Navigate / search

Sex with Kings: 500 Years of Adultery, Power, Rivalry, and Revenge by Eleanor Herman

Sex with kings

Apmēram gadu atpakaļ Sisyphus blogā izlasīju par šo grāmatu. Vēl nobrīnījos, ka šāds vēstures pētniecības slānis man ir pagājis garām nepamanīts. Grāmatu nopirku un diemžēl uz gadu aizmirsu. Viņa gan gods, kam gods visu laiku stāvēja „tūlīt jāizlasa” listē, bet bez īpašiem panākumiem.

Ja kādam šķiet, ka būt par karali ir trakoti laba ideja, tad viņš lielākoties maldās. Tas ir ne tikai augsts amats, kurā jāpamanās iedzimt, bet arī uzliek dažnedažādus dīvainus ierobežojumus. Šī grāmata apskata galvenos no tiem – seksu, mīlestību un precības. Teorētiski karalis var pārgulēt ar jebkuru pavalstnieku vai pavalstnieci, taču ņemot vērā reālo dzīvi, te ir daudz problēmu. Pirmais ir precēšanās  – ne katru, kas patīk, karalis var precēt, to pavalstnieki var nesaprast. Karaliskā pāra laulības lielākoties bija politiska savienība un karaliskās dzimtas turpinājuma nodrošinājums. Par šī varonīgā upura nešanu (reizēm pat aprecot totāli dumju un nesmuku princesi), karalim tika dota vaļa nedaudz izpausties. Tā rezultātā viduslaiku Eiropā izveidojās savdabīga pozīcija galmā – karaļa konkubīne (piegulētāja). Šī funkcija pēc būtības nenozīmēja tikai seksuālus sakarus vien, tā bija arī reprezentatīva funkcija. Karaļa mīļākā noteica visa galma modi, ja bija pietiekami attapīga, tad arī valsts politiku. Viņām bija reprezentatīva funkcija, un patstāvīgs risks zaudēt savu vietu kādai jaunākai un smukākai. Lai tas nenotiktu, veiksmīgai konkubīnei bija jāpadara sevi par neaizstājamu. Šis amats lielākoties nozīmēja arī lielus finansiālus ieguvumus, titulus, mūža pensijas un īpašumus. Taču viss mainījās brīdī, kad karalis nomira, tad viņa mīļākās pēkšņi kļuva par neko.

Grāmatas autore stāsta par augstāk minētajiem un vēl dažiem citiem karaļa piegulētājas dzīves aspektiem Eiropas karaļnamos pēdējo piecsimts gadu laikā. Lasīšana ir visnotaļ interesanta, kuram gan nepatīk rakņāties pa citu cilvēku dzīvēm (ja kāds saka, ka viņam nepatīk, tad viņš vienkārši nav veltījis šai nodarbei pietiekoši daudz laika)? Grāmata ir kā kondensēts tenku žurnāla izvilkums, kur aprakstīti visi pēdējo gadsimtu skandalozākie gadījumi. Var rasties jautājums, kā rakstniece zina, ko karalis darījis gultā un ar kuru gulējis. Laikā, kad valsti pārvaldīja viens cilvēks un, kad kara vai miera jautājumu varēja izšķirt tas, kā kādam karalim ir bijis ar nokārtošanos no rīta, viņa privātā dzīve tika sīkumos pārspriesta sūtņu un galminieku korespondencēs. Ja gribi būt lietas kursā, tad vienkārši jāpievērš uzmanība valstij svarīgām lietām, un karaļa mīļākās tādas viennozīmīgi bija. Lasot grāmatu, nāksies vilties tiem, kas sagaida daudz intīmu un smalku detaļu, te tomēr analīze ir nevis par seksu, bet par konkubīņu ietekmi uz vēsturi un ekonomiku. Tādēļ pikanti sīkumi ir diezgan minimālā apjomā, un sekss vairāk figurē tikai nosaukumā.

Grāmatas galvenais mīnuss ir faktu atkārtošana. Neskatoties uz to, ka autore piesauc daudzus un dažādus karaļus un viņu mīļākās, galvenais stāstījums vijas tikai ap pāris karaļiem un viņu mīļākajām. Grāmata ir strukturēta nevis hronoloģiski, bet balstoties uz dažādiem konkubīņu dzīves aspektiem. Piemēram, karaļa nāve, attiecības ar karalieni, konkurentes un bastardi. Tas rada situāciju, kad viens un tas pats fakts vai notikums var tikt atkārtots pāris reizes. Rodas tāda sajūta, ka autore uzskata savu lasītāju par aizmāršu, kas nespēj atminēties, ka Čārlza II mīļākā Nellija ir bijusi no parasto ļaužu vidus ar nešpetnu raksturu. Šī atkārtošanās mani kaitināja.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, noderētu labāka teksta organizētība, nebūtu par sliktu ko vairāk pastāstīt arī par kādu ne tik slavenu karali, citādi sanāk Britu un Franču karaļnama nospiedošs pārskats.

Surely You’re Joking, Mr. Feynman! by Richard P. Feynman

Surely Youre Joking Mr Feynman

Par Ričardu Feinmenu zināju arī pirms grāmatas izlasīšanas. Tomēr nesen skatoties youtube pāris video ar viņa līdzdalību, nolēmu beidzot izlasīt šo grāmatu. Ir lasīts, ka daži cilvēki to atzīst par savu mīļāko grāmatu un citas labas lietas. Tad nu brīdī, kad uzreiz nevarēju atrast, ko lasīt, ķēros klāt šai grāmatai.

Ričards Feinmens –Nobeļa prēmijas ieguvējs, fiziķis, atklājis daudzas lietas kvantu mehānikā un kvantu elektrodinamikā, piedalījies atombumbas izveidē, reiz nolēmis uzrakstīt grāmatu par sevi. Grāmatā viņš aprakstījis interesantākos atgadījumus savā dzīvē. Pārdomas par cilvēkiem, zinātni un mākslu. Bet galvenais uzsvars ir likts uz tieši viņa – Ričarda Feinmena unikalitāti, ģenialitāti un neatkārtojamību.

Grāmata patiešām ir laba un interesanta. Patīkami, ka autors neslēpj savus uzskatus un saka visu, kā to ir redzējis un kas noticis. Jāatzīmē, ka Feinmens ir patiešām kolorīta personība, nenoliedzami viņš ir ģēnijs, viņa uzskati bieži vien nesaskan ar sabiedrības viedokli, tomēr viņš to nebaidās izcelt. Kur vēl var atrast slavenu zinātnieku, kur labprāt izklaidējas bordeļos un, ja vajag, iet pat uz tiesu liecināt par labu īpašniekam. Viņš nekautrējas paziņot, ka ASV izglītības sistēma iet uz leju, jo mācību grāmatu piemēri ir totāli debili un atrauti no realitātes. Grāmatas autors arī labprāt stāsta par savu aizraušanos ar mūziku un zīmēšanu, par to kā piedalījies Brazīlijas karnevālā un kā rīkojis savu personālizstādi.

Lasot grāmatu ir jābūt gatavam lasīt par vispašpārliecinātākā narcisista pārdomām par apkārtējiem. Autors nekaunas sevi uzskatīt par cilvēku, kurš ir pieskaitāms pie gudrākajiem cilvēkiem pasaulē. Par tādu viņš sevi uzskatījis jau kopš bērnības. Viņš, ja būs iespējams, norādīs, kā apmuļķojis kādu ne tik gudru kolēģi. Bet visu cieņu, ja tas noticis laimīgas sakritības pēc, tad tas tiek atzīts. Tomēr jāatzīst, ka liela daļa no viņa jokiem ir tādi “jocīgi”. Jebkurš stāsts vairāk vai mazāk novedīs pie atziņas, ka viņš ir pārāks par citiem cilvēkiem, lai kas tas arī nebūtu. Godīgi sakot, diez vai es ar šo cilvēku vēlētos kopā tusēt.

Pozitīvais – grāmatā ir daudz labu atziņu, pārdomu par zinātnes attīstību un bremzējošiem faktoriem; atainoti pāris gadījumi, kā pareizi risināt problēmas; izklaidējoša un savā ziņā jautra.

Negatīvais – autora hronoloģiskā lēkāšana no viena stāsta uz otru; lielas atkāpes no sākotnējā stāsta;

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. No sākuma autora pašslavinošais stils liekas amizants un tiek uztverts kā ironija. Tomēr uz beigām nāk atziņa, ka tā nav nekāda ironizēšana, bet nopietnība. Ieteiktu lasīt neatzītiem ģēnijiem, kurus neviens nesaprot, bet viņi paši skaidri zina, ka ir pasaulē visgudrākie cilvēki ar nelielām problēmām socializēties.

Intelektuāls Jautājums XV jeb devīgais kasieris

Tā kā uzdevums radies anglosakšu valstīs, tad tajā figurē tāda lieta kā čeks, bet tādi nieki mūs nenobaidīs.

Jūs esat ieradies bankā iekasēt čeku, taču bankas kasieris nedaudz saguris no iepriekšējā vakara, sajauc santīmus ar latiem un latus ar santīmiem. Saņēmis naudiņu, tu dodies uz tuvāko Narvesen kiosku un pēc „Privātās dzīves” iepirkšanas samaksājot par to piecdesmit santīmus, atklāj, ka tev atlikusī summa makā ir 3 reizes lielāka nekā čekā norādītā summa. Piebilde – naudas maks sākumā bija tukšs. Kāda bija naudas summa uz čeka?