19. maijs

Šodien mūsu plānā ir aizkulties līdz Le Prese stacijai, pa ceļam šķērsojot Passo del Bernina ar vilcienu. Šķiet, ka līdz šim ar vilcienu divtūkstoš trīssimt metru augstumā man vēl nav nācies būt.

Tādēļ ceļamies agri, lai uz deviņiem jau būtu dzelzceļa stacijā. Paēdam brokastiņas, šoreiz izskatās, ka ēst vari cik lien, un tevi neviens par to nerās. Maija atminas, ka vajag iepirkt provīziju, tad nu nopērku ūdeni un ābolu sulu, varam vilkties uz staciju. Braucam atkal uz Samedan tur pārsēžamies vilcienā, kas dodas uz Pontresina un no turienes uz Tirano.

Prom braucot visas tās divas ar pus stundas visu laiku sēdēju un vēroju dabas ainavas pa logu. Brīžiem vilciens uzbrauca pat augstumā, kurā vairs neaug koki un joprojām vēl redzams nenokusis sniegs. Nopietnāki ģeogrāfi noteikti spētu novērtēt arī ūdensšķirtnes grēdas robežas šķērsošanu ar vilcienu. Kopumā superīgi skati ar daudz kalniem un sniegu. Mēs gan braucām ar parasto vilcienu bez nekādiem vipendroniem.

Mūsu sākotnējais plāns bija aizšaut līdz La Prese un tad ar kājām aizčāpot līdz Poschiavo. Tomēr brauciena gaitā sapratām, ka šis pārgājiens pēc būtības sevī ietver iešanu gar izbetonētas upītes malu bez nekādiem īpašiem skatiem. Mainījām plānu un izlēmām doties apkārt Poschiavo ezeram. Ja godīgi, tad tas ezers nekas izcils jau nu nebija, bet grūti būtu attaisnot divarpus stundu ilgu braucienu šurp un neko neizdarīt. Tad nu sākām soļot. Iesākumam izvēlējāmies doties paralēli vilciena sliedēm. Laiku pa laikam varējām skatīties vilcienus, māt pretī cilvēkiem vagonos un spriest par dīvainu novērojumu. Kādēļ daži vagoni ir pārbāzti un citi tukši? Redzējām vagonus, kas bija pārpildīti un blakus totāli tukšs. Abi otrās klases vagoni. Iespējams, ka viņi nebija caurstaigājami. Un ja tu cilvēks stacijā nepaskaties, kur iekāp, tad vari stāvēt kājās.

Pēc stundas jau bijām tikuši līdz Mira Lago ciematiņam un dzelzceļa stacijai. Tomēr tālāk turpināt apli negribējās. Sākām pētīt dzelzceļa grafiku un nācās izvēlēties vai nu stundu dirnēt stacijā vai arī tomēr turpināt apkārtceļu un paspēt uz šo pašu vilcienu, bet jau citā stacijā. Nolēmām iet. Kad nu bijām nogājuši kādas padsmit minūtes mūsu ceļu aizšķērsoja barjera, kas laipni vēstīja, tālāk ceļu turpināt aizliegts. Esot bijis nogruvums, tagad labi cilvēki taciņu labo, varat iet atpakaļ. Šoreiz varu priecāties par faktu, ka nebijām gājuši ap ezeru pretējā virzienā, tad nu gan būtu aplauziens.

Nekas, dodamies atpakaļ, ievērtējam vietējos Ferrari un dirnam stacijā divdesmit minūtes. Maija skatās uz ezeru, es lasu grāmatu. Atpakaļceļā izkāpjam Poschiavo pilsētiņā. Maija grib itāļu saldējumu, es apskatīt vietējās kulta celtnes. Pilsētiņa maza, divas baznīcas, dzelzceļa stacija un upīte pa vidu ar kādiem trīs tiltiņiem. Arhitektūra forša, šauras ieliņas, mazi pagalmiņi un viss tīrs. Atrodam gan saldējumu, te gan izskatās, ka saldējuma bumbiņu veidošanas karote vēl nav atklāta un salčuks tiek saķopsēts vafelē ar cepamo lāpstiņu. Bet nekas, garša no tā nemainās. Stundiņu pablandījušies dodamies atpakaļ uz Filisur.

Nospriežam, ka prātīgāk šodien būtu bijis pastaigāt pa Bernina pārejas takām divu kilometru augstumā nevis blandīties gar to ezeru. Nekas, to izdarīsim citreiz. Atpakaļceļā pamīšus skatos pa logu un lasu grāmatu.

Filisur ir viena apskates vērta vieta, Landwasser viadukts, tas nu ir viens superīgs skats, kur vilcieniņš izbraucis no tuneļa kapā pāri piecdesmit metru augstam viaduktam. Te nu mums bija dilemma, iet kā latviešiem kārtīgi paēst vai arī dirnēt vēl stundu un sagaidīt nākamo vilcienu. Kuņģis šoreiz uzvarēja. Ejam atpakaļ uz hoteli.

Paskatos nedaudz hokeju un dodos vakariņās. Vakariņas kārtējo reizi garšīgas, iesaku noprovēt, ja gadās kulties pa to apvidu. Paēdis izdzeru enerģijas dzērienu un skatos Čempionu līgas finālu. Švainštaigers vairs nav tas, kas agrāk, nespēj pat vārtos trāpīt. Visu spēles laiku ar vairāk pa zemi vārtījās cerot uz sodiem nevis spēlējot. Pat vārtsargs viņu sarāja.