku.

Pusdienas nolemjam ēst Leon restorānā, te nu visi zina, ko katrs grib ēst un pasūtīšana daudz laika neaizņem. Ēdam nesteidzoties tā ap stundu. Krājam spēkus dienas lielajam ceļojumam uz melno smilšu pludmali. Mani vienmēr ir intriģējis tas melno pludmaļu fenomens, lai kur tu neaizpertos, vienmēr būs kāda melno smilšu pludmale. Te Reinjonā tas ir īpaši fancy, jo, paskatoties uz krasta akmeņiem, te ir tikai melni ieži, tā ka jāizceļ būtu balto smilšu pludmales, bet te pludmalēs nemaz nav smiltis, vairāk koraļļu grants.

Sala maza un ja Tu startē no krasta un galamērķis ir krastā, tad līdz turienei mierīgi var tikt stundas laikā. Plage de L’Etang-Sale nav izņēmums – 25 kilometri gar krastu un esam jau klāt. Pa nedēļu jau esmu iemanījies vietējās satiksmes niansēs. Ja gribi braukt pa kreiso joslu un ignorēt pārējos, rādi kreiso un neviens nepiečakarēsies, visi tā dara. Visa brauciena laikā man tikai viens gudrinieks uzradās, kas aizmugurē uzmidžināja. Satiksmē te +20 kmh izskatās ir normāla parādība tāpat kā -30kmh. Katrs brauc pēc spējām un visi rāda kreiso pagriezienu. Tai pat laikā nekādu agresiju uz ceļa nejūt.

L’Etang-Sale miests nav diez ko liels, klausām Ivaru, noliekam mašīnu un dodamies meklēt melnās smiltis. Tās ir tepat, bet ir viena nianse  – mēs esam mazā ostā, nekas, dodamies tālāk, kur var redzēt pludmali. Sākumā ir zīmes, ka te peldēties nevar, bet vietējais sērfotājs zīmi ignorē un plunčājas ar savu dēli viļņos. Tad nāk glābšanas stacija, pie kuras uzvilkti divi karogi – oranžs un ar haizivi. Nez ko tas varētu nozīmēt? Šodien jūru apmeklē noteikta tipa cilvēki, tie, kas sēž smiltīs un veras jūrā. Haizivis jau ir tādi radījumi, kas attur no ūdens.

Mēs pastaigājam pa krastu, atrodam labu vietu. Puiši saņem atļauju iet pie jūras, bet tikai stāvēt viļņos. Pludmale nudien ir melnā un pēc sajūtas ir vairāk dubļi nekā smiltis, tas jau vairāk krāsas dēļ. Paskaloju kājas okeānā, liels vilnis man samērcē šortus un es nolemju, ka man te pietiek. Dodos pastaigā pa pilsētu ar mērķi atdzīt mašīnu uz pludmales stāvlaukumu.

Pilsētiņas galveno ielu remontē, akvaparku remontē, bet ar kājām paiet te vēl var. Aizejam palūrēt vietējo baznīcu, bet tur cilvēki, tādēļ iekšā neejam, ja nu tas ir kāds vudū kults. Tūrisma informācijas centrā gan ieeju un parunājos ar tā vadītāju. Tas visu ko grib zināt, no Latvijas vēl nevienu nav saticis, ko mēs te darot, kur vēl brauksim, vai mākam kreolu valodu, kā par šo vietu uzzinājuši. Uzzinām, ka visā salā esot totāla vētra, tik te bišķi gar krastu ir mierīgi, esot bijis nedaudz augstāk kalnos, tur koki liekti pie zemes. Patarkšķam kādu laiku un dodamies tālāk.

Atrodam mašīnu, pārbraucam uz pludmales stāvvietu un ejam atpakaļ uz pludmali. Pašā pludmalē nekas nav mainījies, Armands un Ernests nomūrējušies ar smiltīm lēkā viļņos, sēžam čillojam un tad pēkšņi uz krasta iznesas visu viļņu vecfāteris. Mūsu mantas noliktas vietā, kur neviens vilnis nekad tuvāk par pieciem metriem nav bijis, un vienā mirklī dižvilnis jau velk iekšā mūsu somas, drēbes un zandales okeānā. Episki, mantu izglābjam, bet puišiem vairs nav sausu maiņas drēbju. Mēs ar Matīsu nospriežam, ka tā ir Madagaskaras konspirācija. Debesis ar riņķī sāk nomākties, pabaudām ūdeni vēl kādu pusstundu un braucam prom.

Pludmales krūmājs ir vienkārši episks, ja tu ej ar basām kājām, tad tur ir tādi mazi sūda čiekuri, kas reāli durās kājās, ja ar zandalēm, tad viņi salien zandalēs un nodrošina konstantu diskomfortu. Smiltis, izrādās, nemaz negrib tik viegli notīrīties. Lai vai kā, kāpjam mašīnā un braucam mājās.

Pa ceļam piestājam Saint-Leu piekrastē un apskatām objektu, kurš nes nosaukumu Souffleur de Saint-Leu. Ko tikai nevar ar cauru akmeni un vilni izdarīt! Šī ir tāda kā dabiskā strūklaka, kur viļņiem sitoties pret akmeņiem izveidojas nopietna ūdens strūkla. Ja liels vilnis, tad lielāka, ja mazs – mazāka. Vispār mēs jau esam labi viļņu šļakatu prognozētāji. Zinām, ka sākotnējais lielais vilnis nenozīmē labu rezultātu, ja iepriekšējais vēl tek atpakaļ okeānā, tad tas nodzēsīs nākamo, lai cik dižs tur nebūtu. Ja pievērš uzmanību, tad var saprast viļņu dabu. Kad strūklakas pavērotas, braucam mājās. Vakariņās izcepu vietējo kabačveidīgo, kas nes lepnu vārdu Chouchou un kuru izrunā Šūšū. Atminos kopmītņu laikus un izcepu arī ceptus kartupeļus.

Pašā vakarā uzspēlējam Kakerlaken poker un Skull.

Ceļojums uz Reinjonu IX

Devītā diena (Saint-Gilles les Bains – Port de plaisance – Saint-Denis)

12. jūnijs

Šorīt ir agri jāceļas, jo jau astoņos jābūt uz kuģa, vieta tur, kur vakar bijām uz akvāriju. Es kaut kā biju sapratis, ka mēs jau astoņos būsim uz kuģa klāja, tāpēc neesmu dikti priecīgs, kad izbraucam no mājām tikai ar piecpadsmit minūšu rezervi. Izrādās, kuģis aties tikai 8:30 un *:00 sākas biļešu pārbaude. Nākas pusstundu nīkt piestātnē.

Kuģis mūs vedīs iepazīstināt ar Reinjonas jūras zīdītāju daudzveidību. Kamēr dirnam piestātnē, man izdodas identificēt kuģa jungu, koku, bocmani un kapteini. Bocmanis un koks gan ir viena un tā pati persona. Kambīze ir tikai izlietne un tējkanna. Attopamies, ka soma ar lietus jakām mums ir atstāta mājās un jācer, ka lietus nebūs. Ja uzmet acis debesīm, ir redzams, ka tādas cerības ir muļķu cerības.

Beidzot sākas biļešu kontrole un varam kāpt uz kuģa klāja. Pieredzējuši cilvēki aizņem labākās vietas. Tuvāk bortam un ar brīvu skatu uz jūru. Ernests uzliek austiņas un saka, ka te neko neskatīsies. Sākumam nav ne vainas — izbraucam no ostas, kuģa kapteinis pagaida brīvu brīdi starp lielajiem viļņiem un izšmauca no mola aizsardzības. Kuģīti uzreiz sāk pamatīgi šūpot.

Tālāk seko braukalēšana uz riņķi un delfīnu meklēšana. Teikšu, kā ir, pirmo delfīnu baru man tā ar neizdevās ieraudzīt, lai gan man pat rādīja uz kuru pusi jāskatās. Neko neredzēju. Bet nav jau tā, ka te šīs mantas trūktu, delfīni pietika visiem. Laiku pa laikam kādiem uzkuļamies blakus, tad šie peld kuģītim līdzi lēkā un uzvedas kā jau īstenam delfīnam pienāktos. Kad delfīni apskatīti, latiņa tiek pacelta augstāk.

Pēc kārtējās norādes redzu pamatīgu plunkšķi, Matīss, kurš to visu redzējis no paša sākuma, saka, ka tas esot bijis kaut kas liels. Tagad visi meklē vaļus un ko tu domājies – beigās arī atrod, nu arī es varu apskatīt kaut ko vairāk nekā plunkšķi. Vaļi gan nav kā delfīni, viņi nemaz nepeld kuģim līdzi, uzsit ar spuru, izpūš savu ūdens strūklu un pazūd uz nenoteiktu laiku. Man pat nav ne jausmas, vai redzējām vienu un to pašu vali, vai tie bija vairāki.

Tagad pēkšņi pienāk brīdis, kad man piemetas jūrasslimība. Dīvaini, man šķita ka pret to esmu imūns. Pēkšņi sāk likties, ka brokastis pa daudz paēstas, uz augšklāja skatu laukumu vairs nemaz negribas, kāpt, bet vienkārši sēdēt kuģim pa vidu un cerēt, ka tas viss pasākums pēc iespējas ātrāk beigsies. Arī mazie franču bērneļi, kas pirms tam tā ņēmās pa kuģi, ka gandrīz izkrita ārā, pēkšņi piesēž un sāk pūst maisiņos. Manu situāciju tas neuzlabo. Kā jau visas lietas, par kurām tu vēlies, lai tās beigtos, šī ievelkas. Laiku pa laikam uzduramies kādam delfīnu baram, cilvēku entuziasms jau ir manāmi noplacis, bet nu skatītāji atrodas. Tad atkal uzrodas valis un tas atkal jāskatās. Beigās kapteinis atceras, ka samaksāts par laiku un izved mūs nopietnā ekskursija gar krastu, smuki jau, bet varētu tomēr braukt uz krastu. Beigās, kad esam dabūjuši visu, par ko samaksājuši, braucam uz cietzemi.

Krastā pavisam cita lieta, nelabums kā ar roku atņemts! Braucam mājās, paēdam pusdienas, piedāvājam braukt uz Saint-Denis. Puiši no tā atsakās, tā dodamies vieni ar Maiju. Ceļš viegls – brauc tik pa lielo šoseju, te viņi pa Eiropas naudu pat izbūvējuši pāris kilometrus autostrādes kā tiltu okeānā. Iebraucot pilsētā gan nākas secināt, ka šeit notiek kaut kādi svētki. Tad atminamies, šodien te ierodas Olimpiskā lāpā, kuru izvazās pa salu un tad viņa ceļos tālāk. Tādēļ daudzas ielas ir nobloķētas un es pirmo reizi ieraugu vietējos policistus.

Mūsu pirmais apskates objekts ir Lielais tirgus. Te var nopirkt dažādas saimniecībā noderīgas lietas – vaniļu, iepirkumu somas, kleitas, dvieļus, kokgriezumus, pinumus. Mēs iepērkam vaniļu, šis gan ir tirgus, kur lielākoties mantas nāk no Madagaskaras. Laikam neesam pareizā laikā jo apmeklētāju maz, par laimi pārdevēji nav pārāk uzbāzīgi un vari mierīgi aplūkot preces.

Tirgu izstaigājuši dodamies uz vietējo šopinga ielu, te atrodami visi zīmolu veikali un tādēļ ielas apmeklējums nav pārāk interesants. Kad esam tikuši līdz ostai, redzam, ka tur noris olimpiskās svinības, tādēļ griežam riņķī un dodamies uz mazo tirgu.

Mazais tirgus ir veltīts augļiem un dārzeņiem, jāatzīst, ka vēl nepazīstu vietējos augļus, bet tas netraucē mums tos nopirkt. Bet tā, ja vajag svaigus kokosriekstus, tad te ir īstā vieta. Nākošais apskates punkts ir galda spēļu veikals L’Ork et le Nain. Ar visu mobilo navigācijas ierīču palīdzību, bodi nebija viegli atrast, pat sasniedzot durvis radās šaubas, vai tās ir īstās. Spēros vien iekšā, veikals piedāvāja cienījamu izvēli. Lielākoties gan franču mēlē, bet bija uz ko paskatīties. Parunājos ar saimnieku un izrādījos, ka es nebūt neesmu pirmais latvietis viņa bodē! Pirms manis te esot bijusi viena meitene, kas rakstījusi Reinjonā doktora disertāciju un dzīvojusi Saint Denis sešus mēnešus. Nekas – būt otrajam ar’ nav slikti. No vietējām spēlēm viņam nekā nebija, jo tādu faktiski neesot. Ieteica mēģināt atrast Timelines klonu, kas veltīts Reinjonai.

Tagad ir laiks apmeklēt vietējo botānisko dārzu, bet tas atliekas. Aizejot līdz dārzam, redzam, ka arī šeit norit Olimpiskās lāpas ballīte. Lai tiktu iekšā, jāiziet bagāžas kontrole un jāizstāv rinda, kas aizņemtu pusstundu. Tādēļ ejam uz mašīnu, lai brauktu mājās.

Vakariņās mums ir nolūkots Go by Cap Mechant apmeklējums, tāda vietējā ēstuve, kur kā brančā samaksājot naudiņu var tikt pie branča vai šinī gadījumā vakariņām, kur vari ēst ko un cik vien vēlies. Zinot to, cik vietējie ir naski uz ēšanu saplānojam visu precīzi un ierodamies tūlīt pēc atvēršanas, tiekam pie galdiņa, pasūtam dzērienus un ejam ēdiena meklējumos. No pieaugušā ne prasa 25 eiro, kas priekš šīs salas ir normāli. Viņu biznesa modelis vairāk ir dzērienu pārdošana, par tiem jāmaksā atsevišķi. Nu un ēdienā pamatā ir rīsi un ar tiem 25 eiro ir grūti noēst. Paēdam un dodamies mājās.