October: The Story of the Russian Revolution by China Miéville

Šo grāmatu nopirku Kopenhāgenas lidostā. Atkāpjoties no tēmas, varu pateikt, ka tur praktiski nekā cita nebija ko pirkt, ja nu vienīgi vēl nav lasīts Harijs Poters. Var teikt, ka man paveicās, jo grāmatu ir sarakstījis viens no maniem mīļākajiem sociālās fantāzijas autoriem. Viņam nav svešs arī marksisms, un bija sagaidāms, ka viņš zinās tēmu.

Nenoliedzami, šī tēma vēstures grāmatās ir nodeldēta līdz pēdējam. Ja cilvēks vēlas, viņš var izlasīt vēsturnieku monogrāfijas vai vieglas spekulācijas. Ja tas šķiet garlaicīgi, tad vienmēr var atrast kādu konspirācijas teoriju, kuras sākas jau no revolūcijas pirmajām dienām. Kauns atzīties, bet es, izbijis oktobrēns, par šo tēmu nebiju pārlieku informēts. Kaut ko konkrēti zināju tikai par Ziemas pils ieņemšanu, buržujiem, menševikiem un visļauno Kerenski. Šķiet, skolā būšu slinkojis, bet par februāra revolūciju nezināju praktiski nekā un nemaz par laika posmu no februāra līdz oktobrim.

Grāmata iesākas ar nelielu ievadu, lai lasītājs spētu apjēgt, kādēļ Krievijas impērijā vispār revolūcija iesākas. Nedaudz tiek ieskicēts zemnieku un strādnieku vispārējais stāvoklis, piektā gada revolūcijas atbalsis un cara nekompetence. Tālāk seko notikumu apraksts, kas autoram raksturīgā manierē apraksta laiku līdz Oktobra revolūcijai. Reizēm nav jāraksta pat fantāzija, lai stāstījums būtu aizraujošs. Revolūcijā bija daudz vairāk cilvēku par Ļeņinu, Trovki, Korņilovu un Kerenski. Arī Ziemas pils ieņemšana bija vairāk nejaušība nekā labi izplānots pasākums. Tās ieņemšanas laiku pārcēla tik daudz reizes, ka tas jau sāka izskatīties pēc farsa. Jāņem vērā arī fakts, ka lielai daļai tās aizstāvjiem iestieptais fināls apnika, un viņi aizgāja mājās. Impērijas sabrukums notika visur, valsts uz daudziem mēnešiem bija zaudējusi jebkādu vadību, jo visu varu padomēm bija revolucionāru galvenais mērķis. Tikai tās padomes bieži vien to varu negribēja un nezināja, ko ar to iesākt.

Mani bērnu dienās vienmēr bija izbrīnījis, kādēļ pirms boļševiku revolūcijas bija kaut kāda vēl buržuāziskā revolūcija. Būtu piedzims agrāk, droši vien augstskolā man pastāstītu, ka strādniekiem nelon varu pārņemt tā uzreiz no cara uz proletariātu. Pēc teorijas pa vidum jābūt arī buržujiem, kas ar savu kapitālu un apsviedību nodrošina daudz maz stabili nodrošina pārejas posmu. Vispār jau pārejas posmam ir jābūt garākam par pāris mēnešiem, bet, ja tauta izlemj, tad tur neko nevar darīt. Tādēļ boļševiku vadoņiem vairāk nācās reaģēt uz notikumiem, nekā to pašiem vadīt. Stihiskais raksturs revolūcijās ir raksturīga iezīme, jo citādi process būtu vienkāršs apvērsums.

Ļeņinam šajā grāmatā ir atvēlēta tikpat liela loma kā Kerenskim. Nemaz jau nav tā, ka Ļeņinam dzīve bija bez stresa. Protams, tikt izsūtītam uz Šveici mūsdienās būtu diezgan patīkams pasākums un atlika daudz brīvā laika rakstīšanai. Taču revolūcija viņu pārsteidza nesagatavotu. Viņu vienmēr notikumi un cilvēki pārsteidza nesagatavotu. Boļševiki sava vadoņa idejas lielākoties ignorēja. Laikā, kad Ļeņins pēc vasaras boļševiku vajāšanas slēpās pa mežiem un Helsinkos, viņa vēstules neviens no partijas biedriem neuzskatīja par publicēšanas vērtām. Pat pēc Oktobra revolūcijas Ļeņinam bija zudušas visas ilūzijas, un šis it kā esot atļāvies izteikties, ka viss noticis par ātru.

Negaidīti aizraujoša lasāmviela, kur autors nevairās pastāstīt interesantāko un dīvainākos notikumus, nedaudz paspekulēt par revolūcijas vadoņu personībām un psiholoģiskajām īpatnībām. Lieku 9 no 10 ballēm. Galvenā atziņa – revolūcijā nav svarīgi, kurš un kādēļ to uzsāk, galvenais ir beigās uzpeldēt augšā un pateikt, kā šis process “pareizi” interpretējams un savākt pietiekamu represīvo aparātu, lai noturētu savas pozīcijas.

По воде и земле на парусах by Роальд Герке

%d0%bf%d0%be-%d0%b2%d0%be%d0%b4%d0%b5-%d0%b8-%d0%b7%d0%b5%d0%bc%d0%bb%d0%b5-%d0%bd%d0%b0-%d0%bf%d0%b0%d1%80%d1%83%d1%81%d0%b0%d1%85

Kā jau tas gadās, tad lielajos projektos vienmēr visgrūtākais ir beigu etaps. Man plauktā ir atlikušas vien ap desmit “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatas, bet uz lasīšanu mani kaut kā nevelk, vienmēr atrodas kaut kas aktuālāks un labāks. Šī grāmatu sērija mani lielākoties ir pievīlusi.

Grāmatas autoru jau no bērna kājas ir vilcis uz ūdeņiem. Izmācījies par ķirurgu un no dežūras brīvajā laikā skatās uz jūru. Pirmie navigācijas braucieni viņam diez ko neizdodas. No pazīstama večuka izlūgta laiva ar piekarināmo motoru tiek nogremdēta Daugavā. Taču puisis nemet plinti krūmos un turpina savu hobiju. Sākumā viņš pārbūvē vienkāršu laivu buriniekā un kursē no Lielupes uz Daugavu. Tad nopērk īstu jahtu “Dēkla”, ar to aizceļo līdz Baltajai jūrai un tad līdz pašai Melnajai jūrai pa Volgu, un tad pa Donu. Taču ar to viss vēl nebeidzas, viņš nolēma, ka pa sauszemi var braukt tikpat labi kā pa upi un uzbūvēja jahtu uz riteņiem “Inro”. Tai nācās pārdzīvot pāris iterācijas, bet finālā autors pāri gadus atvaļinājumu pavadīja braukājot gar Arāla jūras stepēm.

Grāmatas stilu es sauktu par nelīdzenu, autors laiku pa laikam mīl ieslīgt sīkās detaļās un tad pēkšņi par pārsimts kilometru garu ceļa posmu pateikt – daudz odu. Uzrakstītais nav ceļojumu dienasgrāmata, tas vairāk izceļ kādus atsevišķus notikumus. Ja pēkšņi sadomā lasīt šo grāmatu, lai saprastu, kā no nulles kļūt par izcilu burātāju, nav vērts. Autors gan pats atzīst, ka, piemēram, no savu agregātu būvniecības viņam ir maz sajēgas. Priekš tā viņam ir Jāņonkulis, kuram var izdīkt jaunu jahtas korpusu, kuram piekrūvēt Voshoda riteņus un braukt pa pludmali.

Taču vietām gadās arī interesantas nodaļas. Autora īstais talants ir spēja aprakstīt komandas iekšējās nesaskaņas. Būsim godīgi, īstos ceļojumu aprakstos nevienu neinteresē, kā tu nokļuvi no punkta A līdz B un ko paceļam redzēji. Visvairāk lasītājus interesē kašķi un strīdi. Tādēļ vietās, kur autors burā viens pats, aiz garlaicības var nomirt. Taču beigās, kur viņi ar trīs riteņjahtām plosās pa Arāla jūras piekrastes stepēm, lasīšana ir ļoti interesanta. Autors ir Rīgā sarunājis vēl četrus entuziastus, kas ir gatavi braucēji un viņu attiecības samaitājas jau pirmajās ceļojuma dienās. Vienam smiltis pa sausu, citam ģitārai vieta nesanāk. Kašķējas pat vietējo iezemiešu acu priekšā, un tas neko labu nesola. Daudz “reidž kvitu” un vīru atvainošanās. Beigu beigās tik un tā nekas nesanāk. Vīru ceļu pašķiras un vainu noveļ viens uz otru. Protams, autora komanda bija tā labā. Liela nozīme tajā visā ir arī motociklu riteņu asīm, kuras liecas kā drātis.

Lai ar grāmatas anotācijās tiek runāts ar ekstremālām situācijām, tādas īpaši bīstamas tur nekad neparādās. Tuksnesī viņi ceļo gar gāzesvadu no vienas sūkņu stacijas uz otru. Stepē daudz braukā smagie auto, un vietējie ir draudzīgi. Jāuzsaka autors arī par austrumu republikas nomaļu dzīves patieso aprakstu. Ciematiem, kur reizēm nav atrodama pat maize, kur visi aiz garlaicības sprāgst nost. Tur daļa ir analfabētu un nemaz nerunā krievu valodā un nekautrējas nospert gan kedas, gan jahtas riteni.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja patīk piedzīvojumu grāmatas par septiņdesmitajiem, tad droši var lasīt, uzzināsiet daudz ko par padomju tūrismu un sporta bāzēm. Mūsdienās, tam visam ir neliels vēstures piesitiens, kas pats par sevi nemaz nav slikti.

Red Plenty: Inside the Fifties’ Soviet Dream by Francis Spufford

Turpinu lasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos dāvanās saņemtās grāmatas. Šo man iedāvināja Vilis. Citēju “No savas puses dāvinu Spaforda “Red Plenty: Inside the Fifties’ Soviet Dream”, jo izskatās pēc kā tāda, kas būs īsti vietā pēc padomju laika sēriju(-ām) pievarēšanas”. Te nāktos atzīties, ka padomjlaika sērija ir palikusi nepievārēta, lai gan piecgades plānā tā ir ierakstīta kā obligāti izpildāms pasākums. Nedaudz par šo grāmatu paokšķerēju internetā un nopirku uz kindle jau pērnajā decembrī.

Padomju Savienības pamatideja nudien nebija visus sadzīt lēģeros un ziedot visus resursus armijai. Galvenais bija uzcelt komunismu, armija bija vajadzīga tikai šī procesa aizsardzībai. Komunisms nozīmēja arī katram pēc spējām un katram pēc vajadzībām. Komunismu nevar uzcelt vienā dienā, bet uz 1980. gadu tam vajadzēja būt gatavam. Un tas nozīmētu vienu – PSRS kļūtu pārāka par kapitālismu. Parādītu, ka brīvais tirgus ir fikcija, un ir iespējams arī savādāk. Ir iespējams ignorēt tirgus spēkus un tik un tā nodrošināt pārpilnību. Viens no šīs pārpilnības centrālajiem instrumentiem bija Centralizētā plānošana. Stāsts sākas trīsdesmitajos gados ar jaunu matemātiķi…

Ar šīs grāmatas lasīšanas uzsākšanu man nevedās. Galvenā problēma bija autors – kā gan cilvēks var uzrakstīt par PSRS neprotot krievu valodu un nedzīvojot kaut laiku PSRS? Mēģināju grāmatu uzsākt lasīt kādas trīs reizes. Izlasīju pāris lapaspuses un atradu ko interesantāku. Nožēlojami, jo ceturtajā reizē man no grāmatas bija grūti atrauties.

Grāmata sastāv no daudziem stāstiem – īsākiem un garākiem, kas katrs veltīts kādam no lielās pārpilnības ieviešanas soļiem. Te ir matemātiķis, kurš saprot, ka ar lineārās programmēšanas palīdzību var optimizēt ražošanu. Pats ~~Kruščovs~~ Hruščovs ar savu pārliecību, ka apdzīs kapitālistus un satrieks viņus pīšļos. Rūpnīcas direktors, kurš sabotē pats savas mašīnas, lai tiktu pie plāna pārdales. Kāds darbonis, kurš nodarbojas ar barteru, it kā nelegāli, bet tai pat laikā visiem ir vajadzīgs. Jauna komuniste, kura gatava darīt visu, lai izsistos uz augšu. Gosplana ierēdnis, kura rokās ir milzīga vara, kurai līdzi nāk sapratne, ka centralizētā plānošana ir fikcija. Jauna zinātniece, kura dzīvo zinātniskajā pilsētiņā, kur pārpilnība jau ir iestājusies. Ir vēl arī citi, un viņu dzīves ir veids kā parādīt centrālās plānošanas sistēmas attīstību un norietu.

Lai nepadomju lasītājam būtu skaidras visas nianses, katru grāmatas nodaļu ievada neliels vēsturisks atskats. Tur var izlasīt gan par komunisma pamatnostādnēm un ar ko staļinisms atšķiras no marksisma, šo to par lineāro programmēšanu un PSRS vēsturi vispār.

Grāmata nav vēstures grāmata, lai gan autoram apbrīnojami labi izdodas radīt realitātes sajūtu lasītājā. Varbūt tādēļ, ka te ir pietiekoši daudz atstāts nepateikts, lai pats piedomātu klāt no savas pieredzes. Varoņi ir interesanti un labi ilustrē, kā dižu ideju var norakt cilvēka daba pat bez ļauna nodoma. Tikai pustraks matemātiķis spēj iedomāties, ka ir iespējams tīru matemātisko modeli realizēt dabā. Vēl jo vairāk autors izcili ilustrē šīs plānošanas pamatproblēmu (neekonomistam varbūt tas šķitīs kā mušu džinkstoņa).

PSRS nebija tāda koncepta kā peļņa, tas bija kaut kas kapitālistisks. Bet kā optimizēt ražošanu, sadali un patēriņu? Ja peļņu izmet, tad atliek resursu izmantojums, taču peļņa ir kaut kas tāds, ko nosaka tirgus. To nevar aizstāt ar fiksētām cenām vai shadow prices (alternatīvās cenas izteiktas citos produktos), tas izrauj no modeļa pieprasījumu un kvalitāti. Plāna veidotāji to apzinājās un mēģināja atrast izeju, kas ļautu kaut kā peļņu inkorporēt plānā, bet nekas nesanāca. Otra problēma bija cilvēki un viņu atskaites. Cilvēks pēc dabas ir slinks – pat padomju cilvēks, viņš centīsies ieplānot viegli sasniedzamus plānu, prasīs kaut ko vairāk nekā vajadzētu un labprāt ražos vienus un tos pašus zābakus divdesmit gadus, jo valsts visu nopirks.

Nekad vēl nebija nācies lasīt grāmatu, kuras centrālais tēls ir PSRS plānošanas sistēmas evolūcija. Es pat nevarēju iedomāties, ka kaut ko tādu ir iespējams uzrakstīt, neieslīgstot vēstures avotu citātos un input output modeļa parametru sensitivitātes analīzē. Autors ne tikai apraksta, viņš arī izglīto.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nudien no šī literārā darba nebiju gaidījis tādu izpratni par lineārās programmēšanas problēmām un PSRS laika centrālās plānošanas pamatproblēmu, kā izmērīt vērtību. Izcili uzrakstīts, neskatoties uz to, ka autors nav dzīvojis PSRS un neprot krievu valodu.

Dzelzs priekškars. Austrumeiropas pakļaušana 1944-1956 by Anne Aplbauma

Grāmatas par vēsturi ir viena no manām daudzajām vājībām. Man ir grūti noturēties pretī vēstures grāmatai, kuru sarakstījis puslīdz nopietns autors, un kas neizskatās pēc propagandas. Tādēļ redzot, ka izdevniecība Zvaigzne ABC izdevusi šo grāmatu, man nebija nekādu šaubu, ka šī ir lasīšanas vērta. Grāmatu izlasīšanai man piešķīra Zvaigzne ABC, liels paldies viņiem par to!

Autore detalizēti apraksta, kā ar teroru un draudiem Padomju Savienība uzspieda Austrumeiropai komunistiskos režīmus un kā vietējie komunisti dogmatiski imitēja padomju totalitārisma metodes. Autore atklāj, kā tika organizēti un darbojās slepenie drošības dienesti, kā funkcionēja komunistiskā propaganda, un kāda bija režīma politika attiecībā pret pilsoniskās sabiedrības institūcijām, baznīcu, masu informācijas līdzekļiem, kultūras un mākslas darbiniekiem. Lasītājam līdz šim mazāk zināmi fakti grāmatā ir par etniskajām tīrīšanām, kam pēckara gados tika pakļauti daudzi jo daudzi Austrumeiropas un Centrāleiropas iedzīvotāji, kā arī par agrāk noklusētajām antisemītisma izpausmēm šajās zemēs arī pēc pārdzīvotā vācu nacistisko okupācijas režīma holokausta. Saistošs un vienlaikus informatīvi piesātināts ir ar konkrētiem piemēriem piesātinātais stāstījums par to, kā ideoloģiskiem mērķiem tika izmantoti pēckara gados populārie Starptautiskie jaunatnes un studentu festivāli. Grāmatā stāstīts arī par konkrētu cilvēku dzīvi, kuri bija nostādīti skarbas izvēles priekšā – pretoties, bēgt vai sadarboties.

Sākšu uzreiz ar piebildi, ka esmu lasījis autores Gulagu, un tā uz mani atstāja labu iespaidu. Tādēļ arī no šīs grāmatas es sagaidīju to pašu – pamatīgi izpētītu konkrētu vēstures posmu, kurā tiek aprakstīti fakti, necenšoties uzspiest savu situācijas novērtējumu, neaizraujoties ar vēstures revidēšanu un neatkāpjoties no grāmatas tēmas. Uzreiz arī jāsaka, ka ar Austrumeiropu šīs grāmatas kontekstā tiek saprasta Austrumvācija, Ungārija un Polija. Ja kāds pērk šo grāmatu, cerot izlasīt par Baltiju, tad par to te praktiski nekā vairāk par pāris atsaucēm nav. Taču Padomju Savienība pēc Otrā pasaules kara ar savām sovjetizācijas metodēm īpaši neeksperimentēja, un jauno teritoriju pakļaušanai tika izmantots viens un tas pats scenārijs.

Šīs grāmatas galvenais pluss ir tas, ka katru nodaļu var lasīt kā atsevišķu stāstu. Tā ir sadalīta divās daļās – pirmā stāsta par komunistu nākšanu pie varas ar PSRS atbalstu. Otrā jau par staļinizācijas ēras apogeju. Vienīgais vajadzētu no sākuma izlasīt pirmo daļu un tikai tad ķerties klāt otrajai. Tas, kā no demokrātiskas valsts imitācijai nonākt līdz staļinismam, ir diezgan interesants process un jāatzīst arī visnotaļ vienkāršs. Sevišķi, ja runa ir par ekonomiski sabrukušām valstīm ar vājām valsts institūcijām. Šādos apstākļos cilvēki izmisuma dzīti un ar naidu pret veco iekārtu ir gatavi pieņemt daudz ko cerībā uz gaišāku nākotni. Vispār jau man šīs aplūkotais vēstures posms bija kaut kas jauns. Līdz šim lasītajās grāmatās Austrumeiropas valstu nonākšana PSRS ietekmes sfērā tika aprakstīta pāris rindkopās un kā noticis fakts. Taču nekur vēl nebija nācies lasīt šī procesa izklāstu soli pa solim.

Lai cik skarbi nebūtu to konstatēt, tad cilvēki pēc būtības tomēr ir visnotaļ pakļāvīgi, un ja vien izmaiņas tiek izdarītas soli pa solim, tad lielākoties viņi noguļ visas iespējas patiešām pacīnīties par labāku valsti. Varas uzurpatoriem pietiek vien ar labi saliedētu atbalstītāju saujiņu un okupējošās armijas atbalstu, lai jau pēc pāris gadiem cilvēkiem būtu jāsamierinās ar esošo situāciju un jāpieņem tā kā fakts. Interesanti bija lasīt arī par plānveida ekonomikas proponētāju izbrīnu, kādēļ marksisma-ļeņinisma pamatprincipu ieviešana dzīvē lāga nesokas, un draņķa kapitālisti vienmēr ir priekšā. Ir grūti uzbūvēt ideālu valsti balstoties uz nepārbaudītām un tai pat laikā neapstrīdamām dogmām.

Interesanta bija arī nodaļa par ideālajam darbaļaužu pilsētām, parasti smagās metalurģijas centriem. Par triecienbūvēm un strādniekiem plānu pārpildītājiem. Plāns paredzēja kvantitāti, neaizdomājoties par tādu lietu kā funkcionalitāti vai kvalitāti. Tādēļ nav brīnums, ka metalurģijas kombinātu, kas uzbūvēts piecdesmitajos gados, līdz pilnai jaudai izdodas attīstīt tikai trīsdesmit gadus vēlāk. Praktiski neko nezināju, ka pēc nacistiskā režīma aiztriekšanas, to izveidotās koncentrācijas nometnes labprāt tādiem pašiem mērķiem izmantoja arī jaunā vara. Pa skursteni nevienu gan ārā neizlaida, bet no bada apmira daudzi. Visu grāmatu caurvija arī dažādu cilvēku spēja racionalizēt notiekošo, lai arī cik šaušalīgas lietas netiktu darītas. Apoloģēti atrodas gan cietušajos, gan pāridarītājos, tāda jau ir cilvēku daba mēģināt sadzīvot.

Lieku 9 no 10 ballēm. Vēsturi ir jāzina mums katram, tā dod cilvēkiem spēju izvērtēt pagātni, tagadni un prognozēt nākotni. Tā māca uz procesiem skatīties kontekstā nevis kā uz atsevišķu faktu kopu. Vēstures zināšanas ļauj katram pašam izprast notiekošo, nevis akli atkārtot kaut kur dzirdētas frāzes, kuras atlasītas pēc naratīva, nevis pēc atbilstības realitātei. Šo grāmatu iesaku izlasīt visiem, noteikti palīdzēs, lai nekļūtu par svešai varai lietderīgu idiotu.

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Pēc tam, kad biju izlasījis šī paša autora darbu Jack Glass, man tika ieteikts noprovēt arī šo grāmatu, tā arī esot diezgan laba. Ieteikumu ņēmu vērā un grāmatu pasūtīju. Atmiņa gan vairs nav tāda kā jaunībā, un par pasūtīšanas faktu pilnīgi aizmirsu. Tādēļ vienudien mani mājās gaidīja patīkams pārsteigums šīs grāmatas izskatā. Uz vāka nosaukums gan bija uzrakstīts dīvainā fontā, bet par to pārāk nesatraucos. Vispār jau tas fonts nav nejaušs, un patiesais grāmatas nosaukums nudien nav Yellow Blue Tibia.

Padomju Savienība. 1946. gads. Padomju armija nupat ir uzvarējusi Lielajā Tēvijas karā, taču cīņa ir nebeidzama, lai nestu komunismu pasaulē, armijai ir dota vien neliela atelpa. Staļins plāno pāris gadus atkopties un tad iekarot pārējo pasauli. Par šī kara rezultātu nav nekādu šaubu, un tādēļ ir jāgatavojas nākamajam karam, kurš spēs noturēt kopā visu cilvēci. Tādēļ kādā nomaļā valdības dāčā tiek sapulcināti vadošie padomju zinātniskās fantastikas autori. Viņiem ir jāizstrādā scenārijs, kurš ļaus saturēt pasauli kopā, jārada ārējais ienaidnieks. Šis ienaidnieks ir citplanētieši, kuru uzdevums ir iekarot pasauli, rakstniekiem ir jāizstrādā detalizēts plāns, kas simulētu citplanētiešu iebrukumu. Vēl jo vairāk, viņiem ir arī jāizskaidro, kā kosmosā nokļuvusi nekomunistiska rase. Taču projekts pēkšņi tiek pārtraukts, autori palaisti savā vaļā. Viss būtu labi, ja vien pēc četrdesmit gadiem kāds no dzīvi palikušajiem rakstniekiem neievērotu, ka viņu izstrādātais plāns ir sācis piepildīties.

Ja runājam par grāmatu, tad man pēc izlasīšanas radās divējādas sajūtas. No vienas puses sižeta iecerētais vēriens ir iespaidīgs. Retrospektīvi pakārtota daļu no pasaules vēstures lielai konspirācijas teorijai. Šis naratīvs piepilda visu grāmatas pasauli, paķerot līdzi mūsu realitāti un pārinterpretējot pa savam. Centrālais tēls un galvenais stāstītājs ir viens no sešiem autoriem Konstantins Skvoreckis. Viņam pēc Staļina dāčas projekta ir bijusi raiba dzīve, kas nebūt nav mudinājusi saglabāt vien autora karjeru. Zināms laiks pavadīs lēģerī, tad pārtiekot no gadījuma darbiem, Beržņeva laiki pavadīti alkohola miglā.

Viņa dzīvi saputina satikšanās ar vēl vienu no autoriem Janu Frenkeli, kurš mēģina viņam pierādīt, ka citplanētieši ir realitāte, un visas sakritības nav nejaušas. Tad nu sākas viņa cīņa pret padomju aparātu un lielo konspirāciju. Lēnā garā parādās amerikāņi, noslēpumainas slepkavības, taksists, izbijis kodolzinātnieks ar OCD sindromu, KGB darbinieki un pat dažas slepkavības. Ar zinātniskās fantastikas ieceri te viss ir kārtībā, es pat teiktu, ka ideja par mūsu esības fokusu ir visnotaļ oriģināla un interpretācija izcila. Tā dēļ vien ir vērts šo grāmatu lasīt, lai ar vietām ir tāda sajūta, ka līdz ar Skvorecki tu nesaproti absolūti neko.

No otras puses visi notikumi risinās 1986. gadā PSRS teritorijā, un te autors visu ir salaidis grīstē. Tā nu ir nācies, ka arī es šajā laikā esmu dzīvojis PSRS un laikmeta aprakstīšanas kļūdas ir vienkārši drausmīgas. Autors nav izdarījis mājas darbu, viņš ir uzrakstījis grāmatu par PSRS Rietumniekiem, kuri tāpat par šo šņabja un lāču zemi neko daudz nezina. Ja sākumā visādus artefaktus, ka miličus ar kasešu magnetafoniem, kuros ieraksta liecības, es norakstīju uz nelielu kļūdu. Taču kad ceļojuma laikā taksometra šoferis savam auto pirka kreiso dīzeli, es sapratu, autors neko nejēdz par vietu un laiku, par kuru viņš raksta. Maksimums, ko viņš ir izdarījis, ir palasījies Vikipēdiju, vai parunājies ar kādu, kurš ir bijis Maskavā. Tādēļ visi savā starpā runājoties lieto uzrunu Biedrs.

Grāmatas centrālais varonis rakstnieks pārtiek no gadījuma rakstura darbiem, tā vietā lai kā liekēdis, cilvēks bez patstāvīgas darba vietas, sēdētu pēc attiecīgā panta cietumā. Izrādās, ka tai laikā parastā pilsēta slimnīcā ir bijuši tomogrāfi, un sistēmas laistas no plastmasas pakām kā mūsdienās. Nemaz nerunāsim par specdienestu paviršību attiecībā pret ārzemniekiem. Varbūt ja tā neieciklējas, tad nav tik traki, bet ticiet man, ja jūs kaut nedaudz atcerēsieties no šiem laikiem, jums kodīs acīs katrs aprakstošais teikums. Es nemaz negribu runāt par to, ka autoram nav nekādas nojausmas par tādu nieku kā zinātniskās fantastikas žanra uztveres atšķirībām PSRS un ASV.

Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, jo sižeta centrālā ideja ir patiesi unikāla. Taču lasot jāatceras, šī grāmata ir rietumu cilvēka mitoloģiskais skatījums uz PSRS. Autors nav izdarījis neko, lai pietuvinātus stāstu realitātei, un par to viņam liels fui! Slinkums nav attaisnojums, tā ir lasītāja uzskatīšana par pamuļķi.

PS. Ja gribat uzzināt grāmatas patieso nosaukumu, lasiet nosaukuma visus vārdus kopā ar oriģinālo izrunu. Un tad ar uzzināsiet, kā reizēm viena mīlestība var ietekmēt visas pasaules likteni.

Divi kapteiņi by Venjamins Kaverins

No šīs grāmatas es raustījos, viņa “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā ir visbiezākā. Nav jau tā, ka mani īpaši baidītu biezas grāmatas, bet lasīt iespējamu padomju propagandu septiņsimts lapaspušu garumā vajadzēja sasniegt īpašu stāvokli. Pavisam nesen šādu stāvokli sasniedzu un sāku lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1912. gada līdz 1944. gadam. 1912. gadā kāds kapteinis Tatarinovs organizē ekspedīciju Krievijas ziemeļu izpētē. Viņa kuģis “Svētā Marija” atstāj Pēterburgu un pazūd uz neatgriešanos. No apkalpes dzīvi paliek vien pāris cilvēki, pārējās komandas liktenis paliek noslēpums. Šai pašā laikā kāda maza mēma puišeļa Aleksandra radinieki pēc paliem atrod noslīkušu pastnieku un vēstuļsomu. Pastnieku pievāc gorodovojs, taču somas ar vēstules daudzus gadus tiek lasītas pa vakariem. Pašam nemanot Aleksandra Grigorjeva un kapteiņa Tatarionava liktenis tiek savīts kopā jau kopš pašas bērnības.

Sāksim ar pozitīvo, grāmata nudien ir laba. Nudien nebiju gaidījis no šī ķieģeļa tik labu iespaidu. Autoram ir izdevies izvairīties no padomju varas slavināšanas tik veiksmīgi, ka neuzmanīgs lasītājs to vienkārši varētu palaist garām. Tai pat laikā viņa aprakstītie pēcrevolūcijas gadi ir ļoti skarbi un tieši. Bērni bezpajumtnieki un bāreņi nonāk bāreņu namos, kuros par ēdienu ir jāgādā pašiem. Bieži vien sagādes metodes robežojas ar krimināliem noziegumiem. Taču bērni paliek bērni, viņos ir vēlme dzīvot un sasniegt savus sapņus. Savukārt šo bērnu skolotāji ir dažādi cilvēki, un nebūt ne visi viņi ir altruisti un nesavtīgi pieaugušie. Lielākoties viņiem pašu dzīves ir daudz svarīgākas un grūtos laikos no viņiem ārā lien ne tās labākās rakstura īpašības.

Aleksandra dzīves ceļš ļoti labi atspoguļo cilvēka standarta pieaugšanas procesu no bērna, kuram viss pasaulē notiekošais ir nesaprotama lieta. Viņš bērnībā pēc kādas slimības ir aizmirsis runāt un skaitās mēms. Šis mēmums viņam diezgan iegriež, bet jādzīvo vien tālāk. Tad seko pusaudža maksimālisms cīņa par taisnīgumu un savu mērķu nospraušana. Tas viss rezultējas pieaugušā personībā, kuras izaugsmi lasītājs var novērot visas grāmatas garumā. Aleksandrs nav arī nekāds hiperpozitīvais varonis, kuram dzīvē vienmēr nākas darīt labus darbus un likvidēt pasaules ļaunumu. Viņš ir diezgan impulsīvs, tiešs, un tas dzīvē sagādā viņam diezgan lielas problēmas.

Lai viss dzīvē būtu vēl grūtāk, Grigorjevam ir pāris ietekmīgi ienaidnieki. Viens ir viņa bērnības skolas biedrs Romašovs, kuram dzīvē galvenais ir nauda. Puisis nespēj aizmirst arī dažādus reālus un izdomātus pāridarījumus. Tad nu viņš aizkulisēs nodarbojas ar Aleksandra dzīves gandēšanu. Tāds tipisks vidusmēra draņķis, kas labi spēj izmantot savu ieņemamo amatu, pielīdējs no bērnības un īsts maitas gabals kara laikā. Otrs žurķis ir Nikolajs Antoničs. Cara laikos bijis tirgonis un Tatarinova ekspedīcijas apgādnieks. Tagad izmantojot savu dalību ekspedīcijā ir kļuvis par pašpasludinātu Ziemeļu ekspertu. Viņam nudien nepatīk Aleksandra rakņāšanās pagātnē, jo tur var atrast daudz nepatīkamu lietu.

Un tad vēl, protams, mīlestība pret Katju. Viss tas mīlas stāsts, manuprāt, bija pārlieka dramatizācija. Puisis ar Katju satiekas pāris reizes gadā, tad pazūd uz pāris gadiem vispār. Bet neko šī viņu ieraugot ir uzreiz gatava precēties. Lai nu tā būtu, tāda dzīve. Uz šī fona fakts kā viņi viens otru kara laikā pazaudēja izskatījās pat ļoti ticami. Nezinu kā Aleksandrs gatavojās atrast Tatarinova zudušo ekspedīciju, ja pat savu sievu nevar atrast. Un tas ņemot vērā, ka viņiem ir vismaz desmit kopīgu draugu, kuri visi ir informēti par viņas atrašanās vietu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Jāatzīst, ka viņa nudien ir pieskaitām klasikai un tas, ka viņa izdota vairāk par simts reizēm daudzās valodās, nudien ir pelnīti. Šo var mierīgi iesacīt lasīt ikvienam, tāds labs un kvalitatīvs darbs.

Kāvu vārtos by Lennarts Meri

Joprojām cenšos izpildīt savu mērķi izlasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas līdz šī gada augustam. Daudz jau vairs nav palicis ne grāmatu, nedz atlikušo nedēļu ziņā. Šī grāmata manā kolekcijā parādījās viena no pirmajām, un izlasīt es viņu plānoju jau pāris gadus atpakaļ, taču nekad nesanāca.

Grāmatas autors šo grāmatu sarakstījis laikā, kad viņš vēl nebija Igaunijas prezidents, bet parasts literāts, kas ceļoja pa lielās Padomju Savienības ziemeļu teritorijām. Ceļoja kā jau tajos laikos literātiem pieņemts, uzsēžoties uz astes pazīstamiem kuģu kapteiņiem vai diedelējot vietu tālo ziemeļu lidmašīnas reisos. Viņa sākotnējais plāns ir ar kuģi nokuģot visu Ziemeļu jūras ceļu. Savulaik PSRS komplektēja kuģu karavānas, kas veda produktus un materiālus uz tālajiem ziemeļiem, izmantojot visīsāko jūras ceļu. Priekšā ledlauzis, aiz tā kuģi un uz priekšu. Tirdzniecības kuģi pielāgoti speciāli ledus apstākļiem, un viss brauciens notiek ar zināmu komfortu. Izņemot brīžus, kad kuģi iestrēgst ledū un gaida apstākļu uzlabošanos.

Grāmatā autors mēģina izpausties uzreiz veselās trijās sižeta līnijās. Pirmā un pati galvenā ir viņa ceļojuma līnija. Tajā viņš stāsta personiskos novērojumus, sarunas ar cilvēkiem, pārdomas ar vietām. Autors labprāt tiekas ar tālo ziemeļu ļaudīm, jūt līdzi viņu liktenim. Saprot, ka no civilizācijas nekur neaizmuksi, bet tai pašā laikā gaužoties, ka pazūd veselu tautu vēstures slānis. Etnogrāfi uz nomalēm nebrauc un vietās, kur tūkstošiem gadu dzīvojušas čukču ciltis, parādās desmitiem Taisno, Līko un citu upju. Šos nosaukumus devuši ģeologi, bet īstos vārdus neviens nav parūpējies saglabāt. Papildus viņš meklē ziemeļos igauņus, tie šad tad tur parādās, un tad viņiem ir par ko runāt. Vispār bija skumji lasīt par čukču kultūras izzušanu. Mūsu stereotips par čukčiem nav diez ko glaimojošs. Taču patiesībā šī tauta labu laiku ir turējusies pret cara Krievijas iekarojumiem, un viņu kultūra ir diezgan bagāta. Taču kā jau viss, kas lielākoties balstās uz mutvārdu tradīciju, daudz kas ir zudis. Tādēļ lasītājam nākas uzzināt par mūsdienīgo čukču kultūras elementiem kā Kurinātāju deja un Cīņa pret nesaimnieciskumu.

Otra nozīmīga sižeta līnija ir vēstures izklāsts no pirmajiem kazakiem, Kuka, Beringa un citiem polārpētniekiem. Neskatoties uz visnotaļ garo krasta līniju, līdz deviņpadsmitajam gadsimtam cilvēki tur centās nerādīties. Te nu gan igauņi ir atstājuši paliekošas pēdas. Starp citu Ainažu jūrskolas audzēkņiem arī bija liela nozīme polāro apgabalu apgūšanai. Šī ir grāmatas interesantākā daļa, lai gan ļoti maza pēc apjoma. Ja neskaita stāstu par to, kā Čukotkas pussalā atnāca komunisms. Šim stāstam gan tiek veltītas daudzas lapaspuses, un netiek aizmirsts pat Artūrs Bērziņš.

Trešā daļa ir dažādas autora pašsacerētas vēsturiskas ainiņas, kas lielākoties notiek Igaunijā un kalpo kā pavērsiena punkti polārajā pētniecībā. Nezinu, uz tiem es vispār nespēju pavilkties. Autors tiešām ir centies, lai parādītu cik svarīga Igaunija ir bijusi Ziemeļu ceļu ekspedīciju organizēšanā un ierosināšanā. Arī viņš pats reiz centies izveidot vienu plašu etnogrāfiskās izpētes ekspedīciju, bet tā izčākstējusi vēl nesākusies.

Grāmata, izņemot vēstures daļas, ir apbrīnojami nogurdinoša sava sociālā reālisma aprakstā. Ja vēlies aizmigt bez modernās medicīnas palīdzības, tad noteikti rekomendēju šo darbu. Mierīgi sēžot viņu nav iespējams izlasīt vairāk kā pārdesmit lapaspuses no vietas. Smadzenes vienkārši atslēdzas, un lasītājs jau guļ. Lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var, kaut vai vēstures dēļ vien. Neizslēdzu, ka atradīsies cilvēki, kuriem autora rakstības stils ies pie dūšas daudz labāk nekā man. Un galu galā, iespējams, tulkojums ir pavisam čābīgs.

The Dead Hand: The Untold Story of the Cold War Arms Race and its Dangerous Legacy by David E. Hoffman

Lai piedod man tas cilvēks, kurš man ieteica izlasīt šo grāmatu, tas bija sen un tviterī. Grāmata man lasītājā stāvēja labu laiku gaidīdama savu kārtu, kaut kā pēc tās iegādes bija pārgājis entuziasms lasīt par Auksto karu. Vispār jau nebija tā, ka uzreiz pārgāja, pirmajā piegājienā tūlīt pēc iegādes es kādas pārdesmit lappuses pievārēju, bet neielasījos un atliku vēlākam laikam.

Par Aukstā kara laikiem ir sarakstītas simtiem grāmatu, sākot no pilnīgiem izdomājumiem un beidzot ar protokolu pārdrukām. Par to, kā prezidenti, spiegi, zinātnieki, diplomāti un pārbēdzēji darīja visu iespējamo, lai samazinātu potenciālās kodolkatastrofas draudus. Starp abām lielvarām valdīja savstarpēja neuzticība, paranoja un abas puses (pamatoti) uzskatīja, ka pretinieks savus īstos nodomus slēpj un, tēlojot miera balodi, pa kluso ražo papildus ieročus. Autors ir izmantojis to, ka daļa no bijušās PSRS slepenajiem dokumentiem tikuši atslepenoti un mēģinājis pēc iespējas apkopot Aukstā kara beigu fāzes dokumentus vienā stāstā.

Vispār jau par vēstures grāmatu kā tādu atsauksmi ir diezgan grūti uzrakstīt. Ja neesi speciālists vēstures posmā, par kuru lasi, tad atliek vien uzticēties autoram. Šim autoram uzticēties var, jo katram faktam viņš ir klāt pielicis atsauci. Ja esi pavisam knauzerīgs lasītājs, tad nāktos doties pie pirmavota un pārliecināties, ka atsauce atbilst patiesībai. Taču ar pliku faktu uzskaitīšanu nekāda grāmata nesanāk, autoram ir jāveido arī faktu loģisks izklāsts –stāstījums. Taču jebkurš stāstījums paredz faktu interpretāciju šķietami loģiskā secībā. Tas tādēļ, ka cilvēka smadzenes mums ir tā iekārtotas, jebkurš notikums tajās tiek pārveidots kā cēloņsakarīgs izklāsts. Tas, ka realitātei šāds uztveres veids ir visnotaļ neatbilstīgs, ir mūsu pašu problēma. Arī šajā jomā autors ir centies, cik varēdams, neizvēlēties puses un apskatīt Aukstā kara beigu procesus objektīvi. Tas gan viņam kā Rietumu kultūras pārstāvim nesanāk un PSRS beigu beigās sanāk sliktie.

ASV un PSRS centrālā Aukstā kara stratēģija bija atturēt pretinieku no uzbrukuma. Uzbrukums nozīmētu prettriecienu, un tas savukārt abu karojošo bloku iznīcināšanu. Kodolarsenāli bija pietiekoši, galvenā rūpe bija nodrošināt prettriecienu gadījumā, ja pavēles devēji ietu bojā pirms spētu dot pavēli palaist raķetes. Jāatzīmē, ka vismaz šajā jomā manai bērnības valstij PSRS bija izcila ideja – vienkārša un ģeniāla, tā garantēja to, ka pat ja iznīcinātu visus galvenos, tik un tā naidnieks (ASV) no prettrieciena neizvairītos. Praktiski jebkurš dzīvi palikušais bunkurs varētu palaist speciālu raķeti, kura pārlidojot PSRS teritoriju autonomi iedarbinātu pirmo triecienu pārdzīvojošos kodolieročus.

Taču ne jau tikai kodolieroči bija lielvaru galvenās rūpes, vēl jau ir bioloģiskie un ķīmiskie ieroči. PSRS specializējās Sibīrijas mēra kultivēšanā un baku attīstīšanā. ASV vismaz pēc autora apgalvojuma no šādiem projektiem jau sen bija atsacījusies. Bioloģiskie ieroči kaujas laukā ir absolūti nederīgi, jo iedarbojas tikai pēc pāris dienām. To galvenais mērķis ir civiliedzīvotāji. PSRS bija diezgan daudz slepenu laboratoriju, kurās tika darīts viss iespējamais, lai šādus ieročus pilnveidotu. Tas nekas, ka PSRS ģenētikā atpalika pār desmitgadi, ja ir pietiekami resursi, tad var visu. Ķīmiskie ieroči bija piesaukti pavisam maz, tik vien, ka PSRS viņi glabājas pa roku galam, tāpat kā kodolieroči.

Grāmatas galvenokārt ir centrēta uz PSRS, ir šis tas par ASV, bet 70% ir veltīti PSRS beigu gadiem. Tas radīja zināmu disbalansu, un pilnīgi šķita, ka amerikāņi ir pilnīgi miera atbalstītāji. Buša un Reigana ārpolitikas agresivitāte vairāk esot bijusi kā PSRS procesu nesaprašanas cēlonis nevis ģeopolitiska nepieciešamība. Tādēļ mēs daudz lasām par padomju līderiem, par Gorbačova perestroiku un PSRS militārā kompleksa nevēlēšanos strādāt reālas ekonomikas apstākļos.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasīt gan es ieteiktu tiem, kurus patiesi interesē Aukstā kara beigu posms, tā līdz sīkumiem, ko kurš kad teica, kad kāds pārbēga un citi sīkumi. Ja šis vēstures posms Tevi neinteresē, tad šķitīs dikti garlaicīga. Kā jau visām vēstures grāmatām pienākas gala vērtējums nav tik daudz autora objektivitāte, cik lasītāja paša dzīves laikā uzkrātā informācija (lielākoties bez atsaucēm un pa stūriem sagrābstīta) un pārliecība par patiesību.

Tuvu un tālu by Ivans Maiskis

Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Gadījuma skaitļu ģenerators izvēlējās šo grāmatu. No bērnības atmiņām man viņa ir pagaisusi, ja es arī viņu esmu lasījis, tad nekas galvā no tās nav aizķēries.

Petrovs Otrā pasaules kara laikā tiek norīkots doties uz Stokholmu pārstāvēt Padomju Savienības intereses. Situācija ir kritiska, notiek sīvas cīņas pie Staļingradas, ir cerības pāriet pretuzbrukumā. Petrovs šajā brīdī labprātāk gribētu atrasties frontē, bet ko lai dara, ja valdība liek, tad jābrauc. Viņam līdzi dodas sieva, un par ceļabiedru piesitas sapieris Potapovs. Kopā ar šī stāsta trim varoņiem lasītāji dosies tālā, bīstamiem piedzīvojumiem pilnā ceļā pa Arābu Austrumu zemēm, pāri visam lielajam Āfrikas kontinentam, Atlantikai un Anglijai. Stāsta pamatā likts īstenībā noticis padomju ļaužu grupas ceļojums no Maskavas uz Stokholmu otrā pasaules kara laikā. Lasītājs iepazīsies ar Mazāzijas un Ēģiptes pilsētām, pirmatnējiem džungļiem un trokšņaino Keiptaunu, ar vientuļu saliņu Atlantikā un milzīgo Londonu.

Gāmatai ir viens un tikai viens uzdevums, uzskatāmi lasītājam parādīt, ka nav uz pasaules labākas valsts, kurā cilvēks var justies brīvs kā Padomju Savienībā. Viss Petrovu ģimenes ceļojums kalpo kā ilustrācija Britu impērijas pagrimumam, buržuāzijas un birokrātu divkosībai, strādnieku apspiešanai un daudzu tautu alkām nomest kaklakungus.

Sižets ir apbrīnojami vienveidīgs, kas balstās uz sekojošu formulu. Petroviem nonākot jaunā valstī, pilsētā vai apdzīvotā vietā, viņiem ir jāsaskaras ar vietējo birokrātu naidīgumu. Tiem nepatīk boļševiki un viņi to divkosīgi slēpj. Aizbildinās ar dažādiem ieganstiem, lai kavētu padomju laužu misijā. Varoņi, īsinādami laiku, apmeklē slavenākos apskates objektus. Tajos kāds gids Žila Verna manierē īsumā izstāsta valsts vēsturi, uzsvaru liekot uz britu imperiālistiem un tautas zemāko slāņu alkas pēc pašnoteikšanās. Tad boļševiki nonāk grūtā situācijā, taču padomju cilvēks ir morāli pārāks, par buržuju pakalpiņiem un vienmēr tiek cauri sveikā. Tā stāsts turpinās mainot dekorācijas, bet nemainot centrālo vēstījumu.

Tā kā grāmata sarakstīta laikā, kad PSRS bija svarīgi izskaidrot saviem ļaudīm, kādēļ pēc Otrā Pasaules kara nolaidās Dzelzs priekškars, tad autors laikus iezīmē nākotnes ideoloģiju konflikta aizmetņus. Briti pēc būtības ir sarīdījuši Vāciju ar PSRS, tagad viņi cer, ka tās viena otru novājinās tik tālu, ka tiem pie kājām noliks visu Eiropu Tieši tādēļ viņi nesteidzas ar otrās frontes atvēršanu. Buržuju dzīšanās pēc peļņas ir uzvarējusi veselo saprātu, tā vietā, lai cīnītos pret nacisma sērgu viņi plāno savu nākotnes ekspansiju. Bet padomju cilvēki tiks galā ar jebkādu ienaidnieku, jo viņu pusē ir taisnība.

Daļa no grāmatas tiek veltīta tāda sociālisma kritikai, kura nav balstīta uz marksismu. Pāris lapaspuses tiek veltītas tam, lai lasītājam izskaidrotu kādēļ leiboristiem nav nekāda sakara ar strādnieku šķiras interešu pārstāvēšanu, par to kā buržuji zem sociālisma idejas slēpj tikai tukšus saukļus, bet nenodod vari strādnieku rokās.

Vienīgais kam varu piekrist autoram, Āfrikas pamatiedzīvotāju liktenis nudien nebija apskaužams, rasismu, baltā cilvēka nasta un citi baltās rases „pārākuma” elementi, bija diezgan trāpīgi apzīmēti. Tikai to vai viņi visi tiecas uz komunismu, es gan neriskētu apgalvot. Arī cerība uz tautu pašnoteikšanos neko nedeva, kad tā piepildījās. Resursi tika izlaupīti, korupcija zēla vēl pamatīgāk nekā Britu impērijas laikos. Un tagad uz Hartumu būs gatavs doties tikai galīgi traks baltais cilvēks.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, tas pamatā tomēr ir propagandas materiāls. Bērnu dienās varēja šo grāmatu lasīt kā tādu Žila Verna vai Maina Rīda atvasinājumu, tad tas ideoloģiskais vēstījums kaut kā neķēra. Tagad gan ziloņi un krokodili paliek otrā plānā. Priekšplānā izvirzās komunisma propaganda.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …