Navigate / search

Madeira Ceturtā diena

6. janvāris (Vereda do Pico Ruivo)

Šorīt brokastīs mums pirmo reizi paprasīja istabas numuriņu, lai atzīmētu listē! Pavārs ar nomainījies – omlete vairs nav piededzināta. Toties maiņas pavāri ir visnotaļ skaļi, sarunas virtuvē iet augstos toņos.

Šodien plānā ir iekarot Madeiras augstāko virsotni. Šī nu beidzot ir mana ideja, jo es vakar ielīdu internetā un taku aplikācijā. Man sākotnējā ideja bija kāpt kalnā no pašas apakšas tā, lai pasākums būtu uz visu dienu. Maija mani pierunāja startēt no autostāvvietas kā visiem normāliem cilvēkiem. Pakojam mantas un braucam prom. Braukšana te ir tāds kā mario cart pasākums, daļa ceļa ved uz leju un mašīna pēc būtības ripo. Manas mašīnas kruīza kontrole spēj noturēt ātrumu līdz 7% kritumiem, pēc tam tiek uzņemts ātrums. Tā gan nav tikai mana problēma un ir brīži, kad visa plūsma brauc uz 110 km/h atļauto 90 vietā. Labi, ka te ir divjoslu ceļš. Pret kalnu braucot, vistrakākais ir iestrēgt aiz kāda smagā, tad ātrums ir ap trīsdesmit. Smagie gan piestāj autobusu pieturās, lai palaistu kolonu garām.

Arī šoreiz man nedaudz samisējas ar pagriezieniem – sanāk braukt pret kalnu ar kāpumu 30%, pretī spīd saule un kalna galā uzbraucis neko neredzi, un iepalabi vietā nogriežu pa labi. Braucam, es runāju par to, ka mēs te pirms 15 gadiem esam bijuši un es neko tādu neatminos vispār. Nonākam līdz, manuprāt, visstāvākajam ceļam visā Madeirā, nobraucam lejā un atkal esam pie tā nolāpītā krustojuma. Nogriežu tāpat kā iepriekš domāju, ka kreisajā pusē esmu palaidis garām pagriezienu. Kad redzu navigatorā kārtējo apli, saprotu, ka jābrauc iepalabi. Apgriežos ceļa vidū un braucu pa pareizo ceļu.

Stāvlaukums ir gandrīz pilns un ar vēl pāris vēlajiem uz desmitiem atbraukušajiem izveidojam jaunu parkošanās rindu. Te ir jāpērk biļete, trīs eiro no sejas. Pēc tam internetā lasīju, ka tas esot šausmīgi dārgi. Nezinu, bruģi līdz virsotnei uzturēt ar nav pārāk lēti. Sapakojam mugursomu visiem dzīves gadījumiem un dodamies augšā. Tehniski kāpiens ir nieks, un lai tiktu līdz virsotnei nesteidzoties, paiet vien stunda. Šī ir pārpildītākā taka, kuru es līdz šim esmu redzējis. Cilvēki iet bariem. Pārstāvēti visi vecumi. Un tas, ņemot vērā faktu, ka sezona nemaz vēl nav sākusies.

Pārāk neskrienam, smukākajās vietās piestājam un apskatām kalnu ainavas, šodien ir paveicies, lietus nelīst, saule staigā pa zemes virsu, tādēļ kalni izskatās pavisam skaisti. Pirms beigu kāpuma ir iespēja izmantot tualeti par veselu eiro. Turpat arī piknika vieta. Nolemju iedzert cukurūdeni un tā atvēršanas procesā es atkal esmu spiests atkārtot fizikas likumus par atmosfēras spiedienu. 1800 metros starpība nav diez ko liela, bet pietiekama, lai pamatīgi nolaistītos.

Speramies augšā līdz galam, pati virsotne ir kāpšanas vērta, labi cilvēki nobruģējuši laukumu, iebetonējuši stabu pie kura piesēst un uzēst siermaizi. Visi fotografējas kā traki, daži pat paņēmuši līdzi dronus un lidina tos. Kāds uzņēmīgs tūrists cenšas ar maizes drupatām pievilināt vietējo zvirbuli, laikam pavisam episkai bildei. Viņam nekas nesanāks. Iekožam, pabaudām skatu un speramies lejā, jo mums šodien vēl lieli plāni padomā. Ejot lejā, man celis pēkšņi izdomā, ka davai iesāpēsies, par ko ne? Un es saprotu, ka manas bezrūpīgo pastaigu dienas ir beigušās, nu es vairs nebūšu skrējējs, bet tas, kurš velkas. Pa ceļam mums ienāk prātā doma noiet vēl kādu gabalu pa taku, kas teorētiski ir traverss uz blakus esošo virsotni. Nogriežamies un tavu brīnumu, taka aizšķērsota ar zīmi, ka iet aizliegts. Te viltnieki žogu ielikuši tā, ka apkārt apiet nevar. Cik noprotu, viņiem te šogad daudz kur notikuši ugunsgrēki un tādēļ taka slēgta. Vērojot apkārtni no augšas labi varēja redzēt degušās vietas. Tādēļ arī te tuvumā esošā top taka Caldeirão Verde mums par sašutumu arī ir aizklapēta ciet.

Tekam lejā un braucam uz Porto Moniz. Šī ir daļa no mūsu plāna apbraukt riņķī visai salai. Es jau savā prātā Moniz esmu pārveidojis par Moriz un izvirzu teorijas, ka to ir dibinājis brālis no Maksa un Morica, un ka viņi nemaz netika samalti dzirnavās, bet ka kādā neaprakstītā nedarbā viņi bija nospēruši dzirnakmeņus. Ceļš ir interesants, mašīnai bāka jau rāda zemu līmeni, tādēļ nolemju uzpildīties, serpentīnmalas benzīntankā. Šis nomales benzīntanks apstākļu sakritības dēl kļūs par manis iecienītu uzpildes vietu. Te galvenais bija atminēties un neuzpildīt dīzeli.

Porto Moniz ceļš lielākoties ir tuneļi, pilsētā es dabūju izbaudīt, kā tas ir, ka nav kur nolikt mašīnu, izbraukājam visas parkinga vietas, visur pilns, tad beigās atrodam vienu, kur kāds pārbūvējis sava vectēva kartupeļu terases par parkošanās laukumiem. Mūsu doma ir kārtīgi paēst, dodamies ēstūžu meklējumos. Tagad ir pienākusi tā diena, kad nekas no piedāvājuma nav labs. Viesnīcas restorāns, vē – kas tad ko tādu ēdīs, sviestmaižu bistro – maizi jau esmu ēdis. Beigās ieeju veikalā nopērku madeiras vīnu un snikeru. Ieejam suvenīru bodē, sapērkam vajadzīgas lietas. Galvenais pirkums ir sviesta trauks, lai nav kā toreiz Positano, kur nenopirkām un citur nekur vairs nebija.  Tad ejam pie jūras skatīties viļņus un klintis. Nedaudz paskatos, ir jau smuki, tad pavazājos gar vietējo promenādi. Vietējie riktē augšā laternas, pavēroju, kā noris darbi. Neviens nekur nesteidzas, staipa stabus šurpu turpu, meklē uzgriežņus.

Kad viņu vērotājiem viļņi izbeidzas, varam doties mājup. Braucam ārā no pilsētiņas, te pa serpentīnu braucam kalnā, lai tiktu uz plato. Nolemjam serpentīna malā uzrīkot pikniku un pavērot Moniz no augšas. Iespaids tāds, ka 80% no pilsētas ir vietas auto nolikšanai, tad viens liels hotelis un pāris ielas. No lejas nemaz tik traki nelikās. Uzēdam siermaizi, izdzeram atlikušo limonādi un braucam uz vietām, kur mēs vēl neesam bijuši.

Te ievērības cienīgi ir nodeguši meži un nebeidzami kalnu ceļa līkumi. Iebūvētā navigācija nezina pusi no ceļiem, tā ka nākas braukt pēc sentēvu metodēm, skatoties norādes. Bet nu jau arī sāk parādīties no vakardienas pazīstamu miestu nosaukumi. Mājās nedaudz paganāmies pa pludmali, saulrietā turpinu savu zaļā stara projektu, šodien tā kā varētu būt, lai gan jūra ir nedaudz pa siltu. Vakarā aizejam uz pirti un liekamies gulēt.