Navigate / search

Astrology: What’s Really in the Stars by J. V. Stewart

Astrology

Šo grāmatu nopirku visai sen atpakaļ, un tā tika ieteikta kādā citā grāmatā kā izsmeļošākais avots par šo tēmu. Izdota visai pasen, tas sagādāja man nelielas problēmas grāmatu atrast un iegādāties. Beigu beigās man izdevās atrast abebooks.com, kur, acīmredzot, kāda bibliotēka tīrīja savus fondus un lieko izpārdeva. Skaidra lieta, kad saņēmu grāmatu, man tā vairs nešķita aktuāla un uz pāris gadiem iegūla plauktā.

Bet šonedēļ šai grāmatai pienāca sava kārta. Tā nav bieza un pietika vien vienam braucienam uz Rīgu un atpakaļ. Teikšu uzreiz, tik sausu populārzinātnisku darbu man sen nebija nācies rakstīt. Autors pretendē uz astroloģijas fenomena vēstures pilnīgu izpēti. Melots jau nav, tiek apskatīti gan šumeri, gan asīrieši, gan grieķi, gan romieši. Ja kādam šķiet, ka astroloģijas vēsture rietumu vēsturē ir milzīgi populāra seno tautu nodarbe, tad viņš kļūdās. Par tās jēdzīgumu ļaudis jau smējās tūkstošiem gadus atpakaļ, un no pirmsromas laikiem ir saglabājušies labi ja pārdesmit tekstu. Kas lielākoties, tad grāmatā ir arī iztulkoti un izlasāmi.

Ar daudzveidību šie teksti neizceļas, ja kas notiek, tad implikācijas ir virspusējas un bieži tiek piesaukti kari vai valdnieka nāve tuvākajā laikā. Nu tādi droši teksti. Beigās pāris nodaļas veltītas tam, kādēļ astroloģija nav zinātne un kādēļ cilvēki joprojām uz to pavelkas. Kritika ir diezgan labi sarakstīta, daļa paņemta jau no grieķu filosofiem, daļa mūsdienu aktualitāšu novērojums. Senāk jau neviens ar tādiem zvaigznājiem nekrāmējās, skatījās, kad saule tuvojas Spikai vai kādai citai spožākai zvaigznei un tad mēģināja izdarīt tālejošus secinājumus, tā lai valdnieks maizīti atmestu un galvu nepazaudētu. Zvaigznāji parādās ap 410 gadu pirms mūsu ēras, tad vecās metodes tiek nobīdītas malā un ieviesta zvaigznāju sistēma, kas sākumā radīja zināmu sajukumu, jo zvaigznāju robežas nebija skaidri definētas.

Traki ir tas, ka zvaigznāji kopš Bābeles laikiem ir pamatīgi nobīdījušies un tagad pie debesīm rādās pavisam citā laikā. Skaidra lieta, ka pareizi horoskops jāsastāda ieņemšanas brīdī, bet to var noteikt tikai ar +/- piecu dienu intervālu. Un pat zīdainim ir skaidrs, ka nedz zvaigznes, ne planētas nespēj ietekmēt cilvēku likteņus. Tas, ka mēs neapzināti vēlamies piederēt kādai cilvēku grupai, planētai vai zvaigznājam, tā jau ir mūsu pašu problēma. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, temats apskatīts, secinājumi izcili, bet neinteresantāk būtu grūti uzrakstīt.

Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey

Cranioklepty

Šo grāmatu iepirku, jo cilvēki atsaucēs nebija skopojušies ar labiem vārdiem. Domāju, cilvēki jau zina, ko runā, un grāmatu nopirku. Galu galā kapu izlaupīšanas tēma mani vienmēr ir interesējusi. Šajā grāmatā cerēju atrast daudzus gadījumus iz dzīves, iespējams, pat ar vaininieku motivācijas analīzi (ķirurgiem pētniecībai, vienkārša kapu aplaupīšana, dīvainas sektas utml.) plašā ģeogrāfijā. Realitāte bija nedaudz savādāka.

Grāmata ir veltīta pāris galvaskausiem frenoloģijas kontekstā. Sākums ir visai daudzsološs, Haidna pārapbedīšanas procesā atklājās, ka mironim diemžēl kaut kur ir noklīdusi galva. Tika veikta neliela izmeklēšana, laupītājs galvaskausa esamību savā īpašumā nemaz nebija pārāk slēpis un beigu beigās kaut kādu galvaskausu arī atgrieza. Haidna galvaskausu savā īpašumā bija ieguvis kāds Rozenbaums, kas piekukuļoja kapsētas sargu un ieguva savā īpašumā ģēnija galvaskausu. Kad sāka meklēt vainīgos, visa vaina tika nogrūsta uz mirušu kolēģi un galvaskauss tika atdots atpakaļ. Tas gan izrādījās neīstais, jo Rozenbaumam gribējās vēl nedaudz viņu papētīt, bet to atklāja tikai pēc kāda laika, kad galvaskausa īstuma problēma nevienu vairs pārāk nesatrauca.

Visam pie vainas izrādījās pseidozinātne, kas savu uzplaukumu piedzīvoja astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā, frenoloģija. Jeb cilvēku valodā, mācība par to, kā pēc galvaskausa formas noteikt cilvēka ģenialitāti un raksturu. Jo galu galā smadzenes ir orgāns, kurā atrodas prāts. Šīs dižās idejas autors bija Franz Joseph Gall. Šī pseidozinātne nav pazudusi arī šodien un neizslēdzu, ka kāds tās dēļ joprojām izlaupa kapus.

Kādreiz, ja biji slavens, izcils sabiedrības loceklis, ģēnijs, tad tev bija pamats raizēties par saviem pīšļiem pēc nāves. Kāds obligāti mēģinās nospert tavu galvu, lai pievienotu savai kolekcijai un vaļas brīžos mēģinātu noskaidrot tavas ģenialitātes iemeslus, mērot tavu galvaskausu ar dīvainiem cirkuļiem. Grāmata pamatā koncentrējas tikai uz Vīni un tās mūziķu galvaskausiem. Centrā ir Haidns un Bēthovens, nedaudz nomalē Mocarts un vēl pāris mūsdienās ne pārāk pazīstami intelektuāļi.

Bēthovenam gan galvaskauss nosperts netika, par to parūpējās viņa draugi, pārklājot viņa zārku ar ķieģeļu kārtu, lai kapu izlaupītājam būtu grūtāk tikt klāt viņa galvai. Nekas, toties bēru ceremonijā no viņa galvas piemiņai tika ņemtas tik daudz matu cirtas,ka apbedīja viņu jau praktiski bez matiem. Vēlāk gan slaveno komponistu pārapbedot atklājās, ka ķirurgs, kas veica viņa pēcnāves sekciju, daļu galvaskausa tomēr bija pamanījies pievākt turpmākai izpētei.

Mocarts, kuru epidēmijas laikā apglabāja masu kapos un kura kaklam pirms iemešanas bedrē uzņēmīgs kapracis aplika dzelzs drāti, lai vēlāk spētu identificēt pareizo galvu, kuru pārdot interesentiem arī nepalika neizrakts. Diemžēl izraka tikai viņa galvaskausu, pats ķermenis nebija pieprasīts, tā nu nabagam galvaskauss stāv muzejā, jo nevienam nav ne jausmas, kur palicis pārējais skelets. Kas interesanti, slavenību galvaskausus neviens īpaši nesteidzas atdot atpakaļ zemei, bet labprāt ieliek kādā stikla kupolā un izstāda apmeklētājiem. To pašu var teikt arī par smadzenēm, gandrīz katrā sevi cienošā muzejā var atrast pa kādai ģēnija smadzenei formalīna burkā.

Autors sīki un smalki apraksta galvaskausu īpašnieku biogrāfijas, motivāciju un iespējamos secinājumus, tomēr pasniegšanas veids tikai vietumis bija man interesants. Ja pavisam godīgi grāmata manas cerības neattaisnoja, lasīju ar “gariem zobiem”, pabeidzu tikai principa pēc. Savukārt, ja esi Haidna vai Bēthovena fans, tad iespējams šis tev varētu šķist “makten aizraujošs gabals”. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Par pieviltajām cerībām.

Frauds, Myths, and Mysteries: Science and Pseudoscience in Archaeology by Kenneth Feder

Fraud_Myths_Mysteries

Mūsdienu cilvēks dzīvo dīvainā pasaulē. Tā ir pilna ar dažādām neizskaidrojamām lietām – astroloģiju, ekstrasenso uztveri, citplanētieši regulāri nozog cilvēkus, zīmē apļus labības laukos, piramīdas maketos var asināt nažus un uzlabot nodzertās aknas, nākotni var paredzēt izmantojot speciālas kārtis, daži prot lasīt domas un pat liekt karotes. Tā ir tikai daļa no dīvainībām ar kurām nākas saskarties ikdienā – internetā, presē un grāmatās. Katrs, kas lasījis Dēnikena vai Muldašova darbus sapratīs, par ko te tiek runāts.

Tā kā šādus darbeļus savulaik lasīju diezgan aizrautīgi – garastāvokļa uzlabošanai. Tad nolēmu nedaudz papētīt šīs pseidozinātnes pretargumentāciju. Visvairāk trokšņa parasti rada pseidoarheoloģiski izteikumi un spriedumi. Latvijā arī ir iznākusi no angļu valodas tulkota grāmata „Aizliegtā arheoloģija” – totāls pseidozinātnisks rasols, kuru labākā gadījumā var izmantot par dārgu tualetes papīru. Tādēļ nolēmu sākt lasīt tieši par arheoloģiju.

Grāmatiņa sākas ar nodaļu, kas paskaidro jautājumus – kas ir zinātniskā pētniecības metode, kas ir zinātnes pamatprincipi. Tas lasītājam palīdz jau pašos pamatos izprast, kāda ir atšķirība zinātniski pierādītam faktam no ne uz ko nebalstītas hipotēzes.

Turpmākā grāmatas daļa tiek veltīta dažādiem pseidozinātniskiem mītiem, kas saistīti ar arheoloģiskām tēmām.

Pirmais apskatītais mīts veltīts stāstam par to, kā uz zemes reāli ir atrastas milžu atliekas jeb Kardifas giganta lieta. Stāstiņš no A-Z par uzņēmīgu blēdi, kas savā piemājas dārzā izracis pārakmeņojošos gigantu. Savulaik šī lieta tautas masās sacēla lielu furoru, beidzās viss ātri pēc pāris mēnešiem, kad viltojumu atklāja. Tomēr tas netraucē uz šo lietu kā faktu atsaukties vēl šodien.

Nākamais mīts veltīts Piltdaunas cilvēkam –kādam britu arheologam, nebija īsti paticis fakts, ka Britu salās nav atrasts neviens cilvēku sencis un viņš nolēma viltot savu. Ar laiku viltojumu tomēr atklāja, bet pa to laiku troksnis bija sacelts pamatīgs.

Tad neliela nodaļa veltīta jautājumam, kas tad bija pirmie amerikāņi? Diezgan sīki paskaidrots, ka Izraēlas pazudušās ciltis vai atlantu civilizācijas paliekas tomēr nav pie vainas. Viena nodaļa veltīta arī tam, kas atklāja Ameriku pirms Kolumba, ķīnieši, ēģiptieši, grieķi, Svētais Bernards, vikingi.

Moundbuilder kultūra, kas savulaik Amerikā nodarbojušies ar zemes pauguru uzbēršanu. ASV šī lieta radījusi visvisādas „hipotēzes” sākot no citplanētiešiem, beidzot ar atlantiem. Netiek aizmirsts arī pats Atlantu kontinents – Atlantīda. Diezgan sīki aprakstīta gaita kā no diviem Plato dialogiem Timaeus un Critias izaugusi mūsdienu atlantoloģija.

Ir apskatīts arī citplanētiešu jautājums, lielā tā daļa gan veltīta von Dēnikena darbu kritikai, tomēr standarta „idejas” tiek ieskicētas. Gan piramīdu būvniecība, antīkie kosmonauti, mūsu stulbie senči, kas bez citplanētiešu palīdzības pat pakaļu nemācētu noslaucīt utt.

Tad sadaļa veltīta rīkstniecībai arheoloģijā, izrakumu vietas atrašanai pēc fotogrāfijas vai kartes. Dažādi atgadījumi iz dzīves. Nedaudz par Noasa šķirsta lietu un grēku plūdiem, Turīnas līķauts.

Kopumā grāmatiņu vērtēju 10 no 10 ballēm. Autors ne tikai kritizē pseidozinātniskās idejas, bet arī dod materiālus padziļinātākai lietu izpētei, gan grāmatas, gan internetu. Tiešām vērtīga lasāmviela, palīdz izkopt cilvēkam kritisku domāšanu, akli neticēt visam, ko raksta. Silti iesaku izlasīt visiem gan atlantologiem, piramidologiem, šambaloīdiem, gan vienkāršam cilvēkam, kuram šīs lietas interesē. Te gan jāatceras, ka grāmatā ir mēģinājums izskaidrot kā ir patiesībā, tādēļ bieži vien labs stāsts tiek ar to samaitāts.