Navigate / search

The Signal and the Noise: Why So Many Predictions Fail-but Some Don’t by Nate Silver

The Signal and the Noise

Pēdējā laikā biju tik daudz lasījis daiļliteratūru, sāku jau baidīties, vai pie populārzinātniskās maz pietiks spēka atgriezties atpakaļ. Tā nu šķirstīju kaut kādu žurnālu un ieraudzīju šīs grāmatas recenziju. Izlasīju un sapratu, ka man arī šī grāmata ir jāizlasa un uzreiz. Uzreiz gan neiznāca, jo grāmata ir diezgan pagara.

Kā jau noprotam pēc grāmatas nosaukuma, grāmatas centrālā tēma ir signāla un trokšņa atšķiršana. Tā sakot, pēc kaujas visi ir gudri, jo pēkšņi kļūst redzami visi fakti, kas izraisījuši kādu notikumu. Prognozējot galvenais uzdevums ir atlasīt šos signālus pirms notikuma iestāšanās un paredzēt to. Cilvēki ir guvuši lielus panākumus metroloģisko prognožu sastādīšanā, beisbola spēlētāju analīzē, bet joprojām neko nejēdz pateikt par ekonomiku un zemestrīcēm. Autors lasītājam dod ieskatu, kādēļ tā ir, un vai nākotnē situācija uzlabosies. Kas ir iemesli, kas neļauj izteikt precīzākas prognozes, kādas ir esošo modeļu nepilnības, un vai maz ir iespējas ko uzlabot.

Grāmatā ir daudz nodaļu, kas katra ir veltīta kādam no prognožu veidiem. Patikās par politikas speciālistiem. Tur autors bija secinājis, ka lielākā daļa no vēlēšanu vai tendenču prognozētājiem neuzrāda labākus rezultātus par parastu kapeikas mešanu, bieži pat sliktākus. Jo mazāka atpazīstamība, jo drosmīgākas prognozes speciālists sniegs, lai tikai iekarotu vietu masu mēdijos. Ja cilvēks ir nostabilizējis savu atpazīstamību, viņš centīsies nelēkt ārā no kāda vidējo prognozēto notikumu koridora, un ar to pietiks, lai uzturētu savu reputāciju. Un galu galā nav jau laika apstākļi, par ačgārnu politisko procesu prognozēšanu neviens neko neatcerēsies pēc pāris dienām.

Kā tehniskās analīzes piekritēju mani sāpināja nodaļa par ekonomisko rādītāju un akciju tirgus indeksiem. Te nu tehniskā analīze tika nolikta līdz ar zemi. Jo, ja datu ir pārāk daudz, sakritības var atrast visur. Daļa taisnības jau tajā, protams, ir, nevar bez fundamentāla procesu pārzināšanas ilgtermiņā vinnēt tirgu.

Vesela nodaļa tika veltīta pokera spēles analīzei. Kādreiz grāmatas autors bija aizrāvies un pat pelnījis ar to iztikai. Bija jau interesanti palasīt, bet mani pokers īpaši neaizrauj. Diezgan nopietna bija analīze par teroristi uzbrukumu prognozēšanu. Tur gan nekas nopietnāks par faktu, ka lieli uzbrukumi notiek reti, vēl nav konstatēts.

Kopumā izcila grāmata, spēja noturēt manu uzmanību lielāko daļu no Amsterdama -Honkonga pārlidojuma. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē prognozēšana, statistika un tiem, kas ir gatavi pieņemt faktu, ka pasaulē visiem notikumiem piemīt zināma varbūtība un ka katrai prognozei ir iespējamā kļūda. Viss uzrakstīts loģiski un skaidri saprotami.  Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

The Myth of the Rational Market: A History of Risk, Reward, and Delusion on Wall Street by Justin Fox

The Myth of the Rational

Grāmata, manuprāt, ir domājama visnotaļ ierobežotam lasītāju lokam. Tajā gan nav nevienas formulas un diagrammas, kas acīmredzot norāda uz to, ka autors sagaida no lasītāja vismaz kaut kādas priekšzināšanas finanšu un kapitāla tirgus modeļos un pieņēmumos. Pats šo grāmatu esmu mēģinājis sākt lasīt vairākas reizes, bet vienmēr kaut kā nesanāca izlasīt to līdz galam. Ja jāsaka godīgi, tad augstskolā mācību priekšmeti, kas apskatīja finanšu tirgus modelēšanu, man bija vieni no mīļākajiem. Jo tur viss bija skaidri saprotams, modeļi loģiski, un pielietojums acīmredzams (nemaz nevar salīdzināt ar mārketingu. Tā nu pateicoties pasniedzējiem, CAPM modeļa un Bleka-Šoula modeļa pamatnostādnes un matemātisko pamatojumu atceros vēl tagad.

Grāmatas autors cenšas atbildēt uz jautājumu, vai tirgus ir racionāls. Ar tirgu te tiek domāts finanšu tirgus. Bija laiks, kad gan profesori, gan investori uzskatīja, ka tirgus, neskatoties uz to, ka tajā piedalās neracionāli dalībnieki, kopumā ir racionāls, un tirgus cena vienmēr sevī ietver visu tirgus dalībnieku informāciju par konkrēto produktu (akciju, parādzīmi, atvasināto vērtspapīru) un šī cena ir ļoti tuvi reālajai aktīva vērtībai. Ar laiku gan šādam pieņēmumam radās oponenti, pacēlās jautājums par krīžu savietojamību ar racionāla tirgus ideju, par to, ka, iespējams, tirgu nemaz nevar iebāzt pāris diferenciālvienādojumos un atrisināt kā sistēmu, iespējams, ka racionālam tirgum piemīt haotiskas sistēmas dinamika. Pēdējā desmitgadē pat parādījās idejas, ka visi līdzšinējie modeļi nemaz neko lāga derīgi nav. Ja, piemēram, hedge fonda vadītājs krīzes laikā apgalvo, ka viņiem pāris dienu laikā ir gadījušies pieci 25 sigma notikumi, tad ir skaidrs, ka te ir nevis maz varbūtiska sakritība, bet gan viņu modelis ir totāls mēsls, kas neņem vērā diezgan būtiskus tirgus faktorus.

Autors tad cenšas grāmatā salikt visu mūsdienu izpratni par tirgus racionalitāti un, iespējams, arī to, kas liecina, ka tirgus nemaz nav racionāls un ka tiešām mūsu modeļi ir tikai vispārējas aproksimācijas. Mani grāmatā visvairāk ieinteresēja spriedumu izklāsts par tēmu – vai atsevišķam spēlētājam ir iespējams uzvarēt tirgu ilgtermiņā, racionālā tirgū tas nebūtu iespējams, bet realitātē daži tādi cilvēki ir. Kas bija tie faktori, kas nesenajā finanšu krīzē investoriem lika aizmirst par tādu lietu kā risks? Un tas kā cilvēki var uzvārīt piķi izmantojot „black box” metodi, tā gan strādā tik ilgi, kamēr kāds nepublicē zinātnisku publikāciju, kas sīkumos iztirzā tavu slepeno metodi un neizsaka to pāris diferenciālvienādojumos, pēc tam to mēģina pielietot visi kam nav slinkums, un tas vairs nestrādā.

Beigu beigās rodas priekšstats, ka lielākā daļa no veiksmīgajiem fondu vadītājiem nemaz nav tādi finanšu guru kā no malas varētu likties, un finanšu analītiķu idejas 90% gadījumu vispār nav tā vērtas, lai par tām maksātu naudu. Vienīgais, ko visi māk ir precīzi izanalizēt pagātnes notikumus. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nepatika nemitīgā lēkāšana pa laika periodiem.