11. marts

Šorīt ir diena, kad mums nekur nav jāsteidzas. Mūsu plānos ir tikai viens neliels pārgājiens, un pārējo dienu var atpūsties. Esam jau ceļojuši labu laiku, un atslodzes diena par sliktu nenāks. Šeit arī ir visnotaļ smuka lieta dirnēšanai. Paēdam brokastis, aizejam uz recepciju, mūsu plānoto Karalienes Šarlotes taku var iet tikai nopērkot speciālu atļauju. Taka iet pa privātīpašumu un, cik noprotu, privātie viņu arī uztur. Diemžēl uz vietas šo atļauju nav, tādēļ mums tiek izrakstīta zīmīte, to pēc pieprasījuma varot uzrādīt.

Sapakojam līdzņemamo ēdamo un dzeramo, saliekam mantas mašīnā un braucam uz taku. Par laimi neko tālu jau nav jābrauc un tīri teorētiski mēs varētu aiziet arī ar kājām, taču iet pret kalnu uzreiz nav mūsu stilā. Mūsu plāns ir uzsākt ceļu no Kenepuru un Onahau ceļa krustojuma un iet līdz Onahau skatupunktam. Tas ir mūsu sākotnējais plāns un tad jau redzēsim, kā būs.

Taka sākas ar stāvu kāpumu, patiesību sakot šis kāpums turpinās līdz pat skatu laukumam visus divus kilometrus. Sākumā esmu uzņēmis pārāk ātru tempu un tādēļ laiku pa laikam nākas pakāpt nedaudz lēnāk un paklausīties putniņus. Šeit putni ir diezgan droši un tos var pat ieraudzīt. Nu fanteili tie jau visur droši un te ar netrūkst, taču tui gan te redzu pirmo reizi, līdz šim viņu biju tikai dzirdējis. Kad beidzot esam uzrausušies augšā, varam aplūkot Mārlboro saundus visā krāšņumā. Te ir arī piknika galds, taču viņa funkcija nudien nav piknikošana. Tas ir ziedots kokgrebumiem un, cik var spriest, arī kā augstākais pakāpšanās punkts. Neliegšos, es arī izmantoju šo galdu kā novērošanas punktu.

Secinām, ka laikam ejot koki ir paaugušies un skats uz visām pusēm nav vienādi brangs. Varētu jau doties prom, bet ir jāsagaida prāmis. Rīt mēs pa šo fjordu atstāsim Dienvidsalu un dosimies uz Velingtonu. Prāmi gan vēl neredz, toties var redzēt kruīza kuģi. Tas brauc uz Piktonu, tur noparkosies kokmateriālu terminālī un pasažieri dosies ceļojumā pa tuvējo apkārtni. Nedaudz uzgaidot, mēs sagaidām prāmi, no šīs vietas tas neko dižs neizskatās. Bez maz vai jāsāk uztraukties, vai mums vispār tur pietiks vietas. Kad kuģīši apskatīti, saliņas fjordā ievērtētas, varam doties tālāk. Nolemjam paieties vēl nedaudz uz priekšu.

Sākums foršs, jo nākas kāpiens uz leju un tas ir visnotaļ patīkami. Taču, jebkurš kāpiens uz leju ilgāks par desmit minūtēm, liek ilgoties pēc kāpiena augšā. Satraukumam gan nav pamata, jo šī taka piedāvās šādus kāpienu atliku likām. Beigās kopā sanāks, ka esam uzkāpuši veselu kilometru augšā un tikpat lejā. Visu to augstumu rada divi pakalni katrs uz četrsimts metriem, vienā jau esam uzkāpuši, otrā – vēl tikai kāpsim. Bet to mēs vēl nemaz nezinām.

Pēc kāda laika var sākt iet par salīdzinoši līdzenu taciņu, labi, ka viss ir pamežā, tādēļ saule virsū nespīd. Ja neskatās uz to, ka dīvaini koki, tad mežs kā mežs. Patiesībā mēs ejam pa kalna kori un vienā pusē ir Kenepuru fjords, bet otrā pusē Queen Charlotte fjords. Atvars ar Initu no manis un Maijas ir atrāvušies jau labu gabalu, šad tad var redzēt, kaut kur taisnākā gabalā, kur šie iet pa priekšu. Un tad pēkšņi vienā pļaviņā, kur nupat esam uzrāpušies kādus divdesmit metrus uz augšu, Maija paziņo, ka viņa tālāk neies un ies atpakaļ, pagaidīšot mūs pie mašīnas. Nu labi, es dodos tālāk, plānā ir uzkāpt vismaz līdz tuvējā pakalna galam.

Pakalns jau nav nekas liels pat priekš Latvijas standartiem. Nedaudz augstāks par Gaiziņu, te pat celiņš vietām izmet serpentīnu un laiku pa laikam var uzmest acis apkārtnei, novērtēt ūdens līmeni fjordā, mēģināt uzminēt, pie kura no daudzajiem līcīšiem atrodas mūsu viesnīca un domāt, vai nav laiks nedaudz pažāvēt zeķes, lai neuzberztu tulznas. Pēc kāda laiciņa panāku Atvaru ar Initu un tālāk ejam kopā. Kad esam tikuši Shamrock Ridge galā, tad nedaudz piesēžam un ieturam pusdienas. Tā kā te pēc norādēm uz Torrea Saddle ir vien pāris kilometru gājiens un tas viss pa kalnu uz leju, nolemjam aiziet līdz turienei. Uzrakstu Maijai īsziņu par mūsu plāniem, viņa atsūta pretī, ka tad viņa ies uzreiz mājās.

Protama lieta, ka līdz Torrea Saddle aiziet problēmas vispār nebija, visu laiku tik uz leju, negribas jau domāt, bet mums nāksies visu šo gabalu atkal līst augšā. Vietām ir tik stāvs, ka ejot lejā jāuzmanās kur sper kāju. Tagad arī tūristi uz takas sāk parādīties nedaudz vairāk, redzot pensionārus nospriežam, ka nevar jau būt tik traki. Bez tam mēs jau veselu nedēļu katru dienu esam kaut kur staigājuši un ir jau zināms treniņš. Šo pat var saukt par treniņu mūsu lielajam pārgājienam Tongariro alpine Crossing un mums pat ir plāns uzkāpt Mount Ngauruhoe. Tā ka nav ko sūroties, jāizmanto treniņu iespēja, kamēr tā ir pieejama.

Pie Torrea Saddle karā kritušo piemiņas memoriāla atpūšamies, es uzvelku sausas zeķes, apēdam pa banānam un dodamies atpakaļ. Kā jau bija sagaidāms, līšana kalnā bija diezgan nogurdinoša. Vidējais ātrums nokrīt līdz četriem kilometriem stundā, par sirdsdarbību nemaz nerunāšu, man šķiet, ka tā ir sasniegusi savus griestus. Labi, ka man ar sirdi nekad nav bijušas problēmas, ja nedaudz nometu tempu, tad tā atgriežas salīdzinoši pieņemamā tempā no 160 uz 120. Pret kalnu es eju savā tempā un esmu pārsteigts, cik daudz serpentīniņi un pret kalnu ejoši celiņi lejā kāpjot man nav palikuši atmiņā. Vienu brīdi man šķiet, ka nu jau esmu galā, bet nekā, līdz Shamrock Ridge man bija palicis vēl puskilometrs.

Tur nokļuvis, es, gaidot pārējos, atpūšos pa īstam, nav jau tā, ka baigi noguris, bet tā vienkārši pasēdēt un pavērot ainavu ar’ nav peļama ideja. Sagaidu Atvaru ar Initu, tad atkal atpūšamies un dodamies uz stāvlaukumu. Mums atkal taka ir uz leju, vai nu tomēr esmu noguris, vai kļuvis nevērīgs, divas reizes nieks vien pietrūka līdz potītes izmežģīšanai. Šķita, ka tas kāpiens uz pēdējo kalnu tāds nieks vien būs. Bet ar nožēlu nācās konstatēt, ka nemaz tāds nieks kā domāju nav viss. Tur viens serpentīniņš, kas uzvelk piecdesmit metrus augstāk kalnā, man vispār nebija aizķēries kalnā. Vispār daudzās vietās varēju gandrīz derēt, ka es te nemaz neesamu gājis.

Beigu beigās kopā esam nogājuši astoņpadsmit kilometrus, patērējuši gandrīz piecas stundas. ņemot vērā, ka šis gabals parasti ir uz astoņām stundām, tad varam justies lepni par savu veikumu. Sēžamies mašīnā un dodamies mājās. Tur Maija jau mums pagatavojusi pusdienas. Paēdam un pārējo dienu neko nedarām. Maksimums izeju uz lodžijas, jo tur labāks internets. Bet ja tā padomā, tad sēdēt un skatīties uz fjordu arī ir diezgan laba izklaide.